Ar jēdzienu literatūras vēsture apzīmē gan literatūras vēsturisko attīstības procesu, gan arī literatūrzinātnes nozari, kas pēta šo procesu. Kā zinātne literatūras vēsture var pētīt literatūras procesu no, piemēram, nacionālā (latviešu literatūras vēsture, angļu literatūras vēsture u.tml.), hronoloģiskā (antīkā literatūra, viduslaiku literatūra u.tml.), žanru un formu (romāna vēsture, soneta vēsture u.tml.) aspekta.
 | Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Literatūras vēsture" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Literatūras procesa pirmsākumi ir mutvārdos pārmantotie mīti un folklora, un cieši ar mitoloģiju saistīti ir tādi seni literāri teksti kā babiloniešu eposs "Poēma par Gilgamešu", Homēra "Iliāda" un "Odiseja", Hēsioda "Teogonija", indiešu eposi Mahābhārata, Rāmājana u.c.
Senās Divupes literatūra
Senajā Divupē 4. gadu tūkstotī p.m.ē. šumeru civilizācijas laikā radusies agrākā zināmā (vai vismaz viena no agrākajām) rakstība — ķīļu raksts, ko izmantoja arī akadieši, elamīti, amorieši un citas šī reģiona tautas.
3. gadu tūkstotī p.m.ē. Mezopotāmijā tapa "Poēma par Gilgamešu". Precīzs tā rašanās laiks un autors nav zināms. "Poēma par Gilgamešu" būtībā ir leģendu apkopojums par mitoloģizēto karali Gilgamešu (valdījis ap 2650. gada p.m.ē.). "Poēma par Gilgamešu" akadiešu valodā vairāk vai mazāk saglabājusies uz 11 māla plāksnītēm no 7. gadsimta p.m.ē. asīriešu valdnieka Ašurbanipala bibliotēkas.
Pirmā zināmā literāru darbu autore ir šumeru/akadiešu Mēness dieva Nannas priesteriene Enheduana (ap 2285.—2250. gadā p.m.ē.) no Ūras pilsētas. Ir saglabājušās māla plāksnītes ar vairākām viņas rakstītām himnām, kas veltītas dievei Inannai.
2. gadu tūkstotī p.m.ē. radies eposs "Enuma eliš" (nosaukts pēc tā pirmajiem vārdiem, kas nozīmē "kad augšā"), kas vēsta par pirmatnējiem dieviem un pārējo dievu radīšanu. Eposs pastāvējis dažādās versijās un kopijās, no kurām senākā datējama, iespējams, ar vismaz aptuveni 1700. gadu p.m.ē.
Ar 18. gadsimtu p.m.ē. datējams akadiešu eposs "Atrahasiss" (nosaukts tā varoņa vārdā).
Kā babiloniešu literatūras sastāvdaļu bieži vien aplūko arī dažādus neliterārus tekstus, piemēram, likumu krājumus.
Senās Ēģiptes literatūra
Arī ēģiptiešu rakstītie avoti lielākoties ir reliģiska, mitoloģiska, maģiska rakstura. Tā, piemēram, īpaši pazīstama ir ēģiptiešu Mirušo grāmata — dažādu maģisku bēru tekstu (burvestības, formulas u.tml.), kas paredzēti izmantošanai mirušajam viņšaulē, apvienojums. Šie teksti sākotnēji bija iegravēti uz mirušo personu sarkofāgiem, bet vēlāk tika rakstīti uz papirusa. Priekšstati par mirušo valstību atspoguļoti jau pašos senākajos zināmajos ēģiptiešu tekstu paraugos — piramīdu tekstos, kas saglabājušies no 3. gadu tūkstoša p.m.ē.
No 24. gadsimta p.m.ē. saglabājušās vezīra Ptahotepa pamācības izteicienu formā (iecerētas kā tēva padomi un instrukcijas dēlam). Domājams, 2. gadu tūkstoša p.m.ē. pirmajā pusē (12. dinastijas laikā) radīts t.s. Vestkara papirusa teksts, kas sastāv no 5 vēstījumiem par priesteru veiktiem brīnumiem. Šos stāstus 4. dinastijas faraonam Heopsam stāsta viņa dēli. 12. dinastijas laikā (iespējams, ap 1900. gadu p.m.ē.) tapis arī "Stāsts par Sinuhi".
