Vācija
valsts Eiropā From Wikipedia, the free encyclopedia
Vācija (vācu: Deutschland), oficiāli Vācijas Federatīvā Republika (Bundesrepublik Deutschland, [ˈbʊndəsʁepuˌbliːk ˈdɔʏtʃlant]),[4] ir federāla valsts Centrāleiropā. Ziemeļos to apskalo Ziemeļjūra un Baltijas jūra un tā robežojas ar Dāniju; savukārt austrumos tā robežojas ar Poliju un Čehiju; dienvidos ar Austriju un Šveici; rietumos ar Franciju, Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu. Vācijas platība ir 357 021 km², un to ietekmē mērenās joslas klimats. Ziemeļos plešas plaši līdzenumi, bet, virzoties uz valsts dienvidiem, reljefs kļūst kalnaināks, līdz dienvidos tiek sasniegti Alpi. Vācija ar 84,7 miljoniem[5] iedzīvotāju ir lielākā Eiropas Savienības dalībvalsts.
- Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Vācija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Pirms 100. gada mūsdienu Vācijas teritorija bija zināma un dokumentēta kā Ģermānija. To apdzīvoja vairākas ģermāņu ciltis. 10. gadsimta sākumā ģermāņu cilšu apdzīvotās teritorijas kļuva par pamatu Svētajai Romas impērijai, kas pastāvēja līdz 1806. gadam. 16. gadsimta laikā Vācijas ziemeļi kļuva par Protestantu reformācijas centru. Kā mūsdienu nacionāla valsts Vācija pirmoreiz tika apvienota Francijas—Prūsijas kara laikā 1871. gadā, kad tika izveidota Vācijas Impērija. Pēc impērijas sabrukuma pasludināja republiku (Veimāras Republika), kas pastāvēja līdz Hitlera nākšanai pie varas un Trešā reiha izveidošanai. Pēc Otrā pasaules kara Vāciju sadalīja četrās okupācijas zonās, bet 1949. gadā Austrumvācijā un Rietumvācijā (līdztekus pastāvēja arī Rietumberlīne ar īpašu statusu). 1990. gadā abas valstis tika apvienotas. Rietumvācija 1957. gadā kļuva par Eiropas kopienas (EC) dibinātājvalsti. Eiropas Kopiena 1993. gadā kļuva par Eiropas Savienību. Vācija ir daļa no Šengenas zonas, un 1999. gadā tajā tika ieviesta Eiropas valūta eiro.
Vācija ir federāla parlamentāra republika, kas sastāv no 16 federālajām zemēm (Länder). Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Berlīne. Vācija ir ANO, NATO, G7 un OECD dalībvalsts. Vācija ir ietekmīgs ekonomiskais spēks, kurai ir ceturtā lielākā ekonomika pasaulē pēc IKP (aiz ASV, Ķīnas un Japānas) un piektā lielākā ekonomika pēc pirktspējas paritātes. Tai ir lielākais preču eksports, kā arī otrs lielākais preču imports pasaulē. Vācijai ir piešķirts pasaulē otrs lielākais gada budžets attīstībai,[6] tomēr militārie izdevumi tai ir sestie lielākie.[7] Valstī ir attīstījies augsts dzīves līmenis un izveidojusies vispārēja sociālās drošības sistēma. Tai ir noteicoša loma Eiropas lietās, un tā aktīvi piedalās dažādos projektos globālā līmenī.[8] Vācija ir arī atzīts līderis dažādās zinātnes un tehnoloģijas sfērās.[9]
Vācijas nosaukumi daudzām tautām ir ļoti atšķirīgi, jo liela nozīme ir bijusi Vācijas ģeogrāfiskajam stāvoklim Eiropas centrā un tās ilgstošajai vēsturei, kuras laikā tās teritoriju ir apdzīvojušas vairākas ciltis, kā arī vēlāk, kad veidojās pirmās valstiņas, tā nebija vienota, bet gan sadrumstalota. Iespējams, ka nevienai citai Eiropas valstij nav tik izteikti daudz atšķirīgu nosaukumu. Piemēram, vācu valodā šo valsti sauc par Deutschland, savukārt franču valodā dēvē par Allemagne, angļu valodā — par Germany, poļu valodā — par Niemcy, bet igauņu valodā — par Saksamaa.
Atšķirībā no citiem, baltu tautas (latvieši un lietuvieši) šo valsti dēvē par Vāciju un Vokietiju. Šāda vārda izcelsme nav pilnībā skaidra, bet, visticamāk, senākais vārds vāca jeb vākiā bija rietumbaltu tautu dots apzīmējums vikingu sirotājiem. Leišu valodnieks Kazimirs Būga šo vārdu saista ar 6. gadsimta hronista Jordāna pieminēto zviedru cilti vagoth. Savukārt, pēc cita valodnieka Konstantīna Karuļa domām, vārda pamatā var būt indoeiropiešu vārds uek ("runāt"), no kā senprūšu valodā radies vārds wackis ("kliedziens, kara sauciens"), arī latviešu vārds "vēkšķis". Tamlīdzīgi vārdi sākotnēji varēja būt lietoti nesaprotamā valodā runājošo rietumu kaimiņtautu piederīgo apzīmēšanai.
Ģermāņu ciltis
.png)
Ir pieņemts ģermāņu etnoģenēzi saistīt ar skandināvu Bronzas laikmetu vai arī vēlāk ar pirmsromiešu Dzelzs laikmetu. 1. gadsimtā p.m.ē. no Skandināvijas dienvidiem un Vācijas ziemeļiem ciltis izpletās uz dienvidiem, austrumiem un rietumiem, nonākot saskarē ar ķeltu ciltīm Gallijā un irāņu, baltu, slāvu ciltīm Austrumeiropā. Maz ir zināms par ģermāņu agrīno vēsturi, izņemot rakstiskās liecības par viņu kontaktiem ar Romas impēriju, etimoloģiskos pētījumus un arheoloģiskos atradumus.[10]
Augusta Oktaviāna valdīšanas laikā Romas karavadonis Publijs Kvintīlijs Vārs uzsāka iebrukumu Ģermānijā, un šajā laikā ģermāņu ciltis apguva romiešu kara taktiku, saglabājot cilšu identitāti. 9. gadā herusku cilts sakāva trīs Publija Vāra vadītos Romas leģionus. Līdz ar to ģermāņi palika Romas impērijas neskarti no Reinas upes uz austrumiem un no Donavas uz ziemeļiem. 3. gadsimtā saliedējas vairākas lielas ģermāņu ciltis: alemaņi, franki, hati, sakši, frīzi, sigambri un tīringi. Ap 260. gadu ģermāņi pārrāva robežu starp Ģermāniju un Romas impēriju un iebruka romiešu kontrolētajās teritorijās.[11]
Svētā Romas impērija (962—1806)
pano.jpg)
800. gadā franku karalis Kārlis Lielais izveidoja Karolingu impēriju, kuru 843. gadā Kārļa trīs mazdēli sadalīja trīs daļās. Šīs impērijas austrumu daļa ar nosaukumu Svētā Romas impērija eksistēja dažādās formās no 962. līdz pat 1806. gadam. Tās teritorija bija izstiepta no Eideras upes ziemeļos līdz Vidusjūras krastam dienvidos.
_workshop_-_Martin_Luther_(Uffizi).jpg)
Otonu dinastijas valdīšanas laikā (919—1024) tika apvienotas sešas ģermāņu hercogistes un vācu (austrumfranku) karalis 962. gadā tika kronēts par Svētās Romas imperatoru. Sāliešu imperatoru valdīšanas laikā (1024—1125) Svētās Romas impērijai tika pievienoti Itālijas ziemeļi un Burgundija. Hoenštaufenu imperatoru valdīšanas laikā (1138—1254) Vācijas prinči palielināja ietekmi slāvu apdzīvotajās teritorijās, kuras atradās dienvidos un austrumos, dibinot vācu apmetnes šajās zemēs (Ostsiedlung). Vācijas ziemeļu pilsētas kļuva turīgas, jo bija iestājušās Hanzas savienībā.
1356. gadā tika izdota Zelta bulla, kas aizliedza veidot pilsētu savienības, un tā tika pievienota impērijas konstitūcijai, kura bija spēkā līdz tās norietam. Tajā tika arī noteikts, ka imperators izvēlas septiņus kūrfirstus, kuri valdīja dažās no spēcīgākajām firstistēm un arhibīskapijām. Sākot no 15. gadsimta imperatori viņus izvēlējās tikai no Hābsburgu dinastijas Austrijas erchercogistē. Sākot ar 16. gadsimtu, kad lielākā daļa nevācu zemju impērija bija zaudējusi, un sāka asociēties ar vācu zemēm, dokumentos pa laikam parādījās norāde par "vācu nāciju". 1512. gadā imperators Maksimiliāns I Hābsburgs, pirmo reizi lietoja apzīmējumu Vācu nācijas svētā Romas impērija (Sacrum Romanum Imperium Nationis Germanicæ).
