Polijas kroņa zemes

Polijas kroņa zemes (poļu: Korona Królestwa Polskiego, latīņu: Corona Regni Poloniae) ir nosaukums poļu pārvaldē esošajām zemēm Polijas-Lietuvas personālūnijas periodā no 1386. līdz 1569. gadam un Polijas-Lietuvas ūnijas periodā no 1569. līdz 1795. gadam. Pirms Ļubļinas ūnijas noslēgšanas Polijas kroņa zemēm tika pievienota līdz tam Lietuvas kontrolētā Ukraina.

Ar sarkanu iezīmētas Polijas kroņa zemes 1635. gadā

Kroņa zemes koncepts

Kroņa zemes ideja radās Luksemburgu dinastijas pārvaldītajā Bohēmijā un arī Ungārijas Karalistē, kurās monarhijas teritorijas tika sauktas attiecīgi par Svētā Vāclava kroņa zemēm un Svētā Štefana kroņa zemēm. It sevišķi spēcīgi šis koncepts attīstījās Ungārijā, kas oficiāli tika saukta par Svētā Ištvāna kroņa zemi līdz 20. gs.

Dinastisko karaļu varas periodā, kad vēl nepastāvēja nacionālās valsts koncepts vai parlamenta vara, kroņa zemes koncepts nodalīja valsts teritoriju no monarha personas un uzskatīja valsts teritoriju par nedalāmu vienību. Kroņa zemes koncepts saprot valsti kā eksistējošu paražu un zemes robežu vienību, kuru katram jaunajam valdniekam ir jārespektē. Valdnieks, kāpjot tronī iegūst kroni un tā zemes. Valdniekam nav tiesību samazināt valsts teritoriju pēc saviem ieskatiem. Tādējādi valsts teritorija un identitāte tiek nostādīta augstāk par tīri dinastiskajām interesēm.

Polijā termins Polijas karalistes kronis pirmo reizi parādās pēdējā Pjastu dinastijas karaļa Kazimira Lielā (1333—1370) valdīšanas laika dokumentos, taču savu nozīmi iegūst tikai pēc Pjastu dinastijas beigām 1370. gadā, kad Polija tronī kāpj Ungārijas karalis Lajošs I. 1374. gadā Lajošs apņemas saglabāt mūsu karalistes kroni veselu un negraujamu un nekādas tā zemes vai tās daļas no tās neatraut un nesamazināt.^[1] Tādējādi kroņa zemes veidoja poļu valsti, kas pastāv neatkarīgi no monarha un nav viņa personīgais īpašums.

Polijas nosaukums

Pēc Polijas un Lietuvas ūnijas izveidošanas, Polija Karaliste tiek saukta par Kroni. Arī iestādes un amati, kas līdz šim bija „karaliskie”, kļūst par „kroņa”.

Atsauces

1. Kodeks dyplomatyczny Wielkopolski, t. III nr 1709, s. 425—426. Przeł. H. Paszkiewicz, Dzieje Polski, Warszawa 1925, s. 213—216.