Antons Čehovs

Antons Pavlovičs Čehovs (krievu: Антон Павлович Чехов; dzimis 1860. gada 29. janvārī [v.s. 17. janvārī], miris 1904. gada 15. jūlijā [v.s. 2. jūlijā]) bija krievu rakstnieks, dramaturgs un ārsts. Viņš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem īso stāstu rakstniekiem pasaulē,^[1] un ievērojamu modernās dramaturģijas reformatoru. Čehova daiļrade aptver gan stāstus, gan lugas, kurās viņš izcili attēlo cilvēku ikdienas dzīvi, psiholoģiju un sociālās attiecības. Viņa slavenākie prozas darbi ir “Dāma ar sunīti”, “Stepē” un “Cilvēks futrālī”, bet dramaturģijā viņš radījis tādas klasiskas lugas kā “Kaija”, “Tēvocis Vaņa”, “Trīs māsas” un “Ķiršu dārzs”.^[2][3] Čehovs savā daiļradē izvairījās no moralizēšanas un atvēlēja lasītājam iespēju pašam interpretēt varoņu rīcību un motīvus. Viņa darbi visā pasaulē ir ietekmējuši 20. un 21. gadsimta literatūru un dramaturģiju.^[4][5] Čehova lugas ir vienas no 20. gadsimtā Eiropas teātros visvairāk iestudētajām lugām līdzās Viljama Šekspīra un Henrika Ibsena darbiem.^[6]

Antons Čehovs Антон Чехов Antons Čehovs 1904. gadā Personīgā informācija Dzimis 1860. gada 29. janvārī Taganroga, Jekaterinoslavas guberņa, Krievijas Impērija Miris 1904. gada 15. jūlijā (44 gadi) Bādenveilera, Vācijas Impērija Tautība krievs Brāļi mākslinieks Nikolajs Čehovs Paraksts

Literārā darbība Pseidonīms Antoša Čehonte (Антоша Чехонте), Mana brāļa brālis (Брат моего брата), Cilvēks bez liesas (Человек без селезёнки) Nodarbošanās ārsts, rakstnieks, dramaturgs Valoda krievu valoda Žanri stāsts, novele, dramaturģija Slavenākie darbi Dāma ar sunīti, Stepē, Cilvēks futrālī, Kaija, Tēvocis Vaņa, Trīs māsas un Ķiršu dārzs Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Dzīves gājums

Antons Pavlovičs Čehovs piedzima 1860. gada 29. janvārī [v.s. 17. janvārī] Taganrogā, Krievijas Impērijā, tirgotāja ģimenē. Viņa tēvs Pāvels Čehovs bija neliela pārtikas veikala īpašnieks, bet mātei Jevgeņijai piemita izcilas stāstnieces talants, kas iedvesmoja Antonu literārajai darbībai.^[7][8][9] Čehovam bija pieci brāļi un māsas, un ģimenes dzīvi spēcīgi ietekmēja tēva stingrie reliģiskie uzskati un skarbā audzināšana. 1876. gadā ģimene nonāca finansiālās grūtībās un pārcēlās uz Maskavu, bet Antons palika Taganrogā, lai pabeigtu skolu. Šajā laikā viņš pelnīja iztiku, pasniedzot privātstundas un vietējiem laikrakstiem rakstot humoristiskus skečus.

1879. gadā Čehovs pārcēlās uz Maskavu, lai studētu medicīnu Maskavas Valsts universitātē. Studiju laikā viņš turpināja rakstīt, lai uzturētu savu ģimeni. Viņa pirmie literārie darbi bija galvenokārt humoristiski un tika publicēti dažādos žurnālos ar pseidonīmiem, tostarp “Antoša Čehonte”. 1884. gadā Čehovs absolvēja universitāti un sāka praktizēt kā ārsts. Lai gan viņš visu mūžu saglabāja uzticību medicīnai un sniedza palīdzību trūcīgajiem pacientiem, rakstniecība pamazām kļuva par viņa galveno nodarbošanos.

1880-tajos gados Čehovs sāka pievērsties nopietnākiem literāriem darbiem. 1886. gadā viņa stāsti sāka parādīties prestižajā žurnālā Novoe Vremja (“Jaunais laiks”), un viņš guva plašu atzinību. Viņa agrīnie stāsti izcēlās ar vieglu ironiju, bet laika gaitā tajos parādījās dziļāks psiholoģisks raksturojums un sociāla kritika. 1880. gadā Čehovs devās uz Sahalīnas salu, kur pavadīja divarpus mēnešus, intervējot tūkstošiem ieslodzīto un kolonistu, lai veiktu tautas skaitīšanu un pētītu viņu dzīves apstākļus. Viņa pieredze tika apkopota darbā “Sahalīnas sala” (Остров Сахалин), kas ir nozīmīgs socioloģisks un etnogrāfisks pētījums.^[10][11] No 1896. līdz 1904. gadam Čehovs radīja savas slavenākās lugas — “Kaija”, “Tēvocis Vaņa”, “Trīs māsas” un “Ķiršu dārzs”.^[2][3] kas ievērojami ietekmēja modernās dramaturģijas attīstību.

