Ekspresionisms

Ekspresionisms (no latīņu: expressio — 'izteiksme') ir mākslas kustība, kas radās 20. gadsimta sākumā Vācijā. Ekspresionisma mākslai raksturīga realitātes izkropļošana ar nolūku radīt emocionālu efektu un atspoguļot cilvēka iekšējās sajūtas; tai raksturīgas intensīvas (bieži — negatīvas, satraucošas, bailes raisošas) emocijas.^[1][2] Tiek uzskatīts, ka ekspresionisms vismaz daļēji uzskatāms par pretstatu impresionismam.^[3]

Par nozīmīgākajiem māksliniekiem ekspresionistiem uzskata Georgu Kaizeru, Ernstu Tolleru, Vasiliju Kandinski, Oskaru Kokošku, Frīdrihu Vilhelmu Murnavu un citus. Dažus Arnolda Šēnberga skaņdarbus mēdz aprakstīt kā ekspresionisma mākslai piederošus (atonalitātes lietojums).

Ekspresionisms — pēc dažādiem kritērijiem — ilga no aptuveni 1905. gada līdz aptuveni 1925. gadam. Visspilgtāk tas izpaudās vācu mākslā, taču ekspresionistu darbi tapa arī ārpus Eiropas (ASV).

Vēsture

Kā literāru terminu vārdu "ekspresionisms" lietoja jau 19. gadsimtā, taču vācu literatūrkritikā šis termins ienāca pēc tam, kad 1901. gadā franču gleznotājs Hervē (Hervé) to bija lietojis, lai aprakstītu Van Goga, Sezana un Matisa darbus. Ar šo jēdzienu vācu literatūrā sāka apzīmēt noteiktu literatūras tipu, kam bija raksturīga sacelšanās (pret "veselo saprātu", tradīcijām utml.), izkropļota realitāte un inovativitāte.

Ekspresionisma attīstības pamatā bija divas mākslinieku grupas — Die Brücke ("Tilts") Drēzdenē (dibināta 1905. gadā) un Der Blaue Reiter ("Zilais jātnieks") Minhenē (dibināta 1911. gadā).

"Tilts"

Sākotnēji grupu Die Brücke izveidoja daži arhitektūras studenti, taču vēlāk tiem pievienojās arī citi mākslinieki (piemēram, Emīls Nolde). Grupas nosaukums nāk no Frīdriha Nīčes darba "Tā runāja Zaratustra" vietas, kurā autors runā par cilvēces potenciālu kļūt par evolucionāru "tiltu" uz labāku nākotni un pārcilvēku. Die Brücke biedri vēlējās kļūt par tiltu starp tradicionālo vācu jaunromantisma glezniecību un nākotnes mākslu. Viņi attīstīja vienotu stilu, kam bija raksturīgas spilgtas krāsas, emocionāla spriedze, satriecoši tēli un primitīvisma mākslas iezīmes. Sākotnēji darbu tematikas pamatā bija pilsēta, kuru mākslinieki ar izkropļotām figūrām un krāsām attēloja kā svešu, naidīgu vidi, taču vēlāk darbu tematika paplašinājās. Grupa izjuka 1913. gadā mākslinieku uzskatu atšķirīguma dēļ.

"Zilais jātnieks"

Grupa Der Blaue Reiter tika izveidota kā protests pret Vasilija Kandinska gleznas "Pastarā tiesa" izslēgšanu no izstādes (Kandinskis bija arī viens no grupas dibinātājiem). Grupas nozīmīgākie biedri bija Kandinskis un Francs Marks. Tas nosaukums saistīts ar Kandinska mīlestību uz zilo krāsu un Marka patiku pret zirgiem. Kandinskis uzskatīja, ka zilais ir garīguma krāsa un ka, jo tumšāks tas ir, jo vairāk modina cilvēka tieksmi uz mūžīgo (skat. viņa darbu "Par garīgo mākslā", 1911). Viņš 1903. gadā bija arī uzgleznojis darbu ar šādu nosaukumu (Der Blaue Reiter).

Der Blaue Reiter savā attīstībā virzījās uz abstrakto ekspresionismu. Tā izjuka, sākoties Pirmajam pasaules karam, kad Kandinskis atgriezās Krievijā. Viņš vēlāk aizsāka abstrakcionisma virzienu mākslā, jo uzskatīja, ka emociju raisīšanai pietiek tikai ar krāsu un formu.

