Sabiedriskas pārmaiņas Francijā no 1789. līdz 1799. gadam From Wikipedia, the free encyclopedia
Franču revolūcija (franču: Révolution française) bija revolucionāru notikumu periods Francijas vēsturē no 1789. līdz 1799. gadam, kad Francijā tika gāzta absolūtā monarhija, radikāli ierobežotas aristokrātu, Romas Katoļu baznīcas tiesības, pieņemta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija un nodibināta Francijas Pirmā republika. 1792. gada 20. aprīlī Francija pieteica karu Austrijas erchercogam, kas aizsāka Revolucionāro karu (1792—1799), vēlāko Napoleona karu, sākumu. Franču revolūcijas negatīvo pusi iezīmē 1793. gadā Robespjēra uzsāktais revolucionārais terors. Par Franču revolūcijas noslēgumu uzskata Napoleona veikto Direktorijas gāšanu 1799. gada novembrī un Konsulāta izveidošanu, kas noveda pie Francijas Pirmās impērijas.
| Franču revolūcija | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Bastīlijas ieņemšana, 1789. gads | |||||||
| |||||||
Lai arī republikāniska valsts iekārta Francijā nostiprinājās tikai pēc 1871. gada, Franču revolūcija uzskatāma par vienu no svarīgākajiem notikumiem Eiropas jauno laiku vēsturē, kas iedvesmoja visas 19. un 20. gadsimta revolūcijas Eiropā un citur. Lai arī radusies vēlāk par ASV republiku, revolūcijas rezultātā nodibinātā Francijas Pirmā republika kļuva par demokrātiskas valsts un sabiedrības iekārtas modeli; tās konstitūcija paredzēja viedokļa un vārda brīvību, visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, vispārējas vēlēšanu tiesības, darba un profesijas izvēles brīvību un citas tiesības, bez kurām nav iedomājama mūsdienīga demokrātija.
Franču revolūcijas iemesli meklējami 18. gadsimta Francijas politiskajā un ekonomiskajā situācijā. Revolūciju izraisīja virkne iemeslu, galvenie no kuriem bija Francijas buržuāzijas vēlme savu ekonomisko varu pārvērst politiskajā, un absolūtās monarhijas nespēja atrisināt valsts finanšu krīzi pastāvošās politiskās feodālās iekārtas ietvaros. Revolūciju izraisīja vairāku faktoru kombinācija:
1720. gadā, pēc afērista Lou finanšu afēras sabrukuma, Francijas Karaliste faktiski bankrotēja. Fantastisks cenu kāpums, hiperinflācija, simtiem tūkstošu individuālu bankrotu, haoss valsts pārvaldē (it sevišķi finansēs un muitā), daļēji turpinājās līdz pat revolūcijas sākumam. Tika satricināta absolūtās monarhijas autoritāte. Kritiskais noskaņojums izpaudās tā laika presē un publicistikā. Monteskjē sarakstītajās "Persiešu vēstulēs" pirmo reizi asi un aktīvi tika kritizēta esošā valsts iekārta. Voltērs, atgriezies no Lielbritānijas, publicēja "Filozofu vēstules", salīdzinot Lielbritānijas parlamentāro monarhiju ar situāciju Francijā. Varas iestāžu veiktā grāmatu konfiskācija tikai vairoja to popularitāti, un aizvien plašāki iedzīvotāju slāņi sāka interesēties par Apgaismības idejām. Monarhijas stāvokli neuzlaboja iesaistīšanās ilgstošajos karos par Austrijas mantojumu, un Septiņgadu karā, kas izvērtās par pirmajiem globālajiem konfliktiem. Pēc karu beigām pa valsti klīda demobilizētu karavīru bandas. Policija nespēja nodrošināt kārtību valstī, kas tikai pastiprināja iedzīvotāju neapmierinātību. Marķīzs Aržansons savos memuāros šo laiku raksturoja: "No Anglijas pūš šurpu filozofijas vējš un arvien biežāk dzird vārdus "brīvība un republika"."[nepieciešama atsauce] Ar esošo situāciju nemierā bija visi iedzīvotāju slāņi: izglītotie aristokrāti, pusbadā dzīvojošie demobilizētie karavīri, aristokrātu apspiestie zemnieki, katoļu garīdznieki un vienkāršā tauta, it sevišķi Parīzes un citu lielo pilsētu iedzīvotāji.
Pēc Francijas karaļa Luija XV nāves 1774. gadā troni mantoja viņa 19 gadus vecais mazdēls Luijs XVI, kurš bija precējies ar Austrijas valdnieces Marijas Terēzas meitu Mariju Antuaneti, kurai bija liela ietekme uz jauno karali.
Luijs XVI bija gatavs īstenot reformas, kuras piedāvāja 1774. gada 24. augustā par finanšu ministru ieceltais Annē Žaks Tirgo, kurš pārstāvēja viedokli, ka ekonomika jāveicina, atbrīvojot lauksaimniecības preču tirdzniecību no traucējošām nodevām, un ka karalim ir tiesības uzspiest nepieciešamās reformas. Tirgo ieviesa stingru taupību valsts tēriņos. 1775. gada maijā Francijā sākās bada nemieri, kurus apspieda karaspēks, taču tas bija signāls par iedzīvotāju zemākajos slāņos pieaugošo neapmierinātību ar reformām graudu tirdzniecībā.