1517. gadā mūks Mārtiņš Luters, izdodot 95 tēzes ar aicinājumu uz disputu par grēku atlaižu tirdzniecību, aizsāka reformāciju. Pēc 1530. gada atsevišķā Luterāņu baznīca kļuva par oficiālo reliģiju daudzās Vācijas zemēs.
1531. gada 27. februārī Hesenes vadonis Filips I un Saksijas vadonis Johans Frederiks I, tā laika divi ietekmīgākie protestantu vadītāji, izveidoja Šmakaldes savienību,[12] kas drīz kļuva par politisku kustību, jo atdalīšanās no katoļu baznīcas deva ievērojamas ekonomiskas priekšrocības. 1535. gada decembrī savienībā ietilpa visas vācu valstis, kas atzina Augsburgas ticības apliecību. Sākotnēji savienību atbalstīja Francijas karalis Fransuā I, lai pretotos imperatoram, tomēr 1544. gadā noslēdza mieru ar imperatoru un pārtrauca atbalstīt savienību. 1538. gadā par savienības sabiedroto kļuva Dānija, taču 1544. gadā Dānija un Sv. Romas impērija noslēdza Špeieres vienošanos, kura noteica, ka Kristiāna III valdīšanas laikā Dānijai ir jāuztur draudzīgas attiecības ar impēriju. 1546. gadā Kārlis V uzsāka Šmakaldes karu, lai apspiestu protestantismu impērijā. 1547. gada 24. aprīlī Kārļa V un pāvesta Pāvila III apvienotais karaspēks uzsāka Mīlbergas kauju, kuras rezultātā tika sagūstīti vairāki Šmakaldes savienības vadoņi, tostarp, dibinātāji Filips I un Johans Frederiks I. Trīsdesmit uzvarēto pilsētu iedzīvotājiem vajadzēja atgriezties katoļticībā, taču realitātē tas nenotika.[13] Pēc šīs kaujas tikai divas pilsētas turpināja pretoties.
Reliģisko konfliktu dēļ sākās Trīsdesmitgadu karš (1618—1648), kura rezultātā visvairāk tika izpostītas vācu zemes.[14] Vestfālenes miera līgums (1648) pārtrauca reliģijas karu starp vācu zemēm, bet impērija de facto bija sadalījusies vairākās neatkarīgās daļās. No 1740. gada Vācijas vēsturē dominēja Hābsburgu monarhijas un Prūsijas Karalistes duālisms. 1806. gadā, Napoleona karu rezultātā, impērija beidza eksistēt.[15]
Vācu Savienība un revolūcija (1814—1871)
Vīnes kongresā, kurš tika sasaukts pēc Napoleona sakāves 1814. gadā, tika dibināta Vācu Savienība (Deutscher Bund), brīva savienība no 39 suverēnām valstīm. Domstarpības par atjaunošanas politiku daļēji noveda pie liberālu kustību izvirzīšanās, vienotības un brīvību pieprasīšanas. Tomēr tam sekoja brīvību apspiešana no austriešu valstvīra Klēmensa Meterniha. Šī perioda laikā daudzi vācieši iespaidojās no Franču revolūcijas ideāliem, kā rezultātā par vērā ņemamu spēku kļuva nacionālisms. Pirmo reizi melnā, sarkanā un zelta krāsa, kuras vēlāk kļuva par nacionālo simbolu krāsām, tika izvēlētas, lai simbolizētu kustību.[16]
1848. gadā Eiropā norisinājās vairākas nopietnas revolūcijas. Inteliģence un vienkāršās tautas pārstāvji uzsāka revolūciju arī vācu zemēs. Monarhi sākotnēji piekāpās revolucionāru liberālajām prasībām. Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam IV tika piedāvāts imperatora tituls, ar ierobežotām pilnvarām, taču viņš noraidīja troni un piedāvāto konstitūciju.
Prūsijā samilza konflikts starp karali Vilhelmu I un arvien liberālāko parlamentu, kā rezultātā 1862. gadā karalis Prūsijas premjerministra amatā iecēla Oto fon Bismarku. 1864. gadā Bismarks veiksmīgi vadīja karu pret Dāniju, pēc kura Dānija bija spiesta atdot Prūsijai Šlēsvigu un Holšteinu. Prūsijas uzvara 1866. gadā notikušajā Austrijas-Prūsijas karā ļāva viņam izveidot Ziemeļvācijas savienību (Norddeutscher Bund), kurā netika iekļauta Austrijas Impērija, agrāk vadošā vācu zeme, lai pasargātu pārējās vācu firstistes no tās ietekmes.
Vācijas Impērija (1871—1918)
1870. gadā Bismarks izprovocēja Franciju uz karu par Spānijas mantojumu. 1871. gadā Francija tika sakauta un 18. janvārī Versaļas pilī tika pasludināta Vācijas Impērija. Vācijas apvienošana notika balstoties uz Prūsijas Karalisti- par imperatoru kļuva Prūsijas karalis Vilhelms I no Hoencollernu dinastijas, savukārt par galvaspilsētu tika pasludināta Berlīne. Vācijas Impērijā tika iekļautas visas vācu zemes, izņemot Austriju (Kleindeutschland — "Mazā Vācija"). Sākot ar 1884. gadu Vācija nodibināja dažas kolonijas arī ārpus Eiropas.
Imperatora Vilhelma I ārpolitka, federālo zemju saliedēšana, Francijas izolācija diplomātiskā nozīmē, kā arī izvairīšanās no kariem nodrošināja Vācijai vērā ņemamas nācijas stāvokli. Vilhelma II valdīšanas laikā Vācija tāpat kā citas Eiropas lielvaras uzsāka imperiālistisku vadības kursu, kā rezultātā tai radās domstarpības ar kaimiņvalstīm. Īpaši par to, ka Francija izveidoja jaunas attiecības un noslēdza vienošanos ar Apvienoto Karalisti un vēlāk arī ar Krievijas Impēriju. Vācija, izņemot kontaktus ar Austroungāriju, pati kļuva par izolētu valsti.
Vācija imperiālisma laikā pievienojās daudzām Eiropas valstīm un arī izteica pretenzijas uz savu daļu no Āfrikas. 1884. gadā Berlīnes konferencē Āfrika tika sadalīta starp Eiropas lielvarām. Vācija arīdzan ieguva dažas teritorijas, tai skaitā, Vācu Austrumāfriku, Vācu Dienvidrietumāfriku, Togolendu un Kamerūnu. Cīņa par Āfrikas zemēm izraisīja saspīlētas attiecības starp Eiropas lielvarām un tas kļuva par vienu no Pirmā pasaules kara cēloņiem.
1914. gada 28. jūnijā veiktais atentāts pret Austrijas kroņprinci izraisīja Pirmo pasaules karu. Vācija kā daļa no nesekmīgās Centrālo lielvalstu grupas cieta sakāvi no Antantes spēkiem vienā no visu laiku asiņainākajiem konfliktiem. 1918. gada novembrī notika Novembra revolūcija, kuras rezultātā imperators Vilhelms II atteicās no troņa. Pamiers tika parakstīts 11. novembrī, kas iezīmēja arī kara beigas. 1919. gada jūnijā Vācija bija spiesta parakstīt arī Versaļas miera līgumu. Līgums Vācijā tika uztverts kā aizskarošs kara turpinājums, kas tika panākts ar citiem līdzekļiem, un tas tiek bieži pieminēts kā viens no nacisma uzplaukuma iemesliem.[17]
Veimāras Republika (1919—1933)
1918. gada novembrī revolucionāri pasludināja Vāciju par republiku, ķeizars atteicās no troņa un tam sekoja cīņa par varu. Vardarbība beidzās ar republikas saglabāšanu, un 1919. gada 11. augustā ar prezidenta Frīdriha Eberta parakstu stājās spēkā Veimāras Konstitūcija.
Vācijas tautai ar tās politisko sistēmu un partiju izveidošanu parlamentārajā demokrātijā trūka pieredzes. Tā cieta no Lielās depresijas, no skarbajiem miera noteikumiem, kurus noteica Versaļas līgums, kā arī no biežajām valdību maiņām. Tās plašais labējais spārns (monarhisti, nacionālisti un vēlāk nacisti) meklēja vaininiekus Vācijas zaudējumam Pirmajā pasaules karā ("dunča dūriens mugurā"). 1920. gada martā konservatīvie spēki veica nesekmīgu valsts apvērsumu pret Veimāras Republikas valdību.