Ekspresionisma raksturojums

Norvēģu gleznotāja Edvarda Munka glezna "Kliedziens" (1893). Edvards Munks bija viens no nozīmīgākajiem ekspresionisma priekštečiem, un gleznu "Kliedziens" uzskata par ekspresionisma darbu tajā attēloto modernā cilvēka eksistenciālo šausmu dēļ.

Ekspresionisma mākslā tēlojuma vienīgais objekts ir autora iekšējais pārdzīvojums. Ekspresionisms atsakās no īstenības atdarināšanas un stingri vēršas pret dabas kopēšanu; galvenais tā mērķis ir mainīt pasauli. Pēc ekspresionistu domām, mākslai nav jābūt skaistai, tai vienīgi jādod māksliniekam iespēja sevi pašizteikt. Mākslinieks ekspresionisma mākslā līdzinās pravietim, kam piemīt spēja saskatīt lietu īsto būtību. Ekspresionisma ienaidnieki ir industrializētā sabiedrība, kurā vairs nav vietas cilvēkam, un mietpilsoniskā ikdiena, kurā nav iespējama gara attīstība.

Par ekspresionisma pretstatu uzskatāms impresionisms, jo tas ir vērsts uz ārējo, mirkļa tvērumu, savukārt ekspresionistus interesē tas, kas ir iekšējs, būtisks un mūžīgs.

Ietekmes

Ekspresionisma priekšteči literatūrā ir Franks Vēdekinds ("Pavasara atmošanās"), Augusts Strindbergs ("Tēvs", triloģija "Ceļš uz Damasku"), Rainers Marija Rilke. Ekspresionisti ietekmējās arī no Fjodora Dostojevska, Valta Vitmena un Artura Rembo darbiem. Tēlotājā mākslā ekspresionisti daudz interesējās par primitīvismu, viduslaiku mākslu, Vinsenta Van Goga, Pola Gogēna un Edvarda Munka daiļradi; ekspresionisms ietekmējās arī no tādiem mākslas virzieniem kā fovisms, simbolisms un postimpresionisms. Filozofiskā ziņā šim virzienam tuva ir Nīčes filozofija, psiholoģiskā - Freida uzskati par seksualitāti (piemēram, Arnolta Bronnena lugā "Patricīds").

Pirms Pirmā pasaules kara vācu un austriešu teātri visbiežāk tika uzvestas tieši Augusta Strindberga lugas, un ekspresionisti ietekmējās no viņa "sapņu lugām" — "Uz Damasku" (Till Damaskus, 1898-1904), "Sapņu spēle" (Ett drömspel, 1902) un "Spoku sonāte" (Spöksonaten, 1907).

Ekspresionisms būtiski ietekmēja vēlāko literatūru, īpaši caur Franca Kafkas (kas pats gan nebūtu uzskatāms par ekspresionistu) un Bertolta Brehta darbiem. No ekspresionisma ietekmējušies, piemēram, Frīdrihs Dirrenmats, Eižens Jonesko, Makss Frišs, Semjuels Bekets. Ekspresionismam ir arī liela nozīme veselu mākslas virzienu, piemēram, avangarda teātra vai absurda drāmas izveidē.

Ekspresionisms literatūrā

Literatūrā ekspresionisms visspilgtāk izpaužas dzejā un dramaturģijā. Uzmanības centrā cilvēka un sabiedrības dzīves emocionālā vīzija, tomēr ne individualizēta, bet veidota balstoties uz iepriekš izveidotām shēmām, kas radīja abstrakta cilvēka, noteiktu ideju rupora tēlu ( strādnieks, ierēdnis, tirgonis utml.), tikpat abstraktu ideju iemiesotāju (brālība, vienlīdzība, cilvēcība). Ekspresionisms nereti savos darbos sludināja utopiskas idejas par cilvēces nākotnes brālību, vispārcilvēcisko, kosmopolītisko kā pasaules vienotāju un atbrīvotāju no pagātnes sloga. Ekspresionisma veidotās pasaules centrā ir haoss un vecā graušana, karš kā visdrošākais ceļš uz nākotnes taisnības valsti. Dabas ignorance, slavas dziesmas tehnoloģijai. Ekspresionisma stils nereti patētisks, retorisks, eksaltēts. Ekspresionisma literatūra ir spilgta un koncentrēta. Autoram svarīgi lasītājā radīt trauksmes sajūtu, tiek atainota deformēta pasaule un galējas emocijas (no šausmām līdz ekstāzei). Nozīmīgākie ekspresionisma autori ir Georgs Kaizers, Ernsts Tollers, Gotfrīds Benns, Georgs Trākls, Francis Verfels, Valters Hāzenklēvers, Reinhards Zorge, Karls Šternheims, vēlīnajā ekspresionismā — arī Bertolts Brehts un Arnolts Bronnens. Starp pirmajām ekspresionisma lugām jāmin Oskara Kokoškas darbs "Slepkava, sieviešu cerība" (Mörder, Hoffnung der Frauen, 1907).

