From Wikipedia, the free encyclopedia
Zemgales valsts jeb Zemgaļu zeme[1] (vācu: Semegallen lant; latīņu: Semigallia) bija zemgaļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība, kas aptuveni aizņēma tagadējo Zemgales kultūrvēsturisko novadu Latvijā, kā arī tagadējo Šauļu un Panevēžas apriņķa ziemeļdaļu Lietuvā.[2] Pirmo reizi minēta 870. gadā dāņu hronikā „Rīdes annāles”.[3] Zemgale (Simkala) pieminēta arī rūnu rakstos uz Mervalas rūnu akmens ~1000. gadā m.ē., kā arī Laurentija hronikas aprakstā par 1106. gada Polockas kņazu Vseslaviču karagājienu uz Zemgali (Зимъгола).
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Pēc tās austrumu daļas kristīšanas tās teritorijā 1226. gadā nodibināja Zemgales bīskapiju, ko 1251. gadā pievienoja Rīgas bīskapijai. 1254. gadā Zemgales valsts tika sadalīta starp Rīgas bīskapu, tā domkapitulu un Vācu ordeni. No 1259. līdz 1290. gadam Zemgaļu sacelšanās laikā zemgaļi atguva kontroli pār savu valsti un noslēdza militāru savienību ar Lietuvas dižkunigaitiju, kuras sastāvā pēc Livonijas—Lietuvas kariem palika iekļauti Zemgales dienvidu pilsnovadi. Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins vēl 1323. gadā sevi dēvēja par Zemgales kņazu un hercogu (princeps et dux Semigallie), kas liecina par Lietuvas valdnieku mantotajām pretenzijām uz Zemgali.[4] 1561. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas Polijas—Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts piešķīra tā pēdējam mestram hercoga (poļu: książę — 'kņazs, ķēniņš') titulu un mantojuma tiesības uz bijušo Kursas un Zemgales ķēniņvalstu teritorijām (Księstwo Kurlandii i Semigalii).
Jau kopš 18. gadsimta beigām daudzi vācbaltiešu, latviešu un lietuviešu vēsturnieki, arheologi un valodnieki ir pievērsušies jautājuma par zemgaļu apdzīvotās teritorijas izplatību sendienās. A. Tautavičius savā rakstā "Žemaišu etnoģenēze", pamatojoties uz saviem arheoloģiskajiem izrakumiem, apgalvoja, ka zemgaļu un žemaišu kultūra ir vienotas cilmes un arheoloģiskajos izrakumos konstatētās nelielās atšķirības balstās galvenokārt uz nedaudz atšķirīgajām apbedīšanas tradīcijām.
Augusts Bīlenšteins pirmais izteica pieņēmumu, ka Zemgales rietumu robeža ar Kursu esot gājusi pa Vadakstes upi (Ventas pieteka) un Aglonas upi. A. Tautavičius zemgaļu rietumu robežu iezīmēja pa Ventas upi tās augštecē līdz pat Rukuižiai, bet M. Atgāzis par to izplatības rietumu galējiem punktiem sauc Zantes un Ezeres apdzīvotās vietas. I. Vaškevičiūte robežu starp zemgaļiem un kuršiem mūsdienu Lietuvas teritorijā atbīda uz rietumiem līdz Ventas kreisajai pietekai Virvītei (Virvytė).
