Vācijas Sociāldemokrātiskā partija

Vācijas Sociāldemokrātiskā partija (vācu: Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD) ir viena no divām lielākajām Vācijas partijām, dibinājis Ferdinands Lasāls 1863. gada 23. maijā kā Vispārējo vācu strādnieku savienību (vācu: Allgemeinen Deutschen Arbeitervereins). 1875. gadā Vispārējā vācu strādnieku savienība apvienojās ar 1869. gadā Vilhelma Lībknehta un Augusta Bēbeļa izveidoto Vācijas Sociālistisko strādnieku partiju (vācu: Sozialistische Arbeiterpartei Deutschlands). Laika posmā starp 1878. — 1890. gadu, partija darbojās nelegāli. Savu pašreizējo nosaukumu partija ieguva 1890. gadā, pēc vācu izņēmuma likuma pret sociālistiem atcelšanas.

• Biedru skaits: 591076 (2005. gada novembrī)
• Partijas finansēšana no valsts: 46355406,84 €

Vācijas Sociāldemokrātiskā partija Sozialdemokratische Partei Deutschlands
Priekšsēdētājs	Kevins Kūnerts
Dibināta	1863. gada 23. maijs
Biedri (2021)	▼ 404 305[1]
Ideoloģija	Sociāldemokrātija[2]
Politiskā pozīcija	Centriski kreisa
Oficiālās krāsas	Sarkana
Vietas Bundestāgā	206 / 736
Vietas Bunderāta	19 / 69
Vietas reģionālajos parlamentos	481 / 1 884
Vietas Eiropas Parlamentā	16 / 96
Mājaslapa
www.spd.de

Laika periodā starp abiem pasaules kariem Vācijas strādnieku kustība tika sašķelta starp Vācijas Sociāldemokrātisko partiju un Vācijas Komunistisko partiju. Kopš nacionālsociālisma piekritēju nākšanas pie varas Vācijā SPD tika aizliegta (1933).

SDP pēckara periodā

Rietumvācijā pēc partijas atdzimšanas, iesākumā SDP atradās opozīcijā. Pirmo reizi uzvarēja VFR vēlēšanās 1969. gadā un atradās valdībā līdz 1982. gadam (valdību šajos gados vadīja Villijs Brants, bet pēc tam — Helmuts Šmits). Savā Godesbergas programmā, kuru pieņēma 1959. gadā, SDP oficiāli atteicās no šķiru cīņas koncepcijas un klasiskā marksistiskiem principiem, saglabājot uzticību sociālās aprūpes programmām. Iesākumā SDP iebilda pret Rietumvācijas apbruņošanos un iestāšanos NATO, bet vēlāk tās pozīcija mainījās.

Padomju okupācijas sektorā, kur tika izveidota VDR, SDP un Vācijas Komunistiskā partija apvienojās Vācijas Sociālistiskās vienības partijā (vācu: Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, SED). Komunistiskās sistēmas demontāžas procesā, 1989. gadā, sociāldemokrāti izveidoja savu partiju (SDP), kura vēlāk, pēc valsts apvienošanas, pievienojās Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai.

1998. — 2005.

1988. gada oktobrī SDP, kad vēlēšanu saraksta augšgalā atradās Gerhards Šrēders, ar lozungiem par bezdarba samazināšanu, ekonomikas modernizāciju, ražošanas atbalstu un sociālas aizsardzības sistēmas saglabāšanu, uzvarēja parlamenta vēlēšanās, savācot 40,9 % balsu. Tika izveidota koalīcijas valdība kopā ar Zaļo partiju.

1999. gada martā nesaskaņu dēļ ar valdības virzieniem no valsts un partijas vadītaja amata atkāpās Oskars Lafontēns, kurš 1995. gada novembrī tika ievēlēts par finanšu ministru. Partijas vadību pārņēma pats Šrēders.

Vadot valsti Šrēderam nācās izlemt starp divām krīzes pārvarēšanas koncepcijām — liberālo ekonomistu piedāvājumam (iedzīvotāju sociālā atbalsta samazināšanas veidā) vai to, par kuru bija uzstājīgi kreisie sociāldemokrāti ar Oskaru Lafontēnu vadībā (nodokļu paaugstināšana turīgākajai sabiedrības daļai). Šrēders izvēlējās pirmo variantu, kas kalpoja par nesaskaņu iemeslu ar Lafontēnu.

Nemākot atrisināt strukturālas ekonomiskās problēmas, Šrēders gandrīz cieta sakāvi 2002. gada 22. oktobra vēlēšanās. Tikai stingra opozīcija amerikāņu iebrukumam Irākā un efektīva palīdzība Vācijas austrumu plūdu upuriem, palīdzēja SDP savākt 38,5 % balsu un iegūt minimālu pārsvaru pār Kristīgi demokrātisko partiju. SDP atkal izveidoja koalīcijas valdību kopā ar "Zaļajiem".

2003. gada martā Šrēders palaida strukturālo ekonomisko reformu programmu, zināmu kā "Programma 2010" (Agenda 2010). Tā paredz izdevumu samazināšanu veselības nozarēs, pensiju un sociālajiem pabalstiem, kā arī darba likumdošanas liberalizāciju ar mērķi stimulēt jaunu darba vietu izveidi. Tas tomēr neļāva uzveikt ekonomisko stagnāciju, savukārt bezdarbnieku skaits Vācijā saglabājās 5 miljonu cilvēku līmenī vai 12 % darbspējīgo iedzīvotāju.

2004. gadā SDP rindas pameta liels skaits partijas biedru ar kreisām pozīcijām. 2005. gadā viņi kopā ar bijušajiem komunistiem no VDR izveidoja Kreiso partiju.

2004. gadā Šrēders atkāpjas no SDP vadītāja amata, par viņa pēcteci kļuva Francs Minteferings.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2004. gadā atnesa katastrofāli zemus rezultātus, pašus zemākus pēc Otrā pasaules kara (21,5 % balsu).

Atsauces

1. «Party members: Greens gain, AfD and SPD lose». RedaktionsNetzwerk Deutschland (vācu). 2021. gada 14. februāris.
2. Wolfgang Merkel; Alexander Petring, Christian Henkes, Christoph Egle. Social Democracy in Power: the capacity to reform. London : Taylor & Francis, 2008. ISBN 0415438209. Atsaucē izmantots novecojis parametrs |coauthors=