Zemgales bīskapija (latīņu: episcopatus Semigallie vai Semigallorum, 1226—1251) bija 13. gadsimtā īslaicīgi izveidota bīskapija tiešā Romas pāvesta pakļautībā, kurā bija paredzēts iekļaut ne tikai visas zemgaļu, bet arī sēļu un žemaišu apdzīvotās zemes mūsdienu Latvijas un Lietuvas teritorijās. Tā kā šo zemju pakļaušana un kristīšana nevedās kā plānots, bīskapa un viņa domkapitula pakļautībā atradās tikai neliela teritorija Upmales zemē ap Mežotnes pilskalnu.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
Pēc krustnešu karagājiena uz Zemgali (1250) un vienošanās par Lietuvas dižkunigaiša Mindauga kristīšanu 1251. gadā Zemgales bīskapija tika likvidēta un sadalīta starp Rīgas bīskapu (2/3) un Livonijas ordeni (1/3). 1417. gadā jau pēc žemaišu kristīšanas Zemgales bīskapija formāli atjaunota tikai tai sākotnēji paredzētās teritorijas dienvidu daļā kā Žemaitijas bīskapija.
1218. gadā dibinātās Sēlijas bīskapijas sēdekli pēc tās pirmā bīskapa Bernharda no Lipes nāves 1225. gadā pārcēla uz Mežotni. Romas pāvesta kūrijas oficiāli lietotais tituls tomēr bija "Sēlijas bīskaps" (episcopus Seloniensis). Ievērojot to, ka diecēzes svarīgākā daļa atradās Zemgalē, Sēlijas bīskapu Indriķa hronikā dēvēja par Zemgales bīskapu (episcopus Semigallie vai Semigallorum).
1226. gada 21. martā Rīgas bīskaps Alberts saziņā ar pāvesta legātu Modenas Vilhelmu (Wilhelm von Modena) lēma par Sēlijas bīskapijas likvidēšanu un Zemgales bīskapijas nodibināšanu. Sēlijas otrais bīskaps Lamberts atsacījās no Sēlijas zemēm un titula par labu Rīgas baznīcas apgabalam (diacēzei), pagaidām saglabājot Sēlijas ienākumus. Kā kompensāciju viņš saņēma Zemgales rietumu zemes un Zemgales bīskapa titulu. Pagaidām netika noteiktas jaunās bīskapijas robežas, jo krustnešu plānos bija visu zemgaļu apdzīvoto zemju iekarošana un kristīšana.
1231. gada 9. augustā pēc zemgaļu ķēniņa Viestarda pretuzbrukuma pie Aizkraukles Rīgas bīskaps Nikolajs (Nikolaus von Nauen) veica Zemgales zemju pārdali, Mežotnes un Upmales teritoriju pievienojot Rīgas diacēzei, bet pārējo Zemgales daļu nododot Rīgai un ordenim, tādējādi, de facto likvidējot Zemgales bīskapiju.
1232. janvārī pāvesta vicelegāts Balduīns no Alnas (Balduin von Alna, bei Thuin), kura mērķos ietilpa pāvesta valsts izveide Livonijas zemēs, panāca, ka pāvests Gregorijs IX viņu iecēla par Zemgales bīskapu. Ievērojot to, ka Alberts, ieceļot Lambertu par otro Sēlijas bīskapu, bija pārkāpis savas tiesības, kas paredzēja, ka viņa varā ir tikai pirmā bīskapa iecelšana, pāvests Gregorijs IX uzskatīja, ka Lamberta amatam nav likumīga pamata. Ieceļot par bīskapu Balduīnu, tika atcelti visi Lamberta rīkojumi. Ar 1232. gada 3. februāra rakstu pāvests uzdeva Rīgas bīskapam, domkapitulam, ordenim un Rīgas pilsētai nodot Alnas Balduīnam iepriekšējā gadā pārdalītās Zemgales bīskapijas, kā arī Kursas zemes.
1232. gada 29. janvārī pāvests izteica atzinību Alnas Balduīnam par sekmīgo darbību līdzšinējā vicelegāta amatā, kad viņš devies pāri jūrām, lai līdzīgi balodim ar zaļu olīvkoka zaru nestu barbaru tautām atpestīšanu, piegriezdams vairākas Kursas provinces kristīgai ticībai un iecēla arī par savu legātu Livonijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un citās jaunkristīto un pagānu zemēs, pilnvarodams viņu sodīt garīdzniekus, iecelt un atcelt abatus un citas amata personas, iesvētīt bīskapus un savaldīt nepaklausīgos ar viesiem baznīcas sodiem.
1232. gada 30. janvārī pāvests uzdeva savam legātam, Zemgales bīskapam Balduīnam pāvesta vārdā ņemt savā valdījumā tās Livonijas un Igaunijas jaunkristīto zemes, kam nav vēl noteiktu diēcēžu robežu.