1776. gada janvārī karalis apstiprināja Tirgo reformas, kas izbeidza cunfšu sistēmu, atbrīvoja zemniekus no valsts klaušu darbiem, atcēla tirdzniecības monopolus, starpprovinču muitas tarifus, ieviesa brīvu tirdzniecību ar labību, samazināja ceļu un tiltu nodevas, kas ierobežoja preču kustību valstī. Tirgo reformām vajadzēja 10 gadu laikā atveseļot Francijas ekonomiku. Taču viņa ideja, ka arī aristokrātiem un garīdzniekiem jāmaksā nodokļus, izraisīja sašutuma vētru, un 1776. gada 12. maijā viņš bija spiests atkāpties no amata.
1777. gada 29. jūnijā Luijs XVI atbildību par finansēm uzticēja Šveicē dzimušam baņķierim Žakam Nekēram, kurš 1775. gadā bija kritizējis Tirgo graudu tirgus reformu. Viņš izvairījās no jaunām reformām un nodokļu celšanas, bet turpināja Tirgo taupības kursu un veica jaunus aizņēmumus. Nekērs likvidēja daudzus nevajadzīgus ierēdņu amatus, atbalstīja rūpniecības attīstību. 1781. gadā viņš pirmo reizi publiskoja ziņas par valsts budžetu "Compte rendu au roi", netieši atklājot lielos galma izdevumus, taču neuzrādīja kara izdevumus, kas ļāva paziņot par budžeta pārpalikumu 10 miljonu livru apmērā.[1] Tas Nekēram ļāva veikt jaunus aizņēmumus par zemākām likmēm. Pēc konflikta ar galmu un karaļa atbalsta zaudēšanas 1781. gada 19. maijā Nekērs demisionēja.
Šajā laikā karaļa galms gadā patērēja 34 miljonus livru (1/7 no valsts budžeta), tur neietilpst augstmaņu pensijas, kurām iztērēja vēl 28 miljonus livru. Francijas iesaistīšanās Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības karā palielināja valsts parādu vēl par 600 miljoniem livru. Valsts kase bija tukša un valsts vērtspapīri bezvērtīgi.
1783. gada 3. novembrī par finanšu ministru iecēla Šarlu-Aleksandru Kalonnu (Charles-Alexandre de Calonne), kurš centās papildināt budžetu ar jauniem aizņēmumiem, valūtas stabilizāciju un jaunu infrastruktūras objektu celtniecību.[2] 1786. gada 20. augustā viņš karalim piedāvāja nodokļu reformu, kuras pamatā ir jauns zemes nodoklis, kuru turpmāk maksātu arī muižnieki un baznīca.
Ņemot vērā Parīzes parlamenta pretestību jaunajiem nodokļiem, Kalonns karalim ierosināja sasaukt kopš 17. gadsimta sākuma nesasaukto Augstmaņu sapulci, kas apstiprinātu Kolonna reformas — valsts tēriņu samazināšanu, brīvās tirdzniecības veicināšanu, baznīcas īpašumu pārdošanu, sāls un tabakas nodokļu izmaiņas, vispārējā zemes nodokļa ieviešanu. Tomēr 1787. gadā augstmaņu sapulce šos priekšlikumus noraidīja.
Konflikti starp Parīzes parlamentu un Kalonnu noveda pie tā, ka parlaments atsacījās apstiprināt jaunus nodokļus un sāka apšaubīt karaļa likumdevēja tiesības. Kad nākamais premjerministrs, arhibīskaps De Brienns mēģināja samazināt Parīzes parlamenta privilēģijas, tas uzstājās kā tautas gribas paudējs un pieprasīja visu kārtu pārstāvju sapulces, Ģenerālštatu sasaukšanu. Lai novērstu bankrotu, De Brienns veica jaunus aizņēmumus ar augstām procentu likmēm. 1787. gada augustā nepaklausīgo Parīzes parlamentu izraidīja uz Truā pilsētu, taču pieaugošo atbalsta demonstrāciju dēļ karalis drīz tam ļāva atgriezties Parīzē. 1788. gada maijā Parīzes parlaments paziņoja, ka tikai Ģenerālštati var apstiprināt jaunus nodokļus.
1788. gada 25. augustā Nekēru atkal iecēla par finanšu ministru un arī par premjerministru, šo amatu viņš saglabāja līdz 1790. gada 3. septembrim.
Nekērs no karaļa panāca piekrišanu kopš 1614. gada nesasaukto Ģenerālštatu sasaukšanai un panāca trešās kārtas (pilsētu buržuāzija, inteliģence, zemnieki, strādnieki, amatnieki utt.) deputātu skaita dubultošanu, tikpat, cik abām priviliģētajām kārtām (muižniekiem un garīdzniekiem) kopā.
Ģenerālštatu vēlēšanās varēja piedalīties visi 25 gadus sasniegušie vīrieši, kam bija pastāvīga dzīvesvieta un kas bija iekļauti nodokļu maksātāju sarakstos. Vēlēšanu sistēma bija divpakāpju, atsevišķos gadījumos trīspakāpju, tas ir, Ģenerālštatu deputātus ievēlēja nevis tieši, bet par tiem balsoja ievēlētie pārstāvji.
