From Wikipedia, the free encyclopedia
Dzīvnieki (Animalia, Metazoa) ir liela daudzšūnu organismu grupa, kas spēj kustēties un reaģēt uz apkārtējo vidi, barojas, pārtiekot no citiem organismiem. Dzīvnieku daudzveidība ir milzīga (kopējais sugu skaits ir aptuveni 2 miljoni), taču suga reti ir viendabīga (monotipiska) visā izplatības apgabalā jeb areālā. Parasti tā sadalās pasugās.
| Dzīvnieki Animalia (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Iedalījums | |
| |
 Dzīvnieki Vikikrātuvē | |
Dzīvniekus bieži mēdz iedalīt mugurkaulniekos un bezmugurkaulniekos. Mugurkaulniekiem, kas veido salīdzinoši nelielu sugu grupu, kuru galvenās vienojošās pazīmes ir mugurkauls un galvaskauss, pieskaita zivis, abiniekus, putnus, rāpuļus un zīdītājus. Bezmugurkaulniekiem, kas ietver vairāk kā 90% no visām dzīvnieku sugām,[1][2] pieskaita kukaiņus, gliemjus, vēžveidīgos, galvkājus, zirnekļus, plakantārpus un citus. Bioloģijas zinātņu kompleksu, kas pēta dzīvnieku anatomiju, organismu funkcijas, uzvedību, daudzveidību, klasifikāciju un citus aspektus sauc par zooloģiju.
Daudziem dzīvniekiem sugas ietvaros novērojams dimorfisms vai polimorfisms
Visur uz Zemes - ūdenī, uz sauszemes, augsnē, gaisā, pat augos, dzīvniekos un cilvēkā - dzīvo visdažādākie dzīvnieki. To skaitā ir vairāk nekā 1 miljons kukaiņu sugu (mušas, odi, tauriņi, spāres un vaboles), apmēram 130 000 gliemju sugu (dīķgliemežu, kailgliemežu un pērļgliemeņu), liels daudzums tārpu, zivju, putnu un zīdītāju. Mūsdienās zināmi apmēram 2 miljoni recentu (tagad dzīvojošu) dzīvnieku sugu. Mūsu planētas dzīvnieki ir dažādi pēc lieluma un ķermeņa formas. Piemēram, milzīgā zilā vaļa masa sasniedz 150 tonnas, bet daudzos sīkos dzīvnieciņus var ieraudzīt tikai ar mikroskopu. Dzīvnieku ķermeņa forma var būt lietussargveidīga (medūzām), zvaigžņveidīga (jūraszvaigznēm), slaida un gara (tārpiem, čūskām), garena ar ekstremitātēm (dzīvnieku vairākumam). Uzbūves ziņā ļoti dažādas ir dzīvnieku ķermeņa daļas, ķermeņa segas, ekstremitātes un maņu orgāni. Piemēram, sliekai āda ir kaila, bez aizsargveidojumiem, maijvabolei - cieta, ar īpašu organisku vielu hitīnu piesātināta ķermeņa sega; līdakas ādu klāj kaula zvīņas, bet zalkšu - ragvielas zvīņas; putnu ķermeni sedz spalvas, bet zīdītāju - mati. Vairākums dzīvnieku pārvietojas ar kājām, spārniem, pleznām vai spurām. Piemēram, suņi, ķirzakas un vardes pārvietojas ar diviem kāju pāriem, zirnekļi - ar četriem, upes vēži - ar pieciem, bet daudzkājiem kāju skaits sniedzas vairākos desmitos. Daudziem dzīvniekiem pārvietošanās orgānu nav. Daļai no tiem, piemēram, koraļļiem, ir sēdošs vai mazkustīgs dzīvesveids, citi, piemēram, sliekas, kustas, saraujoties un atslābstot ķermeņa muskulatūrai. Mazkustīgiem dzīvniekiem parasti nav galvas un attīstītu maņu orgānu. Dzīvnieki atšķiras ne tikai pēc ārējā apveida, bet arī pēc iekšējās uzbūves. Daudzveidīga ir arī to uzvedība.
