From Wikipedia, the free encyclopedia
Latvijas mākslas vēsture ir Latvijas mākslas vai latviešu izcelsmes mākslinieku mākslas vispārējā attīstības gaita, aplūkojot atsevišķus mākslas veidus, žanrus, virzienus un skolas. Par Latvijas mākslas pirmsākumiem var uzskatīt laiku, kad Latvijas teritorijā ienāca pirmie iedzīvotājiem. Sākot ar Viduslaikiem līdz pat 19. gadsimta beigām Latvijas mākslā dominēja cittautieši, mākslas tendencēm esot cieši saistītām ar mākslas centriem Eiropā. 19. gadsimta vidū parādījās pirmie latviešu izcelsmes mākslinieki, taču nacionālās mākslas tradīcijas sāka veidoties tikai 19. gadsimta beigās. 20. gadsimtā Latvijas mākslas attīstību spēcīgi ietekmēja Pirmais un Otrais pasaules karš, kā arī politisko režīmu maiņa.
Senākās liecības par cilvēkiem Latvijas teritorijā ir kopš paleolīta jeb senā akmens laikmeta pirms 10 500 g. p. m. ē. Mezolītā jeb vidējā akmens laikmetā (7600. – 4500. g. p. m. ē.) cilvēki dzīvoja apmetnēs lielo ezeru tuvumā un nodarbojās ar medībām, zveju un augu vākšanu. Mezolītā Latvijas teritorija iekļāvās Kundas kultūrā, kas aptvēra visu Austrumbaltijas teritoriju. Neolītā jeb jaunākajā akmens laikmetā (5400. – 1800. g. p. m. ē.) iedzīvotāji cēla apmetnes upju un ezeru tuvumā, visplašāk bija apdzīvota Lubāna ezera apkārtne. Neolītā notika pakāpeniska pāreja uz lopkopību un zemkopību. Agrajā neolītā Latvijas teritorija iekļāvās Narvas kultūras areālā, kas bija attīstījusies no Kundas kultūras. Vēlāk Latvijas teritorijā iekļāvās Ķemmes - bedrīšu keramikas kultūras areālā un Auklas keramikas kultūras areālā.
Agro metālu jeb bronzas laikmetā (1800. - 1. g. p. m. ē.) jau pilnībā bija notikusi pāreja uz patriarhālu, zemkopībā balstītu sabiedrības organizāciju. Etnisko procesu rezultātā bija izveidojušās balvu un somugru etniskās grupās. Salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu mainījās reliģiskie un mitoloģiskie priekšstati.
Dzelzs laikmetā (1. - 12. gadsimts) izveidojās atsevišķas baltu (kurši, latgaļi, sēļi un zemgaļi) un somugru (lībieši) tautības, veidojās pirmie valstiskie veidojumi. Vidējā dzelzs laikmetā (5. - 9. gadsimts) pieauga kultūras kontakti ar Skandināviju, bet vēlajā dzelzs laikmetā (9. - 12. gadsimts) ar Krievzemi un Vācu zemēm. Dzelzs laikmetā pieaugot iedzīvotāju skaitam notika sabiedrības noslāņošanās.
Pirmās ziņas par būvēm sniedz atradumi vēlā paleolīta apmetnē Salaspils Laukskolā, taču akmens laikmetā cilvēki ilgstoši nedzīvoja vienā vietā, tāpēc plašāka informācija par celtniecības tradīcijām Latvijas teritorijā ir pieejama sākot ar neolīta posmu. Vislabāk izpētītā agrā neolīta apmetne ir Užavas Sārnates apmetne, kur atklātās ēku paliekas liecina, ka mītnes veidotas no vertikāli zemē iedzītiem mietiem. Tās bijušas četrstūrainas vientelpu, retāk divtelpu būves ar pavardu vidū. Vidējā neolītā celtās ēkas bijušas no stāvkokiem celtas taisnstūras būves ar akmens krāvuma pavardu vidū. Vēlajā neolītā saglabājās līdzīgas konstrukcijas ēkas, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu kļuva lielākas izmēros un ar starpsienas palīdzību ēku sadalīja divās telpās.
Agro metālu laikmetā parādījās pirmās nocietinātās apmetnes jeb pilskalni. Šādām apmetnēm parasti izmantoja atsevišķi stāvošus paugurus, morēnu grēdu galus ar stāvām nogāzēm un upju sateces vietās izveidojušos pakalnus. Kopumā konstatēts vairāk kā 40 agro metālu laikmeta pilskalni. Senāko apmetņu aizsardzībai izmantoja vienkāršu koka sētu, bet vēlāk jau pamatīgākas stāvkoku sētas un zemes vaļņus. Seno pilskalnu platība bija neliela, apmetnē izvietojās 8 - 12 dzīvojamās un saimniecības ēkas. Pašās agro metālu laikmeta beigās Ķivutkalna pilskalnā konstatētas senākās guļbūves ēkas paliekas.
