From Wikipedia, the free encyclopedia
Malaizija (malajiešu: Malaysia) ir federatīva valsts Dienvidaustrumāzijā. Tā sastāv no 13 štatiem un trim federālajām teritorijām. Valsts sauszemes platības daļu, kura ir 330 803 km², Dienvidķīnas jūra sadala divās līdzīga lieluma daļās — Rietummalaizijā Malakas pussalas dienviddaļā un Austrummalaizijā Kalimantānas salas ziemeļos. Malaizijas pussalas daļa robežojas ar Taizemi, bet salas daļa ar Bruneju un Indonēziju. Valsts galvaspilsēta ir Kualalumpura, savukārt federālās valdības mītne atrodas Putradžajā.
 | Šajā rakstā nav ievēroti latviešu valodā pieņemtie citvalodu īpašvārdu atveidošanas principi. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, atveidojot īpašvārdus pēc atveidošanas principiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
| Malaizija Malaysia |
||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
| Himna: Negaraku |
||||||
 Malaizija (tumši zaļā) un Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas dalībvalstis (gaiši zaļā)
|
||||||
| Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta) | Kualalumpura | |||||
| Valsts valodas | malajiešu valoda (oficiālā valoda) angļu valoda (de fakto otrā oficiālā valoda)[1] |
|||||
| Valdība | ||||||
| - | Monarhs | Ibrahims Iskandars | ||||
| - | Premjerministrs | Anwar Ibrahim | ||||
| Dibināšana | ||||||
| - | no Lielbritānijas | 1957. gada 31. augustā | ||||
| Platība | ||||||
| - | Kopā | 330 803 km² | ||||
| Iedzīvotāji | ||||||
| - | iedzīvotāji 2014. gadā | 30 369 000 (42) | ||||
| - | Blīvums | 92/km² (116) | ||||
| Džini koef. (2009) | 46.2 (36) | |||||
| TAI (2021) | ▼ 0,803 (ļoti augsts) (62.) | |||||
| Valūta | ringits (MYR) | |||||
| Laika josla | MST (UTC+8) | |||||
| Interneta domēns | .my | |||||
| Tālsarunu kods | +60 | |||||
Britu ietekme Malajā sākās 18. gadsimtā, un viņu intereses sākotnēji bija tikai ekonomiskas. 18. gadsimta beigās Austrumindijas kompānija vispirms ieguva Penangas salu. Ap 1826. gadu Singapūra un Malaka tika savienotas ar Penangu un izveidoja Streitsetlmentu, kurai vēlāk piešķīra britu kolonijas statusu. Laikā no 1874. gada līdz 1895. gadam notika pilsoņu karš starp atlikušajām piecām Malajas valstiņām (sultanātiem). Tas kavēja britu īstenoto ekonomikas attīstību, un viņi arī baidījās no kādas citas Eiropas valsts militāras iejaukšanās. Šajā nolūkā britu valdība pastiprināja savu ietekmi, parakstot līgumus ar katras Malajas valstiņas sultānu. Sultānu galmos darbojās britu nozīmēti rezidenti vai padomdevēji, un sultāni rīkojās atbilstoši saņemtajiem padomiem. 1896. gadā četras no šīm valstiņām — Peraka, Selangora, Negrisembilana un Pahanga — apvienojās un izveidoja Malajas Federatīvās valstis. Patiesībā tā bija ne tik daudz federācija, kā vienība koordinētas pārvaldes nodrošināšanai. Tādējādi 1900. gadā Malajā bija trīs politiski veidojumi — Streitsetlmenta, četras Malajas Federatīvās valstis un Džohora. ledzīvotāju skaits bija aptuveni 2 miljoni, no kuriem puse bija malajieši un vairākums no pārējiem — ķīnieši. Valstiņu aristokrātija, sīkie fermeri — rīsa audzētāji un zvejnieki bija malajieši. Lielākā daļa no tirgotājiem, plantatoriem un ostu un lielo plantāciju strādniekiem bija ķīnieši.