Mūsdienu robeža balstās uz 1426. gada jūnija sākumā pēc Melnas līguma izveidoto Livonijas ordeņa valsts un Lietuvas dižkunigaitijas robežu, ko apstiprināja dižkunigaitis Vītauts Dižais.[5][6]
Augusts Bīlenšteins uzskatīja, ka zemgaļus no žemaišiem atdalīja meži uz dienvidiem no Sidrabenes (tagad — Kalnele (Kalnelis) pie Jonišķiem) un Meškučiem (Meškučiai), bet Zemgales dienvidaustrumu robeža gājusi no Bauskas pa Mūsas upi līdz Paņevežai. J. Puzinas šo robežu vilka pa līniju Akmene—Šauļi—Rozalimas—Pumpēni (Pumpėnai)—Birži. M. Alseikaite grāmatā "Balts in the prehistorical times" rakstīja, ka zemgaļiem Lietuvas teritorijā piederēja Saules zeme un Upīte līdz līnijai Tauragnai—Svėdasais. R. Volkaite-Kulikauskiene grāmatā "Lithuanians in the 9th—12th century" pauda uzkatu, ka zemgaļu teritorija sākotnēji ir bijusi plašāka, bet līdz 12. gadsimtam žemaiši un aukštaiči tos atspieduši līdz Mūsas upei. A. Tautavičius galējo dienvidu robežu ar žemaišiem iezīmēja ar kapsētām, kas atrodas Vilkančos (Vilkančiai), Vinkšnēnos (Vinkšnėnai) un Račos (Račiai).
Pēc Augusta Bīlenšteina domām Zemgali no Sēlijas atdalīja mežu josla. Grāmatā "Latviešu vēsture" (Rīga, 1938) iespiestajās kartēs zemgaļu teritorija 1.—4. gadsimtā aizņēmusi visu Sēliju, turklāt 13. gadsimtā zemgaļiem piederējusi arī Koknese. A. Tautavičius par zemgaļu izplatības galējo dienvidaustrumu punktu uzskatīja Degešus (Degėsiai), bet apvidū ap Kupišķiem, Rokišķiem un Biržiem ir maz arheoloģisko izrakumu un etniskā robeža ir grūti nosakāma.
Augusts Bīlenšteins rakstīja, ka Zemgale stiepās līdz Rīgas līcim Lielupes ietekas vietā. Grāmatās "The Latvian archaeology" (Rīga, 1926) and "Latviešu vēsture" (Rīga, 1938) iespiestajās kartēs zemgaļu teritorija 1.—4. gadsimtā aizņēmusi lielāku gabalu arī gar Rīgas līci un arī vēlākās lībiešu zemes Daugavas labajā krastā, kuras zemgaļi atstājuši 9.-13. gadsimtā. Arī M. Atgāzis uzkata, ka zemgaļu zemju ziemeļu robeža sasniegusi Lielstraupes apvidu.
Hronikā "Dāņu darbi" noprotams, ka 9. gadsimtā teiksmainais vikingu ķēniņš Hadings (Hadingus) noslēdza asinsbrālību ar vikingu Lizeru (Liserus) un devās sirojumā uz Kursu. Kuršu vadonis Lokers (Lokero, Curetum tyranno) saņēma viņu gūstā. Izbēdzis no gūsta, Hadings uzbruka "Hellesponta" ķēniņam Andvanam (Handwanus), ar kara viltību ieņēma Daugavas pilsētu (Dunam urbem), sagūstīja ķēniņu Andvanu un prasīja no viņa atlīdzību zeltā. Iespējams, ka "Hellesponts" ir sagrozīts Zemgales ķēniņvalsts (citos vikingu avotos Simkala) nosaukums, bet "Dunas pilsēta" ir Daugmales pilskalna senākais nosaukums.[7]
Pirmais vikingu sāgās pieminētais, bet vārdā nenosauktais zemgaļu ķēniņš (kong) dzīvojis pirms 1022. gada un maksājis meslus zviedru karalim Olavam (Olof Skötkonung, ap 980—1022).[8] 1106. gadā zemgaļi (зимъгола) pie Daugmales sakāva iebrukušo Polockas kņaza Vseslava Bračislaviča dēlu (Vseslaviču) karaspēku, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus.[9]
1205. gada notikumu sakarā Indriķa hronikā pieminēts zemgaļu valdnieks Viestards kā Zemgales augstdzimušais (maior natu de Semigallia). 1206. gadā viņš dēvēts par zemgaļu kungu (Semigallorum princeps) un 1208. gadā arī par zemgaļu karavadoni (dux Semigallorum). 1219. gadā Viestards atkaroja Mežotnes pili un šo notikumu sakarā Indriķa hronikā pieminēti arī Mežotnes pilsnovada vecākie (seniores) Madis un Gailis. Atskaņu hronikā Viestardu kopš 1225. gada jau dēvēja par Zemgales ķēniņu (vācu: konic Vesters).