Citi nozīmīgi ēģiptiešu teksti ir, piemēram, Ipuvera papiruss, Venamuna stāsts, Lielā himna Atenam.
Senās Indijas literatūra
Senākie indiešu teksti vēdas, kas sacerētas sanskritā, ir reliģiski filozofiska rakstura, tās tapušas laikaposmā no aptuveni 2000. līdz 500. gadam p.m.ē. Vēdas ir hinduisma svētie raksti. Vissenākā no vēdām ir Rigvēda, reliģisku himnu kopums, kas tiek datēts ar aptuveni 1700.-1100. gadu p.m.ē.
Citi nozīmīgi sanskritā radīti darbi ir eposi "Rāmājana" un "Mahābhārata" (pakāpeniski izveidojušies 12.-2. gadsimtā p.m.ē.). Tradicionāli "Rāmājana" gan piedēvēta hindu gudrajam Valmiki, kas tiek dēvēts par Adikavi — "pirmo dzejnieku". "Rāmājana" ir divreiz lielāka par Homēra "Iliādu" un "Odiseju" kopā. Savukārt par "Mahābhāratas" autoru tradicionāli uzskatīts cits gudrais — Vjāsa; šis eposs ir viens no lielākajiem vārsmās rakstītajiem darbiem literatūras vēsturē. Gan "Rāmājana", gan "Mahābhārata" sākotnēji no paaudzes paaudzē pārmantoti mutiski, to izveidošanās ilgums mērāms gadsimtos. Šie eposi līdzās vēdām atstājuši grūti pārvērtējamu ietekmi uz Indijas kultūras attīstību.
Senās Ķīnas literatūra
Pirmie ķīniešu literārie teksti radušies Džou dinastijas laikā (aptuveni 1100.-256. gadā p.m.ē.). Šajā periodā tapuši gan filozofiski, gan vēsturiski teksti, gan arī dzejas krājumi.
Par svarīgākajiem filozofiem, kuru tekstiem piemīt arī literāra vērtība, uzskatāmi Konfūcijs, Laodzi, Džuandzi, Mendzi, Modzi. Arī Suņdzi "Kara māksla" zināmā mērā ir literārs darbs, ne tikai karavadoņa rokasgrāmata.
Vislielākā ietekme bija Konfūcija darbiem (skat. konfuciānisms). Viņa darbi, apvienoti ar citiem konfūcistu darbiem, veidoja kanoniskos krājumus "Pieci klasiķi" un "Četras grāmatas". "Piecos klasiķos" ietilpst, piemēram, dzejoļu/dziesmu grāmata "Šidzjin", pareģošanas grāmata "Jidzjin" u.c.
Atsevišķi no konfuciānisma literatūras aplūkojami dzejnieki Cju Juaņs (ap 340.-278. gadu p.m.ē.) un Sun Ju, kuru darbi bija apvienoti antoloģijā "Čuci".
Haņu dinastijas periods zīmīgs ar Sima Cjuaņ "Šidzji" — Ķīnas vēstures grāmatu, kam arī piemīt zināma literāra vērtība. Šajā periodā izveidojās arī divas dzejas tradīcijas — viena no tām sekoja Cju Juaņ (gan formas, gan atmosfēras ziņā, skat. Fu), bet otra balstījās "Šidzjin". Haņu dinastijas laikā tapa arī proza — lielākoties politiska.
Senās Persijas literatūra
Pirms islāma nostiprināšanās Persijā lietoja palavi rakstību. No šī perioda saglabājies visai maz literāru darbu. Saglabājušies dažādi reliģiska satura teksti, piemēram, Avestas (zoroastrisma svēto rakstu) komentāri u.tml. Saglabājušies arī juridiski teksti (likumu kodekss Matigan-i Hazar Datistan). Sasanīdu impērijas laikā tapusi mitoloģiskā "Grāmata par Ardašira Babaga dēla piedzīvojumiem".