Dzīvniekiem ir liela nozīme dabā un cilvēka dzīvē. Tauriņi, kamenes un bites apputeksnē augus. Sliekas uzlabo augsnes struktūru. Plēsīgie un kukaiņēdāji putni, sikspārņi un skudras iznīcina meža un lauksaimniecības augu kaitēkļus. Ar dzīvnieku starpniecību izplatās daudzu sugu augi. Kopš neatminamiem laikiem cilvēki nodarbojas ar zveju, savvaļas zvēru un putnu medībām, dzīvniekus pieradina un audzē nebrīvē. Arī mūsdienās nozīmīgākos pārtikas produktus (gaļu, medu, pienu un olas), izejvielas rūpniecībai (kažokādas, vasku, vilnu, zīdu un dūnas) un medicīnai (čūsku un bišu indi) cilvēki iegūst no dzīvniekiem. Daudzi dzīvnieki nodara lielus zaudējumus tautsaimniecībai - bojā kultūraugus, iznīcina noliktavās graudus, izraisa cilvēkam un dzīvniekiem nopietnas slimības. Daži dzīvnieki jūrās samazina tvaikoņu ātrumu.
Neskatoties uz dzīvnieku lielo daudzveidību, visiem tiem tomēr ir arī kopīgas pazīmes. Daļa no tām (šūnainā uzbūve, spējas baroties, augt, elpot, attīstīties un vairoties) piemīt ne tikai dzīvniekiem, bet arī augiem, sēnēm un baktērijām. Visi dzīvie organismi barojas, elpo, aug, attīstās, vairojas un sastāv no šūnām. Taču ir arī citas pazīmes, kuru augiem trūkst. Pie tām pieder, piemēram, barošanās ar gatavām organiskām vielām un aktīva pārvietošanās. Gatavo organisko vielu uzņemšana, kas raksturīga visiem dzīvniekiem, novērojama vēl sēnēm, vairākumam baktēriju un parazītaugiem. Aktīva pārvietošanās ir raksturīga pazīme dzīvnieku lielākajai daļai. Taču pārvietoties spēj arī vienšūnas aļģes un baktērijas. Lielākajai daļai dzīvnieku ir gremošanas, elpošanas, nervu un citu orgānu sistēmas, kuru nav augiem, sēnēm un baktērijām.
Vairākumam dzīvnieku, piemēram, maijvabolei, upes vēzim, vardei un vilkam, ir pārskaita orgāni, kuru viens komponents atrodas ķermeņa kreisajā, otrs - labajā pusē. Tā maijvabolei ir viens pāris acu un taustekļu, divi pāri spārnu, trīs pāri kāju. Caur šādu dzīvnieku ķermeni var izvilkt tikai vienu simetrijas plakni, kas dzīvnieku sadala divās līdzīgās spoguļattēla pusēs. Dzīvniekus ar simetriski novietotiem pārskaita orgāniem sauc par divpusīgi simetriskiem, bet to ķermeņa simetriju - par divpusīgu jeb bilaterālu. Divpusīgi simetrisks ķermenis ir visiem dzīvniekiem, kuri aktīvi pārvietojas. Dzīvniekiem pārvietojoties taisnvirzienā, šāda simetrija ļauj saglabāt līdzsvaru un ar vienādu vieglumu pagriezties kā pa labi, tā pa kreisi. Divpusīgi simetriskiem dzīvniekiem ķermeņa priekšgalā atrodas mute, maņu orgāni, kā arī aizsardzības un uzbrukuma orgāni. Ķermeņa priekšgals izveidojas tāpēc, ka šī ķermeņa daļa pirmā nonāca kontaktā ar medījumu vai plēsoņu. No paaudzes paaudzē dabā labāk saglabājas tie dzīvnieki, kuriem ķermeņa priekšējā daļa bija jutīgāka un ar labāk attīstītiem aizsardzības vai uzbrukuma orgāniem. Mazkustīgiem dzīvniekiem ir cits ķermeņa simetrijas tips, un ārēji tie ir līdzīgi ziedam, lodei vai lietussargam. Cauri to ķermenim var izvilkt vairākas iedomātas plaknes, no kurām katra sadala dzīvnieku divās spoguļattēlam līdzīgās daļās. Šo plakņu krustošanās līnijas sākas staru krustošanās centrā. Tādu simetriju sauc par staraino simetriju. Ķermeņa starainā simetrija ļauj mazkustīgiem vai pārvietoties nespējīgiem dzīvniekiem jebkurā ķermeņa pusē sajust medījuma vai briesmu tuvošanos.
