valsts Eiropā, viena no trim Baltijas valstīm From Wikipedia, the free encyclopedia
Lietuva (lietuviešu: Lietuva), oficiāli Lietuvas Republika (Lietuvos Respublika), ir valsts Eiropas ziemeļaustrumos, lielākā no trim Baltijas valstīm. Lietuva robežojas ar Latviju ziemeļos, Baltkrieviju dienvidaustrumos, Poliju dienvidos un Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalu dienvidrietumos. Lietuvas galvaspilsēta ir Viļņa.
Valsts vēsture aizsākās 13 gadsimtā, kad Mindaugs apvienoja lietuviešu zemes un kļuva par Lietuvas karali. No 14. līdz 16. gadsimtam Lietuvas dižkunigaitija bija viena no varenākajām Austrumeiropas lielvalstīm, ietverot tagadējās Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas un Krievijas teritoriju daļas. Pēc Ļubļinas ūnijas 16. gadsimta vidū dižkunigaitija apvienojās ar Polijas kroņa zemēm, un izveidoja Polijas—Lietuvas ūniju, kuras pakļautībā atradās arī mūsdienu Latvija (tolaik Pārdaugavas Livonijas un Kurzemes un Zemgales hercogistes). Pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gadā Lietuvu anektēja Krievijas Impērija. No 1918. gada līdz 1940. gadam Lietuva bija neatkarīga valsts. Otrā pasaules kara laikā Lietuva nonāca PSRS, kā arī Trešā reiha varā. 1944. gadā Sarkanā armija no jauna okupēja Lietuvu.
1990. gada 11. martā Lietuvas PSR Augstākā Padome pieņēma neatkarības deklarāciju, tomēr PSRS valdība atzina Lietuvu par neatkarīgu valsti tikai 1991. gada 6. septembrī. 1991. gada 17. septembrī Lietuva kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsti. 2004. gada 29. martā Lietuva kļuva par NATO, bet 2004. gada 1. maijā — par Eiropas Savienības dalībvalsti. 2015. gada 1. janvārī Lietuva pievienojās eirozonai. 2018. gada 5. jūnijā Lietuva iestājās ESAO.
Pirmie iedzīvotāji tagadējā Lietuvas teritorijā ienāca apmēram no 11. līdz 9. gadu tūkstotim p.m.ē.[4][5] Eiguļu un Puvoču apmetnēs paleolīta beigās, mezolīta sākumā. Dzelzs laikmetā (5. gadsimtā p. m. ē.) sākās baltu sadalīšanās etniskajās grupās.
No 5. līdz 9. gadsimtam m. ē. jau pastāvēja atsevišķas, savstarpēji radniecīgas baltu maztautas (aukštaiši, jātvingi jeb sudavi, kurši, letgaļi, lietuvji, sēļi, skalvji, zemgaļi, žemaiši). 12. un 13. gadsimta rakstītajos avotos jau minētas administratīvas teritorijas tagadējās Lietuvas teritorijā (Nalsene, Deltuva, Upīte austrumu daļā un Karšuva, Medininka, Ceklis, Megava, Pilsāts rietumu daļā).
12. un 13. gadsimta mijā sākās atsevišķo zemju apvienošana — izveidojās novadu savienības jeb kunigaišu federācijas. Tiek uzskatīts, ka 13. gadsimta pirmajā pusē pastāvējusi lietuviešu zemju apvienība, kas radās kā atbildes reakcija uz tagadējo Latvijas un Igaunijas teritoriju pakļaušanu, ko veica Zobenbrāļu ordenis, kas vēlāk pārtapa Livonijas ordenī.
Dižkunigaitis Mindaugs tiek uzskatīts par viduslaiku Lietuvas dibinātāju, kas ap 1236. gadu pārvaldīja tagadējās Aukštaitijas teritoriju. 1251. gadā Mindaugs tika kristīts un 1253. gadā ar Romas pāvesta svētību viņu kronēja par pirmo un vienīgo Lietuvas karali. Pēc Durbes kaujas (1260) Mindaugs pārtrauca sadarbību ar krustnešiem un atteicās no kristietības.[6]
Jau 13. gadsimtā pamazām tika pakļautas bijušās Kijivas Krievzemes teritorijas, kas pirms tam atradās atkarībā no Zelta Ordas mongoļu haniem. 14.—15. gadsimtā, kad valdīja Lietuvas dižkunigaiši Vītenis (1295—1316), Ģedimins (1316—1341), Aļģirds (1345—1377), Jagailis (1377—1392) un Vītauts Dižais (1392—1430), Lietuva kļuva par vienu no lielākajām Eiropas valstīm viduslaikos pēc citu austrumslāvu zemju pakļaušanas. Vītauta valdīšanas laikā Lietuvas teritorija pletās līdz pat Melnajai jūrai.[6]
Kad pēc Aļģirda nāves par dižkunigaiti kļuva viņa dēls Jagailis, viņš 1385. gadā pēc Krēvijas ūnija kristījās, savukārt pēc precībām ar Polijas karalieni Jadvigu kļuva arī par Polijas karali (1386). Tādējādi tika nodibināta Lietuvas un Polijas personālūnija, kuras mērķis bija spēku apvienošana cīņai pret Vācu un Livonijas ordeņiem. Ar to sākās arī Lietuvas pāriešana uz kristietību (katoļticību).
Lietuvā 15. gadsimtā sāka veidoties klaušu muižas un tika iedibināta dzimtbūšana, kā arī pieauga lietuviešu bajāru politiskā un ekonomiskā ietekme, samazinot dižkunigaiša varu un valsts centralizāciju. Bez tam Maskavas lielkņaziste bija uzsākusi krievu zemju apvienošanu, tādējādi grūtāk kļuva arī nosargāt austrumu teritorijas.[6]
15. gadsimtā un 16. gadsimta 1. pusē turpinājās Lietuvas un Polijas tuvināšanās, proti, lietuviešu bajāru vidū pieauga poļu valodas un kultūras ietekme, un Livonijas kara laikā abas valstis noslēdza Ļubļinas ūniju (1569), tādējādi tika izveidota Polijas-Lietuvas kopvalsts, dēvēta par Žečpospolitu ("Republiku").[6]
Tomēr gan Lietuva, gan Polija saglabāja atsevišķu valsts pārvaldes aparātu, valsts kasi un karaspēku, turklāt Lietuva joprojām turpināja pastāvēt kā Lietuvas Dižkunigaitija. Abām valstīm kopīgs bija tikai karalis, kas vienlaikus skaitījās arī Lietuvas dižkunigaitis. Šajā periodā turpinājās arī Lietuvas pārpoļošana: bajāri (politiskā elite) ikdienā un arī valsts līmenī (1696. gadā poļu valoda kļuva par oficiālo valsts valodu) lietoja tikpat kā tikai poļu valodu. Šajā procesā loma bija arī katoļu baznīcai, kura lietuviešu valodu uzskatīja par "pagānu valodu", ko Dievs nesaprot.
