From Wikipedia, the free encyclopedia
Romans Suta (1896. gada 28. aprīlis — 1944. gada 14. jūlijs) bija Latvijas mākslinieks, viens no galvenajiem latviešu modernās mākslas veidotājiem. Mākslinieku biedrību "Rīgas mākslinieku grupa" un "Zaļā vārna" biedrs,[1] darbnīcas "Baltars" radītājs un mākslinieks. Sarakstījis pirmo ārzemēs izdoto grāmatu par latviešu mākslu.
| Romans Suta | |
|---|---|
 Romans Suta | |
| Dzimis |
1896. gada 28. aprīlī Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miris |
1944. gada 14. jūlijā) Tbilisi, Gruzijas PSR (tagad  Gruzija) |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | glezniecība, grafika, scenogrāfija, keramika, mākslas kritiķis, pedagogs |
| Mākslas virziens | modernisms, reālisms. |
| Apbalvojumi | Zelta medaļa par nacionāli konstruktīvā stila ideju Pasaules dekoratīvās mākslas un modernās industrijas izstādē Parīzē (1925); bronzas medaļa par šķīvjiem Pasaules dekoratīvās mākslas un modernās industrijas izstādē Parīzē (1925 ); Grand Prix starptautiskajā izstādē Parīzē (1937 ) |
Dzimis veikalnieka Jēkaba Sutas un viņa sievas Natālijas Amālijas ģimenē 1896. gada 28. aprīlī Cēsu apriņķa Dzērbenes pagastā,[2] netālu no Cēsīm, mātei braucot uz Kleķeru krogu. Bērnību pavadījis Valkā, kur tēvam piederēja lampu veikals. Mācības uzsāka Pleskavas reālskolā, bet to nav beidzis, jo 1910. gadā kopā ar brāli aizmuka uz Rīgu, kur abi salīga uz kāda ārzemju kuģa par jungām, kur pavadījuši veselu gadu. Atgriezdamies Latvijā, Romans Suta nolēma kļūt par gleznotāju, kam par ierosmi kļuvusi kāda diena 1913. gada pavasarī, kad kopā ar savu māsu Lūciju, kura mācījās Jūlija Madernieka studijā,[3] viņš devās uz studiju. Gleznošanu viņš Madernieka studijā mācījies dažus mēnešus, vienlaicīgi gatavodamies reālskolas abitūrijai, kuru pabeidza kā eksterns. Šajā pašā gadā Romans Suta iesniedza savus zīmējumus Rīgas pilsētas mākslas skolā un tika uzņemts 2. kursā, kur kompozīciju glezniecībā pasniedza skolas direktors Vilhelms Purvītis. Studiju laikā satuvinājās ar Jēkabu Kazaku, bet studijas nācās pārtraukt 1915. gadā, jo Pirmā pasaules kara dēļ viņa ģimene evakuējas uz Petrogradu. Romans Suta turpināja mācības Penzas mākslas skolā,[4] kurā bija stipras akadēmiskās un peredvižņiku skolas tradīcijas. Penzā viņš satika daudzus vēlāk Latvijā zināmus gleznotājus, kuru vidū ir minami Jēkabs Kazaks, Konrāds Ubāns, Kārlis Johansons, Valdemārs Tone un Aleksandra Beļcova, kas vēlāk kļuva par Romana Sutas dzīvesbiedri.
1917. gada augustā Romans Suta un Jēkabs Kazaks kā brīvprātīgie iestājās 5. Zemgales strēlnieku pulkā.[4] Oktobra revolūcijas laikā dzīvoja Petrogradā, kur iepazinās ar vairākiem jaunajiem krievu māksliniekiem, kuru vidū ir minami Boriss Grigorjevs, Kuzma Petrovs- Vodkins un Natans Altmanis. 1917. gada decembrī viņš atgriezās dzimtenē un darbojās 1919. gadā izveidotajā "Ekspresionistu grupā", kas 1920. gadā pārtapa par "Rīgas mākslinieku grupu".
