Zināms, ka Atzelē ietilpa seši novadi (ciemi) — Gaujene, Alūksne, Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene, un tās teritorija pletās līdz pat Mudes upei (tagad — Veļikajas upe Pleskavas apgabalā). Tai cauri vijās senais tirdzniecības ceļš no Gaujienas caur Alūksni uz Pleskavu. Galvenais pārvaldes centrs bijis Gaujenes pilskalnā pie Gaujas, kur Livonijas ordenis uzcēla savu pirmo mūra pili Adsel (mūsdienās — Gaujiena), kas kalpoja par komtura rezidenci līdz Marienburgas pils uzcelšanai uz Alūksnes ezera salas. Pie Atzeles piederēja arī Koikulas un Siksalas apkārtnes Igaunijā.[2]
13. gadsimta sākumā to pakļāva Zobenbrāļu ordenis, bet pēc Atzeles novada dalīšanas (1224) ordenim palika tirdzniecības ceļš no Gaujas uz Pleskavu ar Gaujienas un Alūksnes pilīm, bet Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene tika Livonijas bīskapijai.
1284. gadā pirmo reizi rakstos pieminēta Livonijas ordeņa pils "Marienburga" (Marijas pils) Alūksnes ezera salas.
1342. gadā ordeņa mestra Burharda fon Dreilēbena vadībā tika nojaukta senā Alūksnes koka pils un pabeigta ordeņa mūra pils celtniecība.
1461.—1464. gadā, kad ordeņa mestrs Johans fon Mengede apcietināja Rīgas arhibīskapu Silvestru un izlaupīja viņa zemes, Pleskavas karaspēks okupēja arhibīskapam piederošās Adzeles austrumu daļu (tagadējo Pitalovas rajonu). Tās iedzīvotājus vai nu deportēja, vai pārkristīja pareizticībā.
1478. gadā Maskavija anektēja Novgorodu un Maskavas lielkņazs Ivans III pieprasīja Livonijas konfederācijai maksāt uz 13. gadsimta līgumiem balstītos Novgorodai nesamaksātos meslus Maskavijai.
1509. gadā arhibīskaps Jaspers Linde uz Viļakas ezera salas uzcēla mūra ezerpili aizsardzībai pret Maskavijas karaspēka iebrukumiem.
1559. gadā Rīgas arhibīskaps Vilhelms savas valsts austrumu daļu ieķīlāja Polijai—Lietuvai un 1560. gadā Marienhauzenas pilī ieradās poļu garnizons.
1561. gadā pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Adzeles zeme nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Marienburgas un Marienhauzenas pilis kļuva par pilsnovadu pārvaldes centriem.
Lielā Ziemeļu kara laikā 1702. gada 26. augustā bija spiests kapitulēt Marienburgas cietoksnis, kuru aizsargāja ap 300 zviedru armijas latviešu bataljonu cīnītāju. Pirms cietokšņa atdošanas krievu karaspēkam grāfa Borisa Šeremetjeva vadībā, tā aizstāvji uzspridzināja ordeņa pili.
1629. gadā pēc Altmarkas miera līguma senā Adzeles zeme tika vēlreiz sadalīta divās daļās — arhibīskapa daļa dienvidos nonāca poļu Inflantijas vaivadijas (Latgales) teritorijā kā Marienhauzenas stārastija (poļu: trakt marienhauski), bet Livonijas ordeņa daļa ziemeļos kļuva par Zviedru Vidzemes sastāvdaļu.
Dokuments par Tālavas un Adzeles sadalīšanu latīņu valodā uzglabājies divos oriģinālos — viens Krakovā firsta Čartoriska bibliotēkā, otrs Stokholmā Valsts arhīvā. Tie satur 14 Tālavas vietu vārdus, pēc kuriem vienīgi var noteikt šīs latviešu zemes robežas 13. gadsimta sākumā.
Līgumā minētie vietvārdi
Livonia — Livonija jeb Vidzemes līvu zeme
Letthia — Latvija jeb Vidzemes latgaļu zeme
terra, quae Tolowa dicitur — zeme, ko sauc par Tālavu
terra, quae Agzele dicitur — zeme, ko sauc par Adzeli