Sengrieķu literatūra
Antīkā literatūra aizsākās Senajā Grieķijā, kur 8. gadsimtā p.m.ē. (bet, iespējams, arī vēlāk) radušies Homēram piedēvētie eposi "Iliāda" un "Odiseja", nedaudz vēlāk — Hēsioda "Darbi un dienas" un "Teogonija".
Senajā Grieķijā attīstījās arī lirika. Pirmais zināmais sengrieķu liriskais dzejnieks ir Arhilohs, kurš dzīvojis ap 700. gadu p.m.ē.; no viņa darbiem saglabājušies tikai nelieli fragmenti. Par ievērojamākajiem sengrieķu dzejniekiem mēdz uzskatīt Sapfo un Pindaru.
Senajā Grieķijā radās teātris un dramaturģija, izveidojās tādas dramaturģijas formas kā traģēdija un komēdija. Izcilākie dramaturgi bija traģēdiju autori Aishils, Sofokls, Eiripīds un komēdiju autori Aristofans, Menandrs. Sengrieķu teātris cēlies no dievam Dionīsam veltītiem rituāliem.
Senajā Grieķijā izveidojās arī vēsturiskā proza, kuras nozīmīgākie autori ir Hērodots, Tukidīds un Ksenofonts. Zināmā mērā par literāriem var dēvēt arī filozofa Platona dialogus.
Romiešu literatūra
Senās Romas literatūra izveidojās, balstoties sengrieķu literatūrā; tādējādi romiešu autori lielā mērā atdarināja grieķu autoru darbus. Tā, piemēram, Vergilija "Eneīda" dažādos aspektos seko Homēra "Iliādas" paraugam, Plauta komēdijas līdzinās Aristofana darbiem, Tacits savos vēsturiskās prozas darbos izmanto Tukidīda metodes, Ovidijs "Pārvērtībās" pievēršas grieķu mītiem u.tml. Taču ir jāatzīst, ka bieži vien romiešu autori ar šiem darbiem sasniedza izcili augstu māksliniecisko līmeni. Īpaši izceļamas, piemēram, ir Senekas traģēdijas.
Prozā īpaši izceļami tādi autori kā Petronijs, Apulejs, arī vēsturiskās un retoriskās prozas autori Jūlijs Cēzars, Cicerons, Tits Līvijs u.c.
Senajā Romā īpaši uzplauka dzeja. Par nozīmīgākajiem dzejniekiem uzskatāmi Ennijs, Lukrēcijs, Katulls, Ovidijs, Horācijs, Vergilijs, Tibulls, Lukāns. Pašu romiešu radīts literatūras žanrs ir satīra, kuru īpaši attīstīja Juvenāls un Marciāls.
Viduslaiku literatūras aizsākumi meklējami pēc Romas impērijas sabrukuma. Viduslaikos top gan laicīgā, gan reliģiskā literatūra. Liela daļa darbu tika uzrakstīti latīņu valodā (katoļu baznīcas oficiālajā valodā), taču, piemēram, daļā Austrumeiropas liela nozīme bija arī senslāvu valodai. Daudzi nozīmīgi laicīga rakstura darbi tapuši arī tautas valodā, piemēram, senangļu "Beovulfs", vidusaugšvācu "Dziesma par Nībelungiem", senfranču "Dziesma par Rolandu" u.c. Viduslaikos turpināja attīstīties arī persiešu literatūra, izveidojās arābu literatūra. Daudzi Eiropas viduslaiku literatūras darbi ir anonīmi: autora loma dažādu iemeslu dēļ netika uzskatīta par pārāk nozīmīgu, un ļoti augstu tika vērtēta daļa antīko autoru un t.s. baznīcas tēvu autoritāte.
