posmkāju kārta From Wikipedia, the free encyclopedia
Zirnekļi (Araneae) ir zirnekļveidīgo helicerātu kārta. Tie ir no 0,4 mm līdz 9 cm gari un pat garāki dzīvnieki. Zirnekļi ir sastopami visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, bet sevišķi plaši pārstāvēti tropu un subtropu reģionos.[1]
| Zirnekļi | |
|---|---|
 Krusta zirneklis (Araneus diadematus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Apakštips | Helicerāti (Chelicerata) |
| Klase | Zirnekļveidīgie (Arachnida) |
| Kārta | Zirnekļi (Araneae) |
| Iedalījums | |
| |
 Zirnekļi Vikikrātuvē | |
Nesegmentētās galvkrūtis vienmēr skaidri nodalītas ar iežmaugu no apaļa vai iegarena, nesegmentēta vēdera. Abus nodalījumus saista kātiņš. Daudzām sugām vēdera virspusē ir raksturīgs zīmējums, pēc kura tās var atpazīt.
Pie galvkrūtīm atrodas ekstremitātes. Priekšējo ekstremitāšu pārim — helicerām ir nadziņi, kuros atveras indes dziedzeri. Ar indes dziedzeru sekrētu nogalina laupījumu. Upurī tiek ievadīti arī gremošanas fermenti, kas izšķīdina tā iekšējos orgānus. Vēlāk zirneklis ar sūcējkuņģa palīdzību uzsūc jau sagremotu barību. Pie galvkrūtīm atrodas arī viens pāris pedipalpu (kas noder gan taustei, gan vairošanās procesā) un četri pāri posmotu ejkāju. Sugām, kuras veido tīklus, ejkāju galā ir labi attīstīti nagi. Heliceras un pedipalpas mēdz saukt arī par žokļkājām.
Zirnekļiem ir sešas vai astoņas acis. Alās dzīvojošām sugām tās var būt neattīstītas.[2] Acu dažādais novietojums galvkrūšu priekšgalā, kā arī uzbūve tiek izmantota zirnekļu sistemātikā.[1]
Elpošanas orgāni ir plaušas vai trahejas. Dažas sugas vienlaicīgi izmanto gan plaušas, gan trahejas. Ja ir tikai lapveida plaušas, tad tās vienmēr ir divi pāri un to atveres atrodas vēdera priekšdaļas apakšpusē (četrplaušu zirnekļiem — Tetrapneumones). Divplaušu zirnekļiem — Dipneumones ir tikai viens pāris plaušu, bet bez plaušām tiem ir arī trahejas. Zirnekļiem pie vēdera ir divi līdz četri pāri tīmekļa kārpu; četrplaušu zirnekļiem to ir divi vai četri pāri, bet divplaušu zirnekļiem — trīs pāri. Ar kārpām ir saistīti tīmekļa dziedzeri. Sekrēts dziedzeros ir šķidrā stāvoklī, bet pēc izdalīšanās no zirnekļa ķermeņa tas gaisā sacietē. Pēc stiepes izturības tas ir līdzīgs hitīnam, kolagēnam un celulozei, taču ir daudz elastīgāks. Tīmekļa pavediens var izstiepties daudz tālāk, pirms tas saplīst vai zaudē formu.[3]
Zirnekļi ir plēsēji ar visai plašu areālu. Dzīvo ļoti dažādās vietās: stepēs, mežos, upju un ezeru krastos un pat ūdenī. Zirnekļu dzīvesveids ir saistīts ar spēju aust tīklus. Daudzas sugas to izmanto medījuma notveršanai. Visu zirnekļu mātītes tin olu kokonu — apvalku pašu izdētajām olām. Arī tēviņi izmanto tīmekļa vērpjamo aparātu: uz tīmekļa pavedieniem tie izdala spermu, ko pēc tam ievada pedipalpu kopulācijas orgānā. Tīmekļa pavedienus izlieto arī vēl citādi: ar tiem izklāj alas un cauruļveida ejas, kurās zirnekļi dzīvo ilgi (nometnieki) vai īslaicīgi (klejotāji), citos gadījumos tīmekļi dod ligzdai formu. Pa tīmekļa pavedienu zirneklis laižas lejup vai rāpjas augšup, ar tā palīdzību sīkākās sugas pārlido: pavedienus pārlidojumiem ar vēja palīdzību sevišķi izmanto rudenī. Tīkls, ar kuru ķer laupījumu, var būt savienots tieši ar zirnekļa ligzdu, kā tas, piemēram, ir mājas zirneklim (Tegenaria domestica). Vissarežģītākie tīkli ir riteņveidīgais un tam līdzīgie. Vairākām sugām tīkla forma ir tik raksturīga, ka pēc tās var noteikt sugu, neredzot pašu zirnekli. Taču ir arī tādas zirnekļu sugas, kurām tīkls sastāv tikai no dažiem lipīgiem signālpavedieniem.
