Liberālisms

Liberālisms ir politiska filozofija un atkarībā no vēstures posma var apzīmēt ekonomiskajos uzskatos diametrāli pretējas ideoloģijas. 19. gadsimtā liberālisms (mūsdienās saukts par "klasisko liberālismu") iestājās par individuālo brīvību, privātīpašumu un minimālu valsts iejaukšanos ekonomikā. Latvijā klasiski liberāla bija partija "Latvijas attīstībai". Mūsdienās, it īpaši ASV lietotajā nozīmē, vārds liberālisms ir sinonīms ar sociāldemokrātiju,^[1] kas iestājas par valsts organizētu vienlīdzības veicināšanu ("no bagātajiem uz nabagajiem") un valsts pārvaldes aparāta palielināšanu.

Kaut arī ASV ar vārdu liberāls saprot sociālistisku, kreisu politiku, Eiropā šis vārds dažkārt tiek joprojām lietots tā sākotnējā nozīmē. Mūsdienu ASV konservatīvisms ir līdzīgs "klasiskajam liberālismam" savās ekonomiskās politikas nostādnēs (piemēram, atbalstot samazinātu pārvaldes aparātu), tomēr tas nav "liberāls" kulturālos jautājumos. Libertārisms ir līdzīgs mūsdienu konservatīvismam un klasiskajam liberālismam ekonomiskos jautājumos, taču atšķirībā no konservatīvisma ir pieļāvīgāks kulturālos jautājumos vai arī tos vispār nediskutē.

Nozīmju maiņa

Dažādi autori ir novērojuši jēdziena "liberālisms" nozīmju maiņu laika gaitā, vārdam tiekot pārnestam no sākotnējās nozīmes, kas bija labēja^[2] uz mūsdienu nozīmi, kas ir kreisa.^[3]

Tā, jau 20. gadsimta sākumā ekonomists Jozefs Šumpēters citēts sakām:

Kā liels kompliments privātās uzņēmējdarbības sistēmai, pat ja tas ticis izdarīts neviļus, ir fakts, ka tās ienaidnieki ir izvēlējušies piesavināties tās vārdu.

—^[4]

Šīs nozīmju maiņas rezultātā centienos nošķirt "labējo liberālismu" ir tikuši radīti dažādi termini, to vidū: klasiskais liberālisms (19. gadsimta liberālisms), neoklasiskais liberālisms (20. gadsimta sākuma liberālisms, kas līdzīgs klasiskajam), neoliberālisms un pēdējās dekādēs libertārisms.^[5]

Dīns Rasels (Dean Russell) par vārdu "libertārisms" savā esejā "Kas ir libertārieši" izteicies sekojoši:

Daudzi no mums sauc sevi par "liberāļiem" un tā ir tiesa, ka vārds "liberāls" reiz tika lietots, lai aprakstītu cilvēkus, kuri cienīja indivīdu un baidījās no kolektivizācijas. Taču kreisie ir pārņēmuši šo agrāk cienījamo vārdu un tagad tas apzīmē viņu centienus palielināt valsts īpašumtiesības un valsts kontroli pār indivīdiem. Tā rezultātā tie, kas sevi sauc par liberāļiem ir spiesti skaidrot, ka mēs ar to domājam liberālismu nesamaitātajā, klasiskajā nozīmē. Labākajā gadījumā tas noved pie pārpratumiem.

Lūk mans priekšlikums: tie no mums, kas mīl brīvību varētu rezervēt un izmantot sevis apzīmēšanai vārdu "libertārietis".

—^[6]

Definīcija

Liberālisms dažādos laikos ir ticis definēts dažādi.

Jānis Ikstens rakstījis:

"Liberālisms ir modernā laikmeta senākā ideoloģija, kuras pamatprincipi tika formulēti 17. gadsimta liberāļu cīņas ar feodālo valsti un monarhu dievišķajām tiesībām valdīt pār to. Liberāļi atbalstīja brīvā tirgus saimniecību, uzsverot indivīda lomu sabiedriskajā dzīvē un politikā. Liberālisma ideoloģijai pilnveidojoties tajā tika iekļauta ideja par konstitucionālas un vēlāk arī pārstāvnieciskas pārvaldes sistēmas nepieciešamību. ... Par vienu no liberālisma stūrakmeņiem uzskatāms individuālisms. Liberālajā ideoloģijā indivīds un viņa brīvība ir nozīmīgāka par jebkuras grupas vai kolektīva interesēm."

^{[nepieciešama atsauce]}

Salīdzinājumam, piemēram, no komunisma ideoloģijas puses liberālisms tiek definēts šādi:

"Buržuāzisks politisks virziens, kas parādījās kapitālisma uzplaukuma periodā, tai laikā, kad notika buržuāzijas cīņa pret feodālo muižniecību. Liberāļi izvirzīja sev uzdevumu ierobežot monarhijas varu, centās panākt, lai tiktu nedaudz paplašinātas iedzīvotāju vēlēšanu tiesības un tiem piešķirtas ierobežotas politiskās brīvības. Imperiālisma un proletārisko revolūciju laikmetā buržuāziskais liberālisms ir reakcionārs virziens politikā. Parastajā sarunu valodā par liberālismu sauc iecietīgu, miermīlīgu attieksmi pret kādu negatīvu parādību."