Renesanses laikmeta literatūras aizsākumi meklējami 13. un 14. gadsimtā Itālijā, kur darbojās tādi autori kā Frančesko Petrarka, Dante Aligjēri, Džovanni Bokačo un citi. Literāri darbi tika rakstīti gan latīņu, gan nacionālajās literatūrās. Lielu nozīmi — kā jau renesanses mākslā vispār — ieguva antīkie paraugi, īpaši romiešu dzeja (Horācijs, Ovidijs, Vergilijs u.c.), romiešu vēsturnieku darbi. Renesanses laika Itālijā īpaši izplatījās, iespējams, pati populārākā dzejas forma — sonets.
Renesanses literatūra īpaši spilgti attīstījās arī Spānijā (Lope de Vega, Pedro Kalderons de la Barka (lai gan Lope de Vega un Kalderons de la Barka nereti tiek uzskatīti arī par baroka autoriem), Migels de Servantess), Francijā (Mišels de Monteņs, Fransuā Rablē) un Lielbritānijā (Tomass Mors, Edmunds Spensers, Filips Sidnijs, Bens Džonsons, Kristofers Mārlovs, Viljams Šekspīrs).
Pēc renesanses uz neilgu periodu Eiropas literatūrā dominēja baroks — šis periods aizsākās ap 1600. gadu Itālijā un ātri vien izplatījās lielā daļā pārējās Eiropas.
Baroka literatūrai (un baroka mākslai vispār) raksturīga formas virtuozitāte, pievēršanās vissmalkākajām darba detaļām, spēcīga tēlainība. Baroka literatūrā īpaši attīstās metafora un alegorija. Baroka literatūrai raksturīgas reliģiskas tēmas, Vanitas (uzsvars uz laicīgā pārejošo un nepastāvīgo raksturu), Memento mori (atgādinājums par cilvēka mirstīgumu) un Carpe diem (mirkļa izbaudīšana) motīvi.
Par pazīstamāko Itālijas baroka literatūras pārstāvi uzskatāmas dzejnieks Džovanni Batista Marino (jeb Džambatista Marino). Marino licis pamatus veselam dzejas virzienam, kas tad arī nosaukts pēc viņa vārda — par marinismu. Marinisti savos darbos spilgti lietoja ne tikai metaforas, bet arī hiperbolas, vārdu spēles, mītiskus motīvus.
Citi spilgti baroka literatūras pārstāvji ir, piemēram, portugālis Antonio Vieira, kurš dzīvoja Brazīlijā, vācu autori Andreass Grifijs, Martins Opics u.c. Baroka tradīcijai tuvi arī angļu dzejnieki Džons Donns, Džordžs Herberts, Endrjū Mārvels u.c.
Klasicisma laikmets literatūrā aizsākās Francijā 17. gadsimta beigās; Francijā tas dominēja līdz pat 19. gadsimta sākumam, pārējā Eiropā jau 18. gadsimtā daudz lielāku ietekmi ieguva Apgaismības literatūra. Klasicismam ir divi avoti — Renē Dekarta racionālisma filozofija un antīkā kultūra (literatūrā — Aristoteļa un Horācija uzskati par dramaturģiju un dzeju). Klasicisms uzsver literatūras sabiedrisko un morāli tikumisko (audzinošo) funkciju. Klasicismam raksturīga tā saukto augsto un zemo žanru hierarhija. Augstie žanri ir traģēdija, oda; zemie — komēdija, satīra, fabula.
Pazīstamākie klasicisma autori bija franču dramaturgi, traģēdiju autori Pjērs Korneijs un Žans Rasins, kā arī komēdiju autors Moljērs un fabulists Žans Lafontēns. Nozīmīgs klasicisma teorētiķis bija dzejnieks Nikolā Bualo. Par klasicistiem zināmā mērā var uzskatīt arī izcilos vācu autorus Gēti un Šilleru.
