viena no latviešu kultūrvēsturiskajām zemēm From Wikipedia, the free encyclopedia
Zemgale ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm,[1] kas agrāk bija cieši saistīta ar Kurzemes un Sēlijas zemēm, tādēļ to robežas ir izplūdušas. Lielākā daļa Zemgales teritorijas ir līdzenums, atšķirībā no pārējām latviešu vēsturiskajām zemēm, kurās ir arī augstienes.
| Zemgale | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
 | ||||||
|
||||||
| Valstspilsētas: | Jelgava | |||||
| Platība: | 7 150 km2 | |||||
| Iedzīvotāji (2021): | 173 876 | |||||
| Blīvums: | 24.3 iedz./km2 | |||||
| Teritoriālās vienības: |
9 novadi (6 daļēji)
| |||||
| Novadu centri: |
3 centri
| |||||
| Mājaslapa: | www | |||||
Līdz 14. gadsimta sākumam Zemgales valsts dienvidu robeža gāja caur tagadējās Lietuvas Šauļu un Panevēžas apriņķiem. Mūsdienu Zemgales teritoriālā identitāte izsekojama kopš Zemgales bīskapijas dibināšanas 1226. gadā. Līdz 1949. gada administratīvi teritoriālajai reformai ietvēra gan Jelgavas, Bauskas un Tukuma apriņķus, gan arī Sēlijai piederīgos Jēkabpils un Ilūkstes apriņķus.
Pirmo reizi rakstu avotos Zemgale (Simkala) ir pieminēta rūnu rakstos uz Mervalas rūnu akmens pēc 1000. gada m.ē. Vikingu sāgā par Ingvaru Tālbraucēju (Yngvars saga víðförla) apdziedātajos notikumos vēstīts, ka zviedru karalis Olavs (Olof Skötkonung, ap 980—1022) sūtījis savu dēlu Ānundu (Anund Jakob, karalis 1022—1050) un Ingvaru Tālbraucēju ar trim kuģiem pie zemgaļiem (Seimgaler) pēc mesliem. Nonākuši Zemgalē viņi sasauca sapulci, kurā pārliecināja virsaišus un zemgaļu ķēniņu maksāt meslus, taču trīs virsaiši tam nav piekrituši un pulcējuši karaspēku. Zemgaļu ķēniņš deva vikingiem savu karaspēku, kas uzvarēja zviedru pretiniekus un samaksāja meslus ar zeltu, sudrabu un citām mantām.[2]
Pēc senkrievu hronikām zināms, ka 1107. gadā zemgaļi pie Daugmales sakāva iebrukušo Polockas kņazistes karaspēku, kas vēlējās tiem uzspiest meslu atkarību, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus.
Upmales zeme (Austrumzemgale) 1219. gadā pieņēma kristīgo ticību un tika iekļauta Sēlijas bīskapijā, bet tās otrais bīskaps Lamberts savu rezidenci 1225. gadā no Sēlpils pils pārcēla uz Mežotni. Zemgales bīskapija tika nodibināta 1226. gadā, un zemgaļu ķēniņš Viestards piekrita atļaut savā zemē sludināt kristīgo ticību, taču pats nekristījās un saglabāja pārvaldību pār savu zemi.
Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un Pleskavas karaspēks 1236. gadā iebruka zemgaļu Saules zemes teritorijā, tagadējā Šauļu apriņķī. Apvienotais zemgaļu un žemaišu karaspēks Saules kaujā sakāva krusta karotājus. Krita ordeņa mestrs Folkvins un gandrīz visi ordeņa brāļi, tādēļ Zobenbrāļu ordeni likvidēja un izveidoja Livonijas ordeni kā Vācu ordeņa daļu. Ar Romas pāvesta rīkojumu par Zemgales bīskapijas dāvināšanu un dalīšanu Rīgas arhibīskaps, Rīgas domkapituls un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks 1254. gada aprīlī pēc izlozes sadalīja Zemgali trīs daļās. Rīgas arhibīskapam tika Silene un Žagare (vēlāk tika atdotas Lietuvai), Rīgas virsbīskapijas domkapitulam Dobene un Spārnene (vēlāk tika atdotas Livonijas ordenim), bet Vācu ordenim Tērvete un Dobele. Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas 1281. gadā ar 14 000 karavīriem aplenca Tērvetes pili un zemgaļi piekrita maksāt nodevas. Tomēr karadarbība atjaunojās un 1286.—1290. gadā krustneši pilnīgi izpostīja Zemgales ziemeļu daļu un tās iedzīvotāji kopā ar zemgaļu karaspēku pārcēlās uz nepakļautajām zemgaļu un žemaišu zemēm tagadējās Lietuvas teritorijā, kur turpināja cīņas Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka sastāvā.
Pēc 1819. gada reformas Zemgalē ietilpa Kurzemes guberņas galvaspilsēta Jelgava un Bauskas, Dobeles (pēc 1920. gada 31. maija — Jelgavas apriņķis) un Tukuma apriņķi.
Pēc apriņķu likvidēšanas 1949. gada 31. decembrī Zemgalē izveidoja Auces, Bauskas, Dobeles, Elejas, Jelgavas un Tukuma lauku rajonus. 1956. gada 7. decembrī likvidēja Elejas rajonu, tā teritoriju iekļaujot Auces, Bauskas un Jelgavas rajonos.
1959. gadā Tukuma rajonam pievienoja Kandavas rajonu, Dobeles rajonam Auces rajona austrumdaļu, bet Bauskas rajonam Baldones rajona dienviddaļu.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Zemgalē atradās Jelgavas, Dobeles un Bauskas rajoni, kā arī daļas no Saldus, Tukuma un Rīgas rajoniem.
Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā "LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma" Zemgalē atradās 11 novadi un 1 republikas pilsēta:
Pēc 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas un Latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanas otrajā lasījumā Zemgalei kā latviešu vēsturiskajai zemei pieder:
Zemgales vēsturiskās zemes reģionālās identitātes simboli ir Zemgales ģerbonis un Zemgales karogs, kuru pēc Latviešu vēsturisko zemju attīstības padomes priekšlikuma 2023. gada 29. septembrī apstiprināja Latvijas Valsts prezidents, ņemot vērā Valsts Heraldikas komisijas atzinumu.[3]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