Livonijas Atskaņu hronikā 1259. gada zemgaļu sacelšanās sakarā pieminēts zemgaļu karavadonis Šabis (ein vromer helt, hieß Schabe), kas 1260. gadā Lietuvas karaļa Mindauga parakstītajā dokumentā Šabis (Schabbe) pieminēts starp karaļa Mindauga vasaļiem un kunigaišiem.[10]
Tāpat Atskaņu hronikā 1279.—1280. gada notikumu sakarā atkārtoti pieminēts zemgaļu vadonis Tērvetē (houbetman, 08659. rinda, houbet zû Terwetein, 09041. rinda) vai ķēniņš Nameisis (kunic Nameise).
1312. gadā Romas pāvesta sūtņa Moliānas Franciska rakstītajā izmeklēšanas protokolā Nameisis tika dēvēts par Zemgales karali jeb lielkungu (rex sue dominus Nameyxe), kas liecina par viņa vadošo stāvokli tā laikā Zemgales ķēniņvalstī (Semigalia).[4]
Pēdējais vārdā neminētais Zemgales vadonis (Semegallen houbtman, 10699. rinda) krita 1287. gada Garozas kaujā.
Pēc Indriķa hronikas, Atskaņu hronikas un 1254. gada zemes dalīšanas līguma datiem Augusts Bīlenšteins rakstīja, ka Zemgalē bijuši septiņi apgabali: Silene, Žagare (ar Raktes pilsētu), Dobe, Spārnene, Tērvete (ar tā paša nosaukuma pilsētu), Dobele (ar tā paša nosaukuma pilsētu) un Upmale (ar Zemgales galvas pilsētu Mežotni un Zemgaļu ostu).[11] Mūsdienās uzskata, ka bijuši 14 zemgaļu pilsnovadi,[12] no kuriem 8 (Dobele, Dobene, Mežotne, Putelene, Silene, Spārnene, Tērvete, Upmale) atradās mūsdienu Latvijas, bet 6 (Gostagalis, Nogaliena, Plāne, Sidarbe, Šurpe, Žagare (ar Raktes pilsētu)) — Lietuvas teritorijā.[13]
1219. gadā Upmales zeme (Austrumzemgale) pieņēma kristīgo ticību un tika iekļauta Sēlijas bīskapijā, bet tās otrais bīskaps Lamberts savu rezidenci 1225. gadā no Sēlpils pārcēla uz Mežotni. 1226. gadā tika nodibināta Zemgales bīskapija, zemgaļu ķēniņš Viestards piekrita atļaut savā zemē sludināt kristīgo ticību, taču pats nekristījās un saglabāja pārvaldību pār savu zemi. 1228.—1229. gadā Zobenbrāļu ordenis mestra Folkvina vadībā karoja ar Zemgales ķēniņu Viesturu. 1231. gadā Rīgas bīskaps Nikolajs nelikumīgi likvidēja Zemgales bīskapiju. Mežotnes un Upmales teritoriju pievienoja Rīgas diecēzei, bet pārējo Zemgales daļu nodeva Rīgas domkapitulam un ordenim. 1232. janvārī pāvests Gregorijs IX atcēla Rīgas bīskapa Nikolaja rīkojumus un personīgi iecēla savu vicelegātu Alnas Balduīnu (Balduin von Alna, bei Thuin) par Zemgales un Kursas bīskapu.