Agrajā dzelzs laikmetā samazinājās nocietināto apmetņu īpatsvars, taču daļa no tiem turpināja pastāvēt. Raksturīga agrā dzelzs laikmeta apmetne ir Zvirgzdenes Kivtu apmetne, kur konstatētas guļbūves tehnikā celtas dūmistabas tipa ēkas. Vidējā dzelzs laikmetā atkal pieauga nocietināto apmetņu skaits. Pilskalnu tuvumā parasti atradās kas līdzīgs nelieliem ciemiem. Parādījās arī jauns apmetņu veids - ezerpilis. Šajā laika celtās ēkas bija guļbūves, kuru apsildīšanai būvēja akmens krāvumu krāsnis. Vēlajā dzelzs laikmetā pilskalnus papildus nocietināja - būvēja apjomīgus vaļņus, pastāvināja kalnu nogāzes, veidoja terases. Raksturīgs mājokļu tips vēlajā dzelzs laikmetā bija ar ēkas vidū novietotu dzīvojamo telpu, kur vienā gaļa pievienots slēgts priekšnams, bet otrā daļēji vai pilnīgi slēgta saimniecības papildtelpa.[1]
Senākie tēlotājmākslas paraugi ir tematiski zīmējumi uz kaula un raga priekšmetiem. Tie sastopami galvenokārt Kundas kultūras laikā. Latvijas teritorijā atrasti divi šai kategorijai pieskaitāmi darbi – viens ir dzīvnieka attēla gravējums uz kaula dunča, kas atrasts Užavas upē, bet otrs – cilvēka figūras gravējums uz kaula plāksnītes, kas atrasta Lubānas Zvidzes apmetnē. Kā mezolītam, tā neolītam raksturīga kaula un raga priekšmetu ornamentēšana ar svītriņām, skujiņām, krustojumiem, līkločiem, robojumiem un citu. Senākais saglabājušais kokgriezums ir no neolīta. Užavas Sārnates apmetnē iegūtais cilvēka tēls bija iecirsts koka stumbrā. Neolītā visizplatītākie mākslas darinājumi bija griezumi no kaula un raga. Visbiežāk atveidoja ūdensputnus un zivis, retāk – alnis, lācis, cauna, kā arī citi dzīvnieki un rāpuļi. Retāk sastopamas cilvēku plakanskulptūras un apaļskulptūras. Izcilākās no tām ir Sēļu Zvejnieku kapulaukā atklātā sievietes plakanskulptūra un Lubānas Aboras I apmetnē vīrieša apaļskulptūra. Vidējam neolītam raksturīga māla sīkplastika. Mālā veidotās cilvēku figūras bija ļoti vienkāršotas. Uzskata, ka šīs māla figūriņas saistītas ar mājas pavarda kultu. Zināmas arī māla dzīvnieku skulptūras – pīles, mežacūkas. Par vienu no interesantākajiem Latvijas akmens laikmeta mākslas paraugiem uzskata cilvēku un dzīvnieku dzintara figūras. Vienīgais no izņēmumiem ir Užavas Sārnates apmetnē iegūtais aļņa galvas atveidojums.[2]
Turpmāk agro metālu un dzelzs laikmetā plastiskie darinājumi nav atrasti. Dzelzs laikmetā, mainoties cilvēku reliģiskajiem ticējumiem, mainījās arī ornamenta formas un to lietojums. Rotaslietas izdaiļoja ar saules un mēness simboliem. Iecienītas rotas vija lunulu un trīsstūra veida piekariņi. Kopš 6. gadsimta p. m. ē. Latvijas teritorijā novērojama Skandināvijas zvēru stila ietekme. Vidējā dzelzs laikmetā populāra rota bija stopsakta, bieži dekorēta ar stilizētām zvēru galvām. Vēlā dzelzs laikmeta dekoratīvo mākslu raksturo kuršu, lībiešu, latgaļu, sēļu un zemgaļu rotas - kaklariņķi, aproces, gredzeni, saktas, rotadatas, piekariņi un cits. Tās darināja no bronzas, alvas un svina sakausējuma, retāk no sudraba. Gan rotaslietas, gan praktiskie lietojamo dzelzi, koka, māla un akmens izstrādājumus dekorēja ar ģeometrisko ornamentu, kas raksturīgs Latvijā teritorijā dzīvojošajām tautām - svītrām, taisno un slīpo krustu, apli jeb saulīti, trīsstūri, rombu, viļņainu līniju.[1]
13. gadsimtā krusta kara rezultātā Latvijas teritorija nonāca Romas pāvesta un Svētās Romas impērijas pakļautībā. Latvijas un Igaunijas teritorijā izveidoja valstisko veidojumu - Livoniju. Turpmākajos gadsimtos vēstures attīstība noritēja zemes un varas sadalē starp Rīgas arhibīskapu un Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeni. 16. gadsimtā no Svētās Romas impērijas Latvijas teritorijā ienāca reformācijas idejas.
Sākoties viduslaikiem Latvijas teritorija iekļāvās Rietumeiropas mākslas apritē. Livonijā dominēja vācu kultūras reģionu un kristietības ietekme. Stilistiski noteicošie bija romānikas un gotikas iespaidi. Vēsturisko stilu nesēji bija ieceļotāji, un viduslaiku mākslas tendences ienāca gan ar mūku ordeņu palīdzību, gan pa Hanzas savienības ceļiem.Ģeogrāfiski ciešākie sakari bija ar Vācu zemēm un Skandināviju. Māksla viduslaikos pārsvarā tapa kolektīvi un bija anonīmi. Mākslinieks pēc sabiedriskā statusa bija amatnieks, kas pārsvarā strādāja pēc paraugiem.
Glezniecība Latvijā viduslaiku posmā bija ļoti vāji attīstīta, un lielākoties tajā dominēja reliģiskā tematika. Pašas senākās ir monumentālās glezniecības liecības pilīs un baznīcās. Rīgas Doma ziemeļu portālā atklāti gotiskais gleznojums ar Marijas kronēšanas ainu (14. gadsimts). Ventspils pilī atklāti 15. - 16. gadsimta sienu gleznojumi. Cēsu ordeņa pilī fragmentāri saglabājusies bībeliskā ainā, kur attēlota čūska, Ādams un stilizēta ābele (15. gadsimta beigas). 15. gadsimtā stājglezniecības sākumi saistāmi ar ievestajiem apgleznotajiem virotņu altāriem.
Viduslaiku tēlniecības zināmo darbu skaits ir neliels, ko noteikuši vēsturiskie apstākļi, kad vēlākajos gadsimtos daudzi no šiem darbiem gājuši bojā. Tēlniecības darbus veidoja akmenī un pārsvarā tie bija saistīti ar sakrālo būvplastiku. Saglabājies arī neliels skaits koka skulptūru. Rīgas Domā saglabājies lielākais skaits būvplastikas - 300 kapiteļu rotājumu. Izcils viduslaiku mākslas paraugs ir Rīgas Doma baznīcas ziemeļu perspektīvais portāls, kas bagātīgi rotāts ar reljefu joslām kolonnu kapiteļos. Nozīmīgi šī laika laicīgās akmens tēlniecības pieminekļi ir divi reljefi: ordeņa aizbildnes Sv. Jaunavas Marijas atveids "Madonna ar bērnu" un "Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs", kas atrodas pie Rīgas pils ziemeļu ieejas. Divi reljefi kādreiz rotājuši arī Melngalvju nama ieeju.
