Sēlijas bīskapija (latīņu: episcopatus Seloniensis) (1218—1226) bija īslaicīgi pastāvoša bīskapija Livonijā ar mērķi pakļaut katoļu ticībai Daugavas kreisā krasta iedzīvotājus. Aptvēra Sēliju un daļu no Upmales zemes ar Mežotnes pili Austrumzemgalē un Babītes pili (castrum Babat) Lielupes lejtecē.
| |||||||||||||||||||||||||||||
Tā kā Sēlijas bīskapijas svarīgākā daļa bija Mežotne, tad Sēlijas bīskapu dēvēja arī par Zemgales bīskapu (episcopus Semigallie vai Semigallorum), lai gan kūrijas oficiāli lietotais tituls bija Sēlijas bīskaps (episcopus Seloniensis). Likvidēta pēc tam, kad 1225. gadā zemgaļu ķēniņš Viestards piekrita katoļu ticības sludināšanai visā Zemgalē.
Teritorija
Droši zināms, ka diacēze skāra Lielupi pie Babītes ezera; austrumos robeža sniedzās aptuveni līdz Eglaines kreisajam krastam; ziemeļos par robežu kalpoja Daugava; par diacēzes dienvidu robežu ziņu nav.
Vēstures hronoloģija
- 1207. gadā krustneši bīskapa Alberta vadībā ieņēma Sēlpili Daugavas ūdensceļa kreisajā krastā, bet varēja tur nostiprināties tikai pamazām.
- 1218. gada vasarā vienu no ietekmīgākajiem krusta karotājiem Daugavgrīvas klostera abatu Lipes Bernhardu (Bernhard Herr zur Lippe) paaugstināja par bīskapu ar bīskapa sēdekli Sēlpilī.
- 1219. gada vasarā Sēlijas bīskaps grasījās savu rezidenci no Sēlpils pārcelt uz Mežotni, taču zemgaļu uzbrukuma dēļ tas neizdevās, un Lielupes labajā krastā tika uzcelta Babītes pils (tagadējais Egļuciems Babītes pagastā). Jādomā, ka Bernhards ar sava kapitula mūkiem pārsvarā mitinājās Rīgā, kur viņa vajadzībām bija atvēlēts atsevišķs nams.
- 1219. gada 25. oktobrī pāvests Honorijs III apstiprināja Alberta noteiktās Sēlijas bīskapijas robežas.
- Pēc Bernharda nāves 1224. gada 30. aprīlī par jauno bīskapu Alberts, pārkāpjot savas tiesības iecelt tikai pirmo bīskapu, 1224. gada vasarā iecēla Lambertu, kura bīskapijas robežas pāvests apstiprināja 1224. gada 14. novembrī.
- Bīskapa rezidenci 1225. pārcēla uz Mežotni. Izšķirot strīdu starp Rīgu un Sēlijas bīskapu par Babītes apgabalu, kas atradās starp Daugavu un Lielupi, pāvesta legāts Vilhelms no Modenas (Wilhelm von Modena) 1225. gada decembrī nosacīja Rīgas un Sēlijas bīskapijas robežas - Babītes apgabals atradās Rīgas apgabala robežās, sākot no Gātes līdz jūrai robeža gāja pa Lielupes viduslīniju, tā ka upes labā puse un labais krasts atradās Rīgas pilsētas īpašumā, kreisā puse un kreisais krasts - Sēlijas bīskapa īpašumā.
- 1225. gada augustā sarunās starp pāvesta legātu Modenas Vilhelmu un Viestardu, pēdējais piekrita katoļu ticības sludināšanai Zemgalē.
- Alberts ar Vilhelma piekrišanu 1226. gada 21. martā no Mežotnes sēdekļa atdalīja Sēliju, no kuras Lamberts atsacījās. Sēliju vēlāk pievienoja Rīgas bīskapijai, bet Lambertam piešķīra vēl neiekarotos Zemgales novadus un tajos tika nodibināta Zemgales bīskapija. Sēlijas ienākumus pagaidām atstāja Lambertam. Ar šo aktu tika izbeigta Sēlijas bīskapijas pastāvēšana.
- Pēdējo reizi Sēlijas diacēze (latīņu: Zelouiensis vai Czelouensis ecclesia) minēta 1312. gada Romas pāvesta Klementa V kūrijas izmeklēšanas protokolos pret Vācu ordeni pēc Templiešu ordeņa likvidēšanas,[1] kas cita starpā tika vainots pie tā, ka lietuvieši "piemēram, Sēlijas un Rutēnijas (Polockas) bīskapijās cieši pie varas tika" (latīņu: Czelouensis videlicet et Rutheniensis ecclesie conssitentes in regno predicto) un atņēma tās Romas Katoļu baznīcai.[2]
Skatīt arī
Atsauces
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.