1789. gada 5. maijā Ģenerālštati netālu no Versaļas pils atklāja savu pirmo sēdi. Šo dienu bieži uzskata par Lielās franču revolūcijas sākumu. Tajā piedalījās 270 muižniecības pārstāvji, 291 garīdzniecības pārstāvis un 578 trešās kārtas pārstāvji, kas pauda galvenokārt buržuāzijas intereses. Pirmās nedēļas pagāja strīdos par sanāksmju kārtību — tūdaļ sākās strīdi starp kārtu pārstāvjiem par mandātu reģistrēšanas kārtību, priviliģētās kārtas nepiekrita trešās kārtas prasībai rīkot visām kārtām kopīgas sanāksmes. Valdība centās ieņemt neitrālu nostāju un samierināt deputātus, pēc inerces vairāk turoties pirmo divu kārtu pārstāvju pusē.
Pirmās divas kārtas, par spīti savai varai un ietekmei, bija neorganizētas, bez savas ekonomiskās bāzes un atkarīgas no galma finansēm. Daudzi izglītotākie muižnieki un garīdznieki klaji simpatizēja Apgaismības tendencēm un apzinājās absolūtās monarhijas reformēšanas nepieciešamību. Grāfs Mirabo aktīvi pārstāvēja trešās kārtas deputātu intereses. Karaļa dinastijas pārstāvis, Orleānas hercogs padarīja sev piederošo Palais Royal kvartālu par opozīcijas pulcēšanās vietu (daudzie šī kvartāla krogi ļāva vadīt pūļa noskaņojumu — kad opozīcijas pusē vajadzēja pārvilināt garnizona kareivjus, tiem alkoholu deva par brīvu). Lai arī trešajā kārtā pastāvēja iekšējas nesaskaņas, tomēr visas šīs kārtas sociālās grupas vienoti uzstājās pret aristokrātijas privilēģijām un absolūtisma iekārtu.
Trešās kārtas pārstāvji 1789. gada 17. jūnijā pārņēma iniciatīvu un radikālā solī pasludināja sevi par Nacionālo sapulci (Assemblée nationale), visas nācijas pilnvarotajiem pārstāvjiem. Tā kā parastā sēžu zāle pēc karaļa pavēles bija slēgta un to apsargāja kareivji, 20. jūnijā trešās kārtas pārstāvji sapulcējās iekštelpu tenisa spēles Jeu de paume zālē un zvērēja neizklīst, pirms nebūs izstrādājuši konstitūciju. Muižniecības pārstāvji par šādu trešās kārtas deputātu rīcību iesniedza karalim protestu. 23. jūnijā Luijs XVI paziņoja, ka atceļ trešās kārtas lēmumus, un noteica, ka Ģenerālštatos nav apspriežami feodālā un senjoriālā īpašuma jautājumi, kā arī priviliģēto kārtu tiesības un priekšrocības. Tāpat viņš pavēlēja, ka visām trim ģenerālštatos pārstāvētajām kārtām uz sapulcēm turpmāk jāsanāk atsevišķi un pavēlēja deputātiem izklīst.
Trešās kārtas deputāti nepakļāvās karaļa pavēlēm. Viņiem pievienojās daži liberālās muižniecības pārstāvji, kā arī ievērojama daļa garīdzniecības deputātu, daudzi no kuriem paši bija cēlušies no trešās kārtas un atbalstīja reformas. Karalis bija spiests to atļaut, 27. jūnijā pasludinot, ka arī priviliģēto kārtu deputātiem jāpievienojas Nacionālajai sapulcei. 9. jūlijā Nacionālā sapulce sevi pasludināja par Nacionālo Satversmes sapulci. Ģenerālštati kļuva par visu Francijas iedzīvotāju pārstāvniecības iestādi, kas pretendēja uz augstāko likumdevēja varu valstī.
1789. gada vasaras sākumā visā Francijā izcēlās ap 450 dumpju, kas galvenokārt bija vērsti pret pārtikas trūkumu, kas atkal draudēja izvērsties badā. Sacēlušies iedzīvotāji sagrāba labības krājumus un panāca to pārdošanu iedzīvotājiem. Pieauga cīņa pret nodokļiem, iedzīvotāji atteicās kārtot maksājumus, grāva nodokļu kantorus. Laukos sākās uzbrukumi senjoru pilīm, pilsētās sākās strādnieku nemieri un sadursmes ar karaspēku. Arī karaspēkā sākās revolucionārā aģitācija.
Tika izdotas un plaši izplatītas dažādas politiskās brošūras, pamfleti un afišas. Šajos izdevumos, pielāgojot Apgaismības idejas tā brīža politiskajam stāvoklim, tika formulēta reformu programma — visu cilvēku vienlīdzība, tiesības uz pamatbrīvībām, absolūtās monarhijas ierobežošana, parlamenta izveidošana un nodokļu reforma.
Neapmierināts ar Nacionālās sapulces radikālismu un nemieriem Parīzē, Luijs XVI Parīzes tuvumā un Versaļā sāka pulcēt karaspēku. Nacionālajā sapulcē tas izraisīja lielu satraukumu, kas palielinājās, 11. jūlijā uzzinot, ka populārais Nekērs ir atlaists no amata un izraidīts no Francijas. 12. jūlijā Parīzē sākās mītiņi, no kuriem viens no lielākajiem notika Palais Royal pagalmā, kur radikālais advokāts Kamils Demulēns aicināja tautu sacelties. Drīz pēc tam nabadzīgie pilsētas iedzīvotāji, sankiloti izgāja ielās, cēla barikādes, izlaupīja veikalus un ieroču arsenālus. Invalīdu hospitālī viņi sagrāba lielgabalus. Ar dumpiniekiem sāka brāļoties Parīzes garnizona kareivji.
