From Wikipedia, the free encyclopedia
"Cīņas klubs" (angļu: Fight Club) ir 1999. gada ASV filma, kura veidota pēc Čaka Palahņuka 1996. gada romāna "Cīņas klubs" motīviem. Filmas režisors ir Deivids Finčers, galvenās lomas atveido Edvards Nortons, Breds Pits un Helēna Bonema Kārtere. Nortons tēlo vārdā nenosaukto galveno varoni, kurš ir neapmierināts ar savu "baltās apkaklītes" darbu amerikāņu sabiedrībā. Kopā ar ziepju vārītāju Taileru Dērdenu, kuru tēlo Pits, viņš izveido cīņas klubu un tiek iejaukts attiecībās starp viņu un izlaidīgu sievieti, Marlu Singeri, kuru tēlo Bonema Kārtere.
| Cīņas klubs | |
|---|---|
 Reklāmas plakāts | |
| Oriģinālais nosaukums | Fight Club |
| Žanrs | trilleris |
| Režisors | Deivids Finčers |
| Producents |
|
| Scenārija autors | Džims Ūlss |
| Galvenajās lomās | |
| Mūzika | Dust Brothers |
| Operators | Džefs Kronenvets |
| Montāža | Džeimss Heiguds |
| Studija | Regency Enterprises |
| Izplatītājs | 20th Century Fox |
| Izdošana | 1999. gada 15. oktobrī |
| Ilgums | 139 minūtes |
| Valsts |
 ASV |
| Valoda | angļu |
| Budžets | 63 miljoni US$ |
| Kopējie ienākumi | 100,9 miljoni US$ |
| IMDb profils | |
20th Century Fox producente Lora Ziskina ieguva tiesības ekranizēt Palahņuka romānu un filmas pielāgošanai nolīga Džimu Ūlsu. Finčers bija viens no četriem režisora kandidātiem, viņu izvēlējās tieši entuziasma dēļ. Finčers attīstīja scenāriju kopā ar Ūlsu, palīdzēja arī citi. Režisors salīdzināja filmu ar 1955. gadā izdoto "Dumpinieks bez iemesla" un 1967. gadā izdoto "Absolvents". Finčers bija iecerējis, ka "Cīņas kluba" vardarbība ir kā metafora konfliktam starp jauno paaudzi un reklāmas industrijas vērtību sistēmu. Lai liktu skatītājiem justies neērti un neļautu nojaust negaidīto nobeigumu, filmā viņš iekļāva homoerotiskās ainas no Palahņuka romāna.
Studijas pārstāvjiem filma nepatika, un viņi pārstrukturēja Finčera piedāvāto reklāmas kampaņu, tā mēģinot samazināt plānotos izdevumus. "Cīņas klubs" kinoteātros nenopelnīja tik naudas, cik bija cerēts; kritiķi filmu vērtēja ļoti dažādi. Tā tiek saukta par vienu no pretrunīgākajām un aprunātākajām 1999. gada filmām. Tiesa gan, filmas DVD versija bija komerciāli veiksmīga un padarīja "Cīņas klubu" par kulta filmu. Kritiķu vērtējumi kopš tā laika ir kļuvuši pozitīvāki.
Vārdā nenosauktais Stāstītājs (Nortons) ir ceļojošs automašīnu firmas darbinieks, kurš cieš no bezmiega. Viņa ārsts atsakās izrakstīt zāles un iesaka apmeklēt atbalsta grupu, kur viņš redzētu cilvēkus, kas cieš no nopietnākām kaitēm. Stāstītājs apmeklē ar sēklinieku vēzi slimo cilvēku upuru atbalsta grupu un, pārliecinājis viņus, ka pats cieš no sēklinieku vēža, rod iespēju emocionāli izpausties un atbrīvojas no bezmiega. Viņš kļūst atkarīgs no atbalsta grupu apmeklēšanas un izlikšanās par upuri, taču vēl viena viltus upura, Marlas Singeres (Bonema Kārtere) esamība viņam traucē, tādēļ viņi sarunā kopā netikties vienās un tajās pašās grupās.
Atlidojis mājās pēc biznesa ceļojuma, Stāstītājs uzzina, ka viņa dzīvoklis ir ticis iznīcināts sprādzienā. Viņš sazvana Taileru Dērdenu (Pits), ziepju pārdevēju, ar kuru viņš sadraudzējās lidojuma laikā, un viņi tiekas bārā. Pēc diskusijas par patērnieciskumu Tailers ielūdz Stāstītāju palikt pie viņa mājās. Ārpus bāra viņš pieprasa, lai Stāstītājs viņam iesit. Pēc īsas dūru cīņas Stāstītājs sāk dzīvot Tailera pussagruvušajā mājā. Ārpus bāra starp viņiem notiek vēl vairākas cīņas, un tas piesaista vīriešu pūļa uzmanību. Kaušanās tiek pārcelta uz bāra pagrabu, kur šie vīrieši dibina cīņas klubu.
Marla pārdozē medikamentus un Stāstītājam telefoniski lūdz palīdzību. Viņa tiek ignorēta, taču Tailers paceļ klausuli un Marlu izglābj. Tailers un Marla uzsāk seksuālas attiecības, un Tailers brīdina Stāstītāju nekad nerunāt par viņu ar Marlu. Valstī tiek dibināti vēl vairāki cīņas klubi, un Tailera vadībā tie apvienojas pret materiālismu un korporācijām vērstā organizācijā "Projekts Haoss" (angļu: Project Mayhem). Stāstītājs Taileram pasaka, ka vēlas vairāk iesaistīties organizācijā, taču Tailers pēkšņi pazūd. Kad "Projekta Haoss" biedru neizdevušās sabotāžas operācijas laikā nogalina policija, Stāstītājs mēģina slēgt projektu un mēģina izsekot Taileru pēc viņa lidmašīnu biļešu maršrutiem. Kādā pilsētā "Projekta Haoss" biedrs sveic Stāstītāju kā Taileru Dērdenu. Viesnīcā Stāstītājs piezvana Marlai un atklāj, ka arī viņa uzskata Stāstītāju par Taileru. Viņš pēkšņi ierauga Taileru Dērdenu savā istabā — Tailers paskaidro, ka Stāstītājam ir personības dalīšanās un viņi abi atrodas vienā ķermenī. Tailers kontrolē Stāstītāja ķermeni, kad tas guļ.
Stāstītājs pēc sarunas zaudē samaņu. Kad Stāstītājs pamostas, viņš atklāj, ka Tailers ir veicis zvanus, kamēr viņš gulēja. Viņš uzzina, ka Tailers plāno tikt vaļā no parādsaistībām, iznīcinot ēkas, kurās atrodas kredītkaršu kompāniju reģistri. Stāstītājs cenšas par to ziņot policijai, taču atklāj, ka policisti ir "Projekta" biedri. Viņš cenšas atmīnēt sprāgstvielas kādā ēkā, taču Tailers viņu apspiež un dodas uz ēku, no kuras var novērot sprādzienus. Stāstītājs, kuram Tailers draud ar ieroci, saprot, ka tā kā viņam un Taileram ir tas pats ķermenis, patiesībā ieroci tur Stāstītājs. Viņš iešauj sev mutē, lode izlido cauri vaigam, nenogalinot Stāstītāju. Tailers saļimst, viņam ir ievainojums pakausī, Stāstītājs viņu vairs neredz. "Projekta Haoss" biedri atved Marlu, kuru viņi nolaupīja, un liek viņus abus mierā. Viņi sadodas rokās un noskatās, kā sabrūk ēkas.