1236. gadā Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un Pleskavas karaspēks iebruka Zemgales dienvidu daļā, tagadējā Šauļu apriņķa teritorijā. Apvienotais zemgaļu un žemaišu karaspēks Saules kaujā sakāva krusta karotājus. Krita ordeņa mestrs Folkvins un gandrīz visi ordeņa brāļi, tādēļ Zobenbrāļu ordenis tika likvidēts un izveidots Livonijas ordenis kā Vācu ordeņa daļa. 1237. gada septembra vidū pāvesta legāts Modenas Vilhelms izdarīja diacēžu limitāciju un Zemgales diecēzē iekļāva visas tās Zemgales zemes, kas atradās dienvidos no Kokneses—Abavas līnijas, t.i. tās, kas bija palikušas pāri pēc Zemgales zemju pievienošanas Rīgas diecēzei, kā arī tās zemes, kas bija palikušas ārpus Kursas un atradās starp Nemunu un Daugavu, tādējādi Zemgales bīskapijā tika iekļauta arī liela daļa no tagadējās Lietuvas zemēm.
1251. gada 3. februārī pēc Vācu ordeņa neveiksmēm Zemgales un Žemaitijas iekarošanā, Romas pāvesta kūrija nolēma, ka Zemgales bīskapija ir likvidējama un tās teritorija pievienojama Rīgas bīskapijai. 1254. gada aprīlī Rīgas bīskaps Alberts II, Rīgas domkapituls un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks, vācu mestrs [Sainas] Eberhards apliecināja, ka saskaņā ar pāvesta rīkojumu par Zemgales [bīskapijas] dāvināšanu un dalīšanu viņi laimējot sadalījuši Zemgali trīs daļās, proti:
Katrā no sešiem minētajiem pilsnovadiem tika iecelts savs fogts, kurus zemgaļi padzina 1259. gadā.
1254. gada aprīlī Rīgas bīskaps Alberts II un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs [Sainas] Eberhards apliecināja, ka mīļā miera un saskaņas dēļ viņi laimējot sadalījuši trīs daļās zemi, ko sauc par Upmali, turklāt
Pēc Zemgaļu sacelšanās sākuma 1259. gadā, Livonijas ordeņa mestrs Burhards no Hornhauzenas organizēja lielu karagājienu un Zemgali. Nespējot ieņemt Tērvetes pili, ordeņa mestrs nolēma uzcelt savu pili Dobes pilskalnā Zemgales rietumu daļā. 1264. gadā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds sapulcināja lielu karaspēku, kas sastāvēja no ordeņa brāļu, karakalpu, "zemes ļaužu" un citu krustnešu karapulkiem, kas pirms tam bija karojuši un dedzinājuši sacēlušos kuršu pilis Kurzemē, lai atkārtotu to pašu arī Zemgalē. Tomēr ordeņa karaspēks piedzīvoja smagu sakāvi. Kaujā uz Zemgales robežas, kur bija izveidoti aizsprosti, krita sešsimt iebrucēju karaspēka vīru, starp tiem divdesmit ordeņa brāļu un daudzi tika ievainoti. 1265. gadā ordenis uzcēla Mītavas pili, no kuras ordeņa karaspēks atkārtoti devās sirojumā uz Zemgali, bet atkal tika sakauts kaujā pie Mītavas.
Tikai 1270. gadā Livonijas ordeņa mestram Valteram no Nordekes izdevās ieņemt Tērvetes pili. 1272. gadā Zemgale piekrita pāriet kristīgajā ticībā un 6. jūlijā Rīgā parakstītajā miera līgumā bija paredzēts, ka vācu ordeņa brāļi tika atzīti par virskungiem, bet zemgaļi paturēja savu pārvaldību un tiesības. Pēc 1279. gada Aizkraukles kaujas zemgaļi atteicās no kristīgās ticības.