1789. gada 14. jūlijā ap 80 tūkstoši cilvēku devās uzbrukumā Bastīlijas cietoksnim, kas bija kļuvis par karaļa despotijas simbolu. Lai arī to izmantoja par cietumu, tajā neatradās politieslodzītie. Bastīlijā bija ieslodzīti septiņi kriminālnoziedznieki (naudas viltotāji, izvarotāji, un daži psihiski slimie, arī marķīzs de Sads). Dumpinieki cerēja iegūt tajā glabātos ieročus un munīcijas krājumus, galvenokārt šaujampulveri saviem lielgabaliem. Ieņemšanas laikā Bastīlijas garnizona komandants tika brutāli nogalināts, burtiski saraujot gabalos, bet ieslodzītie — atbrīvoti. Bastīliju drīz nojauca līdz pamatiem. Lai sankilotu pūlis neizpostītu visu pilsētu, un lai atvairītu gaidāmo karaļa karaspēka uzbrukumu, Parīzes buržuāzijas aprindas izveidoja Nacionālo gvardi ASV kara varoņa Lafajeta vadībā. Tieši Lafajets, iespējams, savas ASV pieredzes ietekmē, papildināja Parīzes zili-sarkano karogu ar balto krāsu, izveidojot mūsdienu Francijas karogu. Trikolora krāsas arī sasaucas ar Francijas un Navarras karalistes ģerboņa krāsām, un baltā krāsa bija Burbonu dinastijas karoga krāsa. Bastīlijas ieņemšanas laikā izveidoja jaunu Parīzes pilsētas administrāciju, ko veidoja 144 vēlēti deputāti. Turpmākās revolūcijas gaitā tā kļuva par radikāļu centru un nepakļāvās valsts centrālajai varai.
Pēc Parīzes notikumiem karalis piekrita karaspēka atsaukšanai un 19. jūlijā atjaunoja Nekēru amatā, taču viņš vairs nespēja vadīt nedz ekonomisko, nedz politisko situāciju. Naktī no 4. uz 5. augustu Sapulce pieņēma virkni reformu, kas izbeidza feodālo sistēmu Francijā. Atcēla daļu seno privilēģiju, uz kurām balstījās aristokrātijas un baznīcas vara. 20. augustā sākās darbs pie Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas teksta. 1789. gada 6. oktobrī karalis ar ģimeni pūļa spiediena rezultātā bija spiests atstāt Versaļu un pārcēlās uz Tiljerī pili blakus Luvrai, kur nonāca faktiskā mājas arestā. 9 novembrī uz turieni pārcēlās arī Nacionālā asambleja.
Parīzes sacelšanās un Nacionālās gvardes izveidošana kļuva par paraugu pārējai Francijai, un drīz vien revolūcija pārņēma visu tās teritoriju — Strasbūrā, Truā, Amjēnā, Ruānā, Šerbūrā izvērsās sadursmes, revolucionāri ieņēma rātsnamus un cietumus. Jau augusta beigās visās karalistes pilsētās bija izveidojušies jauni municipālās varas orgāni, kurus vairākumā kontrolēja trešās kārtas izglītotākā un turīgākā daļa, par savu ieroci izmantojot radikālu sankilotu pūļus. Jau šajā laikā, baidoties no sankilotu vardarbības, Luija XVI galma un aristokrātijas pārstāvji devās emigrācijā.
Galvenais Nacionālās Satversmes sapulces uzdevums bija konstitūcijas izstrādāšana, taču vispirms 1789. gada 26. augustā tā pieņēma "Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju", pēc kuras principiem tika veidota jaunā konstitūcija. Jau 11. jūlijā Lafajets, balstoties uz savu ASV pieredzi, piedāvāja konstitūcijā iekļaut preambulu, kas definētu pilsoņu tiesības. 27. jūlijā konstitūcijas izveidošanas komiteja atbalsta pilsoņu tiesību deklarācijas ideju. Deklarācijas pamatidejas bija ietvertas revolūcijas lozungā "Brīvība, vienlīdzība, brālība". Deklarācija formulēja franču svarīgākās tiesības un brīvības. Deklarācijas pirmajā pantā bija norādīts: "Cilvēki dzimst tiesībās vienlīdzīgi". Valstij bija jānodrošina cilvēka dabiskās un neatņemamās tiesības. Tika atzīta cilvēku vienlīdzība likuma priekšā, vārda un personas brīvība, tiesības uz īpašumu, drošību un iespēju pretoties apspiestībai. Luijs XVI sākotnēji atteicās apstiprināt šo deklarāciju, kas sankilotu vidū radīja milzīgu sašutumu, un bailēs no tautas dusmām karalis bija spiests to apstiprināt.
Revolūcija bija nekontrolējams process, un Satversmes sapulce savas pastāvēšanas laikā pieņēma virkni reformu, kas pilnībā izmainīja tradicionālo Franču valsti un sabiedrību. Tā atcēla iedalījumu kārtās, muižnieku titulu mantošanas tiesības, feodāļu personīgās tiesības (senjoru tiesa, medību tiesības u.c). Likvidēja Francijas feodālo teritoriālo iedalījumu un valsti sadalīja 83 departamentos. Taču saglabājās feodālās zemes īpašuma tiesības un zemnieku klaušas muižniekiem. Tika galīgi atcelti cunfšu likumi; rūpnieciskās ražošanas, tirdzniecības un iekšējās muitas ierobežojumi. Tomēr strādnieku apvienības un streiki joprojām bija aizliegti.