Polijas un Lietuvas kopvalsts politiskā ietekme pamazām samazinājās. 18. gadsimtā tā bija ļoti vāja, tāpēc 1772. gadā Krievijas Impērija, Prūsijas Karaliste un Hābsburgu monarhija vienojās par Polijas-Lietuvas dalīšanu, 1793. gadā notika otrā dalīšana, bet 1795. gadā — trešā, pēc kuras Žečpospolita pārstāja eksistēt. Gandrīz visa etnogrāfiskā Lietuva tika iekļauta Krievijas Impērijas sastāvā.
19. gadsimta sākumā Lietuva cerēja nodrošināt autonomiju Krievijas Impērijas sastāvā, tomēr tas neizdevās, 1801. gadā Lietuvas guberņa tika sadalīta. Tāpēc arī 1812. gada kara laikā Lietuva ar zināmu sajūsmu uztvēra un sagaidīja Krievijā iebrūkošo Napoleona karaspēku. Laikā no 1830. līdz 1831. gadam notika pirmā poļu un lietuviešu sacelšanās, taču tā tika apspiesta. 1863. gadā notika vēl viens sacelšanās mēģinājums, kura sekas bija t. s. lietuviešu drukas aizliegums — aizliegums iespiest grāmatas lietuviski latīņu alfabētā. Lietuviešu drukas aizliegums ilga līdz pat 1904. gadam.
19. gadsimta astoņdesmitajos gados Lietuvā aizsākās pirmā nacionālā atmoda. Šajā procesā liela nozīme bija diviem laikrakstiem: Jona Basanaviča izdotajam "Aušra" (1883—1886) un Vinca Kudirkas rediģētajam "Varpas" (1889—1905). 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, gadu vēlāk Kurzemes ofensīvas laikā Lietuvas teritoriju pilnībā okupēja Vācijas Impērija.
1917. gada 11. decembrī Lietuvas Padome pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu savienībā ar Vācijas Impēriju. Brestļitovskas miera sarunās starp Četrsavienību un Padomju Krieviju vācu puse ieteica Krievijai "ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju griba pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas".[7]
1918. gada 16. februārī tika parakstīts Lietuvas Neatkarības akts ar kuru Lietuva pasludināja demokrātiskas un neatkarīgas valsts atjaunošanu, taču vācu militārās okupācijas iespaidā, 11. jūlijā par Lietuvas karali ievēlēja vācu princi Vilhelmu fon Urahu, kas pieņēma Mindauga II vārdu.
Lietuvas brīvības cīņu sākumā boļševiki ieņēma Viļņu un 1919. gada 2. janvārī Lietuvas padome pārcēlās uz Kauņu, kur 4. aprīlī pieņēma otro Lietuvas satversmi, kas paredzēja karalisti pārveidot par prezidentālu republiku. Par pirmo Lietuvas prezidentu kļuva bijušais Lietuvas padomes priekšsēdētājs Antans Smetona. No 1919. gada oktobra līdz decembrim Lietuvas armija Bermontiādes laikā kopā ar Latvijas bruņotajiem spēkiem sakāva Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju.
1921. gadā Lietuva tika uzņemta Tautu Savienībā. 1922. gada 1. augustā tika pieņemta rietumnieciski liberāla konstitūcija. Par Lietuvas galvaspilsētu kļuva Kauņa, jo Viļņa līdz pat 1939. gadam bija Polijas sastāvā. 1923. gadā Lietuva ieguva Klaipēdu, kas kopš Pirmā pasaules kara beigām atradās Tautu Savienības pārvaldē.
1926. gada 17. decembrī bijušā prezidenta Smetonas vadībā notika valsts apvērsums (t. s. "tautinieku apvērsums"). Smetona atkal kļuva par prezidentu, atlaida Seimu un ieviesa valstī mēreni autoritāru režīmu.
Līdz 1938. gadam Lietuvai un Polijai nebija nekādu diplomātisko attiecību un tās atradās formālā karastāvoklī. 1938. gadā pēc kāda robežincidenta, kurā tika nogalināts kāds poļu kareivis, Polija pieprasīja atjaunot diplomātiskās attiecības (t. s. "Polijas ultimāts"). Lietuvai bija arī jāatsakās no jebkādām pretenzijām uz Viļņu.
1939. gadā nacistiskā Vācija pieprasīja, lai Lietuva tai atdod Klaipēdu. Ņemot vērā Vācijas ārkārtīgo militāro pārspēku, Lietuva prasībai pakļāvās.
Saskaņā ar Molotova—Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu Lietuva nonāca Vācijas ietekmes zonā. Tomēr, pēc 1939. gada septembra Polijas kampaņas, kad Vācija un Padomju Savienība okupēja Poliju, Lietuvu iekļāva PSRS interešu zonā. Drīz vien Padomju Savienība piespieda Lietuvu noslēgt Savstarpējās palīdzības paktu starp Lietuvu un PSRS, saskaņā ar kuru Lietuva atguva daļu no Viļņas apgabala, bet PSRS ieguva tiesības Lietuvā izveidot savas karabāzes. Apvainojot Lietuvas valdību pretpadomju Baltijas Antantes veidošanā, tika paziņots, ka "Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai". 1940. gada 15. jūnijā Sarkanā armija okupēja Lietuvu, un 3. augustā Padomju Savienība anektēja Lietuvu. 1941. gada 14. jūnija deportācijā tika izsūtīti vairāk nekā 30 000 Lietuvas iedzīvotāju. 1941. gada 22. jūnijā Lietuvā ienāca vācu karaspēks, vācu okupācijas laikā Lietuvā tika nogalināti aptuveni 45 000 lietuviešu un 165 000 ebreju.
1944. gadā Lietuva atkal nonāca Padomju Savienības kontrolē. Padomju okupācijas laiks iesākās ar masu represijām un deportācijām. Laikā no 1944. līdz 1953. gadam tika izsūtīti aptuveni 517 000 Lietuvas iedzīvotāju. Partizānu karā pret Padomju režīmu gāja bojā aptuveni 36 000 cilvēku. Tāpat kā citās PSRS okupētajās teritorijās, Lietuvā tika īstenota piespiedu kolektivizācija un veikta nepārdomāta rūpniecības industrializācija.