Dzīvnieki, tāpat kā augi, sēnes un baktērijas, uz mūsu planētas ir ieņēmuši dažādas dzīvesvides. Piemēram, ūdenī ir apmetušies vēži, zivis un vaļi; uz zemes un gaisā dzīvo vaboles, tauriņi, daudzi putni un zīdītāji; zemē ierakušās dzīvo sliekas, zemesvēži jeb racējcirceņi un kurmji. Daudziem dzīvniekiem par dzīvesvidi noder citi dzīvnieki un cilvēks, piemēram, parazītiskajiem tārpiem un ērcēm. Daži dzīvnieki mājvietu atraduši nevis vienā, bet divās dzīvesvidēs. Tā vardes labi jūtas gan ūdenī, gan uz sauszemes, bet lauku peles - kā virs, tā arī zem zemes.
Katrā dzīvesvidē dzīvnieki ieņem sev vispiemērotākās vietas. Piemēram, upes vēži sastopami upēs, ezeros ar tītu ūdeni, dūņainu gultni un kraujiem, mālainiem krastiem, haizivis - jūru un okeānu plašumos, plekstes - uz jūras gultnes. Noteiktu dzīvesvides daļu, kuru apdzīvo tie vai citi dzīvnieki, sauc par šo dzīvnieku dzīvesvietu. Likumsakarīgi ir tas, ka lieli dzīvnieki ieņem lielas dzīvesvides platības. Piemēram, vaļu dzīvesvieta ir jūra un okeāns, aļņu - jaukto koku mežs, saigu - stepe. Sīko dzīvnieku dzīvesvieta ir tikai trūdošs celms, koka zars vai stumbrs, cilvēka un dzīvnieka organisms. Piemēram, mizgrauži dzīvo zem koku mizas, bet cūku cērme - cūku zarnās. Jebkurā dzīvesvietā ir apmetušies dažādu sugu dzīvnieki. Piemēram, kopīga dzīvesvieta var būt upes vēžiem, asariem, raudām un līdakām. Balto zaķu dzīvesvietā sastopam arī vilki, lapsas un citi dzīvnieki. Plašajās dzīvesvietās, piemēram, okeānā, jūrā, mežā, vai stepē dzīvo simti un tūkstoši dzīvnieku sugu.
Dzīvniekiem ir attīstījušies dažādi pielāgojumi, kas tiem palīdz saglabāties dabā. Zālē mītošie sienāži ir zaļi. Zaļas ir arī zaļās vardes, kas dzīvo ūdenstilpju krastos. Tāpēc zaļās vardes un zaļos sienāžus uz zāles zaļā fona to ienaidniekiem ir grūti pamanīt. Galējo Ziemeļu iemītnieki - leduslāči, baltās pūces - ir balti, bet meža dzīvnieki, piemēram, brūnie lāči un meža cūkas, ieguvuši koku stumbru un zemsegas krāsu. Dzīvnieku piemērošanās dzīvesvietai ir vērojama visā to uzbūvē un dzīvesveidā. Piemēram, vardēm kā visiem labiem peldētājiem ir pludlīnijas ķermeņa forma, peldplēves starp pakaļkāju pirkstiem, acis un nāsis uz galvas izciļņiem, kas tām ļauj elpot atmosfēras gaisu, neizejot no ūdens, kā arī uzglūnēt medījumam un pamanīt briesmas. Līdzīgas uzbūves īpatnības vērojamas arī citiem dzīvniekiem, kuru dzīve saistīta ar ūdeni. Savukārt ērgļiem ir asi kāšveida smailnagi, ar kuriem tie satver barību, un āķveidīgi saliekts knābis, ar kuru tie medījumu saplosa. Dzeņi ar spēcīgo kaltveidīgo knābi iegūst zem koka mizas mītošos kukaiņus, kaļ dobumus. Pateicoties garajam kaklam un kājām, gārņi var bradāt ezeru un citu ūdeņu piekrastes un, nesaslapinot ķermeni, iegūst barību. Dzīvnieku uzbūve bieži ir tik atbilstoša dzīvesvietai un dzīvesveidam, ka jau pēc ārējā izskata vien var noteikt, kur tas dzīvo, kā pārvietojas, ar ko barojas utt.