.jpg)
17. gadsimtā Eiropas kultūrā aizsākās Apgaismības laikmets — racionālisma, arī materiālisma un individuālisma nostiprināšanās un attīstīšanās periods. Apgaismības laikmetā īpaši nozīmīga bija franču literatūra — Voltēra, Ruso, Monteskjē un Denī Didro literārarie un filozofiskie darbi. Liberāli un demokrātiski noskaņotie apgaismības laikmeta autori kritiski uzlūkoja laikmeta sabiedrību un politisko iekārtu. Šajā laikā tika attīstītas arī cilvēktiesību un pilsoņa tiesību koncepcijas. Literatūrā lielu nozīmi ieguva sabiedrību kritizējošā satīra (izcils piemērs — Monteskjē "Persiešu vēstules"). Citi nozīmīgi šī laikmeta autori bija Henrijs Fīldings un Daniels Defo Lielbritānijā.
Sentimentālisma literatūra
Apgaismības laikmeta ietvaros 18. gadsimtā Eiropā attīstījās sentimentālisma literatūra. Svarīgākā sentimentālisma literatūras iezīme — tā pretstatā, piemēram, klasicismam, par dominējošo cilvēkā atzīst emocijas, nevis prātu. Atbilstoši Apgaismības laikmeta garam sentimentālisma literatūra lielā mērā bija didaktiska — tā sludināja jūtu pasaules izkopšanu, pilnīgošanu, uzlabošanu. Attiecīgi arī literārajiem varoņiem raksturīgs bieži vien pat sakāpināts un pārspīlēts jūtīgums, jūtu pasaules pārbagātība, ārkārtīgi ciešas emocionālās saiknes ar apkārtējo pasauli. Sentimentālismam raksturīga arī dabas idillizācija (dabas tēli tika izmantoti gan kā spēcīgs emociju rosinātājs, gan arī kā literāro varoņu emociju izteicējs).
Sentimentālisms īpaši attīstījās Lielbritānijā un Francijā. Kā nozīmīgākie sentimentālisma autori jāmin angļi Džeimss Tomsons, Tomass Grejs, Semjuels Ričardsons un īpaši Lorenss Stērns, francūzis Žans Žaks Ruso.
18. gadsimta nogalē kā reakcija pret Apgaismības laikmeta kultūru, tā sabiedriskajām un politiskajām normām, materiālismu un racionālismu izveidojās romantisma filozofija un literatūra. Romantisma literatūrā uzsvērta gara, kaislību, intuīcijas, iztēles pārākums par prātu, racionalitāti. Romantisms aktualizēja folkloru un mitoloģiju, kā arī viduslaiku kultūru. Romantismā īpaša loma ir arī ironijai.
Romantisms aizsākās 18. gadsimta nogalē Vācijā, spēcīgi attīstījās arī Lielbritānijā, Krievijā, nedaudz vēlāk arī Francijā un citās Eiropas valstīs, kā arī ASV. Romantisms literatūrā dominēja līdz aptuveni 19. gadsimta vidum. Nozīmīgākie romantisma teorētiķi un autori ir vācieši Novāliss, Frīdrihs Šellings, Frīdrihs Šlēgels, Augusts Šlēgels, Ludvigs Tīks, Heinrihs fon Kleists, E. T. A. Hofmanis, Heinrihs Heine, briti Semjuels Kolridžs, Viljams Vērdsverts, Viljams Bleiks, Bairons, Persijs Bišs Šellijs, Džons Kītss, francūži Viktors Igo, Stendāls, krievi Aleksandrs Puškins, Nikolajs Gogolis, Mihails Ļermontovs, polis Ādams Mickēvičs, amerikāņi Edgars Alans Po, Volts Vitmens, Hermans Melvils.
Paralēli romantisma literatūrai 18. gadsimta nogalē un 19. gadsimta pamatā gan kā margināla, taču ļoti spilgta parādība attīstījās arī gotiskā literatūra. Gotiskajā literatūrā vērojamas dažas romantismam raksturīgas iezīmes, un vairāki 19. gadsimta romantiķi lielākā vai mazākā mērā uzskatāmi arī par gotiskās literatūras autoriem (Edgars Alans Po, Mērija Šellija u.c.). Gotiskās literatūras uzmanības centrā bija gan fiziskas, gan psiholoģiskas šausmas, pārdabiski spēki un būtnes, ārprāts, nāve, iznīcība; to raksturo tumšas noskaņas, noslēpumainība, dramatisms.