Izmaiņas skāra arī baznīcas un valsts attiecības. Baznīcām atņēma zemes īpašumus, atcēla garīdznieku privilēģijas un desmitās tiesas nodevu. Turpmāk valsts garīdzniekiem maksāja algu. Francijas katoļu baznīcu pasludināja par neatkarīgu no Romas pāvesta, garīdzniekiem bija jāzvēr uzticība valstij, garīdzniekus un bīskapus turpmāk ievēlēja tauta. Jaunā kārtība neapmierināja pārliecinātākos katoļu ticības pārstāvjus valsts reģionos.
Gatavojoties vēlēšanām, Satversmes sapulce pieņēma jaunu vēlēšanu cenza sistēmu. Vispārējas vēlēšanu tiesības iedzīvotājiem netika piešķirtas. Visus Francijas pilsoņus iedalīja "aktīvajos" un "pasīvajos". "Aktīvos" pilsoņus veidoja nelielā iedzīvotāju daļa, kas maksāja nodokļus. Tikai šie pilsoņi drīkstēja piedalīties vēlēšanās un arī tikt ievēlēti amatos. "Pasīvajiem" pilsoņiem vēlēšanu tiesību nebija. Arī Francijas protestantiem, hugenotiem tika piešķirtas tiesības piedalīties vēlēšanās.
Karaļa un revolucionāru attiecības vēl vairāk saasinājās pēc 1791. gada 20. jūnija, kad karalis ar ģimeni bēga no Parīzes, taču tika aizturēts un 25. jūnijā nogādāts atpakaļ Parīzē.
1791. gada 3. septembrī Satversmes sapulce beidzot pabeidza konstitūcijas izstrādi. Luijam XVI šī konstitūcija bija vai nu jāapstiprina, vai jāatsakās no troņa. 1791. gada 13. septembrī karalis parakstīja konstitūciju un tā ieguva likuma spēku. Francija kļuva par konstitucionālu monarhiju.
Atbilstoši konstitūcijai, likumdošanas vara turpmāk piederēja vēlētai vienkameras Likumdošanas sapulcei, kuras 745 deputātus ievēlēja uz diviem gadiem. Karalis turpināja vadīt izpildvaru un iecēla ministrus, taču ministri bija atbildīgi Likumdošanas sapulcei, kuru karalim nebija tiesību atlaist. Karalim bija atstātas likumu apstiprināšanas tiesības, un viņš varēja likumu neapstiprināt uz laiku līdz 4 gadiem, tādējādi novilcinot tā stāšanos spēkā. Francijas 83 departamentus turpmāk vadīja iedzīvotāju vēlētas pašpārvaldes, un tika ievēlēti arī tiesneši.
Salīdzinājumā ar feodāli dzimtbūtniecisko iekārtu jaunā konstitūcijas iekārta bija būtisks solis uz priekšu, taču tā neparedzēja visu "Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācijā" izstrādāto principu ieviešanu. Arī pēc konstitūcijas pieņemšanas valsts ekonomiskais stāvoklis turpināja sarežģīties, zemnieku zemes īpašuma jautājumi netika atrisināti, un politiskā situācija valstī saasinājās.
Jaunās Likumdošanas sapulces vēlēšanās, pēc Robespjēra ierosinājuma, iepriekšējās Nacionālās sapulces pārstāvji nepiedalījās, tādēļ Likumdošanas sapulcē iekļuva jauni, nepieredzējuši un radikāli deputāti no provincēm, kas nebija piedalījušies iepriekšējo gadu likumdošanas darbā un konstitūcijas izstrādē.
Likumdošanas sapulce darbu sāka 1791. gada 1. oktobrī un turpināja darboties līdz 1792. gada 20. septembrim. Konstitucionālās monarhijas aizstāvji, kurus vadīja parlamentā nepārstāvētais Lafajets, veidoja 264 deputātu lielu grupu 745 deputātu parlamentā. 136 deputāti veidoja radikālo žirondistu un jakobīņu frakciju, kas bija negatīvi noskaņoti pret baznīcu un karali. Pārējo deputātu daļu veidoja neatkarīgie deputāti, jeb "Purvs", kas nāca no buržuāzijas aprindām un parasti atbalstīja žirondistus. Tas ļāva žirondistiem izvirzīties par vadošo spēku.
Jau no paša sākuma starp parlamentu un karali izveidojās sliktas attiecības. Galvenais nesaskaņu iemesls bija Likumdošanas sapulcē pieņemtie dekrēti pret emigrantiem un "nezvērējušiem" garīdzniekiem. Valsti pametušie aristokrātu emigranti slēpti un atklāti mudināja citu valstu valdniekus uz karu pret Franciju. Bet katoļu garīdznieki, kas bija neapmierināti ar jauno baznīcas iekārtu, atsacījās zvērēt uzticību konstitūcijai. Likumdošanas sapulce 1791. gada 8. novembrī nolēma sodīt ar nāves sodu un īpašuma konfiscēšanu visus emigrantus, kas līdz noteiktam laikam neatgriezīsies Francijā. Tāpat arī "nezvērējušos" garīdzniekus 29. novembrī nolēma pakļaut smagiem sodiem. Luijs XVI neapstiprināja šos dekrētus.