Jebkuru dzīvesvidi vai atsevišķas tās daļas - dzīvesvietas - apdzīvo dažādu sugu dzīvnieki, kas noteiktā veidā saistīti viens ar otru. Starp dažu sugu dzīvniekiem pastāv attiecības, kuras ir izdevīgas kā vieniem, tā otriem. Piemēram, degunradžu dzīvesvietā dzīvo vēršstrazdi. Tie ēd sīkos posmkājus, kas apmetušies uz degunradžu ādas un degunradžus nomoka. Tādējādi degunradži nodrošina putnus ar barību, bet putni atbrīvo degunradžus no parazītiem un ar kliedzieniem brīdina par briesmu tuvošanos. Vēršstrazdi degunradzim īpaši palīdz laikā, kad tas guļ. Savstarpēji izdevīgas attiecības pastāv starp dažu sugu laputīm un skudrām. Laputis ir sīki kukaiņi, kas dzīvo uz augu jaunajiem dzinumiem. Skudras barojas ar laputu saldajiem izdalījumiem un vienlaikus aizsargā tās no putniem. Savstarpēji izdevīgas attiecības pastāv arī starp vientuļniekvēžiem un aktīnijām. Vientuļniekvēzis uzsēdina aktīniju uz sevis vai uz čaulas, kurā tas dzīvo. Aktīnija pārtiek no vēža maltītes atliekām un ar dzeļkapsulām bagātajiem taustekļiem aizsargā vientuļniekvēzi no tā daudzajiem ienaidniekiem. Dzīvnieku savstarpēji izdevīgās attiecības sauc par simbiozi.
Starp dažiem dzīvniekiem pastāv arī tādas attiecības, kuras vienam dzīvniekam ir izdevīgas un otram nekaitīgas. Piemēram, pielipējzivs ar piesūcekni piesūcas pie haizivs ķermeņa, pārvietojas kopā ar to un pārtiek no haizivs medījumu atliekām. Daudzas kukaiņu un citu sīku dzīvnieku sugas dzīvo putnu ligzdās un grauzēju alās, izmantojot tās kā dzīvesvietas un tajās atrodot arī barību - pūstošas organiskas vielas un sīkus dzīvniekus. Šādas attiecības sauc par piedzīvotāja-saimnieka attiecībām.
Dabā eksistē tādas attiecības, kurās stiprākais uzbrūk vājākajam, nogalina to un apēd. Tādas attiecības pastāv starp lielajām ūdensvabolēm un zivju mazuļiem, vilkiem un zaķiem, līdakām un karūsām, mārītēm un laputīm. Dzīvniekus, kas medī citus dzīvniekus un kuriem ir pielāgojumi to iegūšanai, sauc par plēsoņām, bet attiecības starp tiem un to medījumu - par plēsoņas-upura attiecībām. Plēsoņām ir liela nozīme dabā. Tie aizkavē zālēdāju dzīvnieku pārmērīgu savairošanos un vienlaicīgi samazina dažādas starp tiem izplatītas slimības. Par vilku un lapsu upuriem vispirms kļūst slimie un novājinātie zaķi, irbes un citi dzīvnieki.
Daudzi dzīvnieki dzīvo uz citu dzīvnieku un cilvēka ķermeņa vai to iekšējos orgānos. Šādus dzīvniekus sauc par parazītiem, bet organismus, kurus tie izmanto - par saimniekiem. Pie parazītiem pieder, piemēram, utis, blusas, blaktis un cērmes. Dzīvnieku savstarpējās attiecības, kurās viens partneris dzīvo uz otra rēķina, sauc par parazīta-saimnieka attiecībām, bet šo pašu parādību - par parazītismu.
Daudzi vienā un tajā pašā dzīvesvietā dzīvojoši dzīvnieki barojas ar līdzīgu barību un aizņem vienādus iecirkņus, darinot ligzdas vai rokot alas. Attiecības starp dzīvniekiem, kuriem ir līdzīgas vajadzības, bet ierobežotas iespējas to apmierināšanai, sauc par konkurences attiecībām. Dabā konkurē vilki un lapsas, līdakas un asari, dažādi dobumperētāji putni. Konkurējošie dzīvnieki negatīvi ietekmē viens otru: vienas sugas dzīvnieku klātbūtnē pasliktinās otras sugas eksistences apstākļi.
