Pāvests Gregors IX vai Gregorijs IX (latīņu: Gregorius IX), īstajā vārdā Ugolino no Konti (itāļu: Ugolino di Conti; dzimis starp 1145. un 1170. gadu, miris 1241. gada 22. augustā) bija Romas pāvests no 1227. gada 19. marta līdz savai nāvei 1241. gadā.
Šis raksts jāpārraksta saistītā tekstā. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.
Ātrie fakti Gregors IX Gregorius IX(Ugolino di Conti), Priekštecis ...
Vēsturē Gregors IX pazīstams caur to, ka savas valdīšanas laikā turpināja cīņu ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Fridrihu II un centās organizēt VI Krusta karu uz Svēto zemi. Livonijā viņš turpināja sava radinieka Inocenta III politiku un veidoja Terra Mariana — Māras zemi (Livonijas konfederāciju) kā tieši pāvestam, nevis savam pretiniekam Fridriham II pakļautu teokrātisku valsti.
Kā pāvests viņš atbalstīja ubagotāju ordeņu veidošanos, it īpaši viņu ietekmējis Asīzes Francisks un viņa izveidotais Franciskāņu ordenis. Tai pašā laikā viņš agresīvi vērsās pret ķeceriem, īpaši luciferiešiem, un veicināja bargāku sodu ieviešanu, līdz pat sadedzināšanai uz sārta.
1198. gadā Ugolino no Konti kļuva par Romas kūrijas (pāvesta galma) kapelānu. 1206. gadā viņš tika iecelts par ostas pilsētas Ostijas (netālu no Romas) kardinālbīskapu un kardinālu kolēģijas dekānu. No 1206. līdz 1209. gadam viņš vienlaikus bija arī pāvesta sūtnis jeb legāts Vācijā.
1227. gada 19. martā ievēlēts par Romas katoļu baznīcas pāvestu. 1227. gada 29. septembrī viņš ekskomunicēja (izslēdza no baznīcas) Svētās Romas impērijas ķeizaru Fridrihu II par viņa neveiksmēm krusta karā pret musulmaņiem Svētajā zemē. 1230. gadā viņš lika radīt jaunu katoļu baznīcas likumu krājumu, kas bija spēkā līdz pat 1917. gadam. 1230. gadā pēc neveiksmīga kara pret ķeizaru Sicīlijas karalistes dēļ pāvests Gregors IX bija spiests atcelt ekskomunikāciju. 1239. gadā izcēlās jauns konflikts starp pāvestu un ķeizaru, kā rezultātā ķeizaru atkal izslēdza no baznīcas un publiski apvainoja ķecerībā, nosaucot pat par Antikristu. 1241. gadā pāvests bija spiests atcelt plānoto katoļu baznīcas koncilu sakarā ar ķeizara uzbrukuma draudiem Romai. 1241. gada 21. vai 22. augustā Gregors IX mira, par viņa pēcteci tika ievēlēts Celestīns IV.
Ir ierosinājums atdalīt daļu no raksta un pievienot lapai Livonijas vēsture
1227.-1229. gadā
1227. gada 5. maijā pāvests Gregors IX atkārtoja pāvesta Honorija III 1225. gada bullu par nodomu paturēt Livonijas jaunkristītos tiešā pāvesta aizsardzībā un apstiprināja 1226. gada 11. aprīļa bullu par Livonijas zemju sadalīšanu starp bīskapiem un Zobenbrāļu ordeni, kura īpašumus viņš arī ņēma savā tiešā pārraudzībā.
1228. gada 23. janvārī pāvests Zobenbrāļu ordeņa mestram Folkvīnam adresētā bullā apstiprināja sava legāta, Modenas bīskapa Viļuma panākto 1226. gada 11. aprīļa izlīgumu starp Zobenbrāļu ordeni no vienas puses, Livonijas bīskapu Albertu, Rīgas baznīcas prāvestu Jāni, Rīgas baznīcas vasaļu priekšstāvi Oldenburgas Burkardu un Rīgas namniekiem no otras puses par Livonijā iekarojamo zemju sadalīšanu trīs daļās.