1909. gadā atbilstoši ar Siāmu noslēgtajam līgumam četri Malajas sultanāti — Perlisa, Kedaha, Kelantana un Trenganu — tika atdalīti no Siāmas un nodoti britu protekcijā. Šie četri sultanāti, tāpat kā Džohora, palika ārpus federācijas. Tajā pašā gadā tika izveidota federatīvo valstu federālā padome. Tajā ietilpa četri sultāni un rezidenti un četri neoficiāli locekļi. Šī netiešās pārvaldīšanas sistēma darbojās gludi un ļāva Malajai ekonomiski attīstīties. Singapūra — tirdzniecības ceļu krustpunkts — kļuva par vienu no pasaules lielākajām ostām. Malajas uzplaukuma pamatā bija kaučuka un alvas rūpniecība. 1905. gadā tika saražotas 200 tonnas kaučuka, un šī rūpniecības nozare pirmo reizi kļuva ienesīga. Nākamajos piecpadsmit gados pieprasījums pēc kaučuka milzīgi pieauga, ieguldījumi atbilda šim pieprasījumam, un 1920. gadā tika eksportētas 200 000 tonnas kaučuka, kas bija puse no visai pasaulei nepieciešamā kaučuka. Nākamajos divdesmit gados ekonomiskā depresija pasaules galvenajās industriālajās valstīs samazināja pieprasījumu pēc kaučuka, un cenas kritās. Līdzīgi bija izvērsta alvas rūpniecība, un sevišķi 1929.—1933. gada lielās ekonomiskās krīzes laikā tā cieta no pārprodukcijas. Abas nozares tāpēc apzināti samazināja izlaidi, lai paceltu cenas. Par spīti šīm ekonomiskajām grūtībām, dzīves līmenis Malajā salīdzinājumā ar pārējo Āziju bija diezgan augsts.
Tas piesaistīja ķīniešu un indiešu imigrantus tik lielā skaitā, ka 1941. gadā ķīnieši bija nelielā pārsvarā, jo, lai gan malajieši dominēja kontinentā, trīs ceturtdaļas no Singapūras lielā iedzīvotāju skaita bija ķīnieši. Tā kā malajieši bija satraukti, kopš 1930. gada tika ieviesta kvota ķīniešu vīriešu imigrācijai. Tomēr sievietes turpināja ierasties Malajā un ķīniešu imigranti tā vietā, lai uzturētos šai valstī tikai pāris gadus, tagad apmetās uz pastāvīgu dzīvi.[2]
Otrā pasaules kara laikā Malaju ieņēma Japānas karaspēks. Malaja tika ekspluatēta ekonomiskā ziņā. Bija ieviests obligātais darba dienests, lai nodrošinātu ostu un militāro objektu darbību. Kaučuka un alvas eksports samazinājās, tāpat ievērojami samazinājās arī pārtikas imports, un dzīves līmenis strauji kritās. Tajā pašā laikā aptuveni seši vai septiņi tūkstoši ķīniešu komunistu aizbēga džungļos un kalnos, kur ar britu militāro palīdzību viņi veidoja partizānu kustības kodolu cīņai pret japāņiem.[2]
Briti atgriezās Malajā 1945. gadā, un viņiem bija jārisina lielas rekonstrukcijas problēmas. Tās risinot, britu valdība vienlaikus sāka plānot izmaiņas konstitūcijā, kas veicinātu valsts apvienošanu un piešķirtu lielāku politisku varu Malajas tautai. 1946. gada janvārī tika pasludināti priekšnoteikumi Malajas savienības izveidošanai. Bija paredzēts, ka par savienības locekļiem kļūs deviņi malajiešu sultanāti, to skaitā arī Malaka un Penanga, bet Singapūra paliks atsevišķa Lielbritānijas kolonija. Sultāni tiks saglabāti, taču viņu vara būs pavisam neliela. Taču šim plānam tūlīt radās opozīcija. Sultāni, baidīdamies, ka viņus varētu apsūdzēt par kolaboracionismu ar japāņiem, bija devuši piekrišanu, bet nu to nožēloja. Malajas iedzīvotāji viņus atbalstīja un īpaši iebilda pret politisko privilēģiju piešķiršanu ķīniešiem un indiešiem. Divu mēnešu laikā tika izveidota Malajas Apvienotā nacionālā organizācija — pirmā Malajas politiskā partija. Šo opozīciju atbalstīja arī daudzi britu civilie ierēdņi un parlamenta locekļi. Britu valdība piekāpās šai protestu vētrai, un Malajas savienība nekad netika izveidota. Tās vietā turpināja darboties pagaidu valdība līdz pat 1948. gada februārim, kad tika izveidota Malajas Federācija, kas tika labāk pieņemta.. Federācija bija līdzīga iecerētajai savienībai tādējādi, ka tajā tāpat ietilpa deviņi Malajas sultanāti kopā ar divām kolonijām, bet Singapūra palika Lielbritānijas kolonija.