Deivids Finčers[1]
Finčers ir sacījis, ka "Cīņas klubs" ir filma par pieaugšanu, tāpat kā 1967. gada filma "Absolvents", tikai 30—40 gadus veciem cilvēkiem. Finčers Stāstītāju ir aprakstījis kā parastu personu;[1] romānā viņš tiek saukts par Džeku, taču filmā ir bez vārda.[2] Finčers aprakstīja Stāstītāja izcelsmi: "Viņš mēģināja darīt visu, ko viņam mācīja, mēģināja iederēties pasaulē, kļūstot par to, kas viņš nav." Stāstītājs nevar rast prieku, tādēļ viņš dodas ceļojumā uz apgaismību, kurā viņam ir "jānogalina" savi vecāki, savs dievs un savs skolotājs. Filmas sākumā viņš ir nogalinājis savus vecākus. Ar Taileru Dērdenu viņš nogalina savu dievu, darot lietas, kuras viņam nebūtu jādara. Lai pabeigtu nobriešanas procesu, Stāstītājam ir jānogalina savs skolotājs, Tailers Dērdens.[3]
Galvenais varonis ir 1990. gadu pretstats "Absolventa" arhetipam: "puisis, kam pie kājām nav iespēju pilna pasaule, viņam nav iespēju, viņš vārda tiešā nozīmē nevar iedomāties veidu, kā mainīt savu dzīvi". Viņš ir apjucis un dusmīgs, tādēļ atbild savai dzīves videi, savā prātā radot Taileru Dērdenu, Nīčes pārcilvēku. Kaut arī Tailers ir tas, par ko Stāstītājs vēlētos kļūt, viņš nav iejūtīgs un nepalīdz Stāstītājam stāties pretī lēmumiem savā dzīvē, kas "ir sarežģīti un kuriem ir morālas un ētiskas saistības". Finčers paskaidroja, ka "[Tailers] var tikt galā ar mūsu dzīves konceptiem ideālistiskā veidā, taču tam nav nekāda sakara ar reālās dzīves kompromisiem, kādus tos pazīst mūsdienu cilvēks. Tas ir: daudzos notikumos bez tevis var iztikt. Tas ir uzbūvēts, tagad tam ir tikai jādarbojas."[1] Kaut arī kinostudijas pārstāvji uztraucās, ka "Cīņas klubs" būs "draudīgs un musinošs", Finčers mēģināja to padarīt "smieklīgu un musinošu", iekļaujot filmā humoru, kas nomāktu filmā atainoto ļaunumu.[4]
Ūlss filmu aprakstīja kā "romantisku komēdiju", paskaidrojot, ka "daudz kas ir saistīts ar tēlu attieksmi pret veselīgām attiecībām, liela daļa no viņu uzvešanās veida liekas neveselīga un riebīga vienam pret otru, taču patiesībā tas strādā, jo abi tēli psiholoģiski ir uz robežas".[5] Stāstītājs vēlas intīmu tuvību, taču izvairās no tās ar Marlu Singeri, jo saredz pārāk daudzas līdzības ar sevi.[6] Kaut arī Marla ir pavedinoša un nihilistiska perspektīva Stāstītājam, viņš tā vietā izvēlas jauno nodarbi un satraukumu, ko viņam piedāvā draudzēšanās ar Taileru Dērdenu. Stāstītājs jūtas ērti, esot personīgi saistīts ar Taileru Dērdenu, taču kļūst greizsirdīgs, kad Tailers uzsāk seksuālas attiecības ar Marlu. Kad Stāstītājs strīdas ar Taileru par viņu draudzību, Tailers pastāsta, ka draudzība ir otršķirīga, salīdzinot ar sekošanu viņu pētītajai filozofijai.[7] Tailers ierosina kaut ko darīt ar Marlu, netieši norādot, ka viņa ir risks, no kura jāatbrīvojas. Kad Tailers to pasaka, Stāstītājs saprot, ka viņa vēlmēm būtu jābūt fokusētām uz Marlu, un sāk novirzīties no Tailera ceļa.[6]
Edvards Nortons[8]
Neuzticamais Stāstītājs sākotnēji neapzinās, ka Tailers Dērdens ir radies viņā pašā un tikai Stāstītājs pats ir tas, kurš viņu redz.[9] Viņš arī kļūdaini slavē cīņas klubus kā veidu, kā justies spēcīgam,[10] kaut arī Stāstītāja fiziskā kondīcija pasliktinās pa to laiku, Tailera Dērdena izskats uzlabojas. Sākotnēji Tailers vēlas "patiesi pieredzēt" īstas cīņas, tāpat kā Stāstītājs,[11] viņam ir nihilistiska attieksme noliegt un iznīcināt institūcijas un vērtību sistēmas.[12] Viņa impulsīvā daba, kas ataino id,[6] piedāvā attieksmi, kas ir vilinoša un atbrīvojoša Stāstītājam un "Projekta Haoss" biedriem. Tailera iniciatīvas un metodes kļūst dehumanizējošas,[12] viņš izrīko "Projekta" dalībniekus ar megafonu, līdzīgi nometņu vadītājiem Ķīnas pārizglītošanas nometnēs.[6] Stāstītājs aizvirzās prom no Tailera un filmas beigās nokļūst krustcelēs starp savām divām konfliktējošajām pusēm.[7]
Edvards Nortons ir sacījis: "Manuprāt, "Cīņas klubs" patiesi, savā ziņā [..] iedziļinājās izmisumā un paralīzē, ko cilvēki jūt, jo šo vērtību sistēmu viņi ir mantojuši no reklāmām."[11] Breds Pits ir teicis: "Cīņas klubs" ir metafora nepieciešamībai virzīties cauri sienām, kuras mēs paši uzliekam sev apkārt, un vienkārši pēc kaut kā tiekties, tāpēc pirmoreiz mēs varam izjust sāpes."[13] "Cīņas klubs" līdzinās 1955. gada filmai "Dumpinieks bez iemesla": abas ir par cilvēkiem, kuri ir vīlušies esošajā sistēmā.[11] Tēli, kas ir pārcietuši sociālu emaskulāciju, nu ir kļuvuši par "skatītāju paaudzi".[14] Reklāmas kultūra definē sabiedrības "virspusējos priekus", kuri rada nevajadzīgu pakaļdzīšanos pēc materiālajām vērtībām, atstājot novārtā svarīgāko - tiekšanos pēc garīga prieka. Filmā ir atsauces uz Calvin Klein, IKEA un Volkswagen New Beetle. Nortons par Beetle ir sacījis: "Mēs to sadauzījām [..], jo tas šķita kā klasisks demogrāfiskā sprādziena paaudzes mārketinga plāna piemērs, kas pārdeva kultūru mums atpakaļ."[15] Viņa tēls pārvietojas pa savu dzīvokli, kamēr vizuālie efekti parāda viņa daudzos IKEA īpašumus. Finčers aprakstīja Stāstītāja nodošanos: "Tā bija tikai doma par dzīvošanu šajā viltus priekā."[16] Pits izskaidroja neatbilstību: "Man šķiet, ka pastāv pašaizsardzības mehānisms, kas aiztur manu paaudzi no īstas un godīgas pazīšanās un saistībām ar mūsu patiesajām jūtām. Mēs fanojam par beisbola komandām, taču mēs paši neiesaistāmies un nespēlējam. Mēs esam tik nobažījušies par neveiksmi un tik tendēti uz panākumiem, ka šīs divas lietas ir viss, kas galu galā tevi raksturos."[13]
Vardarbība cīņas klubos ir domāta nevis, lai reklamētu vai cildinātu fiziskās cīņas, bet, lai dalībnieki izjustu sabiedrību, kurā viņi citādi ir nejūtīgi.[17] Cīņas ir taustāms piemērs pretestībai pret "ieraušanos" impulsu sabiedrībā.[14] Nortons uzskatīja, ka cīņa starp vīriešiem atņem "bailes no sāpēm" un "pieķeršanos materālajām vērtībām", ļaujot viņiem piedzīvot kaut ko vērtīgu.[11] Kad cīņas pārvēršas revolucionārā vardarbībā, filma tikai daļēji pieņem Tailera Dērdena revolucionāro dialektiku, teicējs novirzās un noliedz Tailera idejas.[7] "Cīņas klubs" apzināti slēpj neviennozīmīgu vēsti, kuras interpetācija tiek atstāta skatītāju ziņā.[12] Finčers paskaidroja: "Man patīk doma, ka fašisms var pastāvēt, nepiedāvājot konkrētu virzienu vai risinājumu. Vai tad fašismam nav jāsaka "šis ir virziens, kurp mums jādodas"? Taču šī filma nevarētu piedāvāt kaut kādu risinājumu."[4]
Čaka Palahņuka romāns "Cīņas klubs" tika izdots 1996. gadā. Pirms tā izdošanas 20th Century Fox grāmatu izlūks nosūtīja romāna pirmsiespiešanas versiju firmas radošajam direktoram Kevinam Makormikam. Viņš lika vienam no studijas lasītājiem izskatīt šo versiju kā kandidātu ekranizācijai, taču lasītājs to noraidīja. Makormiks tad pārsūtīja pirmsiespiešanas versiju producentiem Lorensam Benderam un Ārtam Linsonam, kas arī to noraidīja. Producenti Džošs Donens un Ross Bells saskatīja potenciālu un izrādīja interesi. Viņi noorganizēja bezalgas lasījumus ar aktieriem, lai noteiktu scenārija garumu, un sākotnējais lasījums ilga sešas stundas. Producenti izgrieza nodaļas, lai saīsinātu filmas garumu, un lietoja saīsināto scenāriju, lai ierakstītu dialogu. Bells nosūtīja ierakstu Lorai Ziskinai, nodaļas Fox 2000 vadītājai, kas noklausījās ierakstu un no Palahņuka par 10 000 ASV dolāru iegādājās tiesības uz "Cīņas klubu".[18]
Ziskina sākotnēji vēlējās nolīgt Baku Henriju, lai uzrakstītu scenāriju, jo uzskatīja, ka "Cīņas klubs" ir līdzīgs 1967. gada filmai "Absolvents", kurai Henrijs uzrakstīja scenāriju. Kad jauns scenārists, Džims Ūlss, lobēja Donenu un Bellu šim darbam, producenti izvēlējās viņu Henrija vietā. Bells sazinājās ar četriem režisoriem, kuri varētu strādāt pie filmas. Viņaprāt, labākā izvēle bija Pīters Džeksons, taču viņš bija aizņemts, Jaunzēlandē filmējot filmu "Briesmoņi" (1996). Braiens Singers saņēma grāmatu, taču to neizlasīja. Denijs Boils satikās ar Bellu un izlasīja grāmatu, taču atteicās. Deivids Finčers, kas izlasīja "Cīņas klubu" un centās pats iegādāties tiesības, runāja ar Ziskinu par filmas režisēšanu. Viņš kavējās pieņemt 20th Century Fox piedāvājumu, jo viņam bija negatīva pieredze, strādājot ar filmu "Svešie 3". Lai uzlabotu attiecības ar studiju, viņš tikās ar Ziskinu un studijas vadītāju Billu Mekeniku.[18] 1997. gada augustā 20th Century Fox paziņoja, ka Finčers režisēs "Cīņas kluba" ekranizāciju.[19]
| Aktieris | Loma | |
|---|---|---|
| Edvards Nortons | ... | teicējs |
| Breds Pits | ... | Tailers Dērdens |
| Helēna Bonema Kārtere | ... | Marla Singere |
| Džēreds Leto | ... | Eņģeļa seja |
| Meat Loaf | ... | Roberts Polsons |
Producents Ross Bells tikās ar aktieri Raselu Krovu, lai apspriestu viņa kandidatūru Tailera Dērdena lomai. Producents Ārts Linsons, kas filmas veidošanā iesaistījās vēlāk, tikās ar citu kandidātu — Bredu Pitu. Linsons bija pieredzējušāks producents nekā Bells, tāpēc studija izvēlējās Pitu, nevis Krovu.[18] Pēc neveiksmes 1998. gadā ar "Iepazīstieties, Džo Bleks", Pits bija jaunas filmas meklējumos. Studija uzskatīja, ka "Cīņas klubs" būtu komerciāli veiksmīgāks ar lielu zvaigzni. Studija noslēdza līgumu ar Pitu un piedāvāja viņam 17,5 miljonu ASV dolāru honorāru.[20]
Stāstītāja lomai studija meklēja "seksīgāku vārdu" kā Metu Deimonu, lai palielinātu filmas komerciālās cerības. Tika apspriesta arī Šona Penna kandidatūra. Tā vietā Finčers izskatīja Edvarda Nortona kandidatūru, balstoties uz aktiera spēli 1996. gada filmā "Nācija pret Leriju Flintu".[21] Citas studijas piedāvāja Nortonam galvenās lomas filmās "Talantīgais misters Riplijs" un "Cilvēks uz Mēness". Aktieri izvēlējās filmai "Zvērinātie", taču filmas iestudēšana tā arī neuzsākās. 20th Century Fox piedāvāja Nortonam 2,5 miljonus ASV dolāru honorāru, lai pievilinātu viņu "Cīņas klubam". Nortons nevarēja uzreiz piekrist piedāvājumam, jo kompānijai Paramount Pictures viņš joprojām bija vienu filmu parādā. Nortons parakstīja līgumu, saskaņā ar kuru viņam bija jāpiedalās vienā no studijas nākamajām filmām par zemāku atalgojumu. Nortons saistības izpildīja, piedaloties 2003. gada filmā "Itālijas variants".[20]
1998. gada janvārī 20th Century Fox paziņoja, ka filmai ir izvēlēti Breds Pits un Edvards Nortons.[22] Aktieri gatavojās savām lomām, trenējoties boksā, tekvondo, grappling,[23] un ziepju vārīšanā.[24] Pits patvaļīgi aizgāja pie zobārsta, lai tas ierobotu viņa priekšzobus un viņa tēlam nebūtu ideāli zobi. Tie tika atjaunoti pēc filmēšanas beigām.[25]
Finčera pirmā izvēle Marlas Singeres lomai bija Džanīne Garofalo, bet viņa bija pret filmas seksuālo saturu.[26] Filmas veidotāji sākotnēji apsvēra Kortniju Lavu un Vinonu Raideri kā kandidātes.[27] Studija vēlējās Rīzu Viterspūnu, taču Finčers uzskatīja, ka viņa ir par jaunu šai lomai.[20] Viņš izvēlējās Helēnu Bonemu Kārteri, balstoties uz viņas spēli 1997. gada filmā "Dūjas spārni".[28]
Scenārija autors Džims Ūlss strādāja pie sākotnējās scenārija versijas. Tajā nebija aizkadra balss, jo tolaik valdīja uzskats, ka šī tehnika ir "banāla un nodrāzta". Kad Finčers pievienojās filmai, viņš pastāvēja uz aizkadra balss nepieciešamību, uzskatot, ka filmas humora avots esot tieši Stāstītāja balss.[20] Sākotnējo versiju režisors aprakstīja kā "bēdīgu un nožēlojamu".[29] Finčers un Ūlss scenāriju pārveidoja sešu līdz septiņu mēnešu laikā. 1997. gadā bija gatavs trešais scenārija variants, kurā bija izmainīta notikumu secība un izlaisti vairāki svarīgi elementi. Kad tika nolīgts Pits, viņš bija nobažījies par to, ka viņa tēls — Tailers Dērdens — bija pārāk viendimensionāls. Finčers meklēja padomu pie scenārista un režisora Kemerona Krova, kas ieteica tēlu padarīt nenoteiktāku. Finčers nolīga arī scenāristu Endrjū Kevinu Vokeru. Režisors ielūdza Pitu un Nortonu, lai viņi palīdzētu rediģēt scenāriju, un grupa izveidoja piecas revīzijas gada laikā.[20]
Čaks Palahņuks slavēja sava romāna precīzo ekranizāciju un to, ka filmas sižets bija noslīpētāks par romāna sižetu. Palahņuks atcerējās, kā scenāristi apsprieda to, vai skatītāji noticētu romāna negaidītajam nobeigumam. Finčers atbalstīja nobeiguma iekļaušanu, apgalvojot: "Ja viņi līdz šim brīdim pieņem visu, viņi pieņems arī nobeigumu. Ja viņi joprojām atradīsies zālē, viņi tam sekos."[30] Palahņuka romānā bija homoerotiskas ainas, kuras režisors iekļāva arī filmā. Tas tika darīts ar nolūku likt skatītājiem justies neērti un uzsvērt pārsteigumu, kas viņus sagaida beigu epizodē.[31] Vannas istabas aina, kad Tailers Dērdens mazgājas blakus Stāstītājam, ir viens no šādiem piemēriem. Citāts "es vēlos uzzināt, vai vēl viena sieviete patiešām ir atbilde, ko mums vajag," bija domāts, lai norādītu uz personīgo atbildību, nevis homoseksualitāti.[6] Vēl viens piemērs ir aina filmas sākumā, kurā Tailers Dērdens novieto ieroča stobru Stāstītāja mutē.[32]
Stāstītājs rod atpestīšanu filmas beigās, noraidot Tailera Dērdena dialektiku, tā novirzoties no romānā esošā nobeiguma, kurā Stāstītājs tiek ievietots psihiatriskajā slimnīcā.[4] Nortons atrada paralēles starp atpestīšanu kā šajā filmā, tā "Absolventā", norādot, ka abu filmu galvenie varoņi atrod vidusceļu starp savām divām pusēm.[7] Finčers uzskatīja, ka romāns bija pārāk apmāts ar Taileru Dērdenu, tādēļ viņš izmainīja nobeigumu, lai no viņa novirzītos: "Es gribēju, lai cilvēki mīl Taileru, taču es gribēju arī, lai viņi pieļautu viņa sakāvi."[4]
Studijas vadītāji Mekeniks un Ziskina sākotnēji ieplānoja filmas veidošanā ieguldīt 23 miljonus ASV dolāru,[18] taču, uzsākot aktīvu darbu pie filmas, budžets palielinājās līdz 50 miljoniem. Pusi apmaksāja New Regency, taču filmēšanas laikā prognozētās izmaksas pieauga līdz 67 miljoniem dolāru. New Regency vadītājs un "Cīņas kluba" producēšanas vadītājs Arnons Milčans lūdza Finčeru samazināt izmaksas par vismaz 5 miljoniem. Režisors atteicās, tādēļ Milčans piedraudēja Mekenikam, ka New Regency atsauks finansējumu. Mekeniks centās atgūt Milčana atbalstu, nosūtot viņam nerediģētu materiālu no "Cīņas kluba" filmēšanas. Redzot trīs nedēļu darbu, Milčans atjaunoja New Regency finansiālo atbalstu.[33] Galējais filmas veidošanas budžets bija 63 miljoni ASV dolāru.[34]
Cīņas ainas bija pilnībā iestudētas, un, lai iegūtu reālistiskus efektus, aktieriem prasīja "pilnībā iejusties lomā".[35] Grimētāja Džūlija Pīrsa, kas strādāja kopā ar režisoru 1997. gada filmā "Spēle", precīzai cīnītāju atainošanai pētīja jaukto cīņas mākslu un pay-per-view boksu. Viņa izveidoja statista ausi bez skrimšļa, iedvesmojoties no boksa mača, kurā Maiks Taisons nokoda daļu Evandera Holifīlda auss.[36] Grimētāji pielietoja divas metodes, kā ātri radīt sviedrus: uz vazelīna kārtas uzlēja minerālūdeni un, "slapju sviedru" radīšanai, lietoja tīru ūdeni. Meat Loaf, kas tēlo cīņas kluba biedru ar "kuces pupiem", valkāja 40 kg smagu tauku iejūgu, pateicoties kuram viņam bija lielas krūtis.[23] Lai būtu garāks, ainās ar Nortonu viņš valkāja 20 cm augstas platformenes.[6]
Fimēšana ilga 138 dienas,[37] kuru laikā Finčers uzfilmēja vairāk nekā 1500 filmas lentes, trīsreiz vairāk nekā vidēji Holivudas filmā.[23] Filmēšana notika Losandželosā, tās apkārtnē un studijas uzņemšanas laukumos.[37] Scenogrāfs Alekss Makdovels uzbūvēja vairāk nekā 70 uzņemšanas laukumus.[23] Tailera Dērdena mājas āriene tika uzbūvēta Sanpedro rajonā, Losandželosā, bet iekšpuse — studijā. Lai ilustrētu tēlu sairušo pasauli, mājas iekšpuse bija daļēji sagruvusi.[37] Marlas Singeres dzīvokļa izkārtojums tika balstīts uz fotogrāfijām no Rosalind Apartments, Losandželosas centrā.[9] Kopā aptuveni 200 vietās tika uzfilmētas ap 300 ainas, un pielietoti sarežģīti specefekti. Finčers salīdzināja "Cīņas klubu" ar viņa nākamo un ne tik sarežģīto filmu "Baiļu istaba": "Es jutos tā, it kā visu savu laiku pavadītu, skatoties uz kravas mašīnām, kuras tiek izkrautas un piekrautas, ar mērķi nofilmēt trīs dialoga rindiņas. Transportēšanas bija krietni par daudz."[38]
"Cīņas kluba" filmēšanā Finčers lietoja Super 35 formātu, jo tas viņam deva maksimālu manevrētspēju. Par operatoru viņš nolīga Džefu Kronenvetu. Kronenveta tēvs Džordans Kronenvets bija operators Finčera režisētajā 1992. gada filmā "Svešie 3", taču tika nomainīts divas nedēļas pēc filmēšanas sākuma. Finčers no savām iepriekšējām filmām ("Septiņi" un "Spēle") izpētīja dažādus pielietotos vizuālos efektus, un, kopā ar Kronenvetu filmējot "Cīņas klubu", aizguva pāris elementus.[37]
Viņi izmantoja bālu stilu, padarot cilvēkus "spīdīgus".[9] Ainas, kurās Stāstītājs parādījās bez Tailera Dērdena, izskatījās mierīgas un reālistiskas. Ainas ar Taileru, pēc Finčera teiktā, bija "hiperreālākas kā nojauktā, tā demontētā nozīmē — vizuāla metafora tam, kurp [Stāstītājs] dodas". Tērpos un grimā filmas veidotāji lietoja nepiesātinātas krāsas.[37] Helēnai Bonemai Kārterei bija lāsmojošs grims, kas norādīja uz viņas romantisko nihilistisko tēlu ar "heroīna briesmoņa apsūbējumu". Finčers un Kronenvets iespaidojās no 1973. gada filmas "Amerikāņu grafiti", kurā nakts skatiem piemita ikdienišķums, tajā pašā laikā nezaudējot krāsainību.[39]
Filmas veidotāji filmēšanas laikā izmantoja kā dabīgo, tā mākslīgo gaismu. Filmas ainu apgaismošanai režisors centās pielietot vairākas pieejas, piemēram, filmējot pilsētā viņš ieguva pilsētas apgaismojuma fona efektu. Lai saglabātu realitātes izjūtu, piemēram, apgaismotu protēzes, kas parādīja tēlu ievainojumus, dažkārt tikai izmantots fluorescējošais apgaismojums.[37] No otras puses, Finčers vēroja, lai apgaismojums nebūtu pārāk spēcīgs. Iedvesmojoties no operatora Gordona Vilisa pielietotās tehnikas, tēlu acis viņš neizcēla.[6]
"Cīņas klubs" lielākoties tika filmēts naktī. Dienas ainas Finčers apzināti filmēja ēnainās vietās. Lai radītu fona spīdumu, filmēšanas komanda bāra pagrabā novietoja lētas darba lampas. Finčers izvairījās no sarežģītiem filmēšanas darbiem pirmajās pagraba cīņu ainās, tā vietā nofiksējot kameru konkrētā vietā. Vēlākajās ainās Finčers pārvietoja kameru no skatītāja skatpunkta uz cīnītāja skatpunktu.[37]
Ainas ar Taileru Dērdenu tika inscenētas ar domu noslēpt faktu, ka šis tēls ir Stāstītāja izdomājums. Viņš netika filmēts vienā kadrā ar ļaužu grupu, kā arī trešās personas skatos, kur, manipulācijas nolūkos, Tailers Stāstītājam piedāvā specifiskas idejas. Sākuma ainās filmas veidotāji Taileru iekļāva atsevišķos kadros, lai radītu zemapziņas efektu.[9] Tailers parādās fonā, nefokusēts, kā "mazs velniņš uz pleca".[6] Finčera paskaidrojums: "Mūsu varonis rada Taileru Dērdenu pats savā prātā, tādēļ šajā brīdī viņš pastāv tikai Stāstītāja apziņas perifērijā."[40]
Kaut arī "Cīņas kluba" filmēšanā Kronenvets lielākoties izmantoja "Kodak" kinolenti, lai izmainītu tās izskatu, tika pielietotas vairākas citas tehnikas. Piemēram:
Lai pielietotu dažādos vizuālos efektus, Finčers nolīga Kevinu Todu Haugu. Ar Haugu viņš jau bija sastrādājies, veidojot "Spēli". Meistars sadalīja vizuālo efektu māksliniekus un ekspertus dažādās grupās, katra no tām atbildēja par citu vizuālo efektu tipu: datorgrafiku, animāciju, salikšanu un skenēšanu. Haugs paskaidroja: "Mēs izvēlējāmies labākos cilvēkus katram efektu darba aspektam, tad koordinējām viņu darbu. Šādā veidā mēs izvairījāmies no sarežģītā grupu darba." Finčers vizualizēja teicēja perspektīvu caur "prāta acs" skatpunktu un skatītājiem izveidoja tuvredzīgu struktūru. Sarežģītiem vizuālo efektu skatiem Finčers lietoja priekšvizualizācijas video, kā risinājumu potenciālām kļūdām reālās filmēšanas laikā.[40]
Filmas ievadā ir 90 sekundes gara vizuālo efektu aina, kas parāda Stāstītāja smadzenes mikroskopiskā palielinājumā, kamera attālinās un sāk ceļojumu no viņa baiļu centra, sekojot domas procesam, ko ir izsaucis baiļu impulss.[41] Ainai, kuru daļēji veidoja Finčers, sākotnēji bija piešķirts atsevišķs filmas budžets, taču 1999. gada janvārī studija apvienoja abus projektus.[40] Finčers nolīga Digital Domain un firmas vizuālo efektu uzraugu Kevinu Meku, kas ieguva Amerikas Kinoakadēmijas balvu par labākajiem specefektiem 1998. gada filmā "Kad sapņi piepildās", ainas veidošanai. Izmantojot L-sistēmu, firma atveidoja smadzeņu karti,[42] un medicīniskā ilustratore Ketrīna Džonsa detalizēja šo dizainu. Attālināšanās aina no smadzeņu iekšienes uz galvaskausa ārpusi iekļāva neironus, darbības potenciālus un mata folikulu. Haugs paskaidroja: "Lai gan mēs gribējām, lai ceļojums caur smadzenēm izskatītos kā elektronmikroskopa fotogrāfija, šim skatam vajadzēja būt apvienotam ar nakts niršanas sajūtu: slapjam, baisam un ar mazu attēla dziļumu." Seklais attēla dziļums tika panākts, pateicoties staru izsekošanas procesam.[40]
Filmā tika iekļauti arī citi vizuālie efekti, piemēram, filmas sākumā kamera pazib gar pilsētas ielām, lai parādītu "Projekta Haoss" iznīcinošo ekipējumu, kas mētājas apakšzemes stāvvietās. Aina bija trīsdimensionāla kompozīcija, kur tika apvienotas gandrīz 100 Losandželosas fotogrāfijas, kuras uzņēma fotogrāfs Maikls Daglass Midltons. Pie filmas beigu ainas, kad brūk kredītkaršu biroju ēkas, tās radītājs Ričards Beilijs (Image Savant) strādāja vairāk nekā četrpadsmit mēnešus.[40]
Filmas vidū Tailers Dērdens skatītājiem parāda norādījuma zīmi (filmā iesauktu par cigaretes izdegumu). Aina simbolizē pagrieziena punktu, kas pareģo topošo pārrāvumu un "diezgan subjektīvās realitātes", kas pastāvēja filmas sākumā, inversiju. Režisors paskaidroja: "Pēkšņi ir tā, it kā kinomehāniķis palaida garām pārslēgšanos uz nākamo lentu, skatītājiem ir jāsāk skatīties uz filmu pavisam citādi."[40]
Finčers bija norūpējies par to, ka grupas, kurām ir pieredze filmu muzikālā pavadījuma veidošanā, nespēs apvienot tēmas, kuras tiek risinātas filmā. Šī iemesla dēļ viņš meklēja grupu, kura nekad iepriekš nav rakstījusi pavadījumu filmai. Viņš centās nolīgt Radiohead,[6] taču galu galā izvēlējās breikbīta producentu duetu Dust Brothers. Duets radīja postmodernu skaņas celiņu, kurā bija iekļauti atkārtoti bungu ritmi, elektroniska čirkstoņa un datorizētas mūzikas piejaukums. Dust Brothers dalībnieks Maikls Simpsons sacīja: "Šajā filmā Finčers vēlējās uzsākt ko jaunu, netradicionāls pavadījums palīdzēja to sasniegt."[43]
Filmēšana noslēdzās 1998. gada decembrī, un Finčers samontēja filmu 1999. gada sākumā, lai sagatavotu "Cīņas klubu" seansam ar 20th Century Fox vadītājiem. Viņi neuzņēma filmu ar sajūsmu un bija norūpējušies par to, ka filmai varētu nebūt skatītāju.[44] Galvenais producents Ārts Linsons, kas atbalstīja filmu, atcerējās: "Par "Cīņas klubu" tik daudz runāja, ka tas kļuva satraucoši, un neviena vadītāju grupa nevarēja ar to tikt galā."[45] Par spīti tam, sākotnēji "Cīņas kluba" rādīšanu kinotēatros bija paredzēts uzsākt 1999. gada jūlijā,[46] vēlāk to pārcēla uz 1999. gada 6. augustu. Studija vēlreiz pārcēla filmas izlaišanas laiku, šoreiz uz rudeni, kā iemeslu minot lielu filmu apjomu vasarā un sasteigtu attēla apstrādes procesu.[47] Cilvēki ārpus studijas par iemeslu uzskatīja Kolumbainas vidusskolas slaktiņu gada sākumā.[48]
20th Century Fox reklāmas nodaļas vadītājiem bija grūtības izvēlēties "Cīņas kluba" reklāmu, un vienubrīd viņi vēlējās to reklamēt kā art house filmu. Viņi uzskatīja, ka filma galvenokārt ir tendēta vīriešu auditorijai tās vardarbības dēļ, un uzskatīja, ka pat Breds Pits nespēs pievilināt skatītājas. Pētījumos atklājās, ka filma patika pusaudžiem. Finčers neļāva plakātos un treileros koncentrēties uz Pitu un lūdza studijai nolīgt reklāmas firmu Wieden+Kennedy, lai viņi izdomātu mārketinga stratēģiju. Kā filmas galveno reklāmas tēlu firma piedāvāja rozā ziepju gabalu ar uzdrukātu uzrakstu "Cīņas klubs"; 20th Century Fox vadītāji to uzskatīja par "sliktu joku". Finčers izdeva arī divus treilerus, kas bija noformēti kā viltus sociālās reklāmas, kuras vadītu Pits un Nortons. Studija uzskatīja, ka treileri norāda nepareizu informāciju par filmu. Tā vietā studija finansēja 20 miljonus ASV dolāru vērtu liela mēroga kampaņu, lai nodrošinātu preses banketus, reklāmas, ziņojumu dēļus un televīzijas treilerus. Uzsvars tika likts uz cīņas ainām. Studija reklamēja "Cīņas klubu" kabeļtelevīzijā reslinga pārraižu laikā, pret ko Finčers protestēja, uzskatot, ka tas filmai rada nepareizu kontekstu.[44] Linsons uzskatīja, ka "nepārdomātā un viendimensionālā" reklāma, kuru organizēja Roberts Hārpers, lielā mērā ir vainojama pie "Cīņas kluba" zemajiem ienākumiem ASV.[49]
"Cīņas kluba" pasaules pirmizrāde notika 56. Venēcijas kinofestivālā 1999. gada septembrī.[50] Pirms filmas izrādīšanas ASV studija nolīga National Research Group, lai veiktu izmēģinājuma seansus. Grupa paredzēja 13——15 miljonu ASV dolāru ienākumus izrādīšanas pirmajā nedēļas nogalē.[51] "Cīņas klubs" piedzīvoja pirmizrādi ASV un Kanādā 1999. gada 15. oktobrī un nopelnīja 11 035 485 dolārus 1963 kinoteātros pirmajā nedēļas nogalē.[34] Tā bija pelnošākā filma tajā nedēļas nogalē, pārspējot "Divkāršu neveiksmi" un "Stāstu par mums", vēl kādu filmu, kuru sāka rādīt tajā pašā nedēļā.[52] Skatītāju dzimuma sadalījums, ko nosauca par "pilnīgu randiņu kino pretstatu", bija 61% vīriešu un 39% sievietes. 58% skatītāju bija 20 gadus veci vai jaunāki. Par spīti tam, ka filma bija pelnošākā, tās sākotnējie ienākumi bija zemāki, nekā studija cerēja.[53] Otrās nedēļas nogales laikā "Cīņas kluba" ienākumi pazeminājās par 42,6% un tika nopelnīti 6 335 870 dolāri.[54] Filma, kuras budžets bija 63 miljoni ASV dolāru, nopelnīja 37 miljonus izrādīšanas laikā ASV un Kanādā un 100,9 miljonus kopumā.[34] "Cīņas kluba" neveiksmīgā izrādīšana Ziemeļamerikā sabojāja attiecības starp 20th Century Fox vadītāju Billu Mekeniku un īpašnieku Rupertu Mērdoku, kas noveda pie Mekenika atkāpšanās 2000. gada jūnijā.[55]
Britu filmu klasifikācijas departaments pārbaudīja "Cīņas klubu", pirms to 1999. gada 12. novembrī sāka rādīt kinoteātros, un izņēma divas ainas, kurās bija attēlots "cīņas prieks, izšķaidot (neaizsargāta) vīrieša seju mīkstā masā". Departaments noteica reitingu "18", kas nozīmē, ka filmu drīkst skatīties tikai pilngadīgie. Britu filmu klasifikācijas departaments neveica turpmākas revīzijas, noraidot apgalvojumus par filmā ievietoto "bīstami instruktīvo informāciju", kas varētu "iedrošināt nesabiedrisku rīcību". Tika nolemts, ka "filma kopumā diezgan skaidri kritizē un asi parodē amatieru fašismu, ko tā daļēji ataino. Tās galveno tēmu — vīrieti-mačo (un nesabiedriskā rīcība, kas no tā izriet) — galvenais varonis filmas noslēgumā noraida".[56] Ainas tika iekļautas divu disku DVD izdevumā, ko izlaida Lielbritānijā 2007. gada martā.[57]
"Cīņas kluba" pirmizrāde Latvijā notika 2000. gada 21. janvārī.[58]