Ikviena dzīvnieka dzīve tieši vai netieši ir saistīta ar augiem. Augi ir skābekļa avots un nepieciešama barība augēdājiem. Piemēram, zaķi un aļņi ēd sulīgu zāli, koku un krūmu mizu un dzinumus, meža strazdi - pīlādžu un citu augu ogas. Daži dzīvnieki barībai izmanto pat koksni. Savukārt augēdāji dzīvnieki ir plēsoņu barība. Ar augiem ir saistīta ne tikai zaķu un aļņu dzīve (barošanās tiešās saites), bet arī vilku dzīve (netiešās saites). Augājā putni un daži zīdītāji vij ligzdas, veido midzeņus un izaudzē pēcnācējus. Augu brikšņos dzīvnieki paslēpjas no ienaidniekiem un karstuma. Augu nozīme dzīvnieku dzīvē ir tik liela, ka bez augiem dzīvnieku eksistence būtu neiespējama. Tāpēc dzīvniekiem ir izveidojušies dažādi pielāgojumi dzīvei uz augiem vai starp tiem.
Dzīvnieku nozīme augu dzīvē arī ir liela. Vieni dzīvnieki apputeksnē augus (bites, daudzu sugu tauriņi, vaboles un ziedmušas), citi - izplata sēklas un sporas (daudzi putni, zīdītāji un kukaiņi). Dzīvnieki elpojot izdala oglekļa dioksīdu, ko zaļie augi izmanto fotosintēzei. Bet ir arī daudzi dzīvnieki, kas negatīvi ietekmē augu valsti. Daži no tiem iznīcina sēklas un tādējādi kavē augāja atjaunošanos. Tā ozolu vairošanos daudzās vietās kavē meža peles un citi zīdītāji, kas apēd zīles. Daudzi dzīvnieki salauž vai sabradā augus. Daži, it īpaši, ja tie savairojušies lielā skaitā, barošanās laikā iznīcina daudz augu. Piemēram, siseņi lielās platībās apēd visus augus. Ir zināmi gadījumi, kad kazas, iznīcinādamas augus, plašas teritorijas pārvērtušas par tuksnešiem.
Savstarpēji atkarīgie dzīvnieki un augi veido bioloģiskas sabiedrības - biocenozes. Piemēram, kāda dīķa dzīvnieki un citi organismi kopumā sastāda vienu biocenozi, purva dzīvnieki - otru, skujkoku meža dzīvnieki - trešo utt. Galvenais faktors, kas veido saites starp biocenozes locekļiem, ir barošanās. Piemēram, baltais zaķis pārtiek no augiem, bet zaķi savukārt apēd lapsa vai vilks. Barošanās saites, kas izveidojušas biocenozē, sauc arī par barošanās ķēdēm. Shēmās barības ķēdes attēlotas ar bultām (piemēram, augi → baltais zaķis → lapsa). Jebkurā biocenozē izšķir trīs grupu organismus : organisko vielu ražotāji (zaļie augi), organisko vielu paturētāji (augēdāji, gaļēdāji un visēdāji) un organisko vielu noārdītāji (sliekas, baktērijas un pelējumsēnes). Normālos apstākļos augu un dzīvnieku daudzums biocenozē ir relatīvi pastāvīgs. Ja pastiprināti savairojas augēdāji, tad pieaug arī plēsoņu skaits, jo barības pārpilnībā tiem vieglāk saglabāt pēcnācējus. Gaļēdāju savairošanās rezultātā samazinās augēdāju dzīvnieku daudzums, bet pēc tam, trūkstot barībai, sarūk arī plēsoņu skaits (vieni neiztur konkurenci un nobeidzas aiz bada, citiem nesaglabājas pēcnācēji). Tādējādi biocenozēs notiek dzīvnieku skaita pašregulēšanās.
Jau no seniem laikiem cilvēks ir izmantojis dažādus, bet vispirms jau lielos savvaļas dzīvniekus. No tiem ieguva gaļu un ādas. Izdevīgāk bija medīt pulkā. Kamēr medniekiem nebija citu ieroču kā tikai runga un akmens, viņi dzīvnieku skaitu ietekmēja maz. Šī ietekme palielinājās pēc šķēpu un loku izgudrošanas. Pirmatnējo cilvēku apmetņu vietās atrod lielu dzīvnieku, piemēram, mamutu (ziemeļos) un degunradžu (dienvidos) kaulus. Pieaugot iedzīvotāju skaitam un pilnveidojoties medību ieročiem, izzuda tādi lieli dzīvnieki kā Eiropas vērsis jeb taurs (govslopu priekštecis), Eirāzijas zirgs jeb tarpāns (viens no domesticēto zirgu priekštečiem), lielā jūru iemītniece - Stellera jūrasgovs un daudzi citi dzīvnieki. Savulaik virknei dzīvnieku sugu draudēja izzušana.