Astoņdesmito gadu beigās tāpat kā abās pārējās Baltijas valstīs Lietuvā sākās nacionālās atmodas kustība. 1988. gada 3. jūnijā tika nodibināta organizācija "Sajūdis" ("Kustība") , par kuras vadītāju kļuva Vītauts Landsberģis. Sākotnēji šī organizācija iestājās par Lietuvas autonomiju, bet vēlāk jau pieprasīja Lietuvas neatkarību. 1990. gada 11. martā Lietuvas Augstākā Padome pieņēma Lietuvas valsts atjaunošanas aktu. 15. martā PSRS pieprasīja akta atsaukšanu un, draudot arī ar militāru spēku, ieviesa politiskas un ekonomiskas sankcijas pret Lietuvu. 1991. gada 10. janvārī PSRS spēki ieņēma vairākus nozīmīgus objektus Viļņā, pēc trim dienām (13. janvārī) tika ieņemts arī televīzijas tornis, nogalinot 14 un ievainojot 700 protestējošo cilvēku.
Islande bija pirmā valsts, kas de iure atzina Lietuvas neatkarību 1991. gada 11. februārī. 1991. gada 17. septembrī Lietuva tika uzņemta ANO. 1992. gada 25. oktobrī ar referendumu tika pieņemta Lietuvas Republikas konstitūcija. 1992. gadā tika ievēlēts arī parlaments — Seims. Par Lietuvas prezidentu 1993. gada 25. februārī tika ievēlēts Aļģirds Brazausks.
2003. gada 10.—11. maijā Lietuvā notika referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā un 2004. gada 1. maijā Lietuva tika uzņemta Eiropas Savienībā. Kopš 2008. gada Lietuva ir Šengenas zonas valsts. 2013. gadā Lietuva būs ES Padomes prezidējošā valsts.[8] 2004. gada 29. martā Lietuva tika uzņemta arī NATO. Pašlaik Lietuvas militārie spēki ir iesaistīti NATO miera uzturēšanās operācijās visā pasaulē.[8]
2009. gadā Lietuvas galvaspilsēta Viļņa bija Eiropas kultūras galvaspilsēta.[9]
Lietuva ir neliela Eiropas valsts Baltijas jūras krastā. Tās platība ir 65 302 km². Lietuvas teritorija plešas 373 km no austrumiem uz rietumiem un 276 km no ziemeļiem līdz dienvidiem. Lietuvas ģeogrāfiskais centrs atrodas 6129 km no ekvatora un 3873 km no ziemeļpola.[10]
Lietuva robežojas ar četrām kaimiņvalstīm: ziemeļos ar Latviju 588 km garumā, austrumos un dienvidos ar Baltkrieviju 660 km garumā, dienvidrietumos ar Poliju 103 km garumā un Krievijas Federāciju 273 km garumā. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas no Lietuvas robežas stiepjas gar upēm un ezeriem. Lietuvas ekonomiskā zonā Baltijas jūrā (ap 6 400 km ²) sasniedz Zviedrijas ūdeņus. Lietuva lepojamies ar skaistu krasta līniju, kas stiepjas vairāk nekā 100 kilometru garumā.[10]
Lietuva ir plakana zeme, kur nav īstu kalnu. Augstākais kalns jeb pakalns ir Aukštojs 293,8 m virs jūras līmeņa. Vairāk nekā puse no Lietuvas zemes ir piemērota lauksaimniecībai. Aptuveni vienu trešdaļu no platības aizņem meži. Lietuvu mēdz saukt par upju un ezeru zemi. Kopējais upju skaits ir ap 22 200 (garākā upe — Nemunas) un ezeru skaits ir vairāk nekā 830. Dziļākais ezers ir Tauragnas (62,5 m dziļš).[10] Lauksaimniecībai derīgās zemes aizņem 57%, meži un krūmi — 30%, purvi — 3%, iekšējie ūdeņi — 4%, citas zemes — 6% no teritorijas. Klimats ir mērens, no jūras pārejošs uz kontinentālu.
Lietuvas ainavas tipi:
Kopējais upju un kanālu garums Lietuvā — 76 800 km. Lielākās Lietuvas upes:
Lielākie Lietuvas ezeri:
Reljefu veido:
Augstākie pakalni:
Lielākie Lietuvas mežu masīvi:
Izplatītākie koki (%): priedes — 37,6, egles — 24,0, bērzi — 19,5, baltalkšņi — 5,6, melnalkšņi — 5,6, oši — 2,7, apses — 2,6, ozoli — 1,8, citi — 0,6.
Lietuvā valda mērenais klimats, pakāpeniski pārejot no jūras uz kontinentālo. Lietuvā tāpat kā pārējās Baltijas valstīs ir četri gadalaiki.
Pēdējo desmitgadu laikā Lietuvas klimats ir kļuvis siltāks — gada vidējā temperatūra visā valsts teritorijā ir 6,5-7,9 °C. Siltākais mēnesis ir jūlijs (vidējā temperatūra — apmēram 19,7 °C, un maksimālā — vairāk nekā 30 °C), un aukstākais ir janvāris (ar vidējo temperatūru — aptuveni -2,9 °C, bet var noslīdēt zemāk par -30 °C).Visvairāk nokrišņu daudzums tiek reģistrēts no aprīļa līdz oktobrim (60-65% no gada nokrišņu daudzuma).[11]
Spēcīgākais vējš ir no novembra līdz janvārim (ar ātrumu 5—6 m/s piekrastē un 3—5 m/s citur), mērenāks no maija līdz septembrim (4—5 m/s piekrastē un 2—3 m/s citur). Reizēm vējš var sasniegt brāzmās pāri par 15 m/s.[11]
Vasarās karstu un sausu gaisu nomaina lietains un vēss laiks. Pavasaris Lietuvā ir nepastāvīgs, bieži ir apmācies. Aprīlī bieži snieg, bet maijā mēdz būt arī lietus ar pērkona negaisu. Tomēr maijs nereti ir pats skaidrākais gada mēnesis. Rudenī bieži ir apmācies, vējains un lietains laiks, īpaši pie jūras. Ziemas ir nepastāvīgas, ar biežiem atkušņiem. Debesis bieži sedz mākoņi, snieg sniegs, ir slapjš sniegs, pie jūras bieži līst. Dažkārt novērojamas spēcīgas vētras ar stipru vēju, bieži plosās sniegputenis, mēdz būt kailsals, kā arī slapjdraņķis.
Saskaņā ar Lietuvas Republikas Konstitūciju, parlamentu sauc par Seimu (lietuviski — Seimas). Seims sastāv no 141 deputātiem, kurus ievēl uz četriem gadiem no vienmandātu apgabaliem vai partiju sarakstiem vispārējās, vienlīdzīgās un aizklātās vēlēšanās. Par Seima deputātu var ievēlēt pastāvīgu Lietuvas iedzīvotāju, kuram ir tiesības vēlēt, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis 25 gadu vecumu un nav saistīts ar zvērestu vai solījumu ar citu valsti.[12]
Seima darbs tiek organizēts divām kārtējās sesijās, proti, pavasara sesija (10. marts — 30. jūnijs) un rudens sesija (10. septembris — 23. decembris). Ārkārtas sesijas sasauc Seima spīkers pēc vismaz 1/3 Seima locekļa priekšlikuma vai prezidents, gadījumos, kas paredzēti Konstitūcijā.[12]
Galvenās pilnvaras:
Parlaments ievēl komitejas, lai apspriestu tiesību aktu projektus un precizētu citus jautājumus saskaņā ar Konstitūciju. Parlamentārās komisijas (pastāvīgas un ad hoc) ir izveidotas, lai veiktu īslaicīgus vai ierobežotus uzdevumus.[12]
Pašreizējā Seima pilnvaru termiņš ir 2012.—2016. gads.