Revolucionārās Francijas attiecības ar citām valstīm kļuva arvien sliktākas jau kopš 1791. gada augusta beigām. Revolūcijas sākumā citu valstu valdnieki uz Francijas notikumiem bija raudzījušies vienaldzīgi, vai pat pozitīvi, cerot uz Francijas varas pavājināšanos, taču drīz viņi sāka baidīties par to, lai revolucionārā kustība neizplatītos arī viņu zemēs. Lai novērstu šo risku, valdnieki uzsāka sarunas par revolūcijas apspiešanu. Aktīvākie šajās sarunās bija Austrijas Habsburgu erchercogs un Prūsijas Karalistes karalis. Par šīm sarunām un gatavošanos karam bija zināms Francijā. Situāciju pasliktināja aizdomas par karaļa, viņa austriešu sievas un galminieku nodevīgajiem sakariem ar citām valstīm. Luijs XVI bija spiests valdībā iekļaut divus žirondistus. Pēc žirondistu ministru priekšlikuma, karalis ieradās Likumdošanas sapulcē un ierosināja pieteikt Austrijai karu. 1792. gada 20. aprīlī Francija pieteica karu Austrijai, sākās Revolucionāro karu laiks, kas turpinājās līdz pat 1815. gadam.
Saskaņā ar iepriekš noslēgtu līgumu, karā pret Franciju Austrijai pievienojās Prūsija. Francija karam nebija sagatavota un pirmajos mēnešos cieta neveiksmes. Tas izraisīja aizvien atklātākas runas par karaļa un viņa galma nodevīgajiem sakariem ar ienaidniekiem. 1792. gada 11. jūlijā Likumdošanas sapulce pasludināja, ka nācija sakāvju dēļ ir briesmās.
25. jūlijā prūšu un austriešu karaspēka virspavēlnieks izsludināja manifestu, kurā franču revolucionāriem piedraudēja ar nesaudzīgiem sodiem, māju nodedzināšanu un Parīzes nopostīšanu, ja karaļa ģimene tiks pakļauta briesmām. Manifests Francijas un Parīzes iedzīvotājos radīja sašutumu. 1792. gada 9. augustā varu Parīzē sagrāba radikālie jakobīņi, 10. augustā viņu organizētais parīziešu pūlis un Nacionālās gvardes vienības iebruka karaļa Tiljerī pilī, nogalināja vairākus simtus Šveices gvardu un centās sagrābt karali ar ģimeni, kas jau pirms uzbrukuma sākuma bija atradis patvērumu Likumdošanas sapulces telpās. Karaļa klātbūtnē Likumdošanas sapulce atņēma viņam visas pilnvaras, paturot viņu un viņa ģimeni apcietinājumā. Tāpat 10. augustā tika izsludinātas jauna parlamenta, Nacionālā konventa vēlēšanas, kurās balsstiesības piešķīra visiem 21 gada vecumu sasniegušiem vīriešiem, un kurās varēs kandidēt arī līdzšinējie un bijušie deputāti. Nacionālā konventa uzdevums bija izlemt par jauno valsts pārvaldes formu.
Jakobīņu savstarpējā šķelšanās aizsākās jau 1792. gada sākumā, diskutējot par revolucionāro karu pret austriešiem. Grupa, kuru vēlāk nosauca par žirondistiem, aizstāvēja revolucionāro karu, kamēr Robespjērs ar piekritējiem bija pret karu. Vēl lielākas pretrunas abu grupu starpā radās 1792. gada beigās, apspriežot jautājumu par gāztā karaļa tiesu un nāvi. Žirondisti sākotnēji nebija gatavi karali sodīt ar nāvi, kamēr radikālais Sen-Žusts noraidīja tiesas nepieciešamu un aizstāvēja nāvessoda nepieciešamību. Radikālos jakobīņus sāka saukt par "kalniešiem", jo Konventa sapulču telpā tie sēdēja visaugstākajās vietās.
1792. gada 20. septembrī Parīzē atklāja Nacionālā konventa sēdes. Konventu varēja vēlēt visi 21 gada vecumu sasniegušie vīrieši, taču vēlētāju aktivitāte nesasniedza pat 12%. Šajā laikā Francijā nebija politisko partiju, bet bija virkne politisko klubu, kuru dalībnieki veidoja politiskās frakcijas. Konventā kopumā tika ievēlēti 745 deputāti — žirondistiem, kuru lielu daļu ievēlēja no reģioniem, piederēja aptuveni 160 mandāti. Jakobīņiem bija ap 200 deputātu, un tie dalījās vairākās frakcijās, kuru redzamākie vadoņi bija Dantons, Marats, Robespjērs, Kamils u.c. Lielākā deputātu daļa bija salīdzinoši mērena un atbalstīja vienu vai otru frakciju,atkarībā no politiskās situācijas un pūļa spiediena.
Konvents iesāka darbu ar oficiālu monarhijas likvidēšanu. 21. septembri pasludināja par jaunas ēras sākumu Francijas dzīvē — brīvības ceturto un republikas pirmo gadadienu. Francijā ar likumu tika izveidota republikāniska iekārta. Konventa darbības aizsākumi veicināja to, ka 20. septembrī kaujā pie Valmī franču spēki pirmo reizi apturēja interventu virzīšanos uz priekšu. Nākamajās nedēļās revolucionārā armija pārgāja uzbrukumā — iegāja Austriešu Nīderlandē (Beļģijā un Luksemburgā), sakāva prūšu-austriešu karaspēku, ieņēma zemes līdz Reinas upei.