^{[nepieciešama atsauce]}

Rašanās

Liberālisms radies no Apgaismības teorētiskajām idejām, un Francijas revolūcijas praktiskajiem ieguvumiem. XIX gs. bija liberālisma ziedu laiks (šajā laikā noformējās arī citas politiskās ideoloģijas: sociālisms, anarhisms, komunisms, konservatīvisms).^{[nepieciešama atsauce]} Liberālisma pamatnostādnes:

• indivīda personas brīvība un neaizskaramība;
• politiska un tiesiska vienlīdzība;
• personas īpašuma neaizskaramība, tiesības brīvi paust iniciatīvu, uzkrāt kapitālu; *valsts pamatuzdevums ir aizsargāt savu pilsoņu brīvību (ticības, juridisko, vārda, preses utt.);
• ierobežot valsts varu pār indivīdu un tā īpašumu, ko garantēt var tikai pilsoņu priekšā atbildīga valdība;
• brīva ražošana, tirdzniecība, darbaspēks, iespējas utt.

Ādama Smita "Tautu bagātība" - tā laika liberālā buržuā bībele.^{[nepieciešama atsauce]} Taču liberālisms nav demokrātija - jo lielāks īpašums, jo lielākas privilēģijas. Liberāļi distancējās no vienkāršās tautas. Sāka veidoties liberālās politiskās partijas. Itālijā liberāļi bija par valsts apvienošanu; Spānijā - pret baznīcu; Ungārijā - par neatkarību; Latīņamerikā - par republiku; Vācijā - par reformām. Ekstrēmajā spārnā izveidojās sociālisti, anarhisti vai nacionālisti.^{[nepieciešama atsauce]}

Vēsture

Džons Loks 1697. gadā.

Liberālisms kā politiska ideoloģija plašu popularitāti ieguva 18. gadsimtā. Liberālisms tiecās atbrīvot sabiedrību no valsts uzraudzības un kontroles sistēmas, kas tolaik bija raksturīga Rietumu pasaulei. Tā ievirzi kopsavilkumā izteica slavenais lozungs laissez faire - atstājiet cilvēkus savā ziņā, lieciet viņus mierā ekonomiskajā darbībā, reliģiskajā jomā, domāšanā un kultūrā, visā darbībā, kas ir viņu pašu dzīves piepildījums.

Šajā kustībā, kas aptvēra visu Ziemeļatlantijas sabiedrību iesaistījās daudzi lieli domātāji. Kustībā, kuru var apzīmēt par liberālisma "priekšvēsturi" 16. un 17. gadusimtenī, darbojās vēlīnie sholastiķi - ekonomisti Spānijā, reliģiskās iecietības aizstāvji Holandē un Britu Ziemeļamerikā un daudzi cilvēki Anglijā, kuru starpā minami Džons Miltons, leveleri un Džons Loks.

Šīs atbrīvošanās filozofijas vadmotīvu 1646. gadā ieskandināja Ričards Overtons - viens no leveleru vadītājiem:

"Katram indivīdam no dabas ir piešķirts personiskais īpašums, ko neviens cits nevar sagrābt vai piesavināties: ikvienam, tā kā viņš ir viņš pats, pieder īpašuma tiesības uz sevi, pretējā gadījumā viņš nevar būt viņš pats, un šai ziņā neviens nevar lolot cerību kādu deprivatizēt, nepasludinot vardarbību un atklātu pretestību dabas pamatprincipiem, kā arī taisnīguma un tiesiskuma valdīšanai cilvēku vidū. Nevar pastāvēt mans un tavs, ja tas tiek noraidīts. Nevienam cilvēkam nav varas pār manām tiesībām un brīvībām, un man nav tās ne pār vienu…"

Līdz 18. gadsimta beigām kustība neizmērojami pieauga. To vārdu un domas virzienu vidū, kas izvirzījušies pat šajā intelektuālajā ziņā brīnumainajā laikmetā, minami Ādams Smits, Džeremijs Bentams un radikālisma filozofi Tomass Peins, Voltērs, Tirgo, fiziokrāti, Kondorsē, Vilhelms fon Humbolts, Tomass Džefersons un Džeimss Medisons. Šie domātāji, saprotams, nebija vienis prātis visos jautājumos: mēs runājam par viņu domas vispārējo ievirzi. Viņi nenošķīrās, nenodalījās no sabiedrības plūsmas kādā akadēmiskās abstrakcijas veidotā ziloņkaula tornī. Sabiedriskās dzīves jaunās, brīvās formas, kuru rašanos viņi vētoja savas dzīves laikā, pirmām kārtām, stimulēja un noteica jaunās idejas.