1228. gada 11. decembrī pāvests atļāva Zemgales bīskapam Lambertam izraudzīt savam misijas darbam par palīgiem katoļu ticības sludināšanai Zemgalē vienu domkungu un vienu laicīgo brāli no katra premonstriešu ordeņa konventa Vācijā, neņemot vērā šo konventu ierunas.
1229. gada 23. janvārī pāvests uzdeva Rīgas bīskapam Albertam (vēl nezinādams, ka viņš miris 17. janvārī), Rīgas baznīcas prāvestam Jānim un Daugavgīvas klostera abatam Robertam gādāt, lai Livonijas tirgotāji pārtrauc visus tirdzniecības sakarus ar krieviem, kamēr pēdējie nav izbeiguši savus uzbrukumus Somijas jaunkristītiem.
1230.-1233. gadā (Alnas Balduīna darbības laikā)
1230. gada 4. aprīlī pāvests uzdeva savam Vācijas legātam, kardināldiakonam Otanam izšķirt jaunā Rīgas bīskapa ievēlēšanas lietu: vispirms likt priekšā abiem ievēlētiem atteikties un pašam iecelt Rīgas bīskapu; ja tas neizdotos, izmeklēt šo gadījumu; ja izrādītos, ka Brēmenes arhibīskapam bija tiesība ordinēt Rīgas bīskapu, likt iesvētīt Brēmenes klēriķi Albertu, līdz ar to aizliedzot minētam archibīskapam turpmāk piesavināties mētropolita tiesības uz Livonijas baznīcām; ja turpretim klēriķa Alberta ievēlēšana būtu notikusi pret kanoniskām tiesībām, atcelt šīs vēlēšanas un pārbaudīt Rīgas domkapitula kandidāta Magdeburgas domkunga Nikolaja ievēlēšanu, likumības gadījumā to apstiprināt un likt iesvētīt; bet ja pret abiem kandidātiem ir kādi kanoniski šķēršļi, atcelt abas vēlēšanas un par Rīgas bīskapu iecelt pavisam citu personu.
1230. un 1231. gadā pāvesta vicelegāts Alnas Balduīns ar viņa pilnvarojumu slēdza līgumus ar kuršiem par viņu tiešu pakļaušanos Romas pāvestam.
1231. gada 8. aprīlī pāvests beidzot apstiprināja Nikolaju par Rīgas bīskapu un bīskapa vēlēšanas atzina par spēkā esošām un pavēlēja Brēmenes baznīcai šai lietā mūžīgi klusēt, jo izmeklējis jaunā Rīgas bīskapa ievēlēšanas lietas apstākļus, pāvesta legāts Otons bija ieguvis pārliecību, ka Brēmenes archibīskapam gan bija tiesība ordinēt Rīgas bīskapu, bet to izdarot nebija ievērota vispārīgā koncila noteiktā forma; turpretim domkunga Nikolaja ievēlēšana notikusi saskaņā ar baznīcas kanoniem.
1231. gada 26. aprīlī pāvests paziņoja Māras baznīcas prāvestam un domkungiem Rīgā, ka ņem visus savā aizsardzībā un dod viņiem sv. Augustīna un premonstriešu ordeņa satversmi, līdz ar to apstiprinot visus vārdā nosauktos domkapitula īpašumus Rīgā, Salaspilī, Ikšķilē, Krimuldā un Igaunijas Vīkā ar garīgām un laicīgām tiesībām - desmito tiesu, patronātu un tiesas varu, kā arī nosakot domkungu un bīskapa attiecības, jaunu locekļu uzņemšanas, prāvesta vēlēšanas, dievkalpojumu un apbedīšanas kārtību un piešķirot aziļa tiesības domkungu dzīvokļiem.