Saskaņā ar Lietuvas konstitūciju Republikas prezidents ir valsts galva. Prezidents pārstāv Lietuvas valsti un realizē pienākumus saskaņā ar konstitūciju un citiem likumiem.[13]
Prezidenta pilnvaru termiņš ir 5 gadi. Prezidentu ievēl Lietuvas pilsoņi, kuri ir vecāki par 18 gadiem. Prezidentu var ievēlēt ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas. Pašlaik Lietuvas prezidents ir Gitans Nausēda, kurš ir astotais valsts vadītājs pēc neatkarības atjaunošanas.
Lietuvas konstitūcija nosaka, ka valdība Lietuvā realizē izpildvaru un tā sastāv no valdības vadītāja un ministriem. Premjeru ieceļ un atceļ no amata Prezidents ar Seima piekrišanu. Ministrus pēc premjera priekšlikuma ieceļ un atceļ no amata Prezidents. Valdība uzsāk darbu pēc Seima izteiktās uzticības. Valdībai ir jāatkāpjas, ja Seims tai izteicis neuzticību, bet, ja Prezidents nepiekrīt šādam lēmumam, viņš savukārt var atlaist Seimu pirms tās pilnvaru termiņa beigām.[14]
Lietuvas Republikas valdības pilnvaras:
Pašlaik valdību veido 14 ministri un premjerministrs. Lietuvas premjerministre kopš 2020. gada 25. novembra ir Ingrīda Šimonīte.
Ministri:[15]
Lietuvā pastāv daudzpartiju sistēma ar daudzām partijām, tāpēc praktiski nav iespējas izveidot vienas partijas valdību. Lietuvā tiek veidotas koalīciju valdības.
Uz 2020.-2024. gada posmu parlamentā ievēlētas:
Koalīcijas partijas (frakcijas): Tēvzemes savienība — Lietuvas kristīgie demokrāti — 50; Lietuvas Republikas liberāļu kustība — 13; Lietuvas Brīvības partija — 11.
Opozīcijas partijas (frakcijas): Lietuvas sociāldemokrātu partija — 13; Darba partija — 10; Lietuvas Zemnieku un Zaļo savienība — 32; pašizvirzītie — 4; Lietuvas poļu vēlēšanu akcija — 3; Lietuvas sociāldemokrātu darba partija — 3; Lietuvas Zaļo partija — 1; Brīvība un taisnīgums — 1 biedri.[16]
2008. gadā Lietuvas Republikas Aizsardzības budžets bija 1,3 miljardi litu (kas bija aptuveni 285 miljoni latu). Lietuvas Bruņoto spēku personālsastāvs ir aptuveni 15 500 cilvēku. No tiem Sauszemes spēkus veido aptuveni 5800 cilvēku, Gaisa spēkos ir aptuveni 1000 cilvēku, bet Jūras spēkos ap 700 cilvēku. Lietuvas Brīvprātīgo aizsardzības spēkos (zemessardzē) ir aptuveni 4300 cilvēku. Pārējā armijas daļa ir militārā policija, loģistikas vienības, mācību centri u. c.
Etniskais sadalījums (2015):[1]
Kopumā Lietuvā dzīvo 155 dažādu tautību pārstāvji.[17]
Vidējais vecums: 40,1 gadi, vīriešiem: 37,5; sievietēm: 42,7 (2011).
Vecuma struktūra:
Paredzamais jaundzimušo dzīves ilgums: 75,34 gadi; sievietēm: 80,48 gadi; vīriešiem: 70,48 gadi (2011).
Iedzīvotāju pieauguma temps: — 0,276% (2011).
Dzimstības līmenis: 9,29 jaundzimušo uz 1000 iedzīvotājiem (2011).
Mirstības līmenis: 11,33 nāves gadījumi uz 1000 iedzīvotājiem (2011).
Migrācijas saldo: -0.72 migranti uz 1000 iedzīvotājiem (2011).
Urbanizācija: 67 % no iedzīvotājiem dzīvo pilsētās.
Lasīt un rakstītprasme (15 gadi un vecāki): 99.6%; vīrieši: 99.6%; sievietes: 99.6%.[18]
| tautības | 1897* | 1923** | 1959 | 1970 | 1979 | 1989 | 2001 | 2011 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| lietuvieši | 1 568 750 | 1 701 863 | 2 150 767 | 2 506 751 | 2 712 233 | 2 924 251 | 2 907 293 | 2 561 314 |
| poļi | 278 921 | 65 599 | 230 107 | 240 203 | 247 022 | 257 994 | 234 989 | 200 317 |
| krievi | 142 300 | 50 460 | 231 014 | 267 989 | 303 493 | 344 455 | 219 789 | 176 913 |
| baltkrievi | 246 183 | 4 421 | 30 256 | 45 412 | 57 584 | 63 169 | 42 866 | 36 227 |
| ukraiņi | 3 710 | 43 | 17 692 | 25 099 | 31 982 | 44 789 | 22 488 | 16 423 |
| ebreji | 360 419 | 153 473 | 24 658 | 23 538 | 14 644 | 12 314 | 4 007 | 3 050 |
| tatāri | 3 573 | 973 | 3 020 | 3 454 | 3 984 | 5 135 | 3 235 | 2 793 |
| vācieši | 51 402 | 29 231 | 11 166 | 1 904 | 2 616 | 2 058 | 3 243 | 2 418 |
| čigāni | 618 | 284 | 1 238 | 1 880 | 2 306 | 2 718 | 2 571 | 2 115 |
| latvieši | 35 512 | 14 883 | 6 318 | 5 063 | 4 354 | 4 229 | 2 955 | 2 025 |