Katram sultanātam un kolonijai bija izpildvara un likumdošanas vara, un arī sultāni saglabāja ievērojamu varu. Arī federālajai valdībai piederēja izpildvara un likumdevēja vara, kurā tai bija neoficiāls, nevis ievēlēts vairākums. Britu pilnvarotais ministra pakāpē varēja neņemt vērā izpildvaras ieteikumus un varēja uzlikt veto likumprojektiem. Valdības darbība sadalījās starp centru un sultanātiem, bet vara vairāk nosvērās centra labā. Vēlēšanu tiesības, kas tika piešķirtas visiem federālajā teritorijā dzimušajiem un tiem, kas tajā bija nodzīvojuši piecpadsmit gadus, nāca malajiešiem par labu. Federācija bija tikko sākusi darboties, kad komunisti izraisīja kritisku stāvokli. Kodols opozīcijā pret britu valdību bija ķīniešu komunistu partizāni, kuri kara laikā bija cīnījušies pret japāņiem. Triju gadu laikā kopš kara beigām komunisti bija noorganizējuši vairākus simtus streiku, bet 1948. gadā šo akciju vietā nāca vardarbības vilnis. 1948. gada jūnijā tika pasludināts ārkārtas stāvoklis. Britu un malajiešu policijas un karaspēka rīcību apgrūtināja gan biezie džungļi, no kuriem dumpinieki izdarīja uzbrukumus, gan tas, ka izklaidus dzīvojošie ķīniešu kolonisti palīdzēja komunistiem ar dzīvo spēku un pārtiku. Tomēr, tā kā lielākā daļa malajiešu neatbalstīja komunistus, un tika ieviesti dažādi drošības pasākumi terorisma apkarošanai, revolūcija neizdevās. 1949. gadā tika izveidota Malajas ķīniešu asociācija. Pēc četriem gadiem šī ķīniešu partija apvienojās ar Malajas Apvienoto nacionālo organizāciju, kuru kopš 1951. gada vadīja Tunku Abdulrahmāns, un izveidojās alianses partija, lai iegūtu ievēlētu vairākumu likumdevējorgānos. Pēc nelielām domstarpībām tas tika panākts. 1955. gada jūlijā, kad notika pirmās vēlēšanas pēc jaunās sistēmas, alianses partijai pievienojās Malajas indiešu kongress, un apvienotā partija ieguva 51 no 52 vietām. Pastāvot šādam nospiedošam vairākumam, premjerministrs Tunku Abdulrahmāns sāka pieprasīt pilnīgu neatkarību. 1956. gada sākumā Londonā notika sarunas, un 1957. gada augustā Malaja kļuva par neatkarīgu valsti Sadraudzības sastāvā.[2]
Kopš 1959. gada, kad alianses partija ieguva 74 vietas un 1964. gadā — 89, iestājās politiska stabilitāte. Tunku Abdulrahmāna valdība, kā arī valsts dabas bagātības nodrošināja ekonomisku uzplaukumu. Tūlīt aiz Brunejas Malajai bija augstākais nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju visā Dienvidaustrumu Āzijā. Galvenie produkti joprojām bija kaučuks un alva, bet tika eksportēts arī daudz dažādu citu preču. Bija neskaidrs, ko darīt ar Ziemeļu Borneo, Bruneju un Saravaku. Ja šīs trīs kolonijas tiktu apvienotas federācijā ar Malaju un Singapūru, tad abas pēdējās valstis tiktu savstarpēji saistītas un malajieši saglabātu skaitlisko pārsvaru pār ķīniešiem. Tādēļ 1961. gadā Malaja ierosināja izveidot Malaizijas Federāciju. Nākamajā gadā sarunās Londonā tika panākta principiāla vienošanās par šo ierosinājumu, un britu komisija, kas veica aptauju, atzina, ka reģiona iedzīvotāji tam piekrīt. Singapūrā notikušais referendums atbalstīja šo plānu, bet vietējās vēlēšanās Ziemeļu Borneo un Saravakā uzvarēja partijas, kas atbalstīja Malaizijas izveidošanas ideju. Brunejas sultāns sākumā piekrita pievienoties jaunajai federācijai, bet vēlāk, pēc sacelšanās 1962. gada decembrī, viņš mainīja savu viedokli.