Par pirmo gotiskās literatūras darbu uzskata angļu rakstnieka Horācija Volpola romānu "Otranto pils" (1764). Citi nozīmīgi britu gotiskās literatūras autori bija Metjū Gregorijs Lūiss, Viljams Bekfords, Anna Redklifa un Mērija Šellija. Gotiskajai literatūrai piederošus darbus rakstījuši arī vairāk ar romantismu saistītie Džons Viljams Polidori, Čārlzs Metjurins, kā arī Viktorijas laikmeta autori Elizabete Gaskela, Brems Stokers u.c.
Gotiskā literatūra paralēli attīstījās arī Francijā (melnā romāna — roman noir — autori Fransuā Gijoms Dikrī-Diminils, Bakulārs d'Arno, de Ženlī jaunkundze) un Vācijā (Kristians Heinrihs Špīss, ar dažiem darbiem arī E. T. A. Hofmanis). ASV gotiskās literatūras darbus rakstījis Edgars Alans Po.
Kā vairāk vai mazāk masu literatūras sastāvdaļa gotiskā literatūra turpina pastāvēt arī mūsdienās, piemēram, šausmu literatūras formā (skat. arī rakstu Fantastika).
19. gadsimta 30. gados Francijā radās reālisma literatūra — virziens, kas postulēja maksimāli patiesu un objektīvu, bet māksliniecisku reālās īstenības attēlojumu literatūrā. Francijā reālisms attīstījās kā reakcija gan pret klasicisma, gan romantisma literatūru, lai gan romantisma un reālisma attīstība Francijā lielā mērā norisinājās paralēli, un tādu autoru kā Stendāls un Viktors Igo saskatāmi gan reālisma, gan romantisma elementi. Citi izcili franču reālisma autori bija Onorē de Balzaks, Gistavs Flobērs, brāļi Gonkūri, Gijs de Mopasāns un citi.
No 19. gadsimta vidus līdz 19. gadsimta nogalei reālisms būtībā dominēja visā Eiropas, ASV un Krievijas literatūrā. Paralēli gan attīstījās arī naturālisms, kā arī jaunromantisms, impresionisms, agrīnais modernisms. Nozīmīgākie reālisma autori ārpus Francijas bija krievi Fjodors Dostojevskis (viņa darbos gan saskatāmas arī romantisma un pat zināmas agrīna modernisma iezīmes), Ļevs Tolstojs, Antons Čehovs, angļi Čārlzs Dikenss un Radjards Kiplings, amerikānis Henrijs Džeimss (kam ir arī modernistiski darbi), vācieši Teodors Štorms, Gotfrīds Kellers, Teodors Fontāne.
Kā savā ziņā radikāls reālisma novirziens 19. gadsimta otrajā pusē izveidojās naturālisms. Naturālisma pamatā bija Čārlza Darvina evolūcijas teorija, kā arī Ogista Konta pozitīvisma filozofija un Ipolita Tēna pozitīvismā balstītie literatūrteorētiskie uzskati. Naturālisti uzskatīja, ka cilvēka raksturu, uzvedību vislielākajā mērā nosaka dabas likumi, iedzimtība, laikmets, vide. Naturālismam nereti raksturīga arī negatīvā estētika.
Naturālisma iezīmes rodamas jau brāļu Gonkūru un Gistava Flobēra darbos. Pazīstamākie naturālisti ir francūzis Emils Zolā, vācietis Arno Holcs, zviedrs Augusts Strindbergs. Naturālisma iezīmes tiek saskatītas arī izcilā norvēģu dramaturga Henrika Ibsena darbos.
Par modernismu gan mākslā vispār, gan arī atsevišķi literatūrā būtībā iespējams runāt nevis par kā virzienu, bet gan tikai kā par daudzu virzienu, strāvojumu, tendenču kopumu. Šo kopumu vienojošie elementi ir sacelšanās pret literāro tradīciju (šajā gadījumā — pamatā reālismu un naturālismu), laikmeta ideāliem, dažādi formas un stila eksperimenti, subjektivitāte, individuālisms, interese par mītiem utt.