1232. gada 29. janvārī pāvests izteica atzinību Alnas Balduīnam par sekmīgo darbību līdzšinējā vicelegāta amatā, kad viņš devies pāri jūrām, lai līdzīgi balodim ar zaļu olīvkoka zaru nestu barbaru tautām atpestīšanu, piegriezdams vairākas Kursas provinces kristīgai ticībai un personīgi kronēja viņu par Zemgales bīskapu un iecēla arī par savu legātu Livonijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un citās jaunkristīto un pagānu zemēs, pilnvarodams viņu sodīt garīdzniekus, iecelt un atcelt abatus un citas amata personas, iesvētīt bīskapus un savaldīt nepaklausīgos ar viesiem baznīcas sodiem.
1232. gada 11. februārī pāvests apstiprināja sava vicelegāta Alnas Baduīna 1230. gada 28. decembrī un 1231. gada 17. janvārī kuršiem dotās brīvības grāmatas, tomēr drīz vien zobenbrāļi iebruka Kursā un nolaupīja viņiem doto neatkarību, lai jaunkristītos kuršus nospiestu savā kalpībā. Kad kuršu pagānu sūtņi vairākkārt gribēja doties uz Romu, lai, noslēdzot līgumus ar kūriju, panāktu savas brīvības nodrošināšanu un pieņemtu katoļu ticību, zobenbrāļi vienmēr aizkavēja un piespieda pat no Gotlandes atgriezties atpakaļ.
1232. gada 30. janvārī pāvests uzdeva savam legātam, Zemgales bīskapam Balduīnam pāvesta vārdā ņemt savā valdījumā tās Livonijas un Igaunijas jaunkristīto zemes, kam nav vēl noteiktu diēcēžu robežu.
1232. gada 3. februārī pāvests aizliedza visiem kristītiem bez legāta Balduīna piekrišanas viņa legācijas apgabala robežās slēgt jebkādus līgumus ar turienes pagāniem vai krieviem par mieru un kunga tiesu. Aizrādot, ka katoļu baznīca Livonijā, Somijā, Igaunijā, Zemgalē un Kursā vēl ir jauna un nabaga, pāvests uzdeva Zemgales bīskapam Balduīnam līdz sava mūža beigām pārvaldīt arī Kursu, līdz ar to atceļot rīdzinieku noslēgtos līgumus par šīs zemes sadalīšanu savā starpā. Neņemot vērā 1231. gadā uzspiesto rīdzinieku šķīrējtiesas spriedumu, ar kuŗu tie Alnas Balduīnam atņēma ķīlniekus, zemes dalāmās grāmatas un citas lietas, pāvests prasīja no Rīgas bīskapa Nikolaja, domkapitula, zobenbrāļiem un Rīgas namniekiem, lai viņi atsakās Romas baznīcai par labu no kuršu, zemgaļu, sāmu un citiem ķīlniekiem, nododot tos līdz ar attiecīgām provincēm pāvesta legātam, Zemgales bīskapam Balduīnam. Pāvests uzdeva savam legātam, Zemgales bīskapam Balduīnam rūpēties arī par jaunkristīto gara barību Rēveles, Virijas un citās Livonijas, Somijas un Igaunijas bīskapijās, kamēr tās ir vakantas vai viņu bīskapi atrodas prombūtnē.
1232. gada 4. februārī pāvests paziņoja Rīgas bīskapam Nikolajam, domkapitulam, Rīgas namniekiem un zobenbrāļiem, ka iecēlis Alnas Balduīnu par Zemgales bīskapu un ar paša roku viņu iesvētījis. Viņš uzdeva atdot minētam legātam Zemgali ar tās piederumiem un ķīlniekiem, neievērojot viņiem agrāk, kaut arī pāvesta vārdā dotās grāmatas par atgriezto vai katoļu ticībai vēl piegriežamo zemju sadalīšanu, - ne arī dāvinājumus, pārdevumus un atsavinājumus, ko izdarījis Lamberts, kurš kādreiz uzstājās kā Zemgales bīskaps, lai gan nelaiķa Rīgas bīskapam Albertam nebija tiesība iecelt bīskapus jau pastāvošās katedrāles baznīcās.