Revolūcijas laikā zaudējot cīņā par varas iegūšanu, radikāli kreisie tomēr turpināja savu cīņu arī zem jaunās sistēmas. Vācijas Komunistu partija, kura tika dibināta 1918. gadā, nemitīgi turpināja augt arvien lielāka un lielāka. Populāra kļuva arī Vācijas Strādnieku partija (vēlāk zināma kā Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partija jeb Nacistu partija). 1923. gada novembrī NSDAP neveiksmīgi mēģināja sagrābt varu Minhenē. No 1932. gada NSDAP kļuva par lielāko partiju parlamentā (1932. gada jūlija vēlēšanās: 230 vietas no 608).
Pēc vairākām neveiksmīgām valdībām prezidents Pauls fon Hindenburgs veica izšķirīgu lēmumu. Pēc labējo spēku spiediena un neredzot alternatīvu, viņš 1933. gada 30. janvārī Vācijas kanclera amatā iecēla NSDAP līderi Ādolfu Hitleru.
Trešais reihs (1933—1945)
1933. gada 27. februārī notika Reihstāga ugunsgrēks. Pēc šī notikuma tika izdots ārkārtas dekrēts un ātri atceltas galvenās demokrātiskās tiesības. Nacisti uzsāka cīņu pret opozicionāriem, kurus pārstāvēja sociāldemokrāti un komunisti. Veicināšanas akts deva Hitlera vadītajai valdībai pilnu likumdošanas varu. Vienīgi Vācijas Sociāldemokrātiskā partija pēc ugunsgrēka balsoja pret šiem lēmumiem un komunistiem, bet saskaņā ar pieņemto Reihstāga ugunsgrēka dekrētu viņi nevarēja iesniegt iebildumus.[18] Vācija tika izveidota kā centralizēta totalitāra valsts, kuru vadīja tikai viena partija. Tas tika panākts ar vairākām izmaiņām likumdošanā, kā arī ar jaunu dekrētu pieņemšanu. Rūpniecība tika regulēta ar kvotu palīdzību un tā tika novirzīta uz kara preču ražošanu, kā rezultātā sākās militāra bruņošanās.[19] 1936. gadā Vācija atguva kontroli pār Reinzemi, un tā bija viena no vairākām ekspansionistu ideju realizācijām, lai izveidotu Lielvāciju (Großdeutschland).
1939. gadā nacionālisma, militārisma un teritoriālo jautājumu spriedzes pieaugums, kā arī Molotova—Ribentropa pakts ar Padomju Savienības atbalstu, ļāva Vācijai veikt zibenskaru pret Poliju. Pēc tam uzreiz sekoja Apvienotās Karalistes un Francijas kara pieteikums Vācijia, kas iezīmēja Otrā pasaules kara sākumu Eiropā. Vācija un tās sabiedrotie ātri vien ieguva tiešu vai netiešu kontroli pār tuvākajām kaimiņvalstīm.
1941. gada 22. jūnijā Hitlers lauza noslēgto paktu ar PSRS un uzsāka iebrukumu Padomju Savienībā. Tajā pašā gadā Japāna uzbruka Pērlhārborai, un līdz ar to Vācija pieteica karu arī Savienotajām Valstīm. Lai gan vācu armijai sākotnēji izdevās strauji iebrukt Padomju Savienībā, Staļingradas kauja iezīmēja pagrieziena punktu karā. Pēc tās vācieši Austrumu frontē uzsāka atkāpšanos. Savukārt Rietumu frontē pagrieziena punkts bija D-diena, sabiedroto spēki izsēdās Normandijas piekrastē un ātri virzījās uz priekšu Vācijas okupētajā teritorijā. Drīz sekoja Vācijas sakāve. 1945. gada 8. maijā, Sarkanā armija okupēja Berlīni.
Trešā reiha represīvais režīms apspieda dažādas minoritātes, šķirojot cilvēkus pēc tautības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas un citiem principiem. Nacistu represijās laikā tika nogalināti aptuveni 11 miljoni cilvēku, no kuriem 6 miljoni bija ebreji (puse no tiem bija no Polijas).[20] Otrā pasaules kara un holokausta dēļ Eiropā gāja bojā kopā 35 miljoni iedzīvotāju.
Dalīšana un atkalapvienošana (1945—1990)
Kara rezultātā tika nogalināti gandrīz 10 miljoni vācu karavīru un civiliedzīvotāji, tika zaudētas lielas teritorijas un aptuveni 15 miljoni vāciešu tika izraidīti no bijušām austrumu teritorijām un citām valstīm, kā arī tika izpostītas vairākas lielas pilsētas. Atlikusī valsts teritorija un Berlīne tika sadalīta četrās Sabiedroto okupētajās zonās.
Rietumu sektori, kurus kontrolēja Francija, Apvienotā Karaliste un Savienotās Valstis, tika apvienoti 1949. gada 23. maijā, lai izveidotu Vācijas Federatīvo Republiku (Bundesrepublik Deutschland); 1949. gada 7. oktobrī Padomju kontrolētā zona kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku (Deutsche Demokratische Republik). Arī Berlīne tika sadalīta: Rietumberlīnē un Austrumberlīnē. Austrumberlīne kļuva par Austrumvācijas galvaspilsētu, savukārt par Rietumvācijas galvaspilsētu tika izvēlēta Bonna. Tomēr Rietumvācija deklarēja Bonnu kā galvaspilsētu tikai uz pagaidu laiku,[21] lai uzsvērtu savu viedokli, ka divu valstu izveidošana ir mākslīgs status quo.
Rietumvācija, kura tika izveidota kā federāla parlamentāra republika ar "sociālu tirgus ekonomiku", izveidoja ciešas attiecības ar Savienotajām Valstīm, Apvienoto Karalisti un Franciju. No 1950. gadu sākuma valstī sākās ilgstoša ekonomiskā izaugsme (Wirtschaftswunder). 1955. gadā Rietumvācija iestājās NATO, kā arī 1958. gadā bija Eiropas Ekonomikas kopienas dibinātājvalsts.
Austrumvācija bija Austrumu bloka valsts zem PSRS politiskās un militārās kontroles, ko nodrošināja okupācijas spēki un Varšavas pakts. Lai gan tika apgalvots, ka tā ir demokrātiska valsts, politiskā vara piederēja komunistu kontrolētās Vācijas Sociālistiskās Vienotības partijas elitei (politbirojam). Viņu varu nodrošināja slepenpolicija Stasi un dažādas partijas apakšorganizācijas katrā no sabiedrības sfērām. Lai gan Austrumvācijas propaganda tika pamatota ar labumiem, ko sniedz valsts sociālās programmas, kā arī Rietumvācijas iebrukuma draudiem, daudzi tās pilsoņi skatījās rietumu virzienā tās politiskās brīvības un ekonomiskās labklājības dēļ.[22] Berlīnes mūris, kas tika uzbūvēts 1961. gadā, lai apstādinātu austrumvāciešu bēgšanu uz Rietumvāciju, kļuva par Aukstā kara simbolu.
Saspīlējums starp Austrumu un Rietumu Vāciju samazinājās 1970. gadu sākumā pēc kanclera Villija Branta Ostpolitik, kurā de facto tika pieņemti Vācijas teritoriālie zaudējumi Otrā pasaules kara laikā.
1989. gada 2. maijā Ungārija sāka demontēt žogu uz robežas ar Austriju un 11. septembrī atvēra robežu, kas izraisīja tūkstošiem austrumvāciešu izceļošanu uz Rietumvāciju caur Ungāriju un Austriju. Šiem notikumiem bija postoša ietekme uz Austrumvāciju, kur sākās masu demonstrācijas. Novembrī Austrumvācijas iestādes atviegloja ierobežojumus uz robežām, kas ļāva Austrumvācijas iedzīvotājiem pa taisno doties uz Rietumvāciju. Robežu atvēršana paātrināja Austrumvācijas reformu procesu. 1990. gada 18. martā sarīkotajās pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās uzvarēja "Alianse Vācijai", kura iestājās par Vācijas apvienošanos. Rezultātā gadu vēlāk, 1990. gada 12. septembrī, tika noslēgts Divi plus četri līgums, kurā tika paredzēts, ka četras okupācijas varas atsakās no savām tiesībām, un Vācija pilnībā ieguva suverenitāti. Vācijas atkalapvienošana pilnībā tika pabeigta 1990. gada 3. oktobrī, kad Rietumvācijai tika pievienotas visas piecas Austrumvācijas federālās zemes.
Berlīnes republika un integrācija ES (1990—)
Balstoties uz Bonnas-Berlīnes paktu, 1994. gada 10. martā parlaments apstiprināja Berlīni par vienotās valsts galvaspilsētu, bet Bonna ieguva unikālu statusu — tā kļuva par federālo pilsētu (Bundesstadt), saglabājot dažas no federālajām ministrijām.[23] Valdības pārvietošana uz Berlīni tika pabeigta 1999. gadā.