Viduslaikos baznīcu altārus rotāja skulptūras, kanceļu rotājumi un citi dekoratīvi darbi, ko darināja no koka, krāsoja un zeltīja. Rakstītie avoti vēsta, ka koktēlniecības darbi bijuši arī rātsnamos un pilīs. Senākās viduslaiku koka skulptūras gan Latvijā, gan visā Austrumbaltijas reģionā ir trīs koka tēli no Roņu salas: "Marija ar bērnu", "Dievmāte" un "Bīskaps" (ap 1320). Viens no iespaidīgākajām viduslaiku skulptūrām ir krucifikss "Triumfa krusts" no Svētās Jēkaba baznīcas.
.jpg)
Arhitektūrā par būtiskāko jauninājumu kļuva mūra celtniecība. No akmens un ķieģeļiem galvenokārt būvēja nocietinātas pilis un nozīmīgākās baznīcas, taču vairumu ēku joprojām cēla no koka. Viduslaikos Latvijas teritorijā uzbūvēja vairāk nekā 100 mūra piļu. Vecākās no tām ir Ikšķiles pils (1185 - 1186) un Salaspils Mārtiņsalas pils (1186 - 1195), kas būvētas kā kastelas tipa cietokšņi. Otrs cietokšņu tips pēc kā cēlas pilis Latvijā bija donžons. Iespaidīgākais no tiem ir Turaidas pils (13. gadsimts). Vissarežģītākais no cietokšņu tipiem bija konvents kā stilistiski vistīrākais piemērs ir Rīgas pils (1330 - 1354).
Līdz ar Latvijas iedzīvotāju pievēršanu kristīgajai ticībai Latvijas teritorijā sāka būvēt baznīcas, un līdz 16. gadsimtam uzceltas apmēra 80 baznīcas, no kā divas trešdaļas bija koka ēkas. Pats senākais mūra dievnams ir līdzās Ikšķiles pilij celtā baznīca, kas bija tipiska romānikas celtne. Romānikas stilu pārstāv arī Rīgā uzceltā Svētā Jura baznīca. Izcilākais viduslaiku sakrālās arhitektūras piemineklis ir Rīgas Doms, kam saskatāmas gan romānikas, gan gotikas iezīmes. Savukārt gotikas stila uzplaukuma piemērs ir Svētā Pētera baznīca.
Latvijas arhitektūras vēsturē pieņemts viduslaiku posmu dalīt vairākos īsākos. Pirmajā posmā (12. gadsimta beigas - 13. gadsimta pirmā trešdaļa) Latvijas teritorijā ienāca Rietumeiropas būvtipi un radās pirmās mūra celtnes. Ēkās pieticīgā veidā izpaudās vēlās romānikas stils. Otrajam posmam (13. gadsimta otrā trešdaļa - 14. gadsimta sākums) raksturīga jau plaši izvērsta mūra celtniecība. Ēkās parādās gotikas stila elementi - smailloka arkas, arkatūras, ribu velves u.c. Iezīmējās arī pirmās vietējās mūra arhitektūras īpatnības. Trešais posms (14. gadsimta vidus - 16. gadsimta vidus) bija gotikas stila uzplaukums, kurā ēkās plaši lietotas gotiskas konstrukcijas un dekoratīvās formas.[1]
1561. gadā Livonijas kara rezultātā beidza pastāvēt Livonija. Latvijas teritorija nonāca Polijas sastāvā, un tika sadalīta divās daļās - Pārdaugavas hercogistē un Kurzemes - Zemgales hercogistē. 1600. gadā sākās Poļu - zviedru karš (1600 - 1629) kā rezultātā Vidzemes teritoriju pievienoja Zviedrijas karalistei. Nemitīgie kari bija nelabvēlīgi kultūras, tajā skaitā mākslas attīstībai. Šo vēsturisko apstākļu dēļ renesanse ļoti vāji izpaudās Latvijas mākslā. Savukārt spilgtāk Latvijas mākslā izpaudās manierisms. Plaši pielietoja manierismam raksturīgos ornamentus.
Renesanses un manierisma posmā Latvijas teritorijā gleznotāji pārsvarā ieceļoja no citām vietām Eiropā, atnesot līdzi to skolu tradīcijas, kuru ietekmē viņi bija veidojušies. Tādējādi glezniecības tradīcijas šajā laikā bija visai nevienmērīgas. 1638. gadā Rīgā apstiprināja krāsotāju cunfti, kurā tika reģistrēti ar gleznotāji, galvenokārt iebraucēji no Vācijas pilsētām. Paralēli Latvijā strādāja ar cunfti nesaistīti mākslinieki un amatnieki.
Glezniecībā dominēja altārgleznas un portreti, ieviesās eļļas tehnika. Nozīmīgākā altārgleznas ir "Pasā maltīte" (16. gadsimta beigas) Bauskas Svētā Gara baznīcā un "Golgāta" (1614) Tērvetes (Kalnamuižas) baznīcā. Izcilākais manierisma paraugs portretu glezniecībā ir "Kurzemes hercoga Vilhelma portrets" (1615). 17. gadsimtā aizsākās arī birģeru portretu tradīcijas, ko spēcīgi ietekmēja holandiešu reālisms.
Manierisma laika tēlniecības paraugi atrodami galvenokārt baznīcu interjeros. Dekoratīvajā tēlniecībā plaši izmantoja manierisma laikmetā radītos jaunos ornamentālos motīvus. Manierisma laika tēlniecības darbi saglabājušies Kurzemes un Zemgales lauku baznīcā, kā arī Jelgavas Svētās Trīsvienības, Liepājas Svētās Annas un Kuldīgas Svētās Katrīnas baznīcā. Izcilākie manierisma laika baznīcu iekārtas priekšmeti atrodami Ēdoles, Zlēku un Jaunpils baznīcās. Manierisma laika darbi saglabājušies arī Rīgas Domā. Izcils manierisma dekoratīvās būvplastikas piemineklis ir Ekes epitāfija Ekes konventa nama fasādē. Cilnī attēlots Jaunās Derības motīvs par Kristu un grēcinieci, iespējams, darinājis kāds Nīderlandes vai Vācijas tēlnieks, bet dekoratīvo apmali – Rīgas būvmeistars un tēlnieks B.Bodekers.