1232. gada 5. februārī pāvestam kļuva zināms, ka Rīgas bīskaps Nikolajs kavējot katoļu ticības izplatīšanu Livonijā, pakļaudams savai kalpībai jaunkristītos kuršus, kuriem Alnas Balduīns apsolījis brīvnieku stāvokli; bez tam Rīgas bīskaps piesavinājies garīgās tiesības arī citās zemēs, nedibina tur jaunas bīskapijas, neceļ baznīcas un negādā par desmitās tiesas ievākšanu; tāpēc pāvests ar rakstu piekodināja Rīgas bīskapam atturēties no tādiem pārkāpumiem un uzdeva savam legātam, Zemgales bīskapam Balduīnam savaldīt Rīgas bīskapu ar baznīcas sodiem, vajadzības gadījumā aicinot palīgā laicīgo varu, ja viņš neievērotu šos pāvesta aizrādījumus.
1232. gada 11. februārī pāvests, paklausot Kursas jaunkristīto lūgumam, apstiprināja toreizējā vicelegāta, tagadējā legāta un Zemgales bīskapa Balduīna ar kuršiem 1230.g. 28. decembrī noslēgto līgumu un nodrošināja viņiem tajā paredzētās brīvības, līdz ar to atkārtodams šī līguma tekstu. Paklausot Bandavas, Vanemas un Ventavas jaunkristīto lūgumam, pāvests apstiprināja sava vicelegāta Alnas Balduīna ar viņiem 1232.g. 17. janvārī noslēgto līgumu.
1232. gada 8. septembrī pāvests Gregors IX atkārtoja sava priekšteča Honorija III 1222. gada bullu, ar ko soģiem un tiesnešiem aizliedza uzspiest apsūdzētiem Livonijas jaunkristītiem karstas dzelzs pārbaudījumu.
1233. gada 15. aprīlī pāvests ziņoja savam legātam, Zemgales bīskapam Balduīnam, ka atļauj viņam legācijas laikā iesvētīt Livonijas kanoniski ievēlētos bīskapus.
1233. gada 20. aprīlī pāvests paziņoja Zemgales bīskapam Balduīnam un kapitulam Mežotnē, ka ņem viņus savā aizsardzībā un dod minētam kapitulam sv. Augustīna un premonstriešu ordeņa satversmi.
1234.-1236. gadā (Modenas Viļuma darbības laikā)
1234. gada 9. februārī pēc Igaunijā un Livonijā notikušajiem nemieriem, apsūdzību izskatīšanas, ko pāvestam bija atsūtījis Zobenbrāļu ordenis, bīskaps Nikolajs fon Nauens un Rīgas pilsēta, viņš ziņoja Zemgales bīskapam Balduīnam, ka par legātu Livonijā, Prūsijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē un Kursā tiks iecelts agrākais legāts Modenas Viļums, līdz ar to atlaizdams viņu pašu no legāta amata un pavēlēdams būt paklausīgam savam pēctecim.
1234. gada 21. februārī Livonijas, Prūsijas, Gotlandes, Somijas, Igaunijas, Zemgales, Kursas un citu Baltijas jūras misijas novadu kristītiem adresētā bullā pāvests paziņoja, ka otrreiz pie viņiem par legātu tiek sūtīts nopelniem bagātais Viļums, kas tāpēc atteicies no Modenas bīskapa amata, lai ar visplašākām pilnvarām darbotos katoļu misijas laukā, līdz ar to atbrīvodams Zemgales bīskapu Balduīnu no līdzšinējā legāta amata.