Kopš atkalapvienošanas Vācijai ir bijusi nozīmīga loma gan Eiropas Savienībā (ES), gan NATO. Vācija sūtīja gan miera uzturēšanas spēkus uz Balkāniem, kur 1999. gadā norisinājās NATO uzbrukums Dienvidslāvijai, gan arī savus bruņotos spēkus kā daļu no NATO uz Afganistānu, kur viņu uzdevums bija nodrošināt stabilitāti valstī, kad tika gāzts Taliban režīms.[24] Šī armijas izvietošana Afganistānā bija strīdīga, jo kopš kara Vācijai tika noteikts izvietot karaspēku kāda teritorijā tikai, lai aizstāvētos, nevis uzbruktu.
Vācijas teritorija aizņem 357 021 km², kura sastāv no 349 223 km² sauszemes un 7798 km² ar ūdeni klātas virsmas. Tā pēc platības ir septītā lielākā valsts Eiropā un 63. lielākā valsts pasaulē. Augstākais punkts ir Cūgšpice (2962 m v. j. l.), kas atrodas Alpu kalnos Vācijas dienvidos. Virzoties uz ziemeļiem, augstums virs jūras līmeņa pakāpeniski samazinās līdz pat Ziemeļjūras krastiem ziemeļrietumos un Baltijas jūras krastiem ziemeļaustrumos. Vācijas centrālajā daļā atrodas ar mežiem klātas augstienes, bet ziemeļos — zemienes. Zemākais punkts atrodas Vilštermāršā, Šlēsvigas-Holšteinas federālajā zemē (3,54 m zem jūras līmeņa). Pa Vācijas teritoriju plūst arī dažas no Eiropas lielākajām upēm, piemēram, Reina, Donava un Elba.[25]
Neviena cita Eiropas valsts nerobežojas ar tik daudz valstīm kā Vācija. Vācija tās galējos ziemeļos robežojas ar Dāniju, konkrēti, ar Jitlandes pussalu. Uz austrumiem un rietumiem no pussalas attiecīgi atrodas Baltijas jūra un Ziemeļjūra, kas arī apskalo Vācijas krastus. Austrumos Vācija robežojas ar Poliju un Čehiju, dienvidos ar Austriju un Šveici, dienvidrietumos ar Franciju un Luksemburgu, bet ziemeļrietumos ar Beļģiju un Nīderlandi.
Administratīvais iedalījums
Vācija tiek iedalīta 16 federālās zemēs (Länder, vienskaitlī Land; tiek dēvētas arī par Bundesländer, vienskaitlī Bundesland). Vēl sīkāk Vācija iedalās 439 rajonos (daudzskaitlī Kreise) un pilsētās (kreisfreie Städte).
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
|
Klimats
Vācija atrodas mērenajā klimata joslā starp Atlantijas okeānu un Austrumeiropas kontinentālā klimata apgabaliem. Klimatu spēcīgi ietekmē Golfa straume, kura daļēji ieplūst arī Ziemeļjūrā arī pie Jitlandes pussalas krastiem. Vācijā ir raksturīgi vēji, kuri pūš no rietumiem. Nokrišņu sadalījums ir vienmērīgs visu gadu, kā arī ir salīdzinoši daudz mākoņainu dienu. Gada vidējais nokrišņu daudzums pārsniedz 700 mm.
Gada vidējā temperatūra ir 9 °C, un krasas temperatūras maiņas ir retas. Protams, dažādos gadalaikos temperatūra ir atšķirīga. Ziemā vidējā gaisa temperatūra zemienēs ir 1,5 °C, savukārt kalnu rajonos tā nokrītas līdz –6 °C. Vācijas austrumu daļai raksturīgs vairāk kontinentālais klimats, kad ziemas ir diezgan aukstas, bet vasaras — karstas, nereti, ar ilgstošiem sausuma periodiem. Siltākajā gada mēnesī jūlijā temperatūra zemienēs ir 18 °C, bet no vējiem pasargātajās ielejās valsts dienvidos tā vidēji ir pat 20 °C. Nereti gadās arī karstuma periodi, kad temperatūra vairākas dienas pārsniedz 30 °C. Vācijas dienvidu apgabalā Bavārijā pa Alpu ziemeļu nogāzēm lejup plūst silts gaiss — pūš kalnu vējš fēns, kurš var izraisīt strauju sniega kušanu. Vācijā ir garš veģetācijas periods bez sala, un galējā gaisa temperatūra ir novērojama reti.
Bioloģiskā daudzveidība
Vācijas teritoriju var iedalīt četros ekorajonos: Atlantijas jauktie meži, Baltijas jauktie meži, Centrāleiropas jauktie meži un Rietumeiropas platlapju meži.[26] Lielākā daļa no Vācijas teritorijas ir aramzeme (33%) vai meži (31%). Tikai 15% no teritorijas ir pastāvīgas ganības.
Augi un dzīvnieki ir tādi paši, kādi ir raksturīgi visā Centrāleiropā. Dižskābarži, ozoli un citi lapu koki veido vienu trešdaļu no visiem mežiem; mežu atjaunošanas procesā palielinās arī skujkoku daudzums. Kalnos vairāk aug egles, savukārt smilšainākā augsnē vairāk aug priedes un lapegles. Vācijā aug arī daudz dažādu paparžu, puķu, sēņu un sūnu sugas. Upēs un Ziemeļjūrā ir liels skaits zivju. Mežos dzīvo brieži, meža cūkas, lapsas, āpši, zaķi un arī nelielā skaitā bebri. Pavasaros un rudeņos Vācijas teritoriju šķērso liels skaits dažādu gājputnu.
Vācijā ir vairāki nacionālie parki: Vatu jūras nacionālie parki, Priekšpomerānijas lagūnu ainavas nacionālais parks, Mīrica nacionālais parks, Lejasoderas ielejas nacionālais parks, Harca nacionālais parks, Saksijas Šveices nacionālais parks, Bavārijas Meža nacionālais parks un citi.
Vācija ir zināma arī kā daudzu zooloģisko dārzu, savvaļas dabas parku, akvāriju un putnu parku zeme.[27] Vācijā darbojas vairāk nekā 400 zooloģiskie dārzi un dzīvnieku parki, kas, visticamāk, ir vislielākais skaits vienas valsts teritorijā.[28] Berlīnes zooloģiskais dārzs ir vecākais zooloģiskais dārzs Vācijā, un tajā ir vislielākā dzīvnieku sugu daudzveidība pasaulē.[29]
Vide
Vācija ir labi zināma ar savu apzinīgumu attiecībā pret vidi.[31] Daudzi vācieši atzīst, ka nozīmīgs iemesls globālajai sasilšanai ir tieši cilvēciskais faktors.[32] Valsts ir pievienojusies Kioto protokolam un citiem līgumiem, kas atbalsta bioloģisko daudzveidību, zema piesārņojuma standartus, atkritumu pārstrādi, atjaunojamās enerģijas izmantošanu un ilgspējīgu attīstību pasaules mērogā.[33]
Pēc Vācijas valdības ierosinātajām plaša mēroga aktivitātēm ar mērķi samazināt piesārņojumu valsts kopējais piesārņojums samazinājās.[34] Tomēr oglekļa dioksīda piesārņojums Vācijā uz vienu cilvēku ir viens no augstākajiem ES, lai gan tas ir krietni zemāks nekā Austrālijā, Kanādā, Saūda Arābijā vai Savienotajās Valstīs.
Gaisa piesārņojumu veicina akmeņogļu degšanas un rūpnieciskais piesārņojums. Skābie lieti, kas rodas sēra dioksīda piesārņojuma dēļ, rada bojājumus mežos. Ir ticis samazināts Baltijas jūras piesārņojums ar notekūdeņiem un rūpnieciskajām notekām no upēm bijušajā Austrumvācijā. Kanclera Gerharda Šrēdera vadītā valdība paziņoja par nolūkiem izbeigt ražot elektrību ar kodolenerģiju. Vācija strādā, lai atbilstu ES saistībām, nosakot dabas aizsardzības apgabalus saskaņā ar ES Floras, Faunas un Dabiskās vides direktīvām. Vācijas pēdējie šļūdoņi Alpu reģionā piedzīvo kušanu. Dabiskie apdraudējumi ir upju pārplūšana pavasaros un stiprie vēji, kas gadās visos Vācijas apgabalos.
Vācija ir pārstāvnieciski demokrātiska federāla, parlamentāra republika. Vācijas politiskā sistēma darbojas 1949. gadā izdotā konstitucionālā dokumenta, kas pazīstams kā Grundgesetz (Pamatlikums), ietvaros. Nosaucot dokumentu par Grundgesetz, nevis par Verfassung (konstitūciju), tā autori pauda vēlmi, tā nomaiņai ar piemērotu konstitūciju tad, kad Vācija tiks apvienota vienā valstī. Lai izdarītu labojumus Grundgesetz, parasti ir nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums abās parlamenta palātās; bez ierobežojumiem spēkā esošas ir sadaļas, kas garantē pamattiesības, varas sadali, federālo struktūru un tiesības novērst konstitūcijas gāšanu, un tās nevar tikt labotas.[35] Pretēji sākotnējam nolūkam Grundgesetz palika spēkā arī pēc Vācijas atkalapvienošanās 1991. gadā. Tika izdarīti tikai nelieli labojumi.