1279. gadā Rīgas arhibīskaps Johans I no Lūnes Rīgas franciskāņu klosterī veda sarunas ar zemgaļu ķēniņa Nameiša pārstāvjiem. 1280. gadā Zemgales ķēniņš Nameisis atbrīvoja Tērveti un uzbruka Rīgai, ko aizstāvēt palīdzēja kristīto latgaļu karaspēks no Cēsīm. 1280.—1281. gada ziemā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas no Mītavas pils devās karagājienā uz Dobeli, taču to ieņemt nespēja. 1281. gadā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas ar 14 000 karavīriem aplenca Tērvetes pili, zemgaļi piekrita maksāt nodevas un aplenkums tika pārtraukts.
1287. gada 26. martā notika Garozas kauja starp Livonijas ordeņa mestra Villekīna vadīto krustnešu karaspēku un zemgaļiem. Kaujā ordeņa karaspēks tika pilnīgi sagrauts, kaujā krita ordeņa mestrs un vairāki komturi, tomēr bojā gāja arī zemgaļu karavadonis, kura vārds palicis nezināms. 1288.—1289. gada ziemas karagājienā Livonijas ordeņa mestrs Kuno no Hacigenšteinas kopā ar Tērbatas un Sāmsalas vasaļiem un latgaļu sabiedrotajiem nodedzināja Dobeles pilsētu (hronikā: hachelwerke), bet pili neiekaroja un atkāpās uz Tērvetes Svētkalnu. 1289. gadā Rīgas arhibīskaps Johans II no Fehtes veda sarunas ar zemgaļu pārstāvjiem par viņu padošanās noteikumiem. 1289.—1290. gada ziemā ap 2500 Livonijas ordeņa brāļu un to kuršu sabiedroto no Kursas puses uzbruka Dobelei un nodedzināja pilsētu.
1286.—1290. gadā krustneši pilnīgi izpostīja Zemgales ziemeļu daļu un tās iedzīvotāji kopā ar karaspēku pārcēlās uz nepakļautajām zemgaļu un žemaišu zemēm tagadējās Lietuvas teritorijā. Spriežot pēc 13.—16. gadsimta arheoloģiskā materiāla un vietvārdiem, zemgaļi apmetās Raseiņu, Šauļu, Upītes, Kernaves, Ukmerģes un Kauņas apkārtnē.[4]
Pēc Livonijas pilsoņu kara sākšanās Zemgale uz laiku kļuva par starptautisko tiesību subjektu.
1298. gadā Rīgas arhibīskaps Johans III noslēdza militāru savienību ar Lietuvas dižkunigaiti Vīteni, kuram uzvaras gadījumā apsolīja atdot Livonijas ordenim pakļautās zemes Zemgalē.
Savukārt Rīgas domkapituls 1289. gada 12. jūnijā pēc uzvaras kaujā pie Turaidas noslēdza militāru savienību ar Dānijas karali Ēriku VIII, kurā bija paredzēts, ka Zemgale un „Naleres un Terakes apvidi” (Semgallen und die Gebiete von Nalere und Therake — 'Nalsenes un Tovrakstes zemes?') uz mūžīgiem laikiem piederēs Dānijas kronim. Dānijas karalis apsolīja līdz ziemas sākumam sūtīt savu karaspēku un aicināt savus Dāņu Igaunijas un Kurzemes vasaļus iesaistīties Rīgas arhibīskapijas aizsardzībā.[14][15][16]
1300. gadā Rīgas arhibīskaps kopā ar domkapitula pārstāvjiem un diviem Zemgales sūtņiem ieradās Romā un iesniedza trīs plašus ziņojumus par Vācu ordeņa noziegumiem pret kristīgajiem Livonijā, Prūsijā un Zemgalē.
Pēc 1422. gadā noslēgtā Melnas līguma Livonijas ordeņa mestrs atteicās Zemgales dienvidu daļas, kas pārgāja Žemaitijas kunigaitijas pārvaldībā. 1426. gada jūnija sākumā tika nosprausta jauna Livonijas ordeņa valsts un Lietuvas dižkunigaitijas robeža, kas 1921. gadā kalpoja par pamatu mūsdienu Latvijas—Lietuvas robežas izveidei.[5][6]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