1234. gada 20. novembrī, dabūjis zināt par Rīgas bīskapa Nikolaja, Zobenbrāļu ordeņa un Rīgas namnieku nodarītām neskaitāmām patvarībām un lieliem zaudējumiem Zemgales bīskapam Balduīnam viņa legācijas laikā un jaunkristītiem, kam viņi ar varu atņēmuši zemi, lauku īpašumus un citu mantu, aizkardami Romas pāvesta tiesības, pāvests uzdeva Leales bīskapam Hermanim, kā arī Tērbatas un Rīgas dombaznīcu prāvestiem aicināt ierasties kā apsūdzētiem Romā pie pāvesta, vēlākais līdz 1235. gada 8. septembrim, Rīgas bīskapu personīgi, bet Rīgas namniekus un zobenbrāļus caur pilnvarniekiem, lai tie atbildētu uz pievienoto sūdzības rakstu; tad pat jāierodas arī pašiem adresātiem un piedraudot ar baznīcas sodiem jāpiespiež ierasties arī visām pārējām pielikumā minētām personām kā lieciniekiem. Pāvests aicināja savā priekšā uz Romu kā apsūdzētos: Rīgas bīskapu Nikolaju, lai astoņos punktos atbildētu uz Zemgales bīskapa Balduīna apsūdzību; Livonijas zobenbrāļu ordeni, lai četrdesmit punktos atbildētu tam pašam sūdzētājam; Rīgas pilsētu, lai atbildētu divos punktos un vēl kādas 19 vārdā nosauktas ordeņa amata personas un svētniekus, ko Rīgas provinces koncilis 1233. gada rudenī jau bija atstādinājis no amata vai degradējis; personīgi jāierodas arī Rīgas bīskapam, bet zobenbrāļu ordenim un Rīgas pilsētai jāsūta savi pilnvarnieki. Prāvā kā liecinieki izaicināti 17 Livonijas garīdznieki, starp tiem arī hronikas autors, Rubenes baznīckungs Latviešu Indriķis.
1236. gada 16. februārī pāvests uzdeva savam legātam, agrākam Modenas bīskapam Viļumam gādāt, lai Brēmenes baznīcas provinces, kā arī Magdeburgas, Havelbergas, Brandenburgas, Verdenes, Mindenes, Paderbornas diēcēžu un Gotlandes krustneši tiktu uzaicināti doties uz Livoniju, Zemgali, Kursu un Igauniju, lai tur izplatītu katoļu ticību un aizsargātu jaunkristītos pret pagāniem, pie kam tie, kas šais zemēs kalpos Dievam vismaz vienu gadu, saņems tās pašas atlaižas, kas paredzētas Svētās zemes braucējiem. Bez tam legātam jārūpējas, lai Livonijas jaunkristītie bauda savu brīvību, lai tiek celtas un apgādātas baznīcas, lai netiek piešķirti desmitās tiesas lēņi, nenotiek zemes dalīšana bez pāvesta piekrišanas un lai bīskapi, ordenis, rīdzinieki un ar pilīm jau aizsargātie jaunkristītie, aicinot palīgā krustnešus, ceļ pilis tais jaunkristīto novados, kuŗus apdraud pagāni.