| armēņi | nez. | 4 | 471 | 508 | 955 | 1 655 | 1 477 | 1 233 |
| azerbaidžāņi | tatāru daļa | 0 | 500 | 711 | 1 078 | 1 314 | 788 | 648 |
| moldāvi | 13 | 0 | 164 | 764 | 724 | 1 450 | 704 | 540 |
| gruzīni | 17 | 6 | 326 | 472 | 623 | 658 | 437 | 372 |
| igauņi | 127 | 46 | 352 | 551 | 546 | 598 | 419 | 314 |
| karaīmi | nez. | 141 | 423 | 388 | 352 | 289 | 273 | 241 |
| pārējie | 2 753 | 7 544 | 2 973 | 3 549 | 6 994 | 7 726 | 36 438 | 36 486 |
| iedzīvotāji kopā | 2 694 298 | 2 028 971 | 2 711 445 | 3 128 236 | 3 391 490 | 3 674 802 | 3 483 972 | 3 043 429 |
Saskaņā ar Lietuvas konstitūciju Lietuvā tiek respektēta ticības un apziņas brīvība. Lietuvā baznīca ir atdalīta no valsts, kas nozīmē, ka Lietuvā nav oficiālas reliģijas. Tomēr reliģiskās konfesijas tiek iedalītas tradicionālajās un netradicionālajās. Par tradicionālajām reliģijām tiek uzskatītas tās, kuras Lietuvā ir pastāvējuši vismaz 300 gadus, bet par netradicionālajām — kas valstī ir pēdējos 25 vai vairāk gadus un nav pretrunā ar likumiem vai morāli.[19]
Pēc Eirobarometra datiem 49 % lietuvieši tic Dieva esamībai, 36 % uzskata, ka pastāv kāda Augstāka vara, kas ietekmē cilvēku dzīvi, 12 % uzskata, ka nepastāv ne Dievs, ne kāda Augstāka vara, bet 3 % nav viedokļa šajā jautājumā.[20]
Lielākā daļa iedzīvotāju Lietuvā ir Romas katoļi — 79%, Krievijas pareizticīgie — 4,1%, protestanti (ieskaitot luterāņus un baptistus) — 1,9%, citi — 5,5%, savukārt nevienai konfesijai nepieder 9,5%.[18]
Lietuviešu valoda ir oficiālā un vienīgā Lietuvas Republikas valoda. Lietuviešu valoda ir indoeiropiešu valoda, kas, tāpat kā latviešu valoda, pieder pie baltu valodu grupas. Lietuviešu valodu izmanto 4 miljoni cilvēku visā pasaulē, ārpus Lietuvas galvenokārt Polijā, Baltkrievijā, ASV, Kanādā, Argentīnā, Brazīlijā, Lielbritānijā, Īrijā, Spānijā, Vācijā, Austrālijā, Latvijā un Krievijā.[21]
Lietuviešu literārā valoda pastāv kopš 16. gadsimta. Senākie rakstiskie teksti ir tēvreizes un "Esi sveicināta, Marija" tulkojumi ap 1525. gadu. Lietuvieši ir spējuši saglabāt savu valodu, neskatoties uz polonizāciju Žečpospolitas laikā un pilnīgu lietuviešu valodas (latīņu rakstībā) aizliegumu presē Krievijas Impērijas sastāvā, kas ilga 40 gadus. Grāmatas lietuviešu valodā tika drukātas ārzemēs, kas slepeni tika vestas uz Lietuvu un piegādātas skolām. Lietuvieši grāmatu kontrabandu uzskata par būtisku lietuviešu valodas saglabāšanā.[21]
Lietuviešu valoda saglabājusi daudzas iezīmes, kuras citas indoeiropiešu valodas jau zaudējušas. Lietuviešu valodai ir daudz īpatnēju rakstu zīmju, piemēram, burti — ą, ę, į, ų, ė, č, š, ž, ū. Tomēr vienā ziņā lietuviešu valoda ir vienkāršāka nekā angļu vai franču valoda, proti, lietuviešu valodas izruna gandrīz vienmēr atbilst tās rakstībai.[21]
Lietuviešu alfabētā ir 32 burti: Aa Ąą Bb Cc Čč Dd Ee Ęę Ėė Ff Gg Hh Ii Įį Yy Jj Kk Ll Mm Nn Oo Pp Rr Ss Šš Tt Uu Ųų Ūū Vv Zz Žž
Lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita:
Lietuva ir iedalīta 10 apriņķos (apskritis), kas ir iedalīti 60 rajonu un pilsētu pašvaldībās (savivaldybė), kas ir sīkāk sadalītas 546 seņūnijās (seniūnija). Šāds administratīvi teritoriālais iedalījums tika radīts 2001. gadā.
Lietuvā ir pieci kultūrvēsturiskie novadi — Aukštaitija, Suvalkija, Žemaitija, Dzūkija, Mazā Lietuva.
Divdesmit neatkarības gados Lietuva ir spējusi panākt ievērojamu ekonomikas attīstību. Bez tam Lietuva bija viena no straujāk augošākajām ekonomikām Eiropā pirms 2008. gada ekonomiskās krīzes. 2003. gadā Lietuvas ekonomikas augums bija pats straujākais Austrumeiropā, proti, IKP, salīdzinot ar 2002. gadu, izauga par 9,7% un bija 16,27 mlrd. eiro. IKP 2005. gadā IKP daļa vienam valsts iedzīvotājam gadā, salīdzinot ar 2004. gadu palielinājās par 7,6% un bija 6040 eiro. 2006. gadā Lietuvas IKP izauga par 7,4% un bija 81,554 mlrd. 2005. gada decembrī inflācija, salīdzinot ar 2004. gadu decembri, bija 3 %. 2005. gadā vidējā gada inflācija, salīdzinot ar 2004. gadu, bija 2,7%.