Par modernisma aizsācējiem uzskatāmi 19. gadsimta franču dzejnieki impresionisti un simbolisti — simbolisma priekštecis Šarls Bodlērs, Arturs Rembo, Stefans Malarmē u.c. Modernisms 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā spēcīgi attīstās gan Eiropā, gan ASV, gan Krievijā. Pasaules literatūrā kopumā modernisms dominē līdz aptuveni Otrajam pasaules karam.
Modernisma literatūrā ietilpst:
- impresionisms (Stefans Malarmē, Arturs Rembo, Pols Verlēns, Marsels Prusts u.c.);
- simbolisms (Stefans Malarmē, Arturs Rembo, Pols Verlēns, Pols Valerī, Rainers Marija Rilke, Stefans George, Hugo fon Hofmanstāls, Moriss Meterlinks, Pols Verharns, Oskars Vailds u.c.);
- dadaisms (Tristans Carā, Hugo Balls, Hanss Arps, Kurts Šviterss, Andrē Bretons u.c.);
- sirreālisms (Pols Eliārs, Luijs Aragons, Andrē Bretons u.c.);
- ekspresionisms (Georgs Kaizers, Ernsts Tollers, Gotfrīds Benns, Georgs Trākls, Francs Verfels, Oskars Kokoška u.c.);
- futūrisms (Filipo Tomāzo Marineti, Vladimirs Majakovskis u.c.);
- imažisms (Ezra Paunds, Tomass Stērnss Eliots u.c.).
Daudzi izcili modernisma autori gan nav saistīti vai saistāmi ar kādiem konkrētiem virzieniem — piemēram, Džeimss Džoiss, Francs Kafka, Virdžīnija Vulfa, Viljams Folkners, Hermanis Hese, Tomass Manns, Greiems Grīns, Mihails Bulgakovs un daudzi citi.
Pēc Padomju Savienības izveidošanās tās mākslā un literatūrā sākotnēji dominēja modernisms, taču valdošajai varai šāda māksla nebija pieņemama (tā tika dēvēta par "buržuāzisku", "pagrimušu" u.tml.). Ar 1932. gadā Staļina izsludinātu dekrētu par Padomju Savienības oficiālo un vienīgo atzīto mākslas un literatūras virzienu tika pasludināts sociālistiskais reālisms (citādas mākslinieciskās izpausmes varēja tikt sodītas pat ar ieslodzīšanu gulaga nometnēs). Sociālistiskais reālisms palika Padomju Savienības oficiālais virziens mākslā līdz pat tās sabrukumam, taču jau pēc Staļina nāves 1953. gadā bija vērojamas brīvākas mākslinieciskas izpausmes (piemēram, psiholoģiskā reālisma atdzimšana u.tml.).
Sociālistiskā reālisma doktrīna pieprasīja "patiesu", vēsturiskajām reālijām atbilstošu mākslu, tajā pašā laikā vairāk vai mazāk oficiāli pieprasot arī šīs patiesības idealizāciju (Staļins runājis par "dvēseļu inženieriem"). Literatūrā un mākslā bija jāpievēršas proletariātam, cīņai par komunismu, karam u.tml. Valdošais sociālistiskā reālisma patoss bija heroiskais un cildenais. Neoficiāli, bet stingri nebija pieļaujama Padomju Savienībā eksistējošo negatīvo parādību attēlošana — tātad būtībā sociālistiskajam reālismam ar īstenu reālismu sakara bija visai maz. Sociālistiskā reālisma estētikai daudz kopīga ar klasicisma estētiku.
Pazīstamākie sociālistiskā reālisma autori bija krievi Maksims Gorkijs un Mihails Šolohovs. Sociālistiskais reālisms kļuva par oficiālo ideoloģiju arī citās sociālistiskajās valstīs, piemēram, Ziemeļkorejā un Ķīnā.