.JPG)
Bundeskanclers (Federālais kanclers) — šobrīd Olafs Šolcs — ir valdības galva un realizē izpildvaru, tāpat kā premjerministrs citās parlamentārajās demokrātijās. Federālās likumdošanas vara ir piešķirta Vācijas parlamentam, kas sastāv no Bundestāga (Federālā parlamenta) un Bundesrāta (Federālās padomes), kas kopīgi veido unikālu likumdošanas struktūras veidu. Bundestāgs tiek ievēlēts tiešās vēlēšanās, ievērojot mažoritāro principu.[36] Bundesrāta dalībnieki pārstāv sešpadsmit federālo zemju valdības un ir federālo zemju kabinetu locekļi. Attiecīgo zemju valdības ir tiesīgas nozīmēt un atsaukt savus sūtņus jebkurā laikā.
Bundesprezidents (Federālais prezidents) — šobrīd Franks Valters Šteinmeiers — ir valsts galva, kura pienākumi un tiesības galvenokārt ir reprezentatīvas. Viņu ievēlē Bundessapulce (Federālā sanāksme) — institūcija, kurā ietilpst Bundestāga locekļi un tāds pats skaits zemju delegātu. Otrā augstākā Vācijas amatpersona ir Bundestāga prezidents, ko ievēl Bundestāgs un kas ir atbildīgs par institūcijas ikdienas sēdēm. Trešā augstākā amatpersona un valdības galva ir kanclers, ko nominē Bundesprezidents pēc tam, kad to ir ievēlējis Bundestāgs. Kancleru var atsaukt ar Bundestāga neuzticības balsojumu, paredzot, ka Bundestāgs vienlaicīgi ievēl pēcteci.
Kopš 1949. gada partiju sistēmā vadošās ir bijušas Kristīgo demokrātu savienība un Sociāldemokrātiskā partija; visi kancleri līdz šim ir bijuši biedri kādai no šīm partijām. Tomēr mazākās Brīvā Demokrātiskā partija (kurai kopš 1949. gada ir pārstāvji Bundestāgā) un Apvienība 90./Zaļie (Bündnis 90/Die Grünen, kam ir sēdvietas parlamentā kopš 1983. gada), arī spēlē nozīmīgu lomu, jo tās regulāri ir koalīcijas valdības mazākais partneris. 21. gadsimtā svarīga kļuvusi arī galēji labējā Alternatīva Vācijai, kura 2023. gadā kļuva par otro populārāko valstī, apsteidzot sociāldemokrātus un "zaļos", pateicoties jaunam imigrantu pieplūdumam un "zaļās enerģētikas" neveiksmēm.[37]
Bez vienotās sistēmas katrai federālajai zemei ir arī sava konstitūcija, parlaments un valdība. Šeit likumdošanas varu veic ievēlēti landtāgi.
Vācijas tiesu iekārta ir neatkarīga no izpildvaras un likumdevēju varas. Vācijā ir civilo vai parlamentāro likumu sistēma, kas ir balstīta uz romiešu tiesībām ar dažām atsaucēm uz Vācijas likumiem. Vācijas Konstitucionālā tiesa (Bundesverfassungsgericht), kas atrodas Karlsrūē, ir Vācijas Augstākā tiesa, kas izskata konstitucionālus jautājumus ar tiesībām uz juridisku izskatīšanu. Tā darbojas kā augstākais likumdošanas varas orgāns un nodrošina, ka likumdošanas un juridiskā prakse atbilst Vācijas Federatīvās republikas Pamatlikumam. Tā darbojas neatkarīgi no citām valsts institūcijām, bet nevar darboties pati savās interesēs.
Vācijas augstākā tiesu sistēma, kas tiek saukta par Oberste Gerichtshöfe des Bundes (Valsts Augstākā tiesa), ir specifiska. Civilajām un kriminālajām lietām augstākā apelācijas instance ir Federālā Tiesa, kas atrodas Karlsrūē un Leipcigā. Tiesāšanas veids ir inkvizitoriāls. Citas federālās tiesas ir Federālā Darba tiesa Erfurtē, Federālā Sabiedriskā tiesa Kaselē, Federālā Finanšu tiesa Minhenē un Federālā Administratīvā tiesa Leipcigā.
Kriminālie un privātie likumi valsts mērogā ir sistematizēti attiecīgi Strafgesetzbuch (Kriminālkodeksā) un Bürgerliches Gesetzbuch (Pilsoniskajā kodeksā). Vācijas sodu sistēma ir vērsta uz noziedznieku rehabilitāciju; pārējās sabiedrības aizsardzība ir tās sekundārais mērķis.[38] Pēdējā sasniegšanai notiesātais noziedznieks var tikt ievietots preventīvajā aizturēšanā (Sicherungsverwahrung) papildus esošajam spriedumam, ja viņš ir atzīts par bīstamu visai sabiedrībai. Tautas kriminālkodekss (Völkerstrafgesetzbuch) regulē atbildību par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu un kara noziegumiem. Tas rada Vācijas tiesām vispasaules jurisdikciju, ja lietas ierosināšana tās valsts tiesā, kur noziegums ticis pastrādāts, vai starptautiskajā tiesā, nav iespējama.
Likumdošana
Likumdevēja tiesības ir sadalītas federatīvajā un valsts līmenī. Pamatlikumā pieņemts, ka visas likumdevēja tiesības paliek valsts līmenī, ja vien pašā Pamatlikumā nav noteikts citādi. Slavens piemērs ir Hesenes noteikumi nāvessodam, kas ir pretrunā ar maksimālo sodu saskaņā ar Pamatlikumu, padarot Hesenes noteikumus par spēkā neesošiem.
Bundesrāts ir federālā iestāde, ar kuras palīdzību zemes piedalās nacionālajā likumdošanā. Zemju piedalīšanās federālajā likumdošanā ir nepieciešama, ja likums vienlaicīgi skar konkurējošas likumdošanas tiesību sfēras, tam nepieciešams formulēt federālos nolikumus izpildei vai tā ir noteikts Pamatlikumā. Katrai zemei ir sava konstitucionālā tiesa. Resoru tiesas (Amtsgerichte), Zemes tiesas (Landgerichte) un Augstākās zemes tiesas (Oberlandesgerichte) ir zemju tiesas ar vispārējo jurisdikciju. Tās ir kompetentas, ja tiesas process atbilst federālajiem vai zemes likumiem.
Daudzi no fundamentālajiem administratīvās likumdošanas jautājumiem paliek zemju jurisdikcijā, lai gan vairums zemju savus likumus šajā jomā balsta uz 1976. gada Administratīvās tiesvedības likumu (Verwaltungsverfahrensgesetz), kas ietver svarīgus administratīvās likumdošanas jautājumus. Augstākās zemes tiesas ir administratīvās jurisdikcijas augstākais līmenis attiecībā uz zemju pārvaldi, ja vien likuma jautājums attiecas uz federālo likumu vai zemes likumu, kas identisks ar federālo likumu. Šādos gadījumos ir iespējama galējā apelācija Federālajā Administratīvajā tiesā.