300 000 vīriešu iesaukuma izsludināšana 1793. gada februārī izraisīja pretestību visā valstī, sākās provinču nemieri un pilsoņu karš. Lai cīnītos ar revolūcijas pretiniekiem, 10. martā Nacionālais konvents izveidoja Revolucionāro tribunālu, kam piešķīra plašas tiesības izlemt nacionālās drošības graušanā apsūdzēto likteņus. Par lielāko daļu pārkāpumu sods bija viens — giljotinēšana. Dumpjus laukos un pilsētās nežēlīgi apspieda, nogalinot tūkstošiem civiliedzīvotāju un bijušo priviliģēto kārtu pārstāvjus.[3]
Valstī pastiprinājjās politiskās represijas un ekonomikas kontrole, kuru atbalstīja aizvien lielāku ietekmi Konventā gūstošie "kalniešu" radikāļi. 21. martā revolucionārās kārtības nodrošināšanai pašvaldībās izveidoja revolucionārās komitejas. Uz krīzi Konvents reaģēja izveidojot jaunas izpildvaras struktūras, no kurām vadošā bija 6. aprīlī izveidotā Sabiedriskās glābšanas komiteja.
Pasliktinājās valsts saimnieciskais stāvoklis; žirondistu valdība sāka izlaist daudz naudaszīmju, naudas vērtība kritās, cēlās cenas un jau atkal draudēja bads. Radikālākais jakobīņu spārns "kalnieši" sākotnēji vairāk uzmanības veltīja ekonomiskajām, nevis sociālajām reformām. Tomēr reaģējot uz sankilotu prasībām, viņi drīz sāka izteikties par cenu maksimuma ieviešanu pārtikas precēm. 1793. gada 4. maijā, neskatoties uz žirondistu pretestību, Konvents ieviesa graudu cenu kontroli.
Konventa darba gaitu regulāri ietekmēja un traucēja Parīzes sankiloti, kas atradās "kalniešu" kontrolē. 1793. gada aprīlī žirondisti centās mazināt Parīzes radikāļu varu, arestējot vairāku Parīzes rajonu vadītājus un žurnālistus, tai skaitā Maratu, kurš savās publikācijās nepārtraukti aicināja uz revolucionāro teroru, nodevēju slepkavībām un diktatūras izveidošanu, taču Revolucionārais tribunāls Maratu attaisnoja. Žirondisti mēģināja jaunu metodi — viņi izveido Divpadsmitu komisiju, kas izmeklēja radikāļu nekārtības Parīzē. Sankilotu ietekmes mazināšanai žirondisti arī ierosināja pārcelt Konventu uz kādu mierīgāku Francijas pilsētu.[3] Žirondisti aizstāvēja valsts varas decentralizāciju, dodot provincēm nelielu autonomiju, kamēr radikāļi aizstāvēja centralizētas valsts modeli.
Neapmierinātība ar žirondistiem 1793. gada maija beigās izraisīja sankilotu dumpi. 31. maijā viņi ielauzās Konventa ēkā, pieprasot, lai no tā izslēdz galvenos žirondistu vadoņus. Pēc atkārtota uzbrukuma un ilgām diskusijām 2. jūnijā Konvents bija spiests padoties, un 29 žirondistu deputātus izslēdza no Konventa.
Pēc Robespjēra vadīto "kalniešu" nākšanas pie varas 2. jūnijā, jau 10. jūnijā Robespjērs paziņoja, ka ir gatavs jaunas konstitūcijas projekts, kuru apstiprināja 24. jūnijā. Lai nostiprinātu savu varu, jakobīņi ātri apmierināja svarīgās zemnieku un strādnieku prasības, atceļot vēl atlikušās klaušas un nosakot galveno produktu cenu maksimumu. 5. septembrī Konvents oficiāli pasludināja revolucionārā terora sākumu. Saudzēti netika ne monarhisti, ne mērenie republikāņi, ne cilvēki no tautas. 16. oktobrī giljotinēja gāzto Francijas karalieni Mariju Antuaneti.
Lai kontrolētu revolucionāro anarhiju Parīzē un provincēs, sākās varas centralizēšana. 1793. gada 4. decembrī Konvents apstiprina revolucionārās varas modeli. Revolucionārie aģenti turpmāk bija pakļauti Sabiedriskās glābšanas komitejai, kas tagad kontrolēja ministrus, rekomendēja armijas ģenerāļu iecelšanu, valsts ārpolitiku un reģionu pašvaldības. Vietējās pašvaldības pakļāva centra varai, uz tām nosūtot komitejas pārstāvjus ar neierobežotām pilnvarām. Šāds Sabiedriskās glābšanas komitejas pilnvaru pieaugums izraisīja problēmas ar jau kopš 1792. gada pastāvošo Vispārējās drošības komiteju, kuras pilnvaras bija līdzīgas. Lai arī abu komiteju biedri bieži noturēja kopsapulces, turpināja pastāvēt neskaidrības par pilnvaru dalījumu un ietekmi.[4]
21. novembrī Parīzē atgriezās Dantons un uz laiku kļuva par Robespjēra sabiedroto cerībā atgūt zaudēto varu un atkal kļūt par Sabiedriskās glābšanas komitejas locekli. Aizstāvot savus arestētos draugus un politiskos līdzgaitniekus, Dantons sāka aizstāvēt politiskā terora izbeigšanu un miera sarunu sākšanu. Viņu atbalstīja Kamils Demulēns, kurš 5. decembrī sāka izdot jaunu avīzi, kurā aizstāvēja terora beigas un žēlsirdības nepieciešamību pret politiskajiem pretiniekiem. Taču radikālākie jakobīņu kluba biedri nosodīja šo politiku un jau 1794. gada janvārī aresti atkal pastiprinājās.