Laicīgajā tēlniecībā visvairāk saglabājušies dzīvojamo ēku durvju portālu plastiskie rotājumi. 16. gadsimta beigās populārs kļuva ieejas daļas rotājums ar reljefiem. Krāšņākais portāls rotājis māju Lielajā Monētu ielā 11 Rīgā (17. gadsimta 2. puse), taču tas nav saglabājies līdz mūsdienām. Manierisma portāli rotājuši arī namu Doma laukumā 7 un bijušo Ūlenbroka namu. Krāšņi rotātā bija arī Melngalvju nama fasāde.
1589. gadā Nikolajs Mollīns atklāja pirmo tipogrāfiju Latvijas teritorijā. Tipogrāfijas atklāšana veicināja iespiedgrafikas attīstību šajā laika posmā. Grāmatās greznākā bija titullapa, to rotāja ar ornamentālām joslām, sižetiskām un heraldiskām kompozīcijām, ģerboņiem, dekoratīvām vinjetēm un iniciāļiem, dažkārt ievietoja arī portretus. Manierisma ietekme grāmatu rotājumā parādījās ap 17. gadsimta 20. gadiem, kad tipogrāfi sāka izmantot šim stilam raksturīgos ornamentus. Reliģiska rakstura izdevumos visizplatītākās bija sižetiskas Bībeles ilustrācijas.
Ievērojams stājgrafikas paraugs ir Heinriha Tūma vara grebums - Rīgas panorāma, kas 1612. gadā iespiesta N.Mollīna tipogrāfijā.[1]
Nav saglabājies daudz renesanses un manierisma arhitektūras paraugu. Raksturīgi šī laika arhitektūras piemēri ir Melngalvju nama pārveidojumi un Rīgas Svētā Jāņa baznīcas piebūve. Manierisma paraugi ir arī Neretas luterāņu baznīcas (1584–1593) astoņstūrainā torņa mūra augšējā daļa, Kuldīgas Svētās Katrīnas baznīcas (1655–1665) astoņstūraina torņa augšējā daļa, atsevišķas iezīmes saskatāmas arī Jelgavas Svētas Trīsvienības baznīcas griestu daļā.
Pilis šajā laikā sāka zaudēt cietokšņa funkcijas un ieguva vairāk reprezentatīvu raksturu. Par nozīmīgākajiem manierisma paraugiem piļu arhitektūrā uzskatāmas Kurzemes hercogu piļu pārbūves Jelgavā un Bauskā. 17. gadsimtā vēl reti būvēja atklātus muižu ansambļus, bet par agrīniem piemēriem uzskatāmi Bornsmindes kungu māja (1590) un Bramberģes kungu māja (17. gadsimta sākums).
No sabiedriskajām ēkām kā manierisma laika piemēri bez Melngalvju nama pārbūves jāmin arī Ekes konventa ēka (1594 - 1596) un Trīs Brāļu vidējā dzīvojamā ēka (17. gadsimta sākums).
17. gadsimta beigas un 18. gadsimta pirmā puse, kad parādījās un attīstījās baroka un rokoko stili, Latvijas teritorija bija sadalīta trīs atsevišķās daļās (Zviedru Vidzemē, Poļu Latgalē un Kurzemes un Zemgales hercogistē), katrai no tām attīstoties atšķirīgi. Kurzemes un Zemgales hercogiste savu augstāko uzplaukumu sasniedza hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642 - 1682), kad viņš izvērsa aktīvu saimniecisko darbību. Taču nākamie hercogi nespēja izvērst tik aktīvu saimniecisko darbību un situācija mainījās vienīgi, kad par jauno hercogu kļuva Ernsts Johans Bīrons. Kā Krievijas imperatores Annas I favorītam hercogam bija piekļuva lieliem naudas līdzekļiem kas ļāva vērienīgi izvērst piļu celtniecību.
Vidzemē nonākot Zviedrijas pakļautībā nostiprinājās luterānisms un norisinājās agrārā reforma. 17. gadsimta beigas Vidzemē bija relatīva miera un uzplaukuma periods, bet to pārtrauca Lielais Ziemeļu karš (1700 - 1721) kā rezultātā Vidzemes teritorija nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Kara laikā Vidzemes teritoriju spēcīgi skāra arī mēris, tāpēc atkopšanās no tā sekām notika gausi.
Latgalei atrodoties Polijas pakļautībā vadošā loma bija poļu un pārpoļotajai vācu muižniecībai. Spēcīga loma Latgales kultūrā bija katoļu baznīcai un jezuītu ordenim. Baroka kultūra Latgalē attīstījās ciešā saiknē ar Poliju, kā arī ar Eiropas dienvidu zemēm - Austriju un Itāliju.
Baroka un rokoko izplatību veicināja ieceļojušie ārzemju mākslinieki un amatnieki. Aristokrātiskās kultūras attīstība rosināja glezniecības uzplaukumu Kurzemes hercogistē, kur galma vajadzībām algoja profesionāli spēcīgākus māksliniekus. Kurzemē baroka stilistiskās īpatnības izpaudās stiprāk, Vidzemē mērenāk. Šajā laikā izteiktāk nodalījās laicīgā un sakrālā glezniecība. 18. gadsimtā pacēlumu piedzīvoja Latgales glezniecība, kas galvenokārt koncentrējās baznīcās. Rokoko 18. gadsimta pusē, spēcīgāk izpaudās Kurzemes un Latgales glezniecībā. Galvenie pasūtītāji bija Kurzemes hercogi, vietējā muižniecība, garīdzniecība un turīgākās birģeru aprindas.
Ziemeļeiropas raksturīgās birģeru portreta tradīcijas visspilgtāk izpaudās Rīgas portretu glezniecībā. Rīgas pilsoņu portreti pārsvarā bija cunftes meistaru darbi. Raksturīgs ir, piemēram, "Mazās ģildes eltermaņa Hansa Bartela portrets". Ievērojams ir arī Rīgas Sv.Jāņa baznīcas mācītāja Gregoriusa Ulriha portrets (1689). 17. gadsimta sakrālajā un laicīgajā glezniecībā parādījās grupu portreti. Baznīcu mākslā tie bija raksturīgi epitāfijām, tāda ir, piemēram, Rīgās rātskunga Johana Kokena fon Grīblata ģimenes epitāfija (1653). Saglabājušies arī daži žanriski grupas portreti - "Rīgas rātes sēde" un "Rīgas pilsētas kases kolēģijas sēde" (17. gadsimta 60. gadi).