Nākamie trīs gadi jaunajai federācijai bija bīstams periods. Pirmkārt, attiecības starp Malaju un Singapūru, kas nekad nebija bijušas īpaši labas, vēl vairāk pasliktinājās. Dumpji Singapūrā noveda pie tā, ka šī sala 1965. gada augustā atdalījās no federācijas. Otrkārt, Indonēzija uzsāka konfrontācijas politiku pret Malaiziju — propagandas, apvērsumu un partizānu kara politiku, kas nebija tālu no atklāta kara. Nelielas vienības no jūras izcēlās Malajas krastā, bija arī viens liels izpletņu lēcēju uzbrukums zemes iekšienē, notika bieži iebrukumi pāri robežai džungļos Borneo salā. Malaizijai palīgā nāca spēcīgs Sadraudzības (galvenokārt britu) karaspēks, karakuģi un aviācija, un ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju (pret kuru balsoja Padomju Savienība), kas nosodīja Indonēzijas «klajo un nepiedodamo agresiju». Taču politiskās pārmaiņas Indonēzijā samazināja Malaizijas pretinieku spēkus, un 1966. gada jūnijā Bangkokā Indonēzija un Malaizija parakstīja vienošanos par konfrontācijas izbeigšanu. Visbīstamākā pastāvīgā problēma, kas skāra federācijas Malajas daļu, bija saistīta ar attiecībām starp malajiešiem un ķīniešiem. Malajieši bija vairākumā, un valstī viņiembija vadošs stāvoklis. Turpretī ķīnieši bija bagātāki un ekonomiski spēcīgāki. Apzinoties šo situāciju, valdība virzīja savu politiku uz to, lai sekmētu malajiešu iespējas un tādējādi paceltu viņu dzīves līmeni līdz ķīniešu līmenim. 1967. gadā tika pieņemts akts, kurš par vienīgo oficiālo valsts valodu Rietummalaizijā noteica malajiešu valodu. 1969. gadā visas Malaizijas pirmās vispārējās vēlēšanas notika atmosfērā, kad strauji pieauga antipātijas abu lielāko nacionālo kopienu starpā. Pēc vēlēšanām Kualalumpurā uzliesmoja nopietni nemieri un ļaunprātīgas dedzināšanas, kas turpinājās piecas dienas. Nemieros tika nogalināti 200 cilvēki, galvenokārt ķīnieši. Malajas armijas attieksme vairumā gadījumu bija vienaldzīga. Valdība izsludināja ārkārtas stāvokli un līdz pat gada beigām valdīja saskaņā ar dekrētiem. Tikai tas mazināja spriedzi rasu starpā.[2]
Malaizija ir sadalīta divos ģeogrāfiskos rajonos, kurus šķir Dienvidķīnas jūra un 650 km liels attālums. Krasta līnija stiepjas 4,8 tūkstošu kilometru garumā, un tā ir maz izrobota.[3] Pārsvarā krasti ir zemi un pārpurvoti. Malakas pussalas dienviddaļu aizņem Rietumu Malaizija. Ziemeļos tā robežojas ar Taizemi, un dienviddaļā tai blakus atrodas Singapūra. Rietumu Malaizijā ir aptuveni 40% valsts sauszemes teritorijas. Tās centrālo daļu šķērso vairākas kalnu grēdas, dienviddaļā atrodas mitras zemienes, austrumos - šaura mežu josla, rietumos - plašāki, auglīgāki līdzenumi. Kalimantānas salā atrodas Austrumu Malaizijas divi štati - Sabaha un Saravaka. Šeit Malaizija robežojas ar Bruneju un Indonēziju. Salu aizņem purvains piekrastes līdzenums, kas tālāk iekšzemē pāriet kalnos, kas ir apauguši ar bieziem mežiem. Kinabalu kalns (4101 m), kas atrodas Sabahas salā, ir valsts augstākā virsotne.[4] Malaizijā atrodas Eirāzijas kontinentālās daļas galējais dienvidu punkts — Piai rags.