Ekonomiskā krīze Lietuvu skāra smagi, proti, 2009. gadā IKP kritums sasniedza gandrīz 15%, taču jau 2010. gadā valsts tautsaimniecība atkal ir piedzīvojusi izaugsmi. Eksperti ir pārliecināti, ka Lietuvai turpmākajos gados būs stabila izaugsme, saglabājot ilgtspējīgus pieauguma tempus, turpmākajos divos, trīs gados IKP pieauguma prognozes bija vidēji no 3 — 4% gadā. Tomēr analītiķi atzīst, ka valstij vēl kādu laiku jārēķinās ar sociālām grūtībām, kas saistītas ar lēno bezdarba līmeņa kritumu un ievērojamo emigrācijas tendenci.[22]
Taču krīze ir izmainījusi Lietuvas ekonomiku, t. i., apsīkuši ir lēto kredītu un pakalpojumu sektors un lielāku nozīmi, t.sk., izaugsmi piedzīvo eksportējošie ražotāji, kas skaidrojams ar to, ka bezdarba līmenis saglabājas augsts un vidējā alga — salīdzinoši zema, tādējādi ļaujot vietējiem uzņēmumiem konkurēt eksporta tirgos.[22]
Jāatzīmē, ka Lietuvas ekonomikas atveseļošanās saistīta arī ar valdības pieņemtajiem taupības pasākumiem. Lietuvā ir viena apjomīgākajām budžeta konsolidācijām, šajā ziņā stingrāka bijusi tikai Latvija. Lietuva ir spējusi īstenot taupības pasākumus, neizmantojot Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda un citu institucionālo aizdevēju finansējumu. Tā kā Lietuva budžeta deficīta segšanai izmanto nevis aizdevēju, bet gan finanšu tirgos aizņemtos līdzekļus, pastāv pārkreditēšanas un tālāku budžeta samazinājumu risks, kas savukārt varētu bremzēt attīstību. Taču eksperti šādas bažas uzskata par maz ticamām.[22]
Ekonomikas virzītāji lielā mērā ir valsts augsto tehnoloģiju kompānijas un lielie uzņēmumi. Baltijas valstīs lielākā kompānija ir naftas pārstrādes un tirdzniecības uzņēmums ORLEN Lietuva. Uzņēmuma īpašnieks ir Polijas koncerns ORLEN, kura apgrozījums 2009. gadā bija 3,1 mljrd. EUR.[22]
Lietuvas attīstības aģentūra par pievilcīgākajām nozarēm investoriem min transportu un loģistiku, enerģētiku, biznesa ārpakalpojumu sniegšanu, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, PET, lāzeru un biotehnoloģijas, metālapstrādi, pārtikas ražošanu un kokapstrādi. Pastāv potenciāls veiksmīgi attīstīt biznesu arī tūrisma un nekustamo īpašumu nozarēs.[22]
Rūpniecība veido aptuveni piektdaļu no Lietuvas tautsaimniecības, ražojošajās nozarēs ieplūst vairāk nekā ceturtā daļa no visiem ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem, kas ienāk Lietuvā. Investorus Lietuvā piesaista labvēlīgā nodokļu sistēma, kas turklāt arī paredz dažādus atvieglojumus atsevišķās teritorijās, proti, valstī ir divas brīvās ekonomiskās zonas — Kauņā un Klaipēdā, kā arī deviņi industriālie parki, kuros strādājošie uzņēmumi arī var rēķināties ar zināmiem atvieglojumiem.[22]
Lietuva ir nospraudusi ambiciozu mērķi kļūt par tehnoloģiju un jaunievedumu centru Baltijā un Ziemeļeiropā, ko tā cenšas sasniegt, veidojot tehnoloģiju parkus, biznesa inkubatorus un citus biznesam svarīgus objektus. Uzņēmējiem ir iespēja saņemt nodokļu atvieglojumus, ja tie īsteno zinātniskus pētījumus un eksperimentus, bet, ja kompānija iegulda tehnoloģiskos uzlabojumos un modernizācijā, tā var samazināt ar nodokli apliekamo peļņu par 50%.[22]
Lietuva ir kļuvusi par vienu no lāzeru tehnoloģiju centriem, proti, Lietuva ir pasaules līderis augsto enerģiju mikrosekunžu lāzeru izgatavošanā un sevišķi ātru parametrisko gaismas ģeneratoru ražošanā.[22]
Lietuvā nozīmīga nozare ir tranzīts un loģistika. Jau vēsturiski Lietuvai ir ļoti ciešas ekonomiskās attiecības ar Poliju. Lietuva robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju un reizē atrodas stratēģiski labā vietā, proti, pa vidu starp Centrālo un Rietumeiropu un Ziemeļeiropu un Baltijas valstīm. Tādējādi Lietuva ir ļoti nozīmīgs transporta koridors. Lietuva 2007. gada nogalē pievienojās arī Šengenas zonai, tādējādi atvieglojot tranzītu caur Lietuvu.[22]
Lietuvā ir viena valsts mēroga osta — Klaipēda. Tā ir neaizsalstoša un ir labi savienota ar valsts ceļu un dzelzceļa sistēmu. 2010. gadā Klaipēdas osta kravu apgrozījuma ziņā bija otra lielākā osta Baltijas valstīs aiz Tallinas ostas, apsteidzot līdz šim otro lielāko Baltijas ostu — Rīgu.[22]
Ārvalstu tiešie ieguldījumi 2004. gada 1. jūlijā bija 4,25 mlrd. eiro un, salīdzinot ar 2003. g. 1. jūlijam, palielinājās par 4,9%. Vienam Lietuvas iedzīvotajam tika 1234 eiro ārvalstu tiešo ieguldījumu.
Galvenās valstis investores — Dānija, Zviedrija, Vācija, Igaunija, ASV un Somija. Vairāk nekā 60% no visiem tiešajiem ieguldījumiem Lietuvā ir no ES-15 valstīm. 2003., salīdzinot ar 2002., ārvalstu tiešie ieguldījumi no ES-15 valstīm palielinājās par 10%, līdz 2,5 mlrd. eiro.
2004. gadā Lietuvā visvairāk ieguldīja:
2004. gadā eksports bija 25 819 miljoni liti, imports — 34 384 miljoni litu.
|
2005. gada pirmajā pusgadā visvairāk eksportēts uz: |
2003. gadā visvairāk importēts no: |
Lietuvas literatūras pirmie darbi tika sarakstīti latīņu valodā, kas bija viduslaiku zinātniskā valoda. Pirmie rakstu darbi ir Mindauga izdotie edikti un Ģedimina vēstules. Pirmie darbi lietuviešu valodā tika izdoti 16. gadsimtā. 1547. gadā Martins Mažvīds publicēja pirmo grāmatu „Vienkāršo vārdu katehisms”. 16. un 17. gadsimtā Lietuvā izdotā literatūra bija reliģiska satura. Taču 18. gadsimtā bija vērojams neliels sekulāro publicējumu pieaugums, ieskaitot vārdnīcas. Kristijons Donelaitis sarakstīja pirmo zināmo lietuviešu dzejoli „Gadalaiki” (1818), tādējādi liekot pamatus lietuviešu dzejai. 19. gadsimta pirmajā pusē Viļņas Universitāte veicināja lietuviešu valodas attīstību un lietošanu, kā arī lietuviešu literāro darbu radīšanu.
Lietuvas 20. gadsimta sākuma izcilākie autori un to darbi ir iekļauti Lietuvas literatūras zelta fondā, un tie ir Jona Biļūna „Bērnības sapņi” (1905), Vinca Kreves „Siļķes” (1915), Petra Cvirka „Mazais un lielais” (1938), Antana Vaičulaiša „Ziemeļniece” (1939). Antana Šķēma stāsts „Karuselis”, Joza Baltuša „Vasilei vajag Alekša” (1965), Joza Gruša „Kailie izskatās neglīti” (1965), Aļģirda Pocjus „Desmit franču vārdi” (1963) pieder pie klasiskām nemainīgām vērtībām, lai gan radīti padomju laikā. Pie 80. gadu izcilākajiem rakstniekiem var pieskaitīt Romualdu Granausku, Tomu Sauļu Kondrotu, Jurgu Ivanauskaiti, Jurģi Kunčinu un Sauļu Šalteni. No pēdējo divdesmit gadu rakstniekiem jāmin Jolita Skablauskaite, Bite Vilimaite, Reģimants Tamošaitis, Sigita Paruļska un Danute Kalinauskaite.[24]
Slavenākais lietuviešu mākslinieks ir Mikalojs Konstantīns Čurļonis (1875—1911), kas bija arī talantīgs komponists. Viņš tiek uzskatīts par ievērojamāko lietuviešu devumu pasaules kultūrā. Čurļoņa darbi ir grūti ieliekami vienas mākslas nozarē. Kauņā viņa vārdā ir nosaukts muzejs, kur var aplūkot arī mākslinieka darbus.[25]
Lietuvas mākslinieku apvienībā ir vairāk nekā 1500 profesionālie mākslinieku. Lietuvā ir apmēram 200 galerijas un mākslas izstāžu zāles.[25] Ekspozīcijas regulāri tiek atjaunotas, ļaujot apmeklētājiem apskatīt dažādu lietuviešu mākslinieku darbus dažādos laika posmos.