Baroka laikam raksturīgi reprezentatīvi aristokrātu parādes portreti. Latvijā tas visspilgtāk izpaudās Kurzemes hercogistes galma glezniecībā. Saglabājies samērā maz muižnieku portretu, bet viens no šādiem piemēriem ir Johana Reinholda fon Patkula portrets (ap 1700). Kurzemes muižniecībā iecienīts portretists Leonhards Šorers, kas vairākkārt portretēja hercogu Ernstu Johanu Bīronu. Hercoga Pētera Bīrona galma gleznotājs bija Frīdrihs Hartmanis Barizjens. Viens no pazīstamākajiem viņa darbiem ir Kurzemes hercoga Pētera portrets. F. H. Barizjens gleznojis arī hercogiem Doroteju ar viņas meitām Vilhelmīni un Paulīni.
Latgalē izplatītas bija poļu glezniecības tradīcijas. Tipisks piemērs ir Mihala Rika portrets (1772). Krāslavas baznīcā apskatāmi Konstantīna Ludvika Plātera un Augustes Plāters portreti (1760 - 1762).
.jpg)
Baroka laikā tēlniecībā iezīmējās dažas lokālās īpatnības. Baznīcu iekārtas turpināja darbināt no koka. Skulptūras baznīcas bieži kombinēja no vairākiem gabaliem, krāsoja un zeltīja. Sastopami arī akmens kalumi - gan dekoratīvi, gan memoriāli. Latgalē interjeru dekoratīvos elementus, kā arī figurālo tēlniecību veidoja no stuka masas.
Kurzemē baroka stila pamatiezīmes redzamas Kuldīgas Svētās Katrīnas baznīcas iekārtojumā. Krāšņi baroka stilā ir dekorēts Liepājas Svētas Annas baznīcas altāris. Krāšņi baroka stilā veidots Lestenes baznīcas iekārtojums. Baroka stilā dekorētas ērģeles atrodamas Ugāles baznīcā. Baroka tēlniecības darbu paraugi Kurzemes baznīcās saglabājušies arī Kandavā, Durbē, Sakā, Usmā, Vārmē, Piltenē, Apriķos un Kuldīgas katoļu baznīcā. Savukārt, Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcā vislabāk izpaužas vēlākā rokoko stila iezīmes.
Vidzemē un Rīgā tēlniecības attīstībai nebija labvēlīgu apstākļu. Ietekmes nāca no Dancigas Vācijā, Nīderlandes un Zviedrijas. Agrīnākie barokālie altāri ir Svētā Jēkaba un Svētā Pētera baznīcā Rīgā. Vēlāk barokā stilā veidoti altāri arī Svētā Jāņa baznīcas Rīgā, kā Apeskalna un Alūksnes baznīcās.
Latgalē baroka sakrālās tēlniecības raksturs bija atšķirīgs. To no teica katoļu baznīca, kam raksturīgi bija lai baznīcas iekštelpā būtu krāšņi vizuālie efekti. Nozīmīgākais baroka tēlniecības paraugs Latgalē ir Pasienes baznīcas iekārta. Baroka tēlniecība saglabājusies arī Aglonas bazilikā, Piedrujas un Dagdas katoļu baznīcās.
Baroka laikā uzplauka arī laicīgā tēlniecība. 17. gadsimta un 18. gadsimta mijā Rīgā veidoja krāšņus ēku portālus. Greznākie ir Dannenšterna nama un Reiterna nama portāli. Saglabājies arī samērā daudz rokoko stilā veidotu durvju vērtņu. Krāšņi baroka un rokoko dekoratīvie rotājumi bija arī piļu interjeros. Latvijā ievērojamākais ir Rundāles pils interjers.
Galvenās liecības par grafikas attīstību joprojām sniedz grāmatu noformējums. Laikā līdz Lielajam Ziemeļu karam palielinājās grāmatu produkcijas apjums, ko nodrošināja jaunatvērtās tipogrāfijas. Nozīmīgākās bija Johana Frīdriha Hartknoha un Johana Frīdriha Stefenhāgena spiestuves. Grafiskajos darbos 18. gadsimta sākumā parādās tieksme pēc telpiskuma.
18. gadsimta 60. gados grāmatu noformējumā parādījās rokoko elementi: vinjetes ar ziediem, mūzikas instrumentiem, groziņiem, vāzēm, gliemežnīcas motīvu un pastorālām ainām. Ar rokoko vinjetēm rotāja racionālo literatūru, bet baroks dominēja reliģisko izdevumu jomā.
18. gadsimtā palielinājās zīmējumu izplatība. Iecienīti šajā laikā kļuva piemiņas albumi, kuros veltījumus papildināja zīmējumi. Nozīmīgs darbs ir Gotharda Frīdriha Stendera "Bildu ābice" (1787), kas veidota pēc autora paša zīmējumiem.
Baroka posmu Latvijas arhitektūrā iedala trīs periodos - agrajā barokā (17. gadsimta 50. gadi - 18. gadsimta 30. gadi), kad vēl izpaužas viduslaiku un manierisma elementi, attīstītajā barokā (18. gadsimta 30. -60. gadi), kad radušies nozīmīgākie stila piemēri, un vēlajā barokā (18. gadsimta 60. - 80. gadi), kad baroku stilu pamazām nomaina klasicisms.
Piļu un muižu arhitektūrā baroka stils Latvijā nesasniedza tādu spožumu, kāds bija raksturīgs šī stila pilīm Rietumeiropā, taču atrodami atsevišķi izcili šī stila piemēri. Pirmie muižu ansambļi, kas atbilda baroka principiem Latvijā sāka parādīties tikai 18. gadsimta 30. gados. Vidzemē viens no šādiem pirmajiem ansambļiem bija Ungurmuiža (ap 1732. gadu). Lielākā daļa Vidzemes muižu kunga māju bija koka celtnes, bet arī mūra celtnēs stila izpausmes bija minimālas. Kurzemē pirmais lielākais pēc baroka principiem veidotais muižas ansamblis bija Tāšu muiža. Raksturīgs baroka laika muižas kungu māja ir Apriķos (1745). Ap 18. gadsimta vidu Kurzemē radās arī vairāki iespaidīgi muižas ansambļi - Zlēku, Kabiles, Puzes, Sakas, Popes un citi. Iespaidīgākās baroka laika celtnes Latvijā ir Kurzemes hercoga rezidences - Jelgavas un Rundāles pilis. Baroka stilā celtas arī hercoga atpūtas rezidences Vircavā, Svētē, Zaļeniekos un Lustē. Latgales nozīmīgākā baroka laika pils ir Krāslavas pils.