1232. gada 3. februārī pāvests aizliedza visiem kristītiem bez legāta Balduīna piekrišanas viņa legācijas apgabala robežās slēgt jebkādus līgumus ar turienes pagāniem vai krieviem par mieru un kunga tiesu. Aizrādot, ka katoļu baznīca Livonijā, Somijā, Igaunijā, Zemgalē un Kursā vēl ir jauna un nabaga, pāvests uzdeva Zemgales bīskapam Balduīnam līdz sava mūža beigām pārvaldīt arī Kursu, līdz ar to atceļot rīdzinieku noslēgtos līgumus par šīs zemes sadalīšanu savā starpā. Neņemot vērā 1231. gadā uzspiesto rīdzinieku šķīrējtiesas spriedumu, ar kuru tie Alnas Balduīnam atņēma ķīlniekus, zemes dalāmās grāmatas un citas lietas, pāvests prasīja no Rīgas bīskapa Nikolaja, domkapitula, zobenbrāļiem un Rīgas namniekiem, lai viņi atsakās Romas baznīcai par labu no kuršu, zemgaļu, sāmu un citiem ķīlniekiem, nododot tos līdz ar attiecīgām provincēm pāvesta legātam, Zemgales bīskapam Balduīnam. Pāvests uzdeva savam legātam, Zemgales bīskapam Balduīnam rūpēties arī par jaunkristīto gara barību Rēveles, Virijas un citās Livonijas, Somijas un Igaunijas bīskapijās, kamēr tās ir vakantas vai viņu bīskapi atrodas prombūtnē. Līdz ar to Zemgales bīskaps ar sēdekli Mežotnē bija kļuvis par visas Livonijas varenāko feodālo senioru.
1232. gada 4. februārī Gregorijs IX attiecībā uz Zemgales zemēm izdeva vēl papildus rakstu, paziņodams, ka pats iesvētījis Zemgales bīskapu un uzdeva atdot viņam Zemgali ar visu to, kas pie tās pieder. Mežotne kļuva par Zemgales prāvesta Heidenrika un kapitula mitekli. 1233. gada 20. aprīlī pāvests deva Mežotnes kapitulam sv. Augustīna un premonstriešu ordeņa satversmi.
1234. gada 9. februārī pēc savas degradēšanas (atbrīvošanas no pāvesta legāta pienākumiem, kā arī visiem citiem amatiem, izņemot Zemgales bīskapa amatu) Alnas Balduīns 1236. gadā Zemgales diacēzi nodeva atpakaļ pāvestam.
1237. gada 17. septembrī, atsaukdamies uz pāvesta Gregorija IX 1234. gada 28. februāra bullu, kas atļauj viņa legātam, agrākam Modenas bīskapam Viļumam apvienot un sadalīt Livonijas bīskapijas, minētais legāts ar Rīgas bīskapa Nikolaja, Tērbatas bīskapa Hermaņa un vakantās Zemgales bīskapijas prāvesta Heidenreiha piekrišanu noteica trīs bīskapiju robežas zemgaļu un kuršu zemēs: 1. Rīgas diēcēzē ietilpa apgabals starp Daugavu, jūru un Ventu līdz Abavas ietekai, tālāk pa Abavu uz augšu līdz tās iztekai, bet no turienes taisnā līnijā līdz Kokneses pilij, neaizkarot Rīgas patromoniālā apgabala robežas, kā tās noteiktas 1226. gada 15. marta robežu grāmatā; 2. Kursas bīskapijā ietilpa apgabals starp Nemunu un Ventu līdz Lietuvai kā arī novadi starp Abavu, Ventu un Zemgales robežām; 3. Zemgales diēcēzē palika visa pārējā Zemgale un nekuršu novadi starp Nemunu un Daugavu šaipus Neris upei, bet no tās iztekas taisnā virzienā uz Polocku. Tātad Zemgales bīskapa valstī tika ietilpināta arī visa Žemaitija.
1237. gadā Maincas virsbīskaps ar pāvesta piekrišanu par Zemgales bīskapu iecēla Licelburgas Heinrihu (Heinrich von Lützelburg). Zemgales bīskaps turpmāk materiālā ziņā kļuva atkarīgs no Rīgas bīskapa Nikolaja. Taču reāli Heinrihs Livonijā kā Zemgales bīskaps nemaz neieradās līdz 1247. gadam.
1251. gadā Zemgales bīskaps Heinrihs bija protektors jaunkristītajam Lietuvas karalim Mindaugam, bet viņš kategoriski atteicās no šīs pakļautības.
1251. gada 3. februārī trīs pāvesta kūrijas kardinālbīskapu kolēģija izskatīja Zemgales bīskapijas jautājumu un nolēma, ka tā likvidējama un tās teritorija pievienojama Rīgas bīskapijai. Pamatojums šim lēmumam bija Zemgales diēcēzes teritorijas samazinājums tādā apjomā, ka tā nespētu vairāk sevi uzturēt - bez teritorijām, ko Zemgales diēcēze bija zaudējusi 1237. gada limitācijas rezultātā, 1250. gadā, iekarojot daļu Rietumzemgales, ordenis izmantojot imperatora Frīdriha II 1245. gadā piešķirto pilnvaru, pārņēma savā virskundzībā 1/3 no jauniekarotajām zemēm.
1251. gada 27. jūlijā un 1252. gada 31. augustā Rīgas bīskaps Nikolajs Turaidas pilī (latīņu: Toreidia) apstiprināja Rīgas domkapitula prāvestam arhidiakona tiesības visā Zemgalē.[1]
Pēdējo Zemgales bīskapu Licelburgas Heinrihu iecēla par Kurzemes bīskapu.
- Zemgales bīskapija, Historia.lv
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