Kopš Eiropas Savienības pirmsākumiem Vācija tajā spēlē vadošu lomu, kopš Otrā pasaules kara beigām uzturot stingru aliansi ar Franciju. Šī alianse bija sevišķi cieša 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad valdīja kristīgie demokrāti ar Helmūtu Kolu un sociālists Fransuā Miterāns. Vācija ir Eiropas valstu priekšplānā, tiecoties uz daudz apvienotāka un spējīgāka Eiropas politiskā, aizsardzības un drošības aparāta radīšanu.[39] Kopš savas dibināšanas 1949. gada 23. maijā, Vācijas Federatīvā republika nav bijusi sevišķi aktīva savās starptautiskajās attiecībās nesenās vēstures un svešzemju okupācijas dēļ.[40]
Aukstā kara laikā Vācijas sadalīšana ar Dzelzs priekškaru padarīja to par Austrumu — Rietumu saspīlējuma simbolu un par Eiropas kaujas lauku. Tomēr 70. gados Villija Branda Austrumu politika bija pamatfaktors saspīlējuma samazināšanai.[41] 1999. gadā kanclera Gerharda Šrēdera valdība definēja jaunus Vācijas ārpolitikas pamatus, pilnvērtīgi piedaloties lēmumu pieņemšanā par NATO karu pret Dienvidslāviju un nosūtot Vācijas karaspēku karot pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara.[42]
Vācija ir tuvs sabiedrotais Savienotajām Valstīm.[43] Spēcīgo saiti starp abām valstīm nostiprināja ASV atbalsta 1948. gada Māršala plāns (JCS 1067) atjaunošanas procesā pēc Otrā pasaules kara, kā arī kara bērnu brālība un ciešās kulturālās saiknes, lai gan Šrēdera ļoti daiļrunīgie iebildumi pret karu Irākā liecināja par atlanticisma beigām un relatīvi atvēsināja Vācijas — Amerikas attiecības.[44] Šīs divas valstis ir arī savstarpēji atkarīgas ekonomiskā ziņā — 8,8% no Vācijas eksporta ir saistīti ar Savienotajām Valstīm un 6,6% importēto preču Vācijā ir ASV izcelsme.[45] Savukārt 8,8% ASV eksporta nokļūst Vācijā, un 9,8% no ASV importa tiek ievests no Vācijas.[45] Ciešo saistību iezīmē arī vācu izcelsmes amerikāņu kā lielākās ASV etniskās grupas statuss[46] un Ramšteinas Gaisa bāze (Kaizerslauternes tuvumā) kā lielākā ASV militārā bāze ārpus ASV.[47]
Palīdzība attīstībai
Vācijas Federatīvās republikas attīstības politika ir neatkarīga joma Vācijas ārpolitikā. To ir formulējusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības federālā ministrija (BMZ), un to realizē īstenošanas organizācijas. Vācijas valdība uzskata attīstības politiku par starptautiskās sabiedrības kopējo pienākumu.[48]
2007. gadā Vācijas oficiālā palīdzība attīstībai un humānā palīdzība bija 8,96 miljardi eiro (12,26 miljardi dolāru), palielinoties par 5,9 procentiem salīdzinājumā ar 2006. gadu. Tā kļuva par pasaulē otru lielāko palīdzības ziedotāju pēc Savienotajām Valstīm.[49] Vācija attīstībai tērē 0,37 procentus no sava iekšzemes kopprodukta (IKP), kas ir zem valdības nospraustajiem 0,51 procenta no IKP 2010. gadam. Arī starptautiskais plāns par 0,7% no IKP varētu netikt izpildīts.
Bundesvērs ir aizsardzības spēki, kas sastāv no armijas, flotes, gaisa spēkiem un kiber un informācijas telpas.[50] Iesaukšana tika apturēta 2011. gadā.[51] 2024. gadā militārie izdevumi veidoja 2,12 no valsts IKP.[52] Miera laikā Bundesvēru komandē aizsardzības ministrs – šobrīd Boris Pistorius.[53] Ja Vācija sāks karu, ko konstitūcija pieļauj tikai aizsardzības nolūkos, kanclere kļūs par Bundesvēra vadītāju.
Bundesvērā ietilpst 200 500 profesionāli karavīri, 55 000 18—25 gadus veci iesaucamie, kam pēc esošajiem noteikumiem jādien vismaz deviņus mēnešus, un 2500 aktīvi rezervisti jebkurā laikā. Bruņotajiem spēkiem ir pieejami aptuveni 300 000 rezervistu, kas piedalās aizsardzības apmācībās, kā arī militāro spēku izvietojumi ārzemēs. Sievietes visos dienestos bez ierobežojumiem var dienēt kopš 2001. gada, bet viņas netiek pakļautas iesaukumam. Aktīvajā dienestā ir apmēram 14 500 sieviešu un zināms skaits rezervistu, kas piedalās visos dienestos, ieskaitot miera uzturēšanas misijas un citas operācijas. Līdz šim divas sievietes - medicīnas virsnieces — tikušas paaugstinātas līdz ģenerāļa pakāpei.
No 2006. gada oktobra Vācijas armijā ir gandrīz 9000 karavīru, kas izvietoti citās valstīs kā daļa no starptautiskajiem miera uzturēšanas spēkiem, tajos ietilpst 1180 karavīri Bosnijā–Hercegovinā, 2844 Bundesvēra karavīri Kosovā, 750 kareivji, kas izvietoti kā EUFOR daļa Kongo Demokrātiskajā Republikā un 2800 Vācijas karavīri NATO vadītajos ISAF bruņotajos spēkos Afganistānā. No 2007. gada februāra Vācijai ir apmēram 3000 ISAF karavīru Afganistānā un tas ir trešais lielākais kontingents pēc ASV (14000) un Lielbritānijas (5200).[54] Vācijai ir kopēji kodolieroči ar NATO, tos veido ASV atomieroči, kas izvietoti Bīhelas (Büchel) gaisa spēku bāzē.[55]
Vācijā dzīvo 84,7 miljoni iedzīvotāju.[5] Līdz ar to tā ir lielākā Eiropas Savienības valsts pēc iedzīvotāju skaita. Tomēr bērnu skaits uz vienu sievieti ir viens no mazākajiem pasaulē, tādēļ pēc aplēsēm līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits Vācijā samazināsies līdz 69-74 miljoniem.[56] Vācijā ir vairākas lielas pilsētas: Berlīne, Hamburga, Minhene, Ķelne, Frankfurte pie Mainas, Štutgarte, kā arī Reina-Rūras reģions, kurā ir apvienotas vairākas lielpilsētas.
Lielākā etniskā grupa ir vācieši, bet Vācijā dzīvo arī gandrīz 14 miljoni citu valstu pilsoņu. Pēc imigrantu skaita Vācija ir trešā lielākā valsts pasaulē.[57] Lielākā daļa no tiem nāk no Turcijas (1,5 miljoni) un Ukrainas (1,2 miljoni), kā arī no Sīrijas (1 miljons), Rumānijas un Polijas (katra 0,9 miljoni), Itālijas (0,6 miljoni), Bulgārijas, Horvātijas un Afganistānas (katrai 0,4 miljoni).[58] Valsts ziemeļos dzīvo arī dāņi, frīzi un holandieši.
Reliģija
Kristietība ir izplatītākā reliģija Vācijā pēc tās sekotāju skaita. Kopumā tai ir pievērsušies aptuveni 45,8 miljoni Vācijas iedzīvotāju (55,1%).[59] Otra izplatītākā reliģija ir islāms, kurai ir 4,3 miljoni sekotāju (5,2%).[60] Tām seko budisms un jūdaisms (katrai pa 200 000 sekotāju). Hinduismam ir pievērsušies 90 000 cilvēku, bet pārējām reliģijām ir tikai 50 000 sekotāju. Aptuveni 32,3 miljoniem Vācijas iedzīvotāju (38,8%) nav noteiktas reliģiskās piederības.[60]
Valsts ziemeļos un austrumos ir izplatīts protestantisms, savukārt valsts dienvidos un rietumos vairāk izplatīta ir katoļticība. Pašreizējais Romas pāvests Benedikts XVI ir dzimis Bavārijā. Cilvēki, kuriem nav noteiktas reliģiskās piederības, dzīvo galvenokārt bijušās Austrumvācijas teritorijā un lielajās pilsētās.[61]
No 4,3 miljoniem musulmaņu lielākā daļa ir sunnīti un alevi no Turcijas. Ir arī nelielas šiītu kopienas.[62] 1,7% no visas valsts iedzīvotājiem ir pareizticīgie, no kuriem lielākā daļa ir Vācijā dzīvojošie serbi un grieķi.[63] Vācijā ir Rietumeiropā trešā lielākā ebreju populācija, kuri ir jūdaisma sekotāji.[64] 2004. gadā ebreju skaits valstī bija vairāk nekā 200 000. Salīdzinoši pirms Vācijas atkalapvienošanas šeit dzīvoja tikai 30 000 ebreju. Tie šeit ieradās no bijušajām Padomju Savienības republikām. Nozīmīgas ebreju kopienas ir Berlīnē, Minhenē, Frankfurtē pie Mainas.[65] Vairāk nekā 200 000 ir budisma sekotāji, no kuriem aptuveni puse ir imigranti no Āzijas.[66]
Valodas
Dominējošā un oficiālā valoda valstī ir vācu valoda. Līdz ar to tā ir viena no 23 Eiropas Savienības oficiālajām valodām un viena no trim Eiropas Komisijas darba valodām (atlikušās ir angļu un franču valoda). Vācijā ir ievērojamas kopienas, kurās runā dāņu, sorbu, čigānu un frīzu valodās. Tās oficiāli pēc Eiropas reģionālo vai mazākumtautību valodu hartas ir aizsargātas. Imigranti galvenokārt runā turku, poļu, krievu un daudzās Balkānu valodās.