Visai interesanti tīklu veido un izmanto Hyptiotes ģints zirnekļi. Šo zirnekļu tīkls ir riteņveida tīkla sektors ar četriem stariem. No staru savienojuma punkta atiet stiprs, garš pavediens, kas nostiprināts pie koka zara, uz kura sēž zirneklis. Daļu pavediena zirneklis paceļ cilpas veidā uz augšu un tādējādi notur tīklu nostiprinātā stāvoklī. Tīkla četrus starus šķērso 8—15 lipīgi, šķērseniski pavedieni. Kad pie lipīgā pavediena pielīp kāds divspārnis, zirneklis atlaiž saspringto pavedienu, atlaiž cilpu un muša pielīp pie blakus esošajiem šķērseniskajiem pavedieniem. Šo paņēmienu zirneklis atkārto divas līdz sešas reizes, pēc tam tas zirnekļiem raksturīgajā veidā vēl papildus aptin savu upuri. Hyptiotes ģints zirnekļiem nav indes dziedzeru. Lai laupījumu paralizētu, zirnekļi ar heliceru to ievaino un vienlaicīgi no tās pašas heliceras brūcē ielaiž indi.
Laupījumu saindēt sevišķi svarīgi, ja zirneklis (vilkzirnekļi, karakurts, lēcējzirnekļi) nelieto ķeramo tīklu, tas ir, medījumu iegūst to noķerot. Stepju un mežastepju joslā dzīvo vilkzirneklis — Trochosa singoriensis, kas slēpjas un lamatas upurim ierīko vertikālā alā, kuru pats izrok zemē. Alā iekritušajam kukainim vilkzirneklis ar helicerām iedur smadzenēs, un kukainis tūlīt nobeidzas. Cilvēkam vilkzirnekļa kodiens nav bīstams un, izņemot iekaisumu kodiena vietā, citu seku nav.
Ūdenszirneklis (Argyroneta aquatica) no tīmekļa pavedieniem izveido olveida vai zvanveida zemūdens mītni valrieksta lielumā, kuru jau celšanas laikā pakāpeniski piepilda ar gaisu, ko zirneklis iegūst, uzpeldot ūdens virspusē. Gaiss zirneklim paliek starp baltajiem, ūdenī nesamirkstošajiem matiņiem, ar kuriem blīvi pārklāts vēders. Mītne zirneklim noder gan olu dēšanai, gan kā slēptuve.
Pēc dzimumakta, dažkārt arī tā laikā, mātīte dabisku instinktu vadīta apēd tēviņu. Pisaura ģints tēviņi pirms pārošanās pienes mātītei paša noķertu mušu vai citu kukaini, kuru mātīte dzimumakta laikā apēd. Mātīte dēj olas uz speciāla pašas izgatavota plakana vai maisveida tīmekļa pavediena, kuru pēc tam ar otru pavedienu satin kokonā. Mātīte bieži vien kokonu nēsā līdzi helicerās vai piestiprinātu pie vēdera (piemēram, tarantuls). Tarantuls arī vēlāk rūpējas par pēcnācējiem: no olām izšķīlušos mazuļus mātīte kādu laiku nēsā uz muguras.
Zirnekļi, tāpat kā citi posmkāji, augdami maina hitīna apvalku: dzīves laikā tie parasti novelkas četras reizes. Daudzi zirnekļi dzīvo tikai vienu gadu. Tādā gadījumā pārziemo olas (piemēram, Araneus). Ja dzīves ilgums ir divi gadi, tad dažreiz tie pārziemo pēc otrās vai trešās ķermeņa segas maiņas, citreiz — kad sasniegta dzimumgatavība.
Zirnekļu indes stiprums ir atšķirīgs, kā arī atšķiras zirnekļu spēja ar helicerām pārdurt cilvēka ādu. Cilvēkam bīstams var būt karakurta ("melnās atraitnes") — Lathrodectes tredecimguttatus kodums. Šis zirneklis ir apmēram 1 cm garš un sastopams stepju joslā; vēders melns, ar sarkaniem plankumiem. Karakurta mātītes izveidotā ligzda atrodama gan zemes virspusē — zālē, gan arī gadījuma rakstura iedobumos. Karakurts barojas ar kukaiņiem un zirnekļveidīgajiem. Mājlopiem: zirgiem, govīm vai kamieļiem, kodums bieži vien ir nāvīgs. Sakosts cilvēks jūt stipras sāpes, nervu darbības traucējumus; parādās sviedri, sākas vemšana, krampji. Šīs parādības ilgst 2—3 dienas, tad sākas lēna izveseļošanās. Nav izslēgti arī nāves gadījumi.
Pasaulē aprakstītas ap 51 800 sugām no 136 dzimtām (dati 2024. gadā),[2] Latvijā konstatētas aptuveni 500 sugas no 31 dzimtas.[4]
Zirnekļu kārtu iedala divās apakškārtās: Mesothelae (ar vienu mūsdienās eksistējošu dzimtu) un Opisthothelae. Savukārt Opisthothelae apakškārta tiek dalīta divās infrakārtās: Mygalomorphae (ar 20 dzimtām) un Araneomorphae (ar 107 dzimtām).[2]
Kārta Zirnekļi (Araneae)
(†) - izmirušu organismu grupa.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