1922. gada beigās Romans Suta apprecējās ar Aleksandru Beļcovu un devās ceļojumā uz Berlīni, Drēzdeni un Parīzi.[1] Aizrāvās ar ideju par latviešu modernā interjera veidošanu, pēc viņa iniciatīvas 1924. gada decembrī tika nodibināta porcelāna apgleznošanas darbnīca "Baltars" (latīņu: ars Baltica jeb "Baltijas māksla"). 1926. gadā Romanam Sutam radās domstarpības ar Rīgas mākslinieku grupu, tāpēc viņš un pārējie "Baltars" mākslinieki to pameta, bet pats vēlāk pievērsās mākslinieku biedrībai "Zaļā vārna". 1928. gada beigās Baltars finansiālu neveiksmju rezultātā pārtrauca darbību. 1929. gada sākumā Sigismunda Vidberga vietā viņš uzņēmās veikt vadītāja pienākumus Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studijā (1929-1934).[1] Vēlāk viņš turpināja pedagoga darbu savā privātajā mākslas studijā (1934-1940), par ko liecina daudzie raksti mākslas kritikā un teorijā tā laika periodikā. 1930. gados atsāka darbu keramikas nozarē.
Pēc Latvijas okupācijas uzsāka mākslinieka darbu Rīgas Kinostudijā, veidojot dekorācijas Rīgas mākslas filmu kinostudijas lentei “Kaugurieši”. 1941. gada jūnija beigās, strādājot pie filmas “Melanholiskais valsis”, saņēma pavēli evakuēties uz Padomju Savienību. Dzīvoja Maskavā, vēlāk Alma-Atā un Tbilisi, kur 1943. gadā apcietināts it kā par maizes talonu viltošanu, 1944. gada 14. jūlijā viņam izpildīts nāvessods. Vien 1959. gadā viņa meita Tatjana Suta Kara tribunālā Rīgā saņēmusi tēva reabilitācijas dokumentu.[5]
Strādājis ar eļļu un tušu, darinājis linogriezumus. Attēlojis tautas dzīvi, gleznojis arī portretus un klusās dabas.[2] Aktīvi darbojies interjeru veidošanā un scenogrāfijā, kā arī latviešu mākslinieku izstāžu veidošanā gan Latvijā, gan ārzemēs. Darbojies lietišķajā mākslā, vadījis un strādājis kā mākslinieks porcelāna apgleznošanas darbnīcā "Baltars" (1924-1928),[3] 1930. gadu sākumā atsācis darbu keramikas nozarē, radot virkni trauku apgleznojumu un formu metu akciju sabiedrības "M. S. Kuzņecovs" fajansa un māla trauku fabrikai, ko turpinājis arī darīt Rīgas keramikas fabrikā padomju varas gados. Strādājis par mākslinieku Rīgas Kinostudijā pie filmas "Kaugurieši" (arī ķestera loma filmā), kā arī pēc evakuācijas 1941. gadā Alma-Atas un Gruzija-fiļm kinostudijā. Zīmējis metus slīpējumiem un kristāla trauku formām Iļģuciema stikla fabrikai.[1]
Izstādēs piedalījies no 1919. gada. Piedalījies daudzās grupu stājmākslas un lietišķās mākslas izstādēs. Māksliniekam bijušas sekojošas personālizstādes: Rīgā, kopā ar Aleksandru Beļcovu (1928); Berlīnē (1923., 1925., 1928); Briselē (1935), Leipcigā (1939), Ļeņingradā un Maskavā (1934), Prāgā, Ņujorkā (1930), Oslo (1933), Parīzē (1925., 1937), Stokholmā (1927), Tallinā, Tartu (1923), Varšavā (1924), Vašingtonā (1930).
Rīgā atrodas Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs Elizabetes ielā 57A-26, kurā ir aplūkojami abu mākslinieku darbi.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