Klasiskā vācu valoda ir rietumģermāņu valoda. Tā ir radniecīga angļu, nīderlandiešu un frīzu valodām.
| Vieta | Pilsēta | Federālā zeme | Iedzīvotāji | Vieta | Pilsēta | Federālā zeme | Iedzīvotāji | |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| 1 | Berlīne | Berlīne | 3 517 424 | 11 | Leipciga | Saksija | 531 582 | |
| 2 | Hamburga | Hamburga | 1 751 775 | 12 | Drēzdene | Saksija | 530 754 | |
| 3 | Minhene | Bavārija | 1 407 836 | 13 | Hannovere | Lejassaksija | 518 386 | |
| 4 | Ķelne | Ziemeļreina-Vestfālene | 1 034 175 | 14 | Nirnberga | Bavārija | 498 876 | |
| 5 | Frankfurte pie Mainas | Hesene | 701 350 | 15 | Dīsburga | Ziemeļreina-Vestfālene | 486 855 | |
| 6 | Diseldorfa | Ziemeļreina-Vestfālene | 598 686 | 16 | Bohuma | Ziemeļreina-Vestfālene | 361 734 | |
| 7 | Štutgarte | Bādene-Virtemberga | 597 939 | 17 | Vupertāle | Ziemeļreina-Vestfālene | 343 488 | |
| 8 | Dortmunde | Ziemeļreina-Vestfālene | 575 944 | 18 | Bīlefelde | Ziemeļreina-Vestfālene | 328 864 | |
| 9 | Esene | Ziemeļreina-Vestfālene | 569 884 | 19 | Bonna | Ziemeļreina-Vestfālene | 311 287 | |
| 10 | Brēmene | Brēmene | 548 547 | 20 | Minstere | Ziemeļreina-Vestfālene | 299 708 |
Vācijai ir lielākā valsts saimniecība Eiropā ar ceturto lielāko nominālo IKP pasaulē, un tā ierindojas piektajā vietā pēc 2008. gada pirktspējas paritātes.[68] Kopš industrializācijas laikiem valsts ir vadījusi, jauninājusi un guvusi labumu no arvien vairāk globalizētās ekonomikas. Vācija ir pasaulē lielākais eksportētājs ar 1,133 triljoniem eksporta 2006. gadā (ieskaitot Eiropas valstis) un rada tirdzniecības atlikumu 165 miljardus eiro apmērā.[69] Pakalpojumu sektors dod ieguldījumu apmēram 70% apmērā no kopējā IKP, rūpniecība — 29,1% un lauksaimniecība — 0,9%. Vairums no valsts ražojumiem ir inženierijā, sevišķi automobiļi, iekārtas, metāli un ķīmiskās preces.[25] Vācija ir vadošais vēja turbīnu un saules enerģijas tehnoloģiju ražotājs pasaulē. Lielākās ikgadējās tirdzniecības izstādes un kongresi notiek vairākās Vācijas pilsētās, tādās kā Hannoverē, Frankfurtē un Berlīnē.[70]
No 500 lielākajiem pasaules biržas uzņēmumiem pēc ienākumu lieluma Fortune Global 500 sarakstā 37 uzņēmumu galvenās mītnes atrodas Vācijā. 2007. gadā desmit lielākie bija Daimler, Volkswagen, Allianz (vispelnošākais uzņēmums), Siemens, Deutsche Bank (otrs pelnošākais uzņēmums), E.ON, Deutsche Post, Deutsche Telekom, Metro AG un BASF.[71] Starp lielākajiem darba devējiem bija arī Deutsche Post, Robert Bosch GmbH un Edeka.[72] Labi zināmas pasaulē ir Mercedes-Benz, SAP, BMW, Adidas, Audi, Porsche, Volkswagen un Nivea preču zīmes.[73]
Vācija ir stingra Eiropas ciešākas saimnieciskās un politiskās integrācijas aizstāve, un tās tirdzniecības politiku aizvien vairāk nosaka vienošanās starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm un ES vienotā tirgus likumdošana. Vācija izmanto kopējo Eiropas valūtu eiro, un tās monetāro politiku nosaka Eiropas Centrālā banka Frankfurtē. Pat pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā bijušajās Rietumvācijas zemēs dzīves līmenis un ikgadējie ienākumi palika ievērojami augstāki.[74] Austrumvācijas saimniecības modernizācija un integrācija turpinās kā ilgtermiņa process, kas plānots līdz 2019. gadam ar ikgadējo rietumu pārskaitījumu austrumiem apmēram 80 miljardu dolāru apmērā. Kopējais bezdarba līmenis kopš 2005. gada konsekventi krītas, un viszemākais 15 gadu laikā bija 2008. gada jūnijā — 7,5%.[75] Procentuāli no 6,2% bijušajā Rietumvācijā līdz 12,7% bijušajā Austrumvācijā. Kanclera Gerharda Šrēdera bijusī valdība uzsāka visaptverošu darba tirgus un ar labklājību saistīto institūciju reformu kompleksu, turpretim esošā valdība ietur ierobežojošu fiskālo politiku un samazina darbavietas publiskajā sektorā.
Vācijā ir viena no pasaules desmit lielākajām labības audzētājvalstīm, jo īpaši daudz tajā tiek audzēti mieži. Tomēr mazāk nekā 3% valsts iedzīvotāji ir nodarbināti zemkopībā. Vācija ir arī liela kartupeļu un sakņaugu audzētāja.
Infrastruktūra
Ar savu atrašanās vietu Eiropas centrā Vācija ir svarīgs transporta mezgls. Tas atspoguļojas tās blīvajā un mūsdienīgajā transportēšanas tīklā. Iespējams, visslavenākais ir plašais autostrāžu (Autobahn) tīkls, kas ierindojas trešajā vietā pasaulē kopējā garuma ziņā, un vairumam no tā ceļiem ir raksturīgi posmi bez ātruma ierobežojuma.[76]
Vācija ir izveidojusi policentrisku ātrvilcienu tīklu. InterCityExpress jeb ICE ir visprogresīvākā Deutsche Bahn pakalpojumu kategorija un apkalpo nozīmīgākās Vācijas pilsētas, kā arī ceļa mērķus kaimiņvalstīs. Vilciena maksimālais ātrums ir starp 160 km/h un 300 km/h. Saskaņojumi tiek piedāvāti ar 30 minūšu, stundas vai divu stundu intervāliem.[77]
Vācija ir pasaulē piektā lielākā enerģijas patērētāja, un divas trešdaļas no tās svarīgākās enerģijas 2002. gadā tika importētas. Tajā pašā gadā Vācija bija Eiropas lielākā elektrības patērētāja ar 512,9 teravatstundu kopējo apjomu. Valdības politika sekmē enerģijas uzglabāšanu un atjaunojamo enerģijas avotu, tādu kā saules, vēja, biomasas, hidroelektriskie un ģeotermālie, izstrādi un attīstību. Pateicoties enerģijas taupīšanas pasākumiem, kopš 1970. gadu sākuma ir uzlabojies enerģijas lietderības koeficients. Valdība ir uzstādījusi mērķi 2050. gadā ar atjaunojamajiem avotiem nodrošināt pusi no valstij nepieciešamās enerģijas.
2000. gadā valdība un Vācijas atomenerģijas nozare vienojās līdz 2021. gadam pakāpeniski izbeigt visu atomelektrostaciju darbību.[78] Tomēr atjaunojamā enerģija joprojām ieņem pārāk pieticīgu vietu enerģijas patēriņā. 2006. gadā enerģijas patēriņu apmierināja šādi avoti: nafta (35,7%), akmeņogles, ieskaitot brūnogles (23,9%), dabasgāze (22,8%), kodolenerģija (12,6%), hidro un vēja enerģija (1,3%) un citi (3,7%).
