Dzimis 1880. gada 25. maijā Rīgā podnieku meistara ģimenē. Viņa tēvs (līdz 1850. gadam viņa uzvārds bija Ļuļļe[1]) bija ieceļojis Rīgā no Smiltenes, bet mātes patēvs bija Rīgas būvuzņēmējs. 1899. gadā viņš pabeidza Pētera I reālskolu Rīgā un iestājās Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā. 1900. gadā viņš sāka līdztekus strādāt Konstantīna Pēkšēna arhitektūras birojā, kur piedalījās Ata Ķeniņa skolas projektēšanā. 1904. gadā Laube devās studiju ceļojumā uz Somiju, kur iepazinās ar tautiskā romantisma stilu. Studiju gados iestājies latviešu studentu korporācijā "Selonija".
1906. gadā Laube ieguva inženiera arhitekta diplomu, bet 1907. gadā viņš izveidoja savu biroju t.s. Romanova bazārā Lāčplēša ielā 70a. Tajā atradās viņa dzīvoklis un būvbirojs, kas drīz kļuva par vienu no lielākajiem Rīgā. 1907. gadā Eižens Laube tika ievēlēts par Rīgas Politehniskā institūta docentu, lasīja lekcijas tēlotājā ģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās, kā arī vadīja nodarbības zīmēšanā un arhitektūras projektēšanā. 1909. gadā viņš devās pieredzes gūšanas ceļojumos uz Zviedriju, Dāniju un Vāciju, 1910. gadā uz Vāciju un Franciju. 1909.—1914. gadā Laube bija Rīgas pilsētas Būvvaldes arhitektūras māksliniecisko jautājumu eksperts un žūrijas komisiju loceklis.
1919. gadā viņš piedalījās Latvijas Augstskolas dibināšanā un kļuva par Arhitektūras fakultātes dekānu, 1920. gadā par profesoru. 1922. gadā Laubi uz īsu laiku iecēla par Latvijas Augstskolas rektoru. 1924.—1926. gadā viņš vadīja Latvijas Arhitektu biedrību. 1930. gadā Eiženam Laubem piešķīra arhitektūras goda doktora grādu, pēc tam viņu atkārtoti ievēlēja par LU Arhitektūras fakultātes dekānu (1932—1934, 1938—1940). 1933.—1935. gadā viņš projektēja Ķemeru viesnīcu, 1935.—1939. gadā Rīgas Latviešu biedrības nama pārbūvi, 1935.—1939. gadā Rīgas pils jaunās svētku zāles, vestibila un Triju zvaigžņu torņa projektēšanu. No 1936. gada viņš bija arhitektonisko jautājumu komisijas vadītājs Nacionālās celtniecības komitejā, viņš piedalījās pirmā speciālā arhitektūras žurnāla "Latvijas Architektūra" (1938—1940) izveidošanā.
Kaut arī viņš bija amerikāņu 19. gadsimta klasicisma piekritējs, tomēr uzskatīja, ka “internacionālās arhitektūras metodes var kalpot tehniskās arhitektūras jautājumu atrisināšanai, bet ierosinājumi cēlam skaistumam jāmeklē vēsturiskās arhitektūras materiālos”.[4]
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Laube tika atcelts no visiem amatiem un Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. No 1947. gada viņš bija Baltijas universitātes Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes profesors un dekāns (1948—1950) Hamburgā. 1950. gadā Laube pārcēlās uz ASV, kur strādāja arhitektūras projektu birojā Vašingtonas štataOlimpijā. No 1955. gadā viņš dzīvoja Oregonas štataPortlendā, kur nodevās grāmatas "Raksti par arhitektūru" rakstīšanai.
Eižens Laube mira Portlendā 1967. gada 21. jūlijā.