Vēl pirms simts gadiem Ziemeļamerikas stepēs ganījās miljoniem Amerikas bizonu. Bet 20 gadus ilgu nesaudzīgu medību rezultātā (no nošautajiem dzīvniekiem ņēma tikai ādu un mēli) dabā bija palikuši tikai kādi 800 bizoni. Šo dzīvnieku masveidīgu izšaušanu sekmēja dzelzceļa izbūvēšana cauri to dzīvesvietai. Uz izmiršanas robežas bija arī tādi dzīvnieki kā Eiropas bizons jeb sumbrs, Prževaļska zirgs, Āfrikas zilonis un daži citi. Tagad tie ierakstīti Sarkanajā grāmatā.
Dzīvnieku skaits dabā ir atkarīgs ne tikai no to izšaušanas. Izrādās, lielu ietekmi uz dzīvniekiem atstāj mežu izciršana, neskarto zemju uzaršana, purvu nosusināšana un upju aizsprostošana. Turklāt daļai sugu indivīdu skaits samazinās, daļai - pieaug. Piemēram, uzceļot HES aizsprostu, zem ūdens nokļūst visa upes augšgala paliene un tai pieguļošās teritorijas. Tā rezultātā daudzi putni, zīdītāji un citi dzīvnieki zaudē savu dzīvesvietu. Daļa no tiem pārceļas uz citu vietu, daļa aiziet bojā. Applūdinātajās vietās palielinās to ūdensputnu un zivju skaits, kas spēj dzīvot stāvošā ūdenī. Dzīvnieku sastāvu ievērojami ietekmē dažādas meža un kultūraugu kaitēkļu apkarošanai lietotās ķimikālijas. Indīgās vielas uzkrājas augu lapās, augēdājos dzīvniekos un plēsoņās, kuri apēd augēdājus. Saindētie dzīvnieki nobeidzas. Īpaši negatīvi uz dzīvniekiem iedarbojas vides piesārņojums ar rūpniecības atkritumiem, kas bez iepriekšējas attīrīšanas tiek ieplūdināti dabiskajās ūdenstilpēs, ievadīti augsnē vai atmosfērā, kā arī jūru un okeānu piesārņojums ar naftu, kas rodas, ja avarē lielie naftas tankkuģi.
Vērtīgo dzīvnieku skaitam samazinoties un dažām sugām no mūsu planētas izzūdot, cilvēks arvien labāk izprot nepieciešamību saprātīgi izmantot dabas bagātības, atjaunot un aizsargāt tās. Dzīvnieku aizsardzība ir valstiski svarīga. Tā risinās atbilstoši likumiem, kas aizliedz nogalināt retos dzīvniekus, nosaka zīdītāju, putnu un zivju ieguves veidus, medību un zvejas vietas un laikus. Ir izveidoti daudzi rezervāti, kuros tiek veikts liels darbs, lai saglabātu retos dzīvniekus un atjaunotu to skaitu.
Rezervātu izveidošana palīdzēja saglabāt un palielināt Eiropas bizonu jeb sumbru, Prževaļska zirgu, Turkmēnijas kulānu, Tatārijas saigu, kā arī Eirāzijas bebru un Sibīrijas sabuļu skaitu. Ilgstošais aizliegums medīt aļņus, kotikus, saigas un citus agrāk redzētos dzīvniekus, kā arī īpašais darbs to aizsardzībā sekmēja šo dzīvnieku savairošanos tā, ka kļuva iespējamas šo dzīvnieku medības. Piemēram, Tatārijas saigas pagājušā gadsimta sākumā bija uz izmiršanas robežas, bet tagad ir tā savairojušās, ka to skaits sasniedzis divus miljonus. Speciālas zinātniskas iestādes veic lielu darbu vērtīgo dzīvnieku izplatīšanā, kā arī to sugu sastāva paplašināšanā. Šim nolūkam ieved dzīvniekus no citām zemēm. Daži no tiem ir tā savairojušies, ka kļuvusi iespējama to rūpnieciska izmantošana. Piemēram, Ziemeļamerikas ondatra ir tā piemērojusies Eiropas dabas apstākļiem, ka kļuvusi par samērā nozīmīgu kažokzvēru. Dabas aizsardzības darbs notiek ne tikai tāpēc, lai saglabātu un pavairotu retos zīdītājus un putnus. Aizsargā arī citus dzīvniekus, piemēram, skudras, kamenes un sliekas. Dabas aizsardzība mūsu zemē ir katra pilsoņa pienākums.