Daudz atšķirīgāka dažādos Latvijas novados ir baroka baznīcu arhitektūra. Kurzemē baznīcu arhitektūrā no Rietumeiropas ienākušais baroks sadūrās ar vietējām tradīcijām. Tipiski baroka dievnami Kurzemē ir Ēdoles (1697) un Apriķu (1710) baznīcas. Spožs baroka stila paraugs Kurzemē ir Liepājas Svētās Trīsvienības baznīca. Itāļu baroka ietekmē Kurzemes un Zemgales hercogistē celta Skaistkalnes baznīca (1692). Vidzemē salīdzinājumā ar Kurzeme uzcēla daudz mazāk dievnamu. Liela loma Vidzemes baznīcu arhitektūrā bija Ziemeļeiropas un Skandināvijas ietekmei. Par nozīmīgāko baroka stila izpausmi kļuva Svētā Pētera baznīcas torņa pārbūve. Baznīcu celtniecība stipri atšķirīga bija Latgalē, kur vadošā loma bija katolicismam. Lielo baznīcu celtniecība Latgalē sākās 18. gadsimta vidū. Baroka arhitektūras piemēri Latgales baznīcu arhitektūrā ir Piedrujas baznīca (1759 - 1774), Aglonas bazilika (1768 - 1800), Pasienes baznīca (1761 - 1768), Krāslavas Svētā Ludviga baznīca (1767) un citas.
Pilsētbūvniecībā spilgtākie baroka laika piemēri ir Reiterna nams (1684 - 1688), Dannenšterna nams (1694 - 1696), Mencendorfa nams un O. fon Fītinghofa nams R.Vāgnera ielā, Rīgā.[1]
.jpg)
_-_panoramio.jpg)
18. gadsimta beigās visa tagadējās Latvijas teritorija tika pievienota Krievijas Impērijai, taču vēl 19. gadsimtā saglabājās reģionālās atšķirības. Nozīmīgākie 19. gadsimta sākuma mākslas centri bija Rīga un Jelgava, kur jau 1775. gadā bija nodibināta Pētera akadēmija (vēlāk — Jelgavas ģimnāzija). Rīgā periodiski parādījās ārzemju mākslas izstādes. Pirmā Baltijas mākslinieku izstāde notika 1842. gadā Melngalvju namā. Daudzi mākslinieki brauca izglītoties uz ārzemēm — parasti Tērbatu vai Pēterburgu. Muižniecība nodarbojās arī ar mākslas darbu kolekcionēšanu (izcilākās — Kurzemes hercoga, Rīgas rātskunga kolekcijas).
18. gadsimta 2. pusē Latvijas teritorijā ienāca klasicisms, kas nomainīja baroku un rokoko. Latvijā klasicisms ienāca no Krievijas un Vācijas. Salīdzinājumā ar baroka laiku mākslas un arhitektūras līmenis paaugstinājās, bet kopumā tomēr saglabājās provinciāls raksturs. Klasicisms izpaudās visās tēlotājmākslas jomās, bet glezniecībā un grafikā parādījās arī romantisma iezīmes. Latvijā bija sastopams arī vācu kultūrai specifiskais mākslas virziens bīdermeijers, kam raksturīgas detaļas, pilsoniska romantika un ikdienišķums.
Šajā laikā arvien lielāku nozīmi ieguva stājglezniecība. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijas Impērijai pazuda vietējais galms, kas piesaistīja ārzemju gleznotājus. Līdz ar pievienošanos Krievijas Impērijai pastiprinājās krievu mākslā valdošo vēsmu ietekme. Stājglezniecībā 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā saplūda klasicisms un romantisms. Klasicisms kļuva par visa 19. gadsimta akadēmiskās mākslas pamatu. Klasicisms veicināja aktīvāku pievēršanos mitoloģisku un vēsturisku ainu glezniecībai. 19. gadsimts bija raksturīga vecmeistaru atdarināšana vai kopēšana. Stājglezniecībā populārākā bija portretu glezniecība. Par otro populārāko žanru kļuva ainava. Apgaismības idejas rosināja interesi par apkārtējo vidi. Mākslinieki meklēja ideālas klasicisma ainavas, populāri bija Itālijas skati. Klasicismā pievērsās arī mitoloģijai un vēsturiskajam žanram.
Lielu nozīmi šajā laikā ieguva arī ainavu glezniecība, kurā figurēja gan romantizētas svešzemju ainavas, gan glezniecības kanoniem piemērotu vietējo ainavu gleznojumi. Nozīmīgākie šī laika mākslinieki bija Johans Heinrihs Baumanis, kas pārsvarā gleznoja animālijas, romantisma stilā gleznoja Johans Lēberehts Eginks, Karls Gothards Grass, Johans Samuels Benedikts Grune un citi.
Tēlniecībā parādījās ar skulptūrām rotāti kapu pieminekļi, dārzu un parku dekoratīvās skulptūras, pilsētu pieminekļi. Tēlniecībā dominēja klasicisms. Lielākoties tēlniecības darbus importēja no Krievijas un Vācijas. Parādījās pirmie akadēmiski izglītotie vācu tēlnieki, taču viņi pasūtījumu meklējumos devās uz Vāciju vai Pēterburgu. Laika gaitā arvien lielāku nozīmi ieguva privātpersonu pasūtījumi, šeit minams barons Oto Hermanis fon Fītinghofs, kas savus īpašumus rotāja ar skulptūrām.
Latvijā tādu slavenu tēlnieku darbi kā Johana Gothrīda Šadova, Kristiāna Daniela Rauha un Bertela Torvalsena. Ievērojamākais vietējās izcelsmes tēlnieks bija Eduards Šmits fon der Launics, kurš gan lielāko daļu savu mūža pavadīja ārpus Latvijas teritorijas. E. Š. fon der Launica agrīnais darbs ir hercogienes Dorotejas piemineklis.