Rīgā ir vairāk nekā 200 Laubes projektētu namu. Savām celtnēm Laube izmantoja dabiskus materiālus — dažādas krāsas ķieģeļus, vietējās akmens šķirnes, metālu, koku. Laubes namu rotājumiem raksturīgs ziedu un ģeometriski motīvi, neparastas erkera formas ar rievotām piltuvveida pamatnēm un smailiem noslēgumiem, celtnes parasti vērstas uz augšu, izteiktas vertikālās formas. Pēc Pirmā pasaules kara beigām Eižens Laube projektēja arī Nāves salas kauju pieminekli un brāļu kapu pieminekļus Ķemeros un Slokā.
Ievērojamākie Laubes projektētie nami
Ķempeļa nams Ģertrūdes ielā 23/25 (1909. gadā uzcelta ēka ar senlatviešu pils siluetu). Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
1901. gadā — Kaminciusa nams Tallinas ielā 23 (kopā ar K. Pēkšēnu; nams ar dekoratīvā jūgendstila iezīmēm);
1903. gadā — K. Pēkšēna nams Alberta ielā 12 (kopā ar K. Pēkšēnu; nams ar romantizētām jūgendstila formām);
1905. gadā — Ata Ķēniņa ģimnāzija Tērbatas ielā 15/17 (kopā ar K. Pēkšēnu), Ķļaviņas “Mans nams — mana pils” A. Čaka ielā 26 (kopā ar K. Pēkšēnu), Elsiņa nams A. Čaka ielā 83/85;
1906. gadā — Kronvalda bulvārī 10, Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (kopā ar K. Pēkšenu);
1907. gadā — Pēkšēna nams A. Kronvalda bulvārī 10 (kopā ar K. Pēkšēnu);
1908. gadā — Niedras nams Alberta ielā 11, Krastkalna nams Brīvības ielā 47 (pirmais nams nacionālā romantisma stilā), Virsa (Virses) nams Brīvības ielā 62, nami E. Birznieka-Upīša ielā 29, Liepājas ielā 7, Ropažu ielā 37, Brīvības ielā 47, Brīvības ielā 62;
1909. gadā — Šteinberga dzīvojamais nams Ģertrūdes ielā 32, Mieža nams Tērbatas ielā 49/51, nami Enkuru ielā 5a, Lāčplēša ielā 70, Laubes nams Lāčplēša ielā 70a, Lāčplēša ielā 70b, Ķempeļa nams Ģertrūdes ielā 23/25 (ēka ar senlatviešu pils siluetu), Beržinska nams Kr. Valdemāra ielā 67, Freija nams Brīvības ielā 37, Kūmiņa nams Lāčplēša ielā 51, nami Brīvības ielā 185, Artilērijas ielā 68, Avotu ielā 20, Avotu ielā 22;
1910. gadā — nami Artilērijas ielā 44, Avotu ielā 73, Apšu ielā 24, Kukes nams Bruņinieku ielā 28, Danielsona nams Blaumaņa ielā 29;
1910. gadā — Palasta ielā 10, īres nams ar veikaliem;
1911. gadā — Liepiņa nams A. Čaka ielā 35, Avotu ielā 7, Lapu ielā 17, Cīruļa nams Kuģu ielā 11/13 (kopā ar A. Malvesu), Brīvības ielā 91, Dāvja nams K. Barona ielā 49;
1912. gadā — Tirgotāju un rūpnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas ēka Brīvības ielā 33 (agrāk 9), Niedres nams Brīvības ielā 85, Niedres nams K. Valdemāra ielā 37, Bruģa nams E. Birznieka Upīša ielā 6, Liepiņa nams Katoļu ielā 33, Laubes nams Kr. Valdemāra ielā 37, Akas ielā 8;
1913. gadā — Igauņu izglītības biedrības nams Nometņu ielā 62 (1910. gada projekts);
1914. gadā — Petkeviča nams K. Barona ielā 28, Vira nams Brīvības ielā 28, Brīvības ielā 13, Brīvības ielā 15, Brīvības ielā 23, Brīvības ielā 75, Romana nams Lāčplēša ielā 50, Purmaļa īres nams Zvejnieku ielā 5a;
Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija
Portlenda, ASV
