Gremošanas orgānu sistēma (Sistema digestorium) ir orgānu sistēma, kuras galvenā funkcija ir saistīta ar organismam nepieciešamo barības vielu uzņemšanu, bet atsevišķām tās daļām ir arī citas funkcijas. Gremošanas sistēmas orgāni atrodas galvā, kaklā, krūšu dobumā, vēdera dobumā un iegurnī. Šie orgāni atrodas cits aiz cita šādā kārtībā:
Barība gremošanas traktā tiek pārveidota gan fizikāli (sasmalcināta, saberzta, sašķīdināta) gan ķīmiski (ar siekalām, kuņģa sulu, aizkuņģa dziedzera sulu un zarnu sulu). Ar šo sulu fermentiem uzturvielas tiek sašķeltas līdz uzbūves sastāvdaļām — monomēriem.
Vielu veidošanās reakcijas (asimilācijas reakcijas)
Vielu noārdīšanās reakcijas (disimilācijas reakcijas)
Olbaltumvielu maiņa
Tripsīns un pepsīns sašķeļ olbaltumvielas līdz aminoskābēm. Asinis tās nogādā šūnās.
Asimilācija — ribosomās no aminoskābēm veidojas olbaltumvielas.
Disimilācija — aminoskābes noārdās līdz H2O un CO2, atbrīvojot enerģiju: 1 g glikozes dod 4,1 kcal enerģijas.
Ogļhidrātu maiņa
Amilāze sašķeļ ogļhidrātus līdz glikozei. Asinis nogādā glikozi šūnās.
Asimilācija — no glikozes aknās veidojas glikogēns (ap 350 g). Glikozes daudzums asinīs: 3,3 — 3,5 mmol/l.
Disimilācija — glikoze šķeļas līdz H2O un CO2, atbrīvojot enerģiju: 1 g glikozes dod 4,1 kcal enerģijas.
Tauku maiņa
Lipāze šķeļ taukus līdz taukskābei un glicerīnam. Limfa un asinis tos nogādā šūnās.
Asimilācija — veidojas cilvēkam raksturīgie tauki
Disimilācija — tauki noārdās (šķeļas) līdz H2O, CO2, atbrīvojot enerģiju: 1 g tauku dod 9,3 kcal enerģijas.
Kustību funkcija — pārvietot uzņemto barību pa gremošanas kanālu. To veic šķērssvītrotā un gludā muskulatūra. Peristaltikā izšķir šurpu — turpu kustības, kuras sajauc barību ar gremošanas sulām un tārpveida kustības ar kurām barību virza anālās atveres virzienā. Cilvēka gremošanas traktam barība iziet cauri 24 — 30 h.
Sekretorā funkcija — izdalīt gremošanas sulas, ar kuras palīdzību uzņemtā barība tiek pārstrādāta. Gremošanas sulās ietilpst ūdens (vairāk kā 90%), gļotvielas (galvenokārt glikoproteīds mucīns), sāļi, kas nosaka pH, fermenti, emulģējošas vielas u.c. Ūdens šķīdina uzņemtās barības vielas, gļotvielas aizsargā gremošanas kanāla gļotādu no fermentiem, barības radītiem nobrāzumiem, skābes u.c. Bieži gļotām ir baktericīdas īpašības, jo to sastāvā ir lizozīms (lizocīms). Fermenti šķeļ apēsto barību, emulģējošās vielas sagatavo barību šķelšanai.
Uzsūkšanas funkcija — uzsūkt vielas no gremošanas trakta dobuma asinīs un limfā. Dažādas vielas uzsūcas mazliet kuņģī (kafija, alkohols, mazliet ūdens), mazliet mutes dobumā (medikamenti, kurus liek zem mēles, piemēram, validols, nitroglicerīns, kā arī alkohols), lielākoties tievajā zarnā (barības vielu uzsūkšanu pabeidz). Ūdens un dažādi vitamīni uzsūcas asinīs no resnās zarnas.
Izdalītājfunkcija (ekskretorā) — aknās veidojas eritrocītu sabrukšanas produkti bilirubīns un biliverdīns, ko aknas ievada žultī. Kopā ar žulti caur gremošanas traktu tie izdalās ārvidē. Tāpat no asinīm aknās nonāk medikamentu šķeļprodukti un daļa caur žulti un gremošanas traktu izdalās ārvidē.
Iekšējās sekrēcijas (inkretorā) funkcija — gremošanas trakts izdala hormonus, kas palīdz koordinēt kuņģa — zarnu trakta gludās muskulatūras darbību (motilīns — stimulē kuņģa kustība) un regulē gremošanas sulu produkciju (sekretīns — aizkuņģa dziedzera sulas šķidrās daļas izdalīšanos, holecistokinīnpankreozimīns — fermentu izdalīšanos)
Receptorā funkcija — visā gremošanas trakta gļotādā ir sāpju receptori. Mutes dobumā ir garšas, taustes, sāpju un termoreceptori.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gremošanas orgānu sistēma.