Malaizijā valda mitrais tropiskais klimats. Gaisa temperatūras ir vidēji 21 – 30 C. Malakas pussalas rietumu piekrastē lietus periods ilgst no septembra līdz decembrim, savukārt austrumu piekrastē, kā arī Austrunu Malaizijā lietus sezona ir no oktobra līdz februārim.[4]
Valstī ir ļoti daudzveidīga dabas vide, kurā sastopamas aptuveni 8000 ziedošu augu sugas. Austrumu Malaizijā mīt viena no lielākajām un daudzveidīgākajām putnu populācijām pasaulē.[4] Endēmiskas ir daudzas tupaju sugas, Zunda tarsijs, Mentavaju sīmijs, Kalimantānas gardegunis, orangutāns, joslainais zaķis, Javas degunradzis, bārdainā cūka, Javas un Malajas briedīši, Javas vērsis.[5]
Valsts parlamenta pamatā ir Vestminsteras sistēma. Malaizijas parlaments ir divpalātu parlaments, kam ir trīs daļas. Pirmkārt, pārstāvju palātas – 222 parlamenta deputātiem, otrkārt, valsts asamblejas – 70 senatoriem, no kuriem 26 ievēl štatu likumdošanas asamblejas, bet pārējos 44 ieceļ monarhs un, treškārt, pašas valsts monarhs. Monarhu ieceļ uz piecu gadu termiņu, no deviņiem štatu sultāniem. Atlikušie četri štati, kas nav monarhijas, tiek pārvaldītas ar gubernatoru palīdzību. Tādā veidā deviņi sultāni un četri gubernatori kopā veido Valdnieku konferenci, kas ieceļ Malaizijas monarhu. Monarhu ieceļ pēc sistemātiskas rotācijas starp deviņiem monarhiem. Šāda rotējoša monarhijas sistēma ir vienīgā pasaulē.
Ārpolitikā Malaizija cenšas ievērot neitralitātes principu ar mērķi uzturēt maksimāli mierīgas attiecības ar visām valstīm, neatkarīgi no to politiskās sistēmas. Malaizijas valdība ir mēģinājusi attēlot Malaiziju kā progresīvu islāma nāciju, vienlaikus stiprinot attiecības ar citām islāma valstīm. Tomēr neitrālas politikas ievērošanā Malaizijā ir savi drošības izaicinājumi, par vienu no tiem ir uzskatāms Spratlija salu strīds.[6] Malaizija ir viena no Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas dibinātājvalstīm, kā arī Nāciju Sadraudzības, Nepievienošanās kustības un citu starptautisko organizāciju biedre.
Valsti ģeogrāfiski divās daļās sadala Dienvidķīnas jūra:
Cilvēki Malaiziju ir apdzīvojuši vairāk nekā 30 000 gadu, mūsdienās tā ir dažādu etnisko grupu un to kultūru sakausējums. Rietumu Malaizijas pirmiedzīvotāji ir orangasli - mūsdienās ir tikai 60 000 šīs tautas pārstāvju. Austrumu Malaizijā miitinās lielāks skaits iezemiešu, te dzīvo ibani, bidaji un kadazani - tautas, kuras ir lielākas salīdzinājumā ar 30 dažādajām tautām. Apmēram 69% ir malajieši, 25% - ķīniešu un 7% - indiešu izcelsmes iedzīvotāji. Malaizijā mitinās aptuveni 3 miljoni imigrantu, kas pārsvarā strādā slikti atalgotu darbu.[4]
Malaizijas konstitūcija nosaka reliģijas brīvību, bet valsts galvenā reliģija ir islāms.[7] Aptuveni 61,3% iedzīvotāju pieder pie islāma, 19,8% — pie budisma, 9,2% — pie kristietības, 6,3% — pie hinduisma. 1,3% praktizē konfūcismu, taoismu vai kādu citu tradicionālo Ķīnas reliģiju, bet tikai 0,7% iedzīvotāju ir bez reliģiskās piederības.[8]
Dominējošais islāma atzars valstī ir šafiītu tiesību skolas sunnītu islāms.[9]
Kopš neatkarības iegūšanas Malaizijas saimniecība bija viena no ātrāk augošajām Āzijā, vairāk kā 50 gadu tās iekšzemes kopprodukts auga vidēji par 6,5% gadā. 70. gadu sākumā 70% Malaizijas eksportprodukcijas veidoja kaučuks un alva. Līdz 20. gadsimta beigām situācija bija pilnībā mainījusies, un mūsdienās vairāk nekā 75% eksporta nodrošina rūpniecības preces. Kopš 60. gadiem Malaizijas rūpniecība ļoti strauji attīstījās, to sekmēja arī jaunās ekonomiskās politikas ieviešana, kas nostiprināja vietējā kapitāla lomu.[4] Malaizija pakāpeniski ir attīstījusi arī zinātnes, tūrisma, tajā skaitā medicīniskā, kā arī tirdzniecības sektorus. Mūsdienās tā ir industrializēta valsts ar attīstītu tirgus ekonomiku, kas ieņem trešo vietu Dienvidaustrumāzijā un 29. vietu pasaulē pēc ekonomikas apjoma.