19. gadsimta 1. pusē ampīra stilā cēla pieminekļus un memoriālās būves. Latvijā ir tapuši tikai divi šādi memoriāli objekti. Savulaik Rīgā Pils laukumā atradās 1812. gada Uzvaras kolonna, kas iemūžināja Krievijas uzvaru par Napoleonu. Otrs piemineklis ir Aleksandra vārti, celti par godu cara Aleksandra I uzvarai pār Napoleonu.
19. gadsimta sākumā grafikas attīstību un izplatību ietekmēja jaunatklātās iespiedtehnikas un strauji augošais izglītoto cilvēku skaits, kā rezultātā palielinājās grāmatu un stājgrafikas apjoms. 18. gadsimta beigās grafikā parādījās klasicisma izpausmes, taču salīdzinājumā ar arhitektūru un tēlniecību, tās nebija tik izteiktas.Jaunā stila iezīmes vairāk atrodamas grāmatu noformējumā - apdare kļuva vienkāršāka salīdzinājumā ar baroku, izzuda rotājums, noformējumam izmantoja antīkās mākslas motīvus un horizontālas līnijas. 19. gadsimta sākumā grafikā ienāca romantisma tendences - zīmējumi ar drupām, ainavas ar krāšņiem mazliet mežonīgiem skatiem. Raksturīga 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta parādība bija siluetzīmējumi, tāpat raksturīgi šim laika bija ceļojumu zīmējumi.
18. gadsimta beigu grafiku var iedalīt divās grupās. Vienu pārstāv Karls Gothards Grass, Johans Lēberehts Eginks, Johans Samuels Benedikts Grune, Teodors Heinrihs Rikmanis un citi, kas zīmēja pilis un pilsdrupu skatus. Šie mākslinieki ieguvuši specializētu augstāko izglītību. Otru grupu pārstāv Johans Kristofs Broce, Hermanis Frīdrihs Vēbers un citi kas zīmēja arhitektūras pieminekļus, pilis un drupas, kas savu personisko interešu vadīti pievērsušies grafikai.
.jpg)
Klasicisms visizteiktāk izpaudās arhitektūrā, kas izmantoja no antīkā laikmeta pārņemtās arhitektūras formas. Rīgas celtniecībā izpaudās arī vēlā klasicisma forma - ampīrs. Pirmā no agrīnā klasicisma stilā celtajām celtnēm Rīgā bija jaunais Rātsnams (1750 - 1765). 18. gadsimta 2. pusē Rīgas arhitektūrā izpaudās krievu klasicisms, ko veicināja plašā celtniecības kampaņa. 18. gadsimta 70. gados Rīgas arhitektūrā ienāca birģeru klasicisms. Visvairāk birģeru klasicismu izkopa Rīgas būvmeistars Kristofs Hāberlands. K. Hāberlands visvairāk būvēja dzīvojamās ēkas - Vecpilsētas ielā 7, Teātra ielā 6, Šķūņu ielā 17, Anglikāņu ielā 5. Pēc K. Hāberlanda projekta celts arī Rīgas rātskunga J. H. Holandera nams, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. K. Hāberlands veidojis arī Rīgas pilsētas bibliotēkas kolonnu zāli. Klasicisms Rīgas arhitektūrā uzplauka 19. gadsimta sākumā. No 1799. līdz 1801. gadam uzcēla Pēterburga arhitekta F. Demercova projektēto Artilērijas arsenālu. Ampīra stilā celtā viens no spilgtākajiem piemēriem ir Rīgas muitas noliktavas ēka (1828 - 1832). Klasicisma stilā celtas arī daudzas Pierīgas muižiņas, piemēram, Bišu muiža, Bloka muiža un citas.
Klasicisma iezīmes atrodamas arī citu pilsētu apbūvē, piemēram, Daugavpilī cietokšņa ēkās (1816 - 1830), Jelgavā Academia Petrina ēkā, Mēdemu pilsētas namā un Cēra viesnīcā.
Atšķirīgi dažādos Latvijas novados attīstījās muižu arhitektūra. Vidzemes muižu arhitektūru lielā mērā ietekmēja Rīga.Vairumu muižu ēku būvēja pēc K. Hāberlanda projektiem, piemēram, Ikšķiles un Carnikavas muižas. Klasicisma stilā Vidzemē celtās muižas ir arī Ziemeros, Ozolmuižā, Mazsalacā, Ērmaņos, Zeltiņos, Oleros, Vecpiebalgā un citur. Kurzemē klasicisma stila piemēri ir Kaucmindes, Iļģu, Spāres, Elejas, Mežotnes, Kazdangas, Blīdenes, Durbes, Vandzenes, Snēpeles un citas muižas. Kurzemē klasicisms kļuva par vadošo stilu, kad šeit savu darbību izvērta Johans Georgs Berlics. Latgalē spilgtākais klasicisma piemērs muižu arhitektūrā ir Varakļānu pils.
Klasicisma stils ietekmēja arī baznīcu arhitektūru. Ieviesās kolonnas, pilastri, frontoni un citi klasiskie elementi baznīcu arhitektūrā. Baznīcu arhitektūrā klasicisma piemēri ir Svētā Pētera un Pāvila, Jēzus, Aleksandra Ņevska baznīca Rīgā, Alūksnes luterāņu, Katlakalna, Ventspils luterāņu, Jaunsaules, Vecsaules, Vecumnieku, Baldones, Salienas, Buknas, Bukmuižas, Brodaižu un citas baznīcas.
.jpg)
,_Elijas_iela_18,_Rīga_-_panoramio.jpg)
.jpg)
1818. gadā Kurzemē, 1819. gadā Vidzemē un 1861. gadā Latgalē tika atcelta dzimtbūšana, kā rezultātā sākās ekonomiska augšupeja, attīstījās pilsētas. Parādījās daudzi jauni celtņu tipi (stacijas, rūpnīcas), tika uzcelts liels daudzums dzīvokļu namu. Latvijas tēlotājā mākslā šajā posmā dominēja eklektisms, kas ietver arī neogotiku, neorenesansi, neobaroku u.tml.
1870. gadā Rīgā tika izveidota Rīgas Mākslas veicināšanas biedrība, kas nodarbojās ar mākslas izstāžu rīkošanu.