20. gadsimta pirmajā pusē Eiropā izveidojās eksistenciālisma filozofija — tās priekšteči un nozīmīgākie ietekmes avoti bija dāņu filozofs Sērens Kirkegors, vācu filozofi Frīdrihs Nīče un Edmunds Huserls, krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis. Par pazīstamākajiem un svarīgākajiem eksistenciālisma filozofiem 20. gadsimtā kļuva vācieši Martins Heidegers, Kars Jaspers, francūži Žans Pols Sartrs un Simona de Bovuāra.
Eksistenciālisms izveidojās arī par virzienu literatūrā — nozīmīgi eksistenciālisma autori ir filozofi Žans Pols Sartrs, Simona de Bovuāra, Gabriels Marsels, Albērs Kamī (lai gan Kamī pats sevi par eksistenciālistu neuzskatīja). Zīmīgi, ka eksistenciālisti norobežojās no modernistiem; mūsdienās jautājumā, vai eksistenciālisms piederīgs modernismam, pastāv dažādi viedokļi.
Eksistenciālisma darbi parasti ir filozofiski spēcīgi piesātināti, to centrā ir jautājumi par cilvēka eksistences jēgu, brīvību, gribas brīvību un determinismu, dzīvību un nāvi, eksistences absurdu u.tml. Eksistenciālisms uzsver individuālās un subjektīvās pieredzes nozīmi.
20. gadsimta vidū Eiropā attīstījās absurda drāma — dramaturģijas virziens, kas cilvēka eksistenci uzlūkoja kā bezjēdzīgu un nenozīmīgu, pasauli — kā absurdu, neloģisku, komunikāciju — kā neiespējamu. Absurda drāma izvērtās par ļoti ietekmīgu literatūras virzienu, tā slavenākie pārstāvji ir Semjuels Bekets, Ežēns Jonesko, Žans Ženē, Arturs Adamovs. Absurda drāmas iezīmes vērojamas arī daudzu citu pazīstamu dramaturgu darbos — te jāmin Frīdrihs Dirrenmats, Harolds Pinters, Edvards Olbijs un citi autori.
Pēc Otrā pasaules kara beigām rietumos pamazām attīstījās postmodernisma arhitektūra, māksla un literatūra. Tāpat kā modernisma gadījumā arī ar jēdzienu "postmodernisms" apzīmē ļoti atšķirīgas parādības; tāpat arī pastāv atšķirīgi uzskati par postmodernisma saistību ar modernismu — postmodernisms tiek uzlūkots gan kā modernisma pēctecis vai noslēdzošais posms, gan kā pretreakcija uz modernismu. Domājams, zināma taisnība ir abos uzskatos. Postmodernisma literatūra pasaulē dominē vēl mūsdienās.
Dažas vispārīgas postmodernisma literatūras pazīmes ir skepticisms, neuzticēšanās racionalitātei un neticība progresa iespējamībai, radikāla tradīcijas noraidīšana (atteikšanās no tā sauktajiem lielajiem naratīviem), vairāk vai mazāk galējs relatīvisms, individuālisms un subjektīvisms (un tajā pašā laikā — neticība cilvēka identitātei kā vienam veselumam), plurālisms u.tml.
Postmodernisma literatūras stilam raksturīgs fragmentiskums, žanru hibridizācija, formas eksperimenti, ironija un pašironija, parodija, pastišs, intensīvs alūziju, netiešu citātu, kultūras atsauču lietojums utt.
Pazīstamākie postmodernisma autori ir Umberto Eko, Džulians Bārnss, Pols Osters, Džons Bārts, Italo Kalvino, Dons Delillo, Vladimirs Sorokins, Patriks Zīskinds, Haruki Murakami, Tomass Pinčons, Malkoms Bredberijs, Hulio Kortasars, Džons Faulzs, Ginters Grass, Kadzuo Išiguro, Normans Meilers, Čaks Palanjuks, Milorads Pavičs, Viktors Peļevins, Salmans Rušdi un citi. Par postmodernismam piederīgu virzienu mēdz uzskatīt arī maģisko reālismu (Gabriels Garsija Markess, Mario Vargass Ljosa u.c.). Par postmodernistu nereti tiek uzskatīts arī izcilais argentīniešu rakstnieks Horhe Luiss Borhess.
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