Un, otrkārt, viņi nebija pamesti vientulībā: liberālās idejas izplatījās visās izglītotajās un sociāli apzinīgajās iedzīvotāju šķirās, tā ka ar laiku universitāšu lektori un literārie pulciņi, žurnāli un laikraksti palīdzēja radīt nākamās uz reformu orientētās masu kustības un politiskās partijas.

Liela daļa simtgadu vēstures no aptuveni 1780. līdz 1880. gadam stāsta par to, kā tradicionālās institūcijas tika lielākā vai mazākā mērā pārveidotas liberālo ideju iespaida rezultātā. Verdzības un dzimtbūšanas atcelšana, darba brīvība, kur visas nodarbošanās ir plaši pieejamas atbilstoši nopelniem un talantiem, likuma valdīšana un policijas varas ierobežošana, īpašuma tiesības, kas garantētas pret patvaļīgu iejaukšanos tajās, preses un ticības brīvības, sieviešu tiesiskās vienlīdzības pieaugošā atzīšana, neierobežota iekšējā un starptautiskā tirdzniecība: tādas bija dažas no liberālisma izraisītajām pārmaiņām. Tur, kur tās norisinājās, pieauga noraidoša attieksme pret karu un cerība uz mieru, kas balstītos uz brīvās tirdzniecības pamata, pastiprinājās cieņas sajūta pret tiem, kas nebija dzimuši varai un privilēģijām, visiem pavērās necerētu iespēju pasaule, un pirmo reizi cilvēces vēsturē lielais ļaužu vairums sasniedza uzplaukumu vai arī ieguva izredzes to sasniegt. Saskaņā ar terminoloģiju, ko lietoja daudzi liberālie domātāji, sabiedrība virzījās no statusa režīma, kas balstījās uz piespiešanu, uz līguma režīmu, kura pamats bija brīvprātīga asociācija. Modernā pasaule bija piedzimusi.

Par šīs jaunās pasaules spilgtu iezīmi kļuva darba tautas masu, kas agrāk bija nolemtas trūkuma un posta dzīvei, dzīves līmeņa celšanās. Svarīgi saprast to, ka liberāļu galvenais mērķis bija visu sabiedrības šķiru, bet it īpaši laukstrādnieku un rūpnīcas strādnieku, kas sastādīja vairākumu, materiālo apstākļu uzlabošanu. Liberāļi ticēja, ka šo mērķi var sasniegt ar ekonomiskās brīvības palīdzību, kura varētu, viņu skatījumā, veicināt vēl nepieredzētu augšupeju. Darba brīvība, strauja kapitāla uzkrāšana, ražošanas organizācijas efektīvākās formas, brīvā tirdzniecība, lēta valdība un sociālais klimats, kas sekmētu jaunievedumus - tie bija drošākie līdzekļi, lai padarītu bagātus visus sabiedrības ražotājus.

Liberālisma teorētiskie pamati

• Džožefs Razs (dz. 1939)
• Frīdrihs Hajeks (1899 - 1992)
• Ronalds M. Dvorkins
• Džons Rolzs
• Jesaja Berlins (1909 - 1997)
• Rolfs Sartrius
• Roberts Leidensons
• Herberts Harts
• Tomass Hobss
• Ričards Fletmens
• Roberts Pols Volfs
• Hanna Ārente
• Maikls Oukšots
• Ričards Frīdmens
• Dāvids Gotjē
• Džons Loks
• Žans Žaks Ruso

Atsauces

1. Sociālais liberālisms vs. social-demokrātija
2. In the early nineteenth century all liberals supported "laissez-faire liberalism" and capitalism. This variant of liberalism developedd into neo-classical liberalism. From politics past to politics future: an integrated analysis of current and emergent paradigms, Alan James Mayne, ISBN 978-0-275-96151-0, 124. lappuse Google Books
3. From the mid-nineteenth century another strand split off from "laissez-faire" liberalism, which began to argue that government should rescue people from the worst forms of poverty, ignorance and illness. This gradually developed into welfare liberalism, which progressively evolved more and more of the concepts of the modern welfare state and eventually advocated considerable public expenditure and other government intervention to support the welfare state. From politics past to politics future: an integrated analysis of current and emergent paradigms, Alan James Mayne, ISBN 978-0-275-96151-0, 124.-125. lappuse Google Books
4. Socialism and the corruption of words and language
5. The more extreme neo-classical liberals advocated social Darwinism, whereby the "survival of the fittest" should apply to social and economic life as well as to wildlife. A later variant of neo-classical liberalism is libertarianism. From politics past to politics future: an integrated analysis of current and emergent paradigms, Alan James Mayne, ISBN 978-0-275-96151-0, 124. lappuse Google Books
6. The good and honorable word "Libertarian"

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Liberālisms.
• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)