1872. gadā Rīgā tika nodibināta Vācu amatnieku biedrības Amatniecības skola, kur varēja apgūt ne vien amatu, bet arī mākslas pamatus, piemēram, zīmēšanu un perspektīvu; nopietnu mācību iestāžu mākslas jomā Latvijā vēl nebija, izņemot Arhitektūras nodaļu Politehnikumā, ko atklāja 1869. gadā. 1889. gadā tika izveidota Rīgas Arhitektu biedrība.
Tieši 19. gadsimta otrajā pusē sevišķi attīstījās arhitektūra. Šajā laikā Rīgā tika uzceltas vai pārbūvētas tādas celtnes kā Rīgas Birža (1852—1855, arhitekts — H. J. Bose), neogotikas stilā pārbūvētais Rīgas Lielās ģildes nams (1853—1859, arhitekts — K. A. Beine), Rīgas Pilsētas teātris (mūsdienās — Nacionālā opera; 1860—1863, arhitekts — L. Bonštets), Mazās ģildes nams (1964—1866, arhitekts — J. D. Felsko), Sv. Ģertrūdes baznīca (1864—1866, arhitekts — J. D. Felsko), Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāle (1875—1884, arhitekts — R. A. Pfūgs), Salamonska cirka ēka (1886—1889, arhitekts — J. F. Baumanis), kuras kupolā kā būvmateriāls izmantotas dzelzceļa sliedes. Pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts bija Jānis Frīdrihs Baumanis.
Latviešu glezniecību šajā laikā ietekmēja krievu mākslas attīstība, jo daudzi mākslinieki izglītojās Pēterburgā. Pēterburgas Mākslas akadēmijā šajā laikā dominēja klasicisma, romantisma un reālisma apvienojums. Tematiski visbiežāk tika gleznoti darbi ar mitoloģiskiem un vēsturiskiem sižetiem. Populārākā bija eļļas tehnika.
Šajā laikā parādījās pirmie profesionālie latviešu mākslinieki, no kuriem par nozīmīgākajiem uzskata Oto Bērtiņu un Jāni Staņislavu Rozi. Par būtiskāko gadsimta vidus latviešu mākslinieku uzskatāms Kārlis Hūns, otrs ievērojamākais 19. gadsimta latviešu mākslinieks ir Jūlijs Feders.
19. gadsimta beigās Pēterburgā, kur studēja liela daļa latviešu izcelsmes mākslinieku, tika izveidots pulciņš "Rūķis", kura mērķis bija radīt patstāvīgu latviešu mākslu un kurā iesaistījās tādi nozīmīgi mākslinieki kā Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters, Jūlijs Madernieks, Ādams Alksnis, Teodors Zaļkalns, Rihards Zariņš, Artūrs Baumanis.
Šajā laikā arhitektūrā aktualizējās jūgendstils (Rīgā gandrīz puse tās centra apbūves ir jūgendstila ēkas), kā arī tā paveids nacionālais romantisms, taču joprojām tika celtas atsevišķas eklektisma stila ēkas, piemēram, klasicisma stila Rīgas Pilsētas II teātris (tagad Latvijas Nacionālais teātris), ko pēc A. Reinberga projekta uzcēla 1900—1902. gadā, ķieģeļu neogotikas Biržas komercskola (tagadējā Latvijas Mākslas akadēmija), kas tika uzcelta 1902—1905. gadā pēc V. L. Bokslafa projekta, neobaroka Rīgas Pilsētas mākslas muzejs (tagad Nacionālais mākslas muzejs), kas tika uzcelts 1905. gadā pēc Vilhelma Neimaņa projekta.
Jūgendstila ietvaros pastiprināta uzmanība tika piešķirta namu iekštelpu veidojumam. Par prioritāti projektēšanā kļuva funkcija un stilistiskā vienotība. Jūgendstilu, it sevišķi dekoratīvo jūgendstilu, raksturo ornamenti, augu un fantastisku dzīvnieku figūras, ģeometriskas formas, apaļi logi, izliektas formas, nacionālajā romantismā — stilizēti etnogrāfiski ornamenti. Bieži jaunajās ēkās bija paredzēts arī lifts. Jūgendstilā uzcelti daudzi Rīgas īres nami. Slavenākie Rīgas jūgendstila arhitekti ir Mihails Eizenšteins, Konstantīns Pēkšēns, Eižens Laube, Reinholds Šmēlings. Paralēli jūgendstilam Rīgas arhitektūrā attīstījās arī neoklasicisms. Daudzas Mežaparka dzīvojamās mājas celtas, izmantojot gan jūgendstila, gan neoklasicisma paņēmienus.
Jūgendstila iezīmes bija manāmas arī glezniecībā paralēli reālismam un simbolismam. Parādījās arī impresionisma un postimpresionisma glezniecības elementi.
20. gadsimta sākumā parādījās arī pirmie profesionālie latviešu tēlnieki — Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns un Burkards Dzenis. Visi trīs izglītojās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā. Latviešu agrīnās tēlniecības raksturu lielā mērā noteica Matveja Čižova skola (viņš pasniedza Štiglica skolā), "Rūķis" un Ogista Rodēna darbi (visi trīs tēlnieki izglītojās arī Parīzē Rodēna darbnīcā). Tēlnieki nodarbojās ar dabas pētniecību, atainoja raksturīgo, strādāja ar bronzu un marmoru, kā arī cietajiem akmeņiem (piemēram, granītu), kurā nav iespējams attēlot sīkas detaļas.
Gadsimta sākumā latviešu glezniecība spēcīgi ietekmējās no dažādiem Eiropas modernisma virzieniem — fovisma, kubisma, krievu simbolisma, postimpresionisma, nedaudz — ekspresionisma un futūrisma. Pirmais modernisma parādībām latviešu mākslā pievērsās Voldemārs Matvejs.
1921. gadā tika nodibināta Latvijas Mākslas akadēmija, kas nozīmēja, ka radās iespēja studēt mākslu Latvijā. Paralēli iespēja studēt mākslu bija arī Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studijā, kā arī citās mākslas un amatniecības skolās un studijās. Strauji auga profesionālu mākslinieku skaits, veidojās mākslinieku grupas (piemēram, Rīgas mākslinieku grupa jeb Ekspresionistu grupa, Neatkarīgo mākslinieku vienība, "Zaļā vārna" ut.tml.).
Monumentālajā tēlniecībā 20. gadsimta pirmajā pusē darbojās tādi tēlnieki kā Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns un Kārlis Zemdega.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
