zīdītāju suga From Wikipedia, the free encyclopedia
Meža cūka jeb mežacūka (Sus scrofa) ir pārnadžu kārtas (Artiodactyla) cūku dzimtas (Suidae) cūku ģints (Sus) dzīvnieks. Meža cūku sugai ir 16 pasugas, un viena no tām ir mājas cūka (Sus scrofa domestica), jo meža cūka ir mājas cūkas savvaļas priekštece. Sastopami mežacūkas un mājas cūkas hibrīdi.
| Meža cūka Sus scrofa (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Cūku dzimta (Suidae) |
| Ģints | Cūkas (Sus) |
| Suga | Meža cūka (Sus scrofa) |
| Izplatība | |
 Dabiskais meža cūkas izplatības areāls
Teritorijas, kurās meža cūka introducēta
| |
 Meža cūka Vikikrātuvē | |
Latvijas Nacionālais dabas muzejs meža cūku ir izraudzījies par 2015. gada dzīvnieku Latvijā.[1]
Meža cūka ir plaši izplatīts zīdītājs visā Eiropā. Tā dzīvo arī Āzijā līdz pat Indonēzijas dienvidiem, kā arī Ziemeļāfrikā, Atlasa kalnos. Meža cūka savvaļā vairs nav sastopama Dānijā, Norvēģijā, Īrijā un Ēģiptē. Tā bija izmirusi, bet pēc tam atkal tika reintroducēta Lielbritānijā un Zviedrijā.[2] Meža cūkas ir introducētas mākslīgi dažādas pasaules vietās, kā, piemēram, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā, galvenokārt, medību dēļ.
Meža cūka apdzīvo visdažādākos biotopus. Tās var sastapt gan ielejās, gan kalnos līdz 3000—4000 m virs jūras līmeņa.
Latvijā saskaņā ar 2002. gada statistikas datiem dzīvo apmēram 30 400 mežacūkas.[3] Latvijā visvairāk meža cūkām patīk lapkoku un jauktie meži.[2] Latvijā sastopama nominālā pasuga Sus scrofa scrofa.[2]
Meža cūkas ķermenis ir kompakts, masīvs un muskuļains,[3] galva liela, bet kājas relatīvi īsas. Tās kažoku veido stingras un rupjas akotspalvas vasarā, kas spēcīgāk attīstītas skausta apvidū un muguras viduslīnijā. Ziemai sākoties uzaug brūna pavilna, kas ir mīksta un smalki matota. Kažoka krāsa variē, sākot ar tumši pelēku un beidzot ar melnu vai tumši brūnu, bet meža cūkas var būt arī gaišas, gandrīz baltas, piemēram, tādas dzīvo Centrālāzijā. Ziemā kažoks ir blīvs un biezs. Ziemas apmatojumu pirmie nomet kuiļi, un jaunais apmatojums tiem izaug jau jūlijā. Jaunais apmatojums kuiļiem ir gandrīz sudrabots. Cūku mātes apmatojumu maina pamazām, tām vēl vasarā ir garš, tumšs, biezs apmatojums. Vairumā gadījumu cūku mātes ir tumšākas nekā kuiļi.[4] Meža cūku mazuļu kažoki ir gaiši brūni ar tumši brūnām šķērsvirziena joslām pār muguru.
Pieaugusi meža cūka ir 120—180 cm gara, tās augstums skaustā 90 cm. Vidējais svars 50—90 kg, bet tām ir iespējamas lielas svara atšķirības, atkarībā no tā, kādā ģeogrāfiskā vietā tās dzīvo. Itālijā to vidējais svars ir apmēram 80—100 kg, ir datētas meža cūkas, kas ir svērušas 150 kg. Francijā 1999. gadā ir nomedīta meža cūka, kas ir svērusi 227 kg. Arī Karpatu kalnos meža cūkas sver apmēram 200 kg, bet Krievijā un Rumānijā ir datētas meža cūkas, kas ir svērušas 300 kg.