Panākumus ekonomikā Malaizijai nodrošina bagātie dabas resursi. Naftas atradnes, galvenokārt Sabahas un Saravakas štatu piekrastē, ir tik lielas, ka valsts iegūst vairāk nekā 800 000 barelu naftas dienā. Nozīmīgas ir arī dabas gāzes atradnes, iegūst arī dažādu metālu rūdas — alvu, varu, zeltu u. c.
Lielākā daļa Rietumu Malaizijas mežu ir izcirsta, lai iegūtu zemi lauksaimniecībai, ierīkotu plantācijas un apmetnes. Austrumu Malaizijā Saravakā joprojām saglabājušies vieni no senākajiem un plašākajiem pirmatnējiem tropu mežiem uz Zemes. Tomēr intensīvā mežu izciršana ir ļoti aktuāls vides jautājums valstī, jo mežizstrāde ir viena no galvenajām Malaizijas rūpniecības nozarēm. Valsts ir pasaulē lielākā tropiskās cietkoksnes, baļķu un zāģmateriālu eksportētāja. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem Malaizijas mežos kokus izcērt trīs reizes lielākā apjomā, nekā tos iestāda no jauna.[4]
Malaiziešu virtuve ir malajiešu, ķīniešu un indiešu virtuves sajaukums. Pamatēdieni ir rīsi vai nūdeles, ko pasniedz, galvenokārt ar vistas, pīles, retāk cūkas vai liellopu gaļu. Malaiziešu virtuve ir asāka nekā kaimiņvalstīs, no garšvielām dominē čilli un karijs[10]
Malaizijas lielākie laikraksti pieder valstij un valdošās koalīcijas partijām,[11][12] tomēr arī dažas lielākās opozīcijas partijas izdod laikrakstus, ko tirgo līdzās komersantu izdotajiem izdevumiem. Pastāv atšķirība starp valsts daļām, kuras atdala jūra.[13] Medijos, kas bāzējas uz pussalas, pastāv otršķirīga attieksme pret notikumiem un ziņām valsts daļā, kas atrodas uz salas, šī valsts daļa tiek uztverta kā kolonija. Vienlaikus medijos vērojama negatīvu ziņu par Indonēziju akcentēšana, kas saasina abu valstu attiecības.[14] Valstī izdod dienas laikrakstus malaju, angļu, ķīniešu un tamilu valodās.[13] Pastāvot ierobežojumiem attiecībā uz izdošanas un informācijas izplatīšanas tiesībām, kas noteikti Malaizijas likumos, piemēram, Drukātās preses un publikāciju likumā, preses brīvība valstī kopumā ir ierobežota.[15][16] Malaizijas valdība ir mēģinājusi ierobežot opozīcijas spēku laikrakstu izdošanu pirms vēlēšanām, piemēram, 2007. gadā izpildvara realizēja direktīvu, kas noteica aizliegumu opozīcijas līderiem uzstāties televīzijā un radiopārraidēs.[12][17]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