1794. gada marta sākumā ebēristi un radikāļi no Kordeljeru kluba sāka plānot sankilotu dumpi, lai gāztu Robspjēru, taču viņiem neizdevās gūt nekādu atbalstu Parīzes komūnā. 14. martā ebēristus arestēja, nodeva Revolucionārajam tribunālam un 25. martā sodīja ar nāvi.[4]
Terora pastiprināšanās pavasarī un Dantona tiesas prāva, kuras gaitu kontrolēja Sabiedriskās glābšanas komiteja, saasināja Vispārējās drošības komitejas biedru neapmierinātību ar savas varas mazināšanos. Arī Sabiedriskās glābšanas komiteja bija sašķēlusies Robespjēra piekritējos un pretiniekos. Robespjērs no reģionu pilsētām atsauca virkni pārstāvju, kas tur bija asiņaini apspieduši žirodistu federālistu sacelšanās, taču politisko nesaskaņu dēļ izslēgti no Jakobīņu kluba. Viņi baidījās, ka terors viņus iznīcinās. Taču galvenais Robespjēra krišanas iemesls bija tas, ka viņš zaudēja kontroli pār Konventu. Katra "kalniešu" radikāļu akcija izraisīja neapmierinātību aizvien jaunā deputātu grupā, un drīz neapmierināto deputātu skaits pārsniedza "kalniešu" atbalstītāju skaitu. 1794. gada 26. jūnijā franču armija Flerī kaujā guva izšķirošu uzvaru par austriešiem, militārā krīze bija pārvarēta un deputāti arī neredzēja nepieciešamību turpināt politisko teroru.[4]
Robespjēra neprognozējamais terors izraisīja pretreakciju mērenākajos jakobīņos un Konventa deputātos, kuros sākās neapmierinātība ar terora patvaļu. No 1794. gada jūnija vidus Robespjērs sešas nedēļas pavadīja mājās, it kā slimības dēļ, un šajā laikā konspirācija pret viņu nostiprinājās. 26. jūlijā Robespjērs atgriezās Konventā ar garu runu, kurā iezīmēja konspirācijas un nodevības, kuras it kā gatavojot viņam zināmi nodevēji. Bailēs par savām dzīvībām deputāti beidzot bija gatavi gāzt Robespjēru. 26. jūlija naktī pārstāvji no abām komitejām un Konventa deputāti slepus vienojās no amata atcelt Parīzes Nacionālās gvardes komandieri, Revolucionārā tribunāla prezidentu, Robespjēru ar līdzgaitniekiem, kā arī nepieļaut Robespjēram un Sen-Žustam sevi publiski aizstāvēt. Tika iegūts arī "purva" un labā spārna deputātu atbalsts.[5]
27. jūlijā (9. termidorā) Robespjērs ar Sen-Žustu ieradās Konventā, taču šoreiz viņu uzrunas pārtrauca deputātu izsaucieni un apvainojumi. Haotiskās sēdes laikā deputāti nobalsoja par Robespjēra, viņa brāļa Augustīna, Sen-Žusta, vairāku Sabiedriskās drošības komitejas locekļu, Revolucionārā tribunāla vadītāja, un citu terora īstenotāju arestiem. Robespjēram un dažiem viņa līdzgaitniekiem izdevās izvairīties no cietuma un vakarā nokļūt Parīzes rātsnamā, kuru kontrolēja viņu sabiedrotie. Taču Robespjērs bija zaudējis arī radikālo sankilotu atbalstu. Uz aicinājumu atbalstīt Sabiedrības glābšanas komiteju pozitīvi atsaucās tikai 16 no 48 Parīzes rajonu komūnām. 2.30 naktī rātsnamā ielauzās Konventa apsargi, kas Robespjēru un līdzgaitniekus arestēja un 28. jūlija pēcpusdienā visiem apsūdzētajiem izpildīja nāvessodu. 29. jūlijā galvas nocirta vēl 71 Robespjēra atbalstītājam, galvenokārt no Parīzes komūnas.[6] Sākās mērenas revolūcijas posms, kas pazīstams kā Termidora reakcija.
Terors un nāvessodi kā politikas līdzeklis turpinājās, jo "sarkano" teroru aizstāja "baltais" terors. Pēc pāris mēnešiem Konventā darbu atsāka teroru izdzīvojušie žirondisti, kuru ietekmē reģioniem tika piešķirtas lielākas tiesības un ievērojami samazināta Parīzes komūnas un sankilotu pūļa vara. 1794. gada septembrī tika pasludināta baznīcas un valsts šķiršana. Komiteju un Revolucionārā tribunāla darbība tika izbeigta 1795. gadā. Atcēla cenu maksimuma kontroli. Mērenie politiķi izstrādāja 1795. gada konstitūciju, kas izveido Direktorijas sistēmu, kas pastāvēja līdz 1799. gada novembrim.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