1236. gada 23. februārī pāvests deva savu spriedumu Balduīna sūdzības lietā: 1. zobenbrāļu ordenim jānodod legāta Viļuma rokās Romas baznīcas vārdā Rēveles pils kā arī pati Rēvele, Harija, Virija un Jerva; 2. zobenbrāļiem jāatdod Rēveles domkalna kaujā nogalinātiem nolaupītās mantas un sagūstītiem izspiestā līdzības nauda kā arī jāuzceļ nopostītās pāvesta pilis Agelinde un Goldenbeka, līdz ar to atsaucot šais zemēs izdotos ordeņa lēņus; 3. Rīgas bīskapam jāatsakās no trim draudzēm Vīkā un Sāmsalas sestdaļas, tāpat rīdziniekiem no savas Sāmsalas sestdaļas Sāmsalas bīskapam Indriķim par labu; 4. draudžu baznīcām visās diēcēzēs jāsaņem desmitās tiesas trešdaļa un, ceļot tur vajadzīgās baznīcas, katram baznīckungam jāpiešķir desmit mārkas ienākumu; 5. jaunkristītiem jāpilda draudzes locekļu pienākumi, bet garīgās un baznīcas lietās viņus var tiesāt vienīgi vietējais bīskaps; lai apspiešanas dēļ viņi neatkristu no kristietības, no viņiem var prasīt vienīgi piedalīšanos kaŗa gaitās un zemes aizstāvībā, bet to pašu ar mēru; 6. visās laicīgās lietās, kas nepiekrīt baznīcas tiesai, viņi tiesājami laicīgā soģa tiesā, kuŗas spriedumu var pārsūdzēt bīskapam, un tas nedrīkst atļaut nodarīt viņiem netaisnību; 7. jaunkristītie var paturēt savas pagānu laiku sievas, bet precoties pēc kristīšanas jāievēro kanoniskie priekšraksti; 8. bīskapiem jāatsauc visi desmitās tiesas lēņi; 9. bīskapi un citi prelāti var saņemt zemes kunga regālijas tikai no pāvesta legātiem, bet ne no laicīgām personām; 10. šī sprieduma izpildīšana tiek uzdota lagātam Viļumam.
1236. gada 23. decembrī pāvests ziņoja Daugavgrīvas cisterciešu klosteŗa abatam un konventam, ka izpildot viņu lūgumu ņem savā un sv. Pētera krēsla aizsardzībā šo klosteri, viņa brāļus un īpašumus kā Livonijā, tā Meklenburgā.
Zobenbrāļu un Vācu ordeņu apvienošanās sakarā
1237. gada 12. maijā pāvests piekrita zobenbrāļu inkorporācijai Vācu ordenī un paziņoja Livonijas zobenbrāļu ordeņa mestram un brāļiem par šī ordeņa apvienošanos ar Vācu ordeni.
1237. gada 13. maijā pāvests paziņoja Vācu ordeņa mestram Hermanim par abu ordeņu apvienošanos.
1237. gada 14. maijā pāvests paziņoja savam legātam, agrākam Modenas bīskapam Viļumam par abu ordeņu apvienošanos.
1237. gada 14. maijā pāvests paziņoja Rīgas bīskapam Nikolajam, Tērbatas bīskapam Hermanim un Sāmsalas bīskapam Indriķim, ka apstiprina zobenbrāļu apvienošanos ar Vācu ordeni, līdz ar to nosakot: 1. Vācu ordeņa brāļi Livonijā, tāpat kā līdz šim zobenbrāļi, būs pakļauti diēcēzes bīskapu tiesas varai; 2. viņiem Livonijā jāievēro visi līdzšinējie un turpmākie pāvesta noteikumi par baznīcām, jaunkristīto brīvību un zemes stāvokli; 3. Livonija paliek Romas katoļu baznīcas īpašums, un neviens nedrīkst to pakļaut kādai citai kundzībai; 4. savu spēku nezaudē tiesības, ko pāvests piešķīris Vācu ordenim pirms apvienošanās.
1238. gada 8. martā Gregors IX uzdeva savam legātam Modenas Viļumam gādāt, lai jaunkristīto stāvoklis nebūtu sliktāks kā pirms pāriešanas katoļticībā.
1238. gada 13. martā pāvests uzdeva Brēmenes archibīskapam, sv. Māras klostera abatam un Stādes sv. Jura baznīcas prāvestam Brēmenes diecezē savaldīt ar baznīcas sodiem Vācu ordeni Livonijā, kas vajājot Daugavgrīvas klostera abatu un konventu par to, ka tie 1231. gadā devuši patvērumu kādreizējam Zemgales bīskapam Balduīnam, toreizējam pāvesta legatam, lai glābtu viņu no tiem, kas tīkojuši Balduīna dzīvības.
.svg){kind=small}
Pāvesta valsts, Ananji
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gregors IX.