Ekspresionismā drāma ir līdzeklis kādas noteiktas idejas paušanai, tāpēc lugām raksturīgs shematiskums un fragmentārisms, kā arī vispārināta vide un patoss. Personas nav raksturi, bet gan kādas idejas, pazīmes vai funkcijas atveids. Ekspresionisma dramaturģijas tematika, valoda un skatuviskais risinājums mēdz būt pārspīlēti, groteski. Atsevišķās lugās skaidri parādās vēlākajai absurda drāmai raksturīgs sižets vai tā pavērsieni. Dažkārt (kā tas raksturīgs "sapņu lugām") izteicieni, kas domāti pārnestā nozīmē, kļūst par dramatiskās darbības daļu (piemēram, Oskara Kokoškas lugā "Ījabs", kurā galvenajam tēlam burtiski tiek "uzlikti ragi" u.tml.).

Latvijā ekspresionisms nostiprinājās ap 1920. gadu Tāpat kā citur Eiropā sākumā tēlotājā mākslā (V. Matvejs, J. Grosvalds u.c.), tad literatūrā un eksistēja aptuveni līdz 1925. gadam, bet atsevišķos izpaudumos arī vēlāk. Latviešu literatūrā ekspresionisma iezīmes parādās Pētera Ērmaņa, Andreja Kurcija, Linarda Laicena, Jāņa Sudrabkalna, arī R. Rudzīša un J. Veseļa darbos. Spilgtākās ekspresionisma dzejas grāmatas ir 1920. gadā iznākušās J. Sudrabkalna Spārnotā Armāda un P. Ērmaņa Es sludinu. Ekspresionisma iezīmes vērojamas arī antoloģiskajā žurnālā jaunajai dzejai Līra, kur savus darbus ekspresionisma garā publicējuši J. Sudrabkalns, P. Ērmanis, Apsesdēls, M.Tanks, vēlāk prozaiķi Kārlis Zariņš, A. Baumanis.

Ekspresionisms kinematogrāfijā

Kinematogrāfijā ekspresionisti lietoja simbolismu un mizanscēnu, lai radītu spēcīgāku iespaidu un piešķirtu filmai dziļāku nozīmi. Klasiskas ekspresionisma filmas ir "Doktora Kaligari kabinets" (Das Kabinett des Doktor Caligari, 1919) Roberta Vīnes (Robert Wiene) režijā, kura veidota klasiskā ekspresionisma teātra estētikā, "Nosferatu, šausmu simfonija" (1922) F. V. Murnava režijā un Paula Vegenera režisētā "Golems: Kā viņš nāca pasaulē" (1920). Ekspresionisma kino plaši lietotas ģeometriskas formas, neparasts gaismas un ēnu izmantojums, lai panāktu vēlamo efektu par minimālu budžetu (pēckara Vācijā šis jautājums bija sevišķi aktuāls). Filmu tematikā dominēja ārprāts, nodevība, pārdabiskais u.tml. Reālisma trūkums gan ir tikai agrīnā ekspresionisma kino neatņemama sastāvdaļa.

Nozīmīgs vēlīnā ekspresionisma kino režisors ir Frics Langs ("Metropole", "M").

Ekspresionisma kino ietekmēja šausmu filmu žanra un film noir rašanos.

Atsauces

1. Bruce Thompson, University of California, Santa Cruz, lecture on Weimar culture/Kafka'a Prague Arhivēts 2010. gada 11. janvārī, Wayback Machine vietnē.
2. Chris Baldick Concise Oxford Dictionary of Literary Terms, entry for Expressionism
3. Aldo Garzanti. Enciclopedia Garzanti della letteratura (Italian). Milan : Guido Villa, 1974 [1972]. 963. lpp. page 241

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ekspresionisms.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)