1901. gadā Čehovs apprecējās ar aktrisi Olgu Kniperi, kura spēlēja vadošās lomas viņa lugās. Tomēr viņa veselība, kas jau kopš jaunības bija vāja, pasliktinājās tuberkulozes dēļ. Ārsti ieteica viņam pārcelties uz siltāku klimatu, un Čehovs pavadīja daudz laika Jaltā. 1902. gada vasarā viņš devās uz Bādenveileru, kūrortpilsētu Vācijas Impērijā, lai ārstētos, taču viņa veselība turpināja pasliktināties. Čehovs nomira 1904. gada 15. jūlijā [v.s. 2. jūlijā]. Viņš tika apglabāts Novodevičjes kapsētā, Maskavā.

Literārā darbība

Antona Čehova literārā karjera aizsākās studiju gados, kad viņš rakstīja īsus humoristiskus stāstus un skečus dažādiem žurnāliem. Viņa pirmie darbi tika publicēti ar pseidonīmiem, tostarp “Antoša Čehonte” un “Čehonte”, un tie galvenokārt bija komiski un satīriski. Čehovs smalki atainoja ikdienas situācijas, atklājot cilvēku raksturus ar ironiju un asprātību. 1880. gadā viņa pirmais stāsts tika publicēts žurnālā Strekoza, un līdz desmitgades beigām viņš jau bija pazīstams rakstnieks. Viņa agrīnajos darbos dominēja viegls tonis, taču pamazām viņš pievērsās dziļākiem sociāliem un psiholoģiskiem tematiem.

1880.-to gadu beigās Antons Čehovs sāka publicēt stāstu krājumus, kas nostiprināja viņa reputāciju kā izcilam īsprozas meistaram. Starp nozīmīgākajiem krājumiem ir “Dažādu cilvēku stāsti” (1886), “Nevainīgi vārdi” (1887), “Dārznieka kalendārs” (1887) un “Stepē” (1888), kas Čehovam atnesa pirmo lielo atzinību un Krievijas akadēmijas balvu literatūrā. Čehova stāstos galvenokārt tiek attēloti parasti cilvēki — ierēdņi, zemnieki, ārsti un skolotāji —, kuru ikdienas dzīvē atspoguļojas vientulība, dzīves bezjēdzība un cilvēku iekšējie konflikti. Starp viņa slavenākajiem stāstiem ir “Dāma ar sunīti”, “Cilvēks futrālī”, “Kauss”, “Priekšlikums”, “Nāves rats” un “Mīlestība”, kuros viņš ar smalku psiholoģisko analīzi un ironiju atklāj cilvēku emocijas un sabiedrības īpatnības.

Lai gan Antons Čehovs galvenokārt bija īsprozas meistars, viņš ir arī viens no nozīmīgākajiem modernās dramaturģijas pārstāvjiem. Viņa lugas būtiski atšķīrās no tā laika tradicionālajiem teātra darbiem, jo tajās nebija uzsvērta dramatiska konflikta, bet gan smalka dzīves attēlošana, akcentējot varoņu psiholoģiskos pārdzīvojumus un attiecību nianses. Starp Čehova nozīmīgākajām lugām ir “Ivanovs” (1887, viņa pirmā nopietnā luga), “Mežainis” (1889), kā arī “Kaija” (1896). Luga “Kaija” sākotnēji tika uzņemta negatīvi, bet vēlāk kļuva par modernās dramaturģijas stūrakmeni. Pirmizrāde notika 1896. gada 17. oktobrī Sanktpēterburgā, un tā bija neveiksmīga, izraisot Čehova vilšanos un vēlmi atteikties no dramaturģijas. Tomēr, kad 1898. gadā Konstantīns Staņislavskis iestudēja "Kaiju" Maskavas Dailes teātrī, luga guva lielus panākumus un kļuva par pagrieziena punktu teātra vēsturē. Šis iestudējums iezīmēja jaunu ēru teātra mākslā, un "Kaija" kļuva par vienu no modernās dramaturģijas stūrakmeņiem. Vēlāk tapušas arī citas salvenas Čehova lugas — “Tēvocis Vaņa” (1899), “Trīs māsas” (1901) un “Ķiršu dārzs” (1904), kas ir viņa pēdējā luga un simbolizē pārmaiņas un vecās pasaules norietu. Čehova lugas iestudēja Maskavas Dailes teātris (MDT), kuru vadīja režisors Konstantīns Staņislavskis. Konstantīns Staņislavskis, izstrādājot savu režijas metodi, kas pazīstama kā Staņislavska sistēma, būtiski balstījās uz Antona Čehova lugām un to smalkajām psiholoģiskajām niansēm. Staņislavska un Čehova sadarbība Maskavas Dailes teātrī bija nozīmīga teātra vēsturē, un viņu kopdarbs veicināja jaunu pieeju aktiermākslai. Staņislavskis uzsvēra zemteksta nozīmi Čehova darbos, norādot, ