angļu romānu rakstniece From Wikipedia, the free encyclopedia
Džeina Ostina (angļu: Jane Austen; 1775. gada 16. decembris — 1817. gada 18. jūlijs) bija angļu romānu rakstniece, kuras darbu reālisms, precīzie sava laika sabiedrības novērojumi, ironija un valodas meistarība ir padarījuši viņu par vienu no visiemīļotākajiem un visvairāk lasītajiem angļu literatūras autoriem.[1] Viņas slavenākie darbi ir "Prāts un jūtas" (1811), "Lepnums un aizspriedumi" (1813), "Mansfīldas parks" (1814), "Emma" (1816).
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Ostinas darbi ir pretstatā 18. gadsimta otrajā pusē populārajiem sentimentālajiem romāniem un veido pāreju uz 19. gadsimta reālisma literatūru.[2] Lai arī Ostinas darbu sižeti lielākoties ir komiski, tie parāda, cik lielā mērā sievietes iespējas nodrošināt savu sabiedrisko un saimniecisko stāvokli bija atkarīgas no precībām.[3]
Līdz mūsdienām ir saglabājies maz precīzas un ticamas informācijas par Džeinas Ostinas dzīvi. Viens no pētniekiem lēš, ka līdz mums ir nonākušas tikai ap 160 no apmēram 3000 vēstulēm, ko savas dzīves laikā varētu būt uzrakstījusi Džeina Ostina.[4] Viņas māsa Kasandra, kurai tika adresēts vairums Džeinas vēstuļu, lielāko daļu no tām iznīcināja, bet atstātās pakļāva stingrai cenzūrai.[5] Citas vēstules iznīcināja Džeinas brāļa mantinieki.[6] Lielāko daļu biogrāfiskās informācijas 50 gadus pēc Džeinas nāves publiskoja viņas radinieki, kuri vēlējās parādīt rakstnieci kā "labo, kluso Džeinas tanti".[6]
Visu savu dzīvi Džeina Ostina dzīvoja ģimenē, kas piederēja pie aristokrātijas zemākajiem slāņiem. Džeina Ostina piedzima 1775. gada 16. decembrī Stīventonas pilsētiņā (Hempšīrā) garīdznieka Džordža Ostina ģimenē. Džeinai bija seši brāļi un vecākā māsa Kasandra. Savu izglītību Džeina lielākoties ieguva mājās tēva vai brāļu uzraudzībā, kā arī lasot grāmatas. Deviņu gadu vecumā Džeina kopā ar māsu tika nosūtīta uz internātskolu. Skolas programmā droši vien bija tādi priekšmeti kā franču valoda, gramatika, izšūšana, dejas, mūzika un, iespējams, drāma. Taču pēc nepilniem diviem gadiem māsām bija jāatgriežas mājās, jo Ostiniem nebija pietiekoši līdzekļu, lai sūtītu savas meitas uz skolu.[7] Pēc atgriešanās no internāta Džeina nekad vairs nedzīvoja ārpus savas ģimenes un tuvo radinieku loka.[8]
Džeinai bija pieejama plaša bibliotēka un acīmredzot tēvs jau no pašas bērnības atbalstīja Ostinas eksperimentus rakstniecībā, nodrošinot abas māsas ar dārgu papīru un citiem materiāliem rakstīšanai un zīmēšanai.[9] Ģimenes un tuvāko draugu lokā tika iestudētas dažādas lugas un, iespējams, jau no 1787. gada Džeina Ostina sāka rakstīt dzeju, stāstus un lugas savam priekam un ģimenes izklaidēm.[10]
Pieaugusī Džeina Ostina turpināja dzīvot savu vecāku mājā, nodarbojoties ar tām lietām, kas bija tipiskas viņas laika jaunām sievietēm ar viņas sociālo stāvokli: viņa spēlēja klavieres, izšuva, lasīja grāmatas, palīdzēja māsai un mātei uzraudzīt kalpotājus, apmeklēja radinieces stāvoklī vai ar maziem bērniem vai vecus radiniekus uz nāves gultas.[11] Tāpat viņa apmeklēja baznīcu, ciemojās pie draugiem un radiem, kā arī labprāt dejoja ballēs.[12]
Džeinas pirmais mēģinājums uzrakstīt pilnvērtīga apjoma romānu bija darbs, kas sākotnēji saucās "Eleonora un Marianna". Viņas māsa Kasandra vēlāk atsauca atmiņā, ka tas tika lasīts ģimenei vēl pirms 1796. gada. Taču nav saglabājušies oriģinālie manuskripti, tāpēc ir grūti spriest, cik lielā mērā sākotnējās idejas saglabājās romānā, kas 1811. gadā tika publicēts kā "Prāts un Jūtas" ("Sense and Sensibility").
Kad Džeinai Ostinai bija 20 gadi, Stīventonu apmeklēja kaimiņu radinieks Toms Lefrojs, kurš bija tikko pabeidzis universitāti un bija ceļā uz Londonu, lai kļūtu par advokātu. Jaunieši tika iepazīstināti un viņu starpā radās simpātija, taču viņi abi bija nabadzīgi un Lefroju ģimene bija pret šādu savienību. Toms Lefrojs tika aizsūtīts prom un Džeina Ostina viņu nekad vairs nesatika.[13]
Ostina sāka darbu pie sava otrā romāna "Pirmie iespaidi" 1796. gadā; pirmais melnraksts tika pabeigts 1797. gada augustā, kad viņai bija tikai 21 gads (romāns vēlāk tika pārstrādāts un izdots ar nosaukumu "Lepnums un aizspriedumi" ("Pride and Prejudice")). 1798. gadā Ostina uzsāka darbu pie trešā romāna ar nosaukumu "Suzanna" (vēlāk pārsaukts par "Norsangeras Abatiju") — satīru par populārajiem gotiskajiem romāniem.[14] Pirmie mēģinājumi publicēt Džeinas Ostinas darbus šajā laika bija neveiksmīgi.
1800. gadā Džordžs Ostins nolēma doties pensijā un pārcelties uz Bāsu. 1802. gadā Džeina Ostina tika bildināta (pēc biogrāfu domām šis bija vienīgais bildinājums, ko viņa saņēma). Viņu vēlējās precēt Haris Bigs-Vizers, kurš nesen bija pabeidzis Oksfordu un kuram piederēja diezgan ievērojami īpašumi. Pēc Džeinas brāļamāsas apraksta, viņš nebija īpaši pievilcīgs vai iznesīgs, taču šāda laulība praktiskajā ziņā bija ļoti izdevīga un varēja nodrošināt viņas ģimenei pārticīgu un drošu dzīvi. Džeina bildinājumu pieņēma, taču nākamajā dienā to atsauca.[15] Džeina Ostina nekad neapprecējās.
Pēc tēva nāves Džeinas, Kasandras un viņu mātas finansiālā situācija bija ļoti nedroša, viņas bija atkarīgas no savu brāļu atbalsta un radinieku labvēlības.[16] Četrus gadus vēlāk Ostinas brālis Edvards piedāvāja viņām pārvākties uz kotedžu Čavtonā, kur dzīve bija daudz klusāka un mierīgāka. Te Džeinai atkal bija pietiekoši laika un iespēju pievērsties rakstniecībai.[17]
Čavtonas periodā Džeina Ostina veiksmīgi izdeva četrus romānus. Džeinas brālis Henrijs palīdzēja vienoties ar izdevēju Tomas Egertonu par romāna "Prāts un Jūtas" izdošanu, kas nāca klajā 1811. gada oktobrī. Atsauksmes bija pozitīvas un 1813. gada vidū izdevums tika izpārdots. Romāns "Lepnums un Aizspriedumi" tika publicēts 1813. gada janvārī, "Mansfīldas Parks" 1814. gada maijā, "Emma" 1815. gada decembrī. Tie bija pēdējie Džeinas Ostinas romāni, kas tika izdoti vēl viņas dzīves laikā.[18]
1816. gada sākumā Džeina Ostina sāka slimot. Lai arī sākumā viņa savu slimību ignorēja un turpināja strādāt, pēc pusgada bija acīmredzami, ka viņas veselības stāvoklis pasliktinās. Vairums biogrāfu ir vienisprātis, ka Džeina Ostina slimoja ar Adisona slimību. Slimība pakāpeniski progresēja un gadu vēlāk, 1817. gada 18. jūlijā, Džeina Ostina nomira Vinčesterā, uz kurieni tika aizvesta ārstēties. Brālis Henrijs izmantoja savus sakarus ar garīdzniecību, lai Džeina tiktu apglabāta Vinčesteras katedrālē.
Pēc Džeinas Ostinas nāves, Kasandra un Henrijs Ostini organizēja vēl divu darbu "Persuasion" un "Northanger Abbey" izdošanu 1817. gada decembrī.
Tā kā savas dzīves laikā Džeina Ostina publicējās anonīmi, viņas darbi nenesa viņai īpašu personisko slavu. Līdz pat 19. gadsimta vidum viņas romānus apbrīnoja tikai literārā elite. Taču viņas brāļadēla publicētā grāmata "Džeinas Ostinas memuāri" 1869. gadā iepazīstināja plašāku publiku ar viņu kā ar pievilcīgu personību un izraisīja interesi par viņas darbiem.
Ostinas romāni ir daudz vairāk nekā tikai romantiski mīlas stāsti. Daudzkārt viņas valodas virtuozitāte ir salīdzināta ar Šekspīra valodu. Sākot ar 1940. gadiem, akadēmiskās aprindas atzina Džeinu Ostinu par vienu no ievērojamiem angļu rakstniekiem un 20. gadsimta otrajā pusē bija vērojams uzplaukums Ostinas literārā mantojuma izpētē. Arī populārajā kultūrā Ostina kļuva plaši pazīstama, galvenokārt pateicoties televīzijas uzvedumiem un filmām.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
_hires.jpg)