Finčers pārraudzīja DVD versijas kompozīciju un bija viens no pirmajiem režisoriem, kas piedalījās filmas pieskaņošanu mājas video. "Cīņas klubs" tika izdots divās DVD versijās.[59] Viena diska versijā tika iekļauti komentāri,[60] bet divu disku īpašajā versijā tika iekļauti ne tikai komentāri, bet arī aizkulišu ainas, filmā neiekļautās ainas, treileri, viltus sociālās reklāmas, videoklips dziesmai This Is Your Life, interneta reklāmas, fotogalerijas, biogrāfijas, montāžas skalas un reklāmas materiālus.[61] Režisors strādāja pie DVD, lai varētu parādīt savu filmas vīziju. Džūlija Markele, 20th Century Fox vecākā viceprezidente radošās attīstības jautājumos, sacīja, ka DVD iepakojums tiešām papildināja režisora vīziju: "Filma ir domāta, lai uzvirmotu jautājumi. Paplašinātais iepakojums mēģina atspoguļot pieredzi, kas pašam ir jāgūst. Jo vairāk uz to skatās, jo vairāk no tā var iegūt." Studija strādāja pie iepakojuma izstrādes veselus divus mēnešus.[62] Divu disku īpašās DVD versijas iepakojums tika izveidots, lai tas izskatītos pēc brūna kartona iepakojuma. Teksts "Cīņas klubs" bija uzrakstīts pa diagonāli un šķita, ka iepakojums ir aptīts ar auklu. Markele teica: "Mēs vēlējāmies, lai iepakojums no ārienes būtu vienkāršs, lai pastāvētu atšķirības starp brūna papīra iesaiņojuma vienkāršību un iekšpuses haosu."[62] Debora Mičela, 20th Century Fox reklāmas viceprezidente, aprakstīja dizainu: "No pārdošanas skatpunkta tam [DVD apvākam] ir apbrīnojams izskats."[63]
"Cīņas klubs" ieguva 2000. gada Online Film Critics Society balvas par labāko DVD, labākajiem DVD komentāriem, kā arī labākajām DVD īpašajām funkcijām.[64] Entertainment Weekly ierindoja divu disku versiju pirmajā vietā 2001. gada topā "50 nozīmīgākie DVD", dodot visaugstākos vērtējumus DVD saturam, kā arī tehniskajai audio un video kvalitātei.[65] 2004. gadā pēc fanu pieprasījuma tika atjaunota divu disku versijas izlaišana.[66] Tas bija viens no pārdotākajiem DVD studijas vēsturē[49] tāpat tika nopelnīti 55 miljoni dolāru video un DVD īrē.[67] Ar zemiem ienākumiem ASV un Kanādā, labākiem citās teritorijās un ļoti veiksmīgo DVD versiju "Cīņas klubs" studijai ienesa 10 miljonu dolāru peļņu.[49]
"Cīņas klubs" tika izdots Blu-ray formātā ASV 2009. gada 17. novembrī.[68] Fox Creative izvēlējās Neuron Syndicate, lai noformētu disku iepakojumu. Firma nolīga piecus grafiti māksliniekus, lai viņi radītu 30 mākslas darbus. Tajos tika ietverta ASV Rietumu un Austrumu krasta pilsētu estētika, kā arī Eiropas ielu māksla.[69] Blu-ray versija sākas ar romantiskās komēdijas "Nekad nav skūpstījies" (galvenajā lomā Drū Berimora) izvēlni, pirms pāriet uz īsto "Cīņas kluba" izvēlni. Deivids Finčers ieguva atļauju no Berimoras izmantot viltus izvēlni.[70]
Kad "Cīņas klubs" piedzīvoja pirmizrādi Venēcijas kinofestivālā, kritiķi uzsāka asas debates par filmu. Kāds laikraksts ziņoja: "Daudzi to vienlīdz mīlēja un ienīda." Daži kritiķi izteica bažas par to, ka pēc filmas noskatīšanās var uzdarboties atdarinātāji, tāpat kā pirms 30 gadiem ar filmu "Mehāniskais apelsīns", kura piedzīvoja pirmizrādi Lielbritānijā.[71] Laikā, kad filmu sāka izrādīt kinoteātros, laikraksts The Times ziņoja: "Tika aizskarts vīriešu psihes nervs, par kuru debatēja laikrakstos visā pasaulē."[72] Kaut arī filmas veidotāji nosauca "Cīņas klubu" par "precīzu 1990. gada vīriešu tēlojumu", daži kritiķi to nosauca par "bezatbildīgu un šausmīgu". Cits laikraksts ziņoja: ""Cīņas klubs" kļūst par strīdīgāko Holivudas galvenā virziena meditāciju par vardarbību kopš Stenlija Kubrika "Mehāniskā apelsīna"."[73]
Dženeta Meslina, recenzējot filmu laikrakstam The New York Times, slavēja Finčera režiju un montāžu. Viņa rakstīja, ka "Cīņas klubs" saturēja "mūslaiku vīrišķības" ziņu un, ja filmu neskatās vērīgi, to var pārprast kā atbalstu vardarbībai un nihilismam.[74] Rodžers Īberts, recenzējot filmu laikrakstam Chicago Sun-Times, nosauca "Cīņas klubu" par "primitīvu un asu", kā arī "atrakciju, kas maskējas par filozofiju", ko lielākā auditorijas daļa nenovērtēs.[75] Īberts vēlāk atzina, ka filmu "mīl lielākā daļa, bet ne es".[76] Džejs Kars no The Boston Globe uzskatīja, ka filma sākās ar "uzmundrinoši nervozu un iztēles bagātu sanoņu", taču ar laiku kļuva "eksplozīvi muļķīga".[77] Deivids Ansens no Newsweek aprakstīja "Cīņas klubu" kā "nedzirdētu lieliskas tehnikas, puiciskas filozofijas, asas satīras un sajūtu pārbagātu miksli" un uzskatīja, ka nobeigums bija pārāk pretenciozs.[78] Ričards Šikels no Time aprakstīja režisora mizanscēnu kā tumšu un drēgnu: "Tas uzspiež kontrastu starp viņa tēlu virszemes un apakšzemes dzīvju sterilitātēm. Ūdens, pat, ja tas ir piesārņots, ir dzīves avots. Asinis, pat, ja tās ir bezrūpīgi izlietas, ir pilnībā izdzīvotas dzīves simbols. Citiem vārdiem sakot, labāk ir būt slapjam, nevis sausam." Šikels slavēja Breda Pita un Edvarda Nortona tēlojumu, taču kritizēja filmas "tradicionāli āķīgo" atraisīšanos un nespēju padarīt Helēnas Bonemas Kārteres tēlu interesantu.[79]
Gerijs Krauduss no žurnāla Cineaste vēlāk apskatīja kritiķu reakciju: "Daudzi kritiķi slavēja "Cīņas klubu", nosaucot to par vienu no interesantākajām, oriģinālākajām un domas raisošākajām filmām gadā." Par negatīvajām atsauksmēm viņš rakstīja: "Kaut arī "Cīņas klubam" bija daudzi aizstāvji kritiķu vidū, filmas pretinieki bija daudz skaļāki. Negatīvs koris kļuva histērisks par to, ka viņiem šķita pārmērīgi spilgtas dūru cīņu ainas [..], viņiem šķita, ka šādas ainas pastāvēja tikai kā bezjēdzīga brutalitātes reklāma, morāli bezatbildīgs tēlojums, kas, pēc viņu domām, varētu mudināt viegli ietekmējamus jaunus puišus radīt pašiem savus cīņas klubus, lai piekautu viens otru līdz bezsamaņai."[80]