Latvijā tēviņi sver apmēram 250 kg, mātītes 150 kg.[3] Lielākā meža cūka Latvijā tika nomedīta 1980. gados Subatē, tā svēra apmēram 300 kg.[5] Kopumā var teikt, jo meža cūkas dzīvo vairāk uz dienvidiem, tuvāk tropiem, tās kļūst mazākas, bet virzienā uz ziemeļiem tās ir lielākas un ar mazākām ausīm. Meža cūkas svaram ir arī sezonāls raksturs. Masas starpība vienam īpatnim var sasniegt pat 50 kg. Vissmagākie tie ir oktobrī, bet visvieglākie aprīlī.[4]
Kuiļiem, tuvojoties riesta laikam, uz ķermeņa priekšdaļas sāniem veidojas biezs saistaudu slānis, kuras sauc par bruņām. Bruņas sargā kuili no nopietniem savainojumiem riesta cīņās.[6]
Meža cūkai ir spēcīgi attīstīti, trīsšķautņaini ilkņi, kas aug visu mūžu.[3] Ilkņi tai kalpo gan kā aizsardzības ierocis, gan kā darba rīks, uzrokot zemi. Meža cūkas ir vienīgie pārnadži, kas rok alas.[2] Apakšējie ilkņi kuiļiem ir apmēram 20 cm gari, reizēm 30 cm gari. Augšējie ilkņi tēviņiem ir izliekti uz augšu, un izvirzās uz āru, paceļot augšlūpu. To malas pret apakšējiem ilkņiem uzasinās asas kā naži. Mātītēm ilkņi ir mazāki, un to augšējie ilkņi ir uzliekti uz augšu tikai nedaudz. Vislabāk attīstītie ilkņi ir 6—8 gadus veciem kuiļiem. Vecākiem dzīvniekiem tie vairs nav tik izturīgi un var būt stipri aplauzti.[4]
Pieauguši kuiļi ir vientuļnieki un klejotāji. Vecākie kuiļi ir ārkārtīgi piesardzīgi, vienā vietā uzturas ne vairāk kā divas diennaktis.[4] Toties jaunās mežacūkas dzīvo baros mātes ģimenē, kuras vada cūku māte; pārvietojoties tā parasti iet pirmā.[6] Grupā dzīvo apmēram 20 meža cūkas, reizēm ir novēroti bari, kuros ir pat 50 cūku. Barā ir 2—3 sivēnmātes, no kurām viena ir dominantā mātīte. Grupas struktūra visu laiku ir mainīga, atkarībā no pirmā gada sivēnu daudzuma, grupai ik pa laikam mēdz pievienoties kāds tēviņš. Ja tiek apdraudēta, meža cūka enerģiski aizstāvas, it sevišķi sivēnmāte ar mazuļiem. Meža cūku uzbrukumi cilvēkiem parasti nav letāli, bet var radīt nopietnas traumas.[2] Ja meža cūka ir ievainota un jūt, ka tiek izsekota, tā ir īpaši agresīva un bīstama. Meža cūka ir ne tikai bīstama, bet arī viltīga. Tā spēj ne tikai izlikties beigta, bet arī māk noslēpties grūti pieejamās vietās.[5] Meža cūkas ir apveltītas ar labu atmiņu un ilgi atceras vietas, kur sajutušas draudus.[7]
Baram ir raksturīgs nometnieku dzīves veids, ar noteiktu teritoriju.[4] Vasaras un rudens periodā, kad ir bagātīga veģetācija, teritorija ir lielāka. Dienā bars noiet 2—15 km. Ziemā bars pārvietojas minimāli, dažus simtus metru vai dažus kilometrus, atkarībā no sniega segas dziļuma. Savu teritoriju bars izstaigā pa iestaigātām takām. Atstājot guļvietu un atgriežoties tajā, meža cūkas iet pret vēju. Gulēšanai meža cūkas iekārto migu, ko rudenī un ziemā iekārto ļoti rūpīgi. Tā parasti ir lēzena, taisnstūrveida bedre ar noapaļotiem stūriem. Miga tiek izklāta ar egļu zariem, sausu zāli, niedrēm. Cūku māte migu iekārto kopā ar mazajiem sivēniem. Iepriekšējā gada sivēni migas taisa vairāku desmitu metru attālumā. Migas parasti tiek iekārtotas labi noslēptās vietās; biezā mežā kāda klajumiņa malā, zem lielām, kuplām eglēm, žagaru kaudzēs, niedru sanesumos vai iedobēs zem mazām eglītēm. Ziemā, ja ir dziļš sniegs, cūkas migas izmanto ilgāku laiku. Kuiļi guļ vieni, bieži apmetas skudru pūžņos, reizēm iekārtojas salmu kaudzēs. Meža cūku apdzīvotās vietās vienmēr ir dubļu vannas un novērojami koki, gar kuriem cūkas berzējas. Meža cūkas labi peld. Karstā vasarā tās vārtās īpaši intensīvi.[4]
Meža cūka kopumā ir dienas dzīvnieks, un tā ir aktīva no ausmas līdz rietam. Dienas laikā tā mēdz atpūsties, kā arī naktīs meža cūkas guļ. Meža cūkai ir vāja redze, toties tai ir ļoti labi attīstīta dzirde un oža. Tā var saost kukaiņu kāpurus augsnē pat līdz 10 cm dziļumam, bet cilvēku siltā, bezvēja laikā tā saož līdz 500 soļu attālumam.[4]
Galvenie meža cūku dabiskie ienaidnieki ir pelēkais vilks, tīģeris un svītrainā hiēna. Mazuļus medī lielās čūskas, plēsīgie putni un dažādi savvaļas kaķi.