Lietuvas Nacionālā Mākslas galerijā, kas tika atvērta 2009. gadā, var iepazīties tuvāk ar Lietuvas mākslu. Šis ir viens no jaunākajiem un modernākajiem mākslas centriem valstī. Galerijā atrodami lietuviešu mākslinieku darbi, kas ir augsti novērtēti gan Lietuvā gan ārzemēs.[26]
Galerijas kolekcijā ir atrodami vairāk nekā 46 000 Lietuvas mākslinieku darbi, kas radīti 20. un 21. gadsimtā. Galerija realizē starptautiskus un vietēja mēroga projektus, rīko izstādes, kultūras pasākumus, konferences, seminārus un filmu seansus. Galerijas informācijas centrs uztur bibliotēku, kura ir labākais resurss 20. un 21. gadsimta Lietuvas mākslas izpētei. Galerijas izglītības centrs piedāvā izglītības programmas ģimenēm, skolēniem un citām dažāda vecuma grupām.[27]
Laikmetīgās mākslas centrs ir lielākā laikmetīgās mākslas telpa Baltijas valstīs ar 2400 kvadrātmetru lielu platību, kas piedāvā plaša diapazona starptautiskas un Lietuvas laikmetīgās mākslas izstādes, organizē konferences, lekciju ciklus, kinoseansus un koncertus. Katru gadu centrs realizē piecus līdz sešus liela mēroga mākslas projektus un apmēram 15 mazākus. Centrs starptautiski ir pazīstams kā Baltijas Starptautiskās mākslas triennāles mājvieta, kas ir viens no lielākajiem laikmetīgās mākslas festivāliem Ziemeļeiropā.[28]
Lietuvas Nacionālais muzejs, kas dibināts 1855. gadā, ir vecākais muzejs Lietuvā. Tas ir veltīts Lietuvas senākajai un jaunāko laiku kultūrai un vēsturei. Galvenās muzeja ekspozīcijas ir izvietotas Viļņas centrā, Viļņas piļu kompleksā.[29]
Muzeja kolekcijā ir apmēram 800 000 eksponātu. Muzeja nenovērtējamā ekspozīcija ir sadalīta piecās nozarēs, proti, vēsture, arheoloģija, etnogrāfija, numismātika un ikonogrāfija. Ekspozīcijā ir gleznas, ikonas, ieročus, juvelierizstrādājumus, keramiku, mēbeles, apģērbus, monētas, medaļas, kartes, vēsturiskus dokumentus utt. Savukārt, hronoloģiski muzeja ekspozīcijas ilustrē lietuviešu tautas vēsturi un kultūru sākot ar Lielkņazistes dibināšanas beidzot ar Otro pasaules karu. [30]
1921. gadā dibinātais Mikaloja Konstantīna Čurrļoņa Nacionālais mākslas muzejs ir viens no vecākajiem un lielākajiem muzejiem Lietuvā. Muzejs atrodas Kauņā. Muzejā var iepazīties ar Lietuvas un starptautisko mākslas vēstures un kultūras attīstību no senajiem laikiem līdz mūsdienām.[31]
Muzeja kolekcijā atrodas 334 758 mākslas priekšmetu. Muzejā ir apskatāmas pastāvīgās izstādes: Mikaloja Konstantīna Čurļoņa (1875—1911) darbi; Lietuvas māksla 15. gadsimts—19. gadsimts; Lietuvas māksla 20. gadsimta pirmajā pusē un Lietuvas tautas māksla.[32]
Palangas Dzintara muzejs ir daļa no Lietuvas Mākslas muzeja. Muzejs ir dibināts 1963. gadā. Kolekcija ir izvietota 15 telpās un tā sastāv no apmēram 4500 eksponātiem, kas savākti no visas pasaules. Apmeklētāji var iepazīties ar dzintara veidošanās procesu, apstrādi, praktisko pielietošanu un morfoloģiskajām variācijām. Muzeju ir apmeklējuši jau 8 miljoni cilvēku. Pēdējos gados muzejs kalpo arī kā dažādu kultūras pasākumu norišu vieta.[33]
Lielākā daļa Lietuvas profesionālo teātru atrodas Viļņā, lai gan teātri joprojām atrodas arī citās Lietuvas pilsētās.[26]
Lietuvā pirmās teātra grupas un amatieru aktieru grupas radās 16. gadsimtā. Par pirmo teātra namu tika pasludināta Zemutienes pils, kur ar priekšnesumiem un iestudējumiem uzstājās arī ārzemnieku teātra grupas.[34] Lietuvā pirmais drāmas uzvedums notika 1570. gadā. Arī Viļņas Universitātes (tajā laikā vēl Jezuītu kolēģijas) teātris tika izveidots 1570. gadā.[35] 1875. gadā tika dibināti Viļņas un Klaipēdas teātri. Savukārt 20. gadsimtā tika dibināti Drāmas teātris Kauņā un Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātris Viļņā, kas izraisīja teātra izrāžu apmeklējumu pieaugumu un palielināja teātra trupu skaitu. 1940. gadā Lietuvā bija vairāk nekā 30 teātri un 1500 teātra trupas.[34]
Slavenākie un apmeklētākie teātri Lietuvā mūsdienās ir Lietuvas nacionālais drāmas teātris, Oskaras Koršunovas teātris, Cēzara trupas teātris, Gīta Ivanauska teātris, Krievu drāmas teātris, Leļļu teātris un citi. Slavenākās teātra trupas ir "Minimum" no Viļņas Universitātes un "Palepe" no Viļņas Gediminas Tehniskās universitātes.[34]
Lietuvas teātra režisori ir pazīstami visā pasaulē, piemēram Eimunts Ņekrošus, Oskars Koršunovs (ar savām izrādēm ir daudzu starptautisku teātru festivālu laureāts), Rims Tumins (Mazā teātra vadītājs), Jons Vaitkus un Gičs Padegims.[35] Savukārt, talantīgi aktieri ir Rimants Bagdzevičs, Vitauts Rumšs, Sauļus Balandis, Marjus Jampolskis, Vaiva Mainelīte, Rimante Vaļukaite un citi.[34]
Pirmie operas uzvedumi Lietuvā tika iestudēti 17. gadsimta sākumā, savukārt 18. gadsimtā izveidojās muižas teātri un balets. Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātra pamats tika likts 1925. gadā. Tas ir valsts teātris un tiek finansēts no Kultūras ministrijas budžeta. Teātrī katru gadu tiek sagatavotas 5—8 jaunas teātra un baleta izrādes, saglabājot klasisko "zelta fondu".[36]
Lietuvā notiek džeza, roka, blūza, alternatīvās, elektroniskās u.c. mūzikas žanru festivāli.[37] Reizi četros gados notiek Dziesmu un deju svētki. Triju Baltijas valstu Dziesmu svētki ir UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Lietuvas rokmūzikas skatuve izveidojās 20. gadsimta 60. gadu vidū. Pirmās Lietuvas rokgrupas bija Kertukai, Aitvarai un Nuogi ant slenksčio Kauņā un Kestutis Antanelis, Vienuoliai un Geliu Vaikai Viļņā. Ap 1970. gadu Lietuvā radās jauns mūzikas žanrs. Tādi mūziķi kā Vītauts Ķernaģis un Vītauts Babravičs radīja intīmas akustiskās balādes ar pašsacerētiem dziesmu vārdiem. Šo mūziku apzīmēja kā dziedamo dzeju.