Pētot dabu, zinātnieki atklāja un aprakstīja agrāk nepazīstamus dzīvniekus un deva tiem nosaukumus. Gadījās, ka vienu un to pašu sugu dažādi zinātnieki nosauca dažādi. Laika gaitā kļuva grūti izmantot uzkrāto zooloģijas materiālu un radās nepieciešamība esošos nosaukumus pārskatīt, sadalīt tos pa grupām. Ar dzīvnieku sistematizēšanu - klasifikāciju - nodarbojušies daudzi zinātnieki. Visveiksmīgāko dzīvnieku klasifikācijas sistēmu izstrādāja pazīstamais zviedru zinātnieks Kārlis Linnejs (1707 - 1778).
Par savas klasifikācijas pamatvienību K. Linnejs izvēlējās sugu. Tolaik par sugu sauca indivīdu grupu (atsevišķus dzīvniekus), kas bija savstarpēji tāpat kā vienu vecāku bērni un spēja savstarpēji vairoties. Piemēram, visus baltos zaķus pieskaitīja pie vienas sugas, bet no tiem atšķirīgos pelēkos zaķus - pie citas. K. Linnejs ieteica līdzīgās dzīvnieku sugas apvienot lielākās grupās - ģintīs, ģintis - kārtās, bet kārtas - klasēs. Katrai dzīvnieku sugai K. Linnejs deva no diviem latīņu valodas vārdiem sastāvošu nosaukumu. Pirmais vārds apzīmēja piederību ģintij, bet otrs - sugai. Dzīvnieka latīņu nosaukumu tulkojot latviešu valodā, vārdu kārtība parasti tiek mainīta un nosaukumā Āfrikas zilonis, istabas muša ar vārdiem "zilonis" un "muša" apzīmē ģinti.
Zooloģijai attīstoties tālāk, izrādījās, ka dzīvnieku klasifikācijai ar esošajām sistemātikas grupām ir par maz, tāpēc zinātnieki ieviesa jaunas grupas - dzimtas, kuras apvienoja ģintis, un tipus, kuras apvienoja klases. Sistēmas galvenās grupas tagad ir tips, klase, kārta, dzimta, ģints un suga. Dzīvnieku valsts pašreizējā sistēmā izšķir 20 tipus un vairākus simtus klašu. Sugas izdala ne tikai pēc ārējām pazīmēm, kā to darīja K. Linnejs, bet arī pēc daudzām citām uzbūves īpatnībām, pēc dzīvesveida, izplatības u.c. Dzīvnieku valsts mūsdienu sistēma ir izveidota, pamatojoties uz dzīvnieku radniecību, uz to izcelšanos. Tipi tajā izvietoti, sākot ar vienkāršākajiem (zemākajiem) un beidzot ar sarežģītākajiem (augstākajiem), kas atbilst vispārējam dzīvnieku valsts vēsturiskās attīstības virzienam uz Zemes.
Taču Zeme joprojām dod zinātniekiem iespēju atklāt jaunas dzīvnieku sugas un pat tādas, ko grūti pieskaitīt kādam no esošie dzīvnieku tipiem. Tā beidzot tika izpētīti vēl 1986. gadā savāktie paraugi no okeāna dzīlēm pie Austrālijas un klasificētas divas pēc izskata sēnēm līdzīgas daudzšūņu sugas Dendrogramma enigmatica un Dendrogramma discoides, kas pēc vairākām iezīmēm tuvas ktenoforu (Ctenophora) un dzēlējzarndobumaiņu (Cnidaria) tipiem, taču tām trūkst visai būtiskas iezīmes, kas ļautu tās tiem viennozīmīgi pieskaitīt. Zinātnieki uzskata, ka abas sugas pārstāv pirms 600 miljoniem gadu eksistējušu faunu.[3]
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