Meža cūkas ir visēdājas un ēd gandrīz jebko, ko var atrast, bet 90% barības ir augu izcelsmes.[2] Barība tiek meklēta, rakņājoties augsnē. Uzrušinātajās vietās sadīgst dažādi augi. Niedrājos meža cūkas meklē niedru saknes, ierobežojot ūdeņu aizaugšanu.[6] Kopumā tās barojas ar zāli, ozolzīlēm, riekstiem, sēklām, ogām, saknēm, gumiem, kukaiņiem, sliekām, gliemjiem, maziem rāpuļiem, putniem un to olām, ievainotiem dzīvniekiem, maitu un atkritumiem.[2] Garšo visi kultūraugi: kukurūzas graudi, zirņi, auzas, kvieši, kartupeļi, arī tauriņzieži, graudzāles un krustzieži. Diennaktī patērē 2,5—6 kg barības. Smagos barošanās apstākļos novēro kanibālismu.[6] Reizēm meža cūkas nomedī jaunus briedēnus. Austrālijā ir zināmi gadījumi, kad tās medī jērus.
Riests meža cūkām sākas novembrī un beidzas decembrī.[6] Starp tēviņiem notiek asas riesta cīņas.[2] Riesta beigās kuiļi ir stipri novārguši, zaudējot pat līdz 20% no masas.[4] Meža cūkām ir poligāmas attiecības; viens kuilis parasti apaugļo 1—3 cūkas. Visbiežāk cūku riesta barā ir vairāki vaislas spējīgi kuiļi, no kuriem viens ir vadošais. Riesta bars ir ļoti kustīgs, dzīvnieki reti atpūšas vai ēd.[4] Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 1,5 gadu vecumā, kuiļi 3 gadu vecumā.
Grūsnība ilgst 120—130 dienas. Mazuļi dzimst aprīlī vai maija sākumā, bet novēroti arī ļoti vēli metieni, kad mazus, svītrainus sivēnus sastop vēl vēlu rudenī.[2] Visbiežāk šie sivēni iet bojā.[4] Mātīte pirms mazuļu dzimšanas iekārto migu, metienā dzimst 5—7 sivēni, reizēm 12.[6] Mazuļus māte zīda ar pienu 2,5—3,5 mēnešus, bet, kad mazuļi ir 2—3 nedēļas veci, tie parādās ārpus midzeņa un sāk mācīties meklēt barību.[2] Meža cūkas dzīvo 10—12 gadus, bet zināmi arī 27 gadus nodzīvojuši dzīvnieki.[2]
Meža cūkām kopumā ir 4 pasugu grupas: rietumu grupa, kas dzīvo Eiropā, Ziemeļāfrikā un Centrālāzijā; Indijas grupa, kas dzīvo Indijā, Himalajos, Irānā un Tadžikistānā; austrumu grupa, kas dzīvo Dienvidaustrtumāzijā, Ķīnā, Mongolijā un Sibīrijā; Indoķīnas grupa, kas dzīvo Indonēzijā, Vjetnamā, Sumatrā un Malaizijā. Grupās tās tiek iedalītas, vadoties pēc asaru kaula izmēra un formas.
Mājas cūku (Sus scrofa domestica) vienmēr nodala no pārējām pasugu grupām, izdalot to atsevišķi vienu pašu.
Grieķu mitoloģijā ir pazīstamas divas cūkas: Kalidonas mežakuilis un Erimanta mežakuilis. Negantākais ir bijis Kalidonas mežakuilis. Artemīda apvainojās uz Kalidonas pilsētas valdnieku Oineju, jo tas nebija ziedojis Artemīdai labāko daļu no jaunās ražas. Par sodu Artemīda uzsūtīja milzīgu mežakuili, kas izpostīja laukus un nogalināja cilvēkus. Oinejs sarīkoja medības, lai noķertu neganto mežakuili. Medības vadīja viņa dēls Meleagrs un tajās piedalījās izcilākie Grieķijas varoņi. Kad suņi izdzina mežakuili no meža, tas uzbruka medniekiem un daudzus ievainoja. Zvēru beidzot ar šķēpu nogalināja Meleagrs.[2]
Arī Erimanta mežakuilis bija mežonīgs dzīvnieks. Tas dzīvojis Erimanta kalnā un izpostīja gandrīz visu Arkādiju. Hērakls saņēma Mikēnu valdnieka Eristeja dotu uzdevumu noķert zvēru. Hērakls paveica uzdevumu un savu ceturto varoņdarbu. Viņš tik ilgi trenkāja kuili pa kalnu dziļo sniegu, līdz tas piekusa, tad sasēja zvēru un aizveda to uz Mikēnām.[2]
Ķeltu mitoloģijā meža cūka vienmēr tika ziedota gallu dievietei Arduinai. Medības ir atspoguļotas vairākos ķeltu un īru mitoloģiskajos stāstos. Hindu mitoloģijā trešais Višnu avatārs (iemiesošanās veids) bija Varaha — mežakuilis. Ķīnas horoskopā viena no 12 zodiaka zīmēm ir mežakuilis, lai gan latviešu valodā to parasti tulko kā cūkas gadu.
Tacits savā aprakstā par zemēm ārpus Romas valsts apraksta arī baltus — aistus. Tacits raksta: "Kā sava kulta emblēmu viņi (aisti) valkā mežakuiļa masku, kas aizstāj bruņas un aizsardzību, un nodrošina tās dievinātāju pat starp ienaidniekiem".[13]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