Vācija ir bijusi dzimtā vieta dažiem no visizcilākajiem pētniekiem dažādās zinātnes jomās.[79] Nobela prēmiju ir saņēmuši 102 Vācijas laureāti.[80] Alberta Einšteina un Maksa Planka darbs bija izšķirošs kvantu fizikas pamatu likšanā, ko tālāk attīstīja Verners Heizenbergs un Makss Borns.[81] Viņu priekšgājēji bija fiziķi Hermanis fon Helmholcs, Jozefs fon Fraunhofers un Gabriels Daniels Fārenheits. Vilhelms Konrāds Rentgens atklāja rentgenstarus, ko daudzās valstīs, ieskaitot Vāciju, tā arī sauc viņa vārdā. Šis sasniegums viņam atnesa pirmo Nobela prēmiju fizikā 1901. gadā.[82]
Kosmosa inženieris Verners fon Brauns izstrādāja pirmo kosmosa raķeti un vēlāk bija pazīstams NASA dalībnieks un izstrādāja mēness raķeti Saturn V, kas bruģēja ASV Apollo ceļu uz panākumiem. Heinriha Rudolfa Herca darbs elektromagnētiskā starojuma jomā bija galvenais moderno telesakaru izstrādē.[83] Vilhelmam Vundam ar viņa pirmās laboratorijas nodibināšanu Leipcigas Universitātē 1879. gadā tiek piedēvēta psiholoģijas kā neatkarīgas empīriskās zinātnes izveidošana.[84] Aleksandra fon Humbolta dabas zinātnieka un pētnieka darbs bija bioģeogrāfijas pamatā.[85]
Vācijā ir dzimuši daudzi nozīmīgi matemātiķi: Kārlis Frīdrihs Gauss, Dāvids Hilberts, Bernhards Rīmanis, Gotfrīds Leibnics, Kārlis Veierštrāss un Hermans Veils. Vācija ir bijusi dzimtā vieta daudziem slaveniem izgudrotājiem un inženieriem: Johanam Gūtenbergam, kam tiek piedēvēta pārvietojamās drukātavas izgudrošana Eiropā, Hanss Geigers, Geigera skaitītāja radītājs un Konrāds Cūze, kas uzbūvēja pirmo pilnībā automatizēto digitālo elektronisko skaitļošanas mašīnu.[86] Vācu izgudrotāji, inženieri un rūpnieki, tādi kā grāfs Ferdinands fon Cepelīns, Oto Līlentāls, Gotlībs Daimlers, Rūdolfs Dīzels, Hugo Junkerss un Kārlis Bencs, palīdzēja veidot modernas automobiļu un gaisa transportēšanas tehnoloģijas.[87][88]
Svarīgas pētniecības organizācijas Vācijā ir Maksa Planka biedrība, Helmholza apvienība (Helmholtz-Gemeinschaft) un Fraunhofera biedrība. Tās ir neatkarīgas vai ārēji saistītas ar universitāšu sistēmu un veicina ievērojamu apjomu zinātniskās izstrādes. Prestižo Gotfrīda Vilhelma Leibnica balvu katru gadu pasniedz desmit zinātniekiem un akadēmiķiem. Ar saviem 2,5 miljoniem eiro tā ir viena no lielākajām par izpēti piešķiramajām balvām pasaulē.[89]
Vācija bieži vien tiek saukta par das Land der Dichter und Denker (dzejnieku un domātāju zeme).[90] Vācijas kultūras pirmsākumi ir meklējami ilgi pirms tās kā vienotas valsts izveidošanās. Vācu kultūra ir saistīta ne tikai ar pašu Vācijas nacionālo valsti, bet arī ar vāciski runājošo pasauli.
Vācu literatūras pirmsākumi ir meklējami viduslaikos. Šī perioda sākumā nozīmīgi vācu rakstnieki bija Valters fon der Fogelveide un Volframs fon Ešenbahs. Nozīmīgs vācu eposs ir "Nībelungu dziesma", kura autori nav zināmi. Vāciešiem ir arī ievērojama sāga Thidrekssaga. Visā pasaulē pazīstami ir arī vācu pasaku vācēji brāļi Grimmi. Bībeli vācu valodā iztulkoja teologs Mārtiņš Luters. Viņš tādā veidā lika pamatu mūsdienu "augšvācu" valodai. Vēl starp visvairāk apbrīnotākajiem vācu dzejniekiem un rakstniekiem ir Gotholds Efraims Lesings, Johans Volfgangs fon Gēte, Frīdrihs Šillers, Heinrihs fon Kleists, E. T. A. Hofmanis, Bertolts Brehts un Arno Šmits. 20. gadsimtā Nobela prēmiju literatūrā saņēma tādi vācu rakstnieki kā Tomass Manns, Hermanis Hese, Heinrihs Bells un Ginters Grass.
Vācijas filozofiem vēsturiski ir bijusi liela ietekme filozofijas attīstībā, piemēram, vairāki nozīmīgi vācu filozofi jau viduslaiku sākumā ir devuši savu artavu rietumu filozofijas attīstībā. 17. gadsimtā Gotfrīds Leibnics un Imanuels Kants bija centrālās personas filozofijas vēsturē. Kantianisms spēcīgi iespaidoja arī Artūra Šopenhauera darbus, kā arī vācu ideālisma aizstāvjus Johanu Fihti un Georgu Hēgeli. 19. gadsimta otrajā pusē Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss attīstīja komunistu teoriju, bet 20. gadsimtā vācu filozofijas tradīcijas īstenoja Frīdrihs Nīče, Martins Heidegers un Hanss Georgs Gadamers.
.jpg)
Sportiskā forma ir neatņemama vāciešu dzīves daļa. 27 miljoni vācieši ir sporta klubu biedri un vēl papildus 12 miljoni ar sportu nodarbojas individuāli.[91] Futbols ir vispopulārākais sporta veids. Ar 6,3 miljoniem oficiāliem biedriem Vācijas Futbola asociācija (Deutscher Fußball-Bund) ir lielākā šī sporta veida organizācija pasaulē.[91] Vācijas futbola Bundeslīga (Fußball-Bundesliga) piesaista otro lielāko vidējo apmeklētību no visu sporta veidu līgām pasaulē.[92] Vācijas futbola izlase ir uzvarējusi FIFA Pasaules kausā četras reizes (1954, 1974, 1990 un 2014). Arī Eiropas čempionātā tā ir uzvarējusi trīs reizes (1972, 1980 un 1996). 1974. un 2006. gadā Vācijā notika Pasaules kauss, savukārt Eiropas čempionāts ir rīkots tikai 1988. gadā. Vieni no veiksmīgākajiem un slavenākajiem futbolistiem ir Francs Bekenbauers, Gerds Millers, Jirgens Klinsmans, Lotārs Mateuss un Olivers Kāns. Citi populāri sporta veidi ir rokasbumba, volejbols, basketbols, hokejs un teniss.[91]
Vācija ir viena no vadošajām valstīm motoru sportā. Daudzu sacīkšu uzvarētāju mašīnas, komandas un braucēji nāk no Vācijas. Viens no veikmīgākajiem Formula 1 braucējiem Mihaels Šūmahers savas karjeras laikā ir uzstādījis vairākus nozīmīgus rekordus. Nozīmīgākie no tiem ir visvairāk čempionu tituli, kā arī visvairāk uzvarēto sacīkšu. Viņš ir arī viens no apmaksātākajiem sportistiem vēsturē un ir kļuvis par miljardieri.[93] Tādi konstruktori kā BMW un Mercedes ir starp vadošajām komandām motosporta sponsorēšanā. Porsche ir 16 reizes uzvarējis Lemānas 24 stundu sacīkstēs, prestižās sacīkstēs, kas katru gadu norisinās Francijā. Deutsche Tourenwagen Masters ir populāra salonautomobiļu sacīkšu mašīna.
Vācijas sportisti ir arī vieni no veiksmīgākajiem olimpisko spēļu dalībniekiem. Viņi ir trešie labākie pasaulē pēc iegūto olimpisko medaļu skaita (ieskaitot arī gan Rietumvācijas, gan Austrumvācijas sportistu medaļas). 2008. gada vasaras olimpiskājās spēlēs Vācija bija piektā labākā pēc iegūto medaļu skaita,[94] toties 2006. gada ziemas olimpiskajās spēlēs viņiem bija visvairāk medaļu.[95] Vasaras olimpiskās spēles Vācijā ir notikušas divreiz: 1936. gadā Berlīnē un 1972. gadā Minhenē. Ziemas olimpiskās spēles ir notikušas tikai vienu reizi — 1936. gadā tās norisinājās Bavārijas pilsētiņā Garmišā-Partenkirhenē.
| Svētki | Vācu nosaukums | Datums | BW | BY | BE | BB | HB | HH | HE | MV | NI | NW | RP | SL | SN | ST | SH | TH |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Jaunais gads | Neujahr | 1. janvāris | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X |
| Kristības (Trīs kungu svētki) | Heilige Drei Könige | 6. janvāris | X | X | X | |||||||||||||
| Lielā piektdiena | Karfreitag | mainīgs | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X |
| Lieldienas | Ostern | mainīgs | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X |
| 1. maijs | Tag der Arbeit | 1. maijs | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X |
| Debesbraukšanas diena | Christi Himmelfahrt | mainīgs | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X |
| Svētā gara diena | Pfingstmontag | mainīgs | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X |
| Kristus gara svētki | Fronleichnam | mainīgs | X | X | X | X | X | X | 1) | 2) | ||||||||
| Augsburger Friedensfest | 8. augusts | 3) | ||||||||||||||||
| Marijas Debesbraukšanas svētki | Mariä Himmelfahrt | 15. augusts | 5) | X | ||||||||||||||
| Vienības diena | Tag der Deutschen Einheit | 3. oktobris | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X |
| Reformācijas diena | Reformationstag | 31. oktobris | X | X | X | X | X | |||||||||||
| Visu svēto diena | Allerheiligen | 1. novembris | X | X | X | X | X | |||||||||||
| Lūgšanu un grēku atlaišanas diena | Buß- und Bettag | mainīgs | 4) | |||||||||||||||
| Ziemassvētki pirmā diena | 1. Weihnachtstag | 25. decembris | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X |
| Ziemassvētki otrā diena | 2. Weihnachtstag | 26. decembris | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X | X |
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