70. gados tapa vairāki mūzikli, kuri ar rokenrola elementus. Viens no tādiem bija Endrū Loida Vebera rokoperas Jēzus Kristus Superzvaigzne inscenējums. Neskatoties uz to, ka tas tika aizliegts un KGB uzsāka veidotāju un iesaistīto mākslinieku vajāšanu, tas bija pirmais šīs rokoperas iestudējums ne tikai Padomju Savienībā, bet arī visā Eiropā.
80. gados rokgrupu skaits strauji palielinājās. Par 80. gadu ievērojamākajām rokgrupām var uzskatīt grupas Hiperbole, Foje, Antis, BIX, Katedra. 1986. gadā Lietuvā parādījās arī pankroks, kas ietekmējās no Lielbritānijas pankroka pārstāvjiem. 90. gados rokmūzika zaudēja savu popularitāti. Sākot ar 2000. gadu situācija atkal uzlabojās un slavu ieguva jaunas grupas, kuras ietekmējās no britpopa. Pazīstamākās grupas — Lemon Joy, Merlin un Biplan. Palielinājās arī rokfestivālu skaits.
Lietuviešu virtuvei raksturīgs sātīgs ēdiens — rudzu maize, cepelīni, tradicionālā aukstā biešu zupa, kartupeļu desas (vėdarai), pankūkas un citi ēdieni, kas pagatavoti no kartupeļiem, sēnēm, graudaugiem un piena produktiem.[38]
Lietuviešu virtuve laika gaitā ir ietekmējusies no kaimiņzemēm, taču tās pamatā ir senlietuviešu virtuve, kas veidojusies no 14. līdz 18. gadsimtam kā privileģēto šķiru kultūra, un zemnieku virtuve, kas radās, 19. gadsimta otrajā pusē, pilnīgi neatkarīgi no iepriekšējām tradīcijām.[39]
Lietuvieši nodarbojas ar vairāk nekā 100 sporta veidiem. Basketbols, ko sauc par otro reliģiju, ir vispopulārākais sporta veids Lietuvā. Basketbolam seko futbols, vieglatlētika, autosacīkstes, bokss, daiļslidošana, sporta dejas, riteņbraukšana, teniss u. c.[40]
Basketbols ir populārais sporta veids Lietuvā. Ar basketbolu nodarbojas 24 000 cilvēku. Olimpiskajās spēlēs 1992., 1996. un 2000. gadā un Eiropas čempionātā 2007. gadā Lietuvas vīriešu basketbola izlase ieguva bronzas medaļas, bet 2003. gadā Eiropas čempionātā — zelta medaļas. 2011. gadā Eiropas čempionāts notika Lietuvā (Panevēžā, Šauļos, Klaipēdā, Alītā, Kauņā un Viļņā). Lietuvas basketbola klubi — Viļņas "Lietuvos Rytas" un Kauņas "Žalgiris" — ir vieni no Eiropas spēcīgākajiem klubiem.[40]
Lietuvā ir ļoti daudz basketbolu laukumu sākot ar profesionāliem beidzot ar pašdarinātiem māju pagalmos. Lietuvieši mēdz teikt, ka ikviens var spēlēt basketbolu šeit. Lietuvas nacionālās basketbola komandas uzvaras Lietuvas vienmēr pārvēršas par valsts mēroga festivālu, respektīvi, lietuvieši sapulcējas ielās un svin līdz rītam. Izcilākie basketbola spēlētāji: Šarūns Marčuļonis, Arvīds Sabonis, Žīdrūns Ilgausks, Artūrs Karnišovs, Šarūns Jasikēvičs.[40]
Futbols ir sporta veids, kas var sacensties ar basketbolu popularitātes ziņā. Ar futbolu nodarbojas 13 600 lietuvieši. Futbola zelta laiki bija 20. gadsimta 80. gados. Tomēr pašlaik lietuviešu futbola klubi nevar lepoties ar pasaules sasniegumiem, lai gan lietuvieši lepojas ar daudzsološajiem futbolistiem, kas spēlē ārzemju klubos.[40]
Labākie futbola spēlētāji ir Edgars Jankausks, Deivids Šembers un Deivids Česnausks.[40]
Vieglatlētika ir sports numur divi attiecībā uz medaļām vasaras olimpiskajās spēlēs un numur trīs popularitātes ziņā. Lietuvā ar vieglatlētiku nodarbojas 8200 cilvēku.[40]
Labākais Lietuvas vieglatlētikas sportists ir diska metējs Virgīlijs Alekna. Viņš ir divkārtējais olimpiskais čempions un bronzas laureāts, divreiz ieguvis pasaules čempiona titulu un Eiropas čempions. 2007. gadā Alekna kļuva par devīto sportistu pasaulē, kurš saņēma titulu UNESCO sporta čempions. Turklāt Alekna četras reizes ir bijis labākais Lietuvas sportists.[40]
Lietuviešiem vienmēr ir paticis dejot un skatīties kā dejo citi. Pēdējos gados šī mīlestība kļuvusi vēl stiprāka: jauni un veci pāri dejo deju skolās visā Lietuvā vai skatās populāros TV deju šovus.[40]
Lietuviešu sporta deju skola ir ļoti spēcīga — Lietuvas sporta deju komanda vienmēr iegūst apbalvojumus, piedaloties sacensībās visā pasaulē, proti, viņi ir seškārtēji pasaules čempioni un septiņkārtēji Eiropas čempioni. Komandu trenē Skaiste un Romalds Idzeleviči.[40]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
.svg){kind=small}