"Cīņas klubs" bija nominēts 2000. gada Amerikas Kinoakadēmijas balvai par labāko skaņas montāžu, taču zaudēja "Matriksam".[81] Helēna Bonema Kārtere ieguva 2000. gada Empire balvu kā labākā britu aktrise.[82] Online Film Critics Society nominēja "Cīņas klubu" kategorijās "labākā filma", "labākais režisors", "labākais aktieris" (Edvards Nortons), "labākā montāža" un "labākais adaptētais scenārijs" (Džims Ūlss).[83] Kaut arī filma neieguva nevienu no balvām, organizācija nosauca "Cīņas klubu" par vienu no desmit labākajām 1999. gada filmām.[84] Skaņas celiņš tika nominēts BRIT balvai, bet zaudēja filmai "Notinghila".[85]
| Balva | Kategorija | Ieguvējs | Rezultāts |
|---|---|---|---|
| 72. Kinoakadēmijas balva | Labākā skaņas montāža | Nominēts | |
| Blockbuster Entertainment balva | Mīļākā spriedzes komanda | Breds Pits Edvards Nortons Džēreds Leto Meat Loaf |
Nominēts |
| 2000. gada BRIT balva | Labākais skaņas celiņš | Nominēts | |
| DVD Exclusive balva | Labākais DVD kopējais papildus oriģinālmateriāls | Deivids Praiors | Nominēts |
| Empire balva | Labākā britu aktrise | Helēna Bonema Kārtere | Iegūts |
| Lasvegasas filmu kritiķu biedrības balva | Labākais DVD | Nominēts | |
| Labākā montāža | Džeimss Heiguds | Nominēts | |
| Kinofilmu skaņas montieru balva | Labākā skaņas montāža — specefekti | Ričards Himnss Rens Klaiss Malkolms Faifs Deivids C. Hjūzs Stīvs Bedekers Lerijs Outfīlds Lindakeja Brauna Kirstena Meita Komolio |
Nominēts |
| Kostīmu dizaineru ģildes balva | Izcilība kostīmu dizainēšanā mūslaiku filmā | Maikls Kaplans | Nominēts |
| MTV Movie Awards | Labākā cīņa | Edvards Nortons pret sevi | Nominēts |
| Online Film Critics Society balva | Labākā filma | Nominēts | |
| Labākais DVD | Iegūts | ||
| Labākie DVD komentāri | Iegūts | ||
| Labākās DVD papildus funkcijas | Iegūts | ||
| Labākais aktieris | Edvards Nortons | Nominēts | |
| Labākais režisors | Deivids Finčers | Nominēts | |
| Labākā montāža | Džeimss Heiguds | Nominēts | |
| Labākais adaptētais scenārijs | Džims Ūlss | Nominēts | |
| Politisko filmu biedrības balva | Demokrātija | Nominēts |
"Cīņas klubs" bija viena no strīdīgākajām un apspriestākajām 1990. gadu filmām.[13][86] Tāpat kā citas 1999. gada filmas — "Magnolija", "Būt par Džonu Malkoviču" un "Trīs karaļi" —, "Cīņas klubs" tika atzīts par novatoru kinofilmu formātā un stilā, jo tās filmēšanas tehnikā tika izmantotas jaunas tehnoloģijas.[87] Pēc "Cīņas kluba" debijas kinoteātros tas kļuva populārāks caur paziņu ieteikumiem.[88] DVD versiju pozitīvās atsauksmes to padarīja par kulta filmu. Deivids Ansens no Newsweek izteica pieņēmumu, ka filmai būs "ilglaicīga" slava[89][90] Filmas panākumi pastiprināja romāna autora Čaka Palahņuka atpazīstamību visā pasaulē.[91]
Pēc "Cīņas kluba" izdošanas tika ziņots par vairāku cīņas klubu uzsākšanu ASV. "Džentlmeņu cīņas klubs" tika uzsākts Menloparkas pilsētā Kalifornijas štatā 2000. gadā, un lielākā daļa tā biedru bija no augsto tehnoloģiju industrijas.[92] Mazgadīgie un pusaudži Teksasā, Ņūdžersijā, Vašingtonas štatā un Aļaskā izveidoja cīņas klubus un tiešsaistē publicēja savu cīņu video. Varas iestādes apspieda klubu attīstību. 2006. gadā kāds negribīgs dalībnieks no vietējās vidusskolas Ārlingtonas pilsētā Teksasā tika ievainots cīņas klubā. Pēc cīņas DVD ieraksta pārdošanas tika arestēti seši pusaudži.[93] Nesankcionēts cīņas klubs tika uzsākts Prinstonas Universitātē, kur cīņas notika skolas teritorijā.[94] Ir izteiktas aizdomas, ka filma ir iespaidojusi Lūku Helderu, koledžas studentu, kas pastkastītēs ievietoja paštaisītas bumbas. Viņa mērķis bija izveidot priecīgas sejiņas rakstu uz ASV kartes, tāpat kā "Cīņas kluba" ainā, kur daudzstāvu ēkas dzīvokļi tiek izpostīti tā, lai tās fasāde "rotātos" ar priecīgu sejiņu.[95] 2009. gada 16. jūlijā 17 gadus vecs pusaudzis, kas izveidoja pats savu cīņas klubu Manhatanā, tika arestēts par paštaisītas bumbas detonēšanu pie Starbucks kafejnīcas 2009. gada maijā. Ņujorkas policijas departaments uzskatīja, ka aizdomās turamais mēģināja izveidot ko līdzīgu "Projektam Haoss".[96]
2003. gadā "Cīņas klubs" tika iekļauts žurnāla Men's Journal topā "50 visu laiku labākās veču filmas".[97] 2004. un 2006. gadā žurnāla Empire lasītāji "Cīņas klubu" ierindoja, attiecīgi, kā devīto un astoto visu laiku labāko filmu.[98][99] Total Film nosauca "Cīņas klubu" par "mūsu dzīves labāko filmu" 2007. gadā, žurnāla desmitajā gadadienā.[100] 2007. gadā žurnāls Premiere izvēlējās Tailera Dērdena citātu "pirmais cīņas kluba noteikums ir nerunāt par cīņas klubu" kā 27. visu laiku labāko filmas citātu.[101] 2008. gadā žurnāla Empire lasītāji ierindoja Taileru Dērdenu pirmajā vietā 100 labāko filmu tēlu topā.[102]
2010. gadā tika publicēti divi viral video, kuros tika iekļauts "Cīņas klubs". "Ferisa klubs" bija filmu "Cīņas klubs" un "Aizliegtā brīvdiena" apvienojums. Tajā Feriss Būlers tika atainots kā Tailers Dērdens, bet Kamerons — kā teicējs, "apgalvojot, ka aiz Džona Hjūza klasiskās filmas redz patieso psiholoģisko patiesību".[103] Otrs video, "Džeinas Ostinas cīņas klubs", arī kļuva populārs. Tajā tika apvienoti "Cīņas kluba" cīnīšanās noteikumi un 19. gadsimta rakstnieces Džeinas Ostinas radītie tēli.[104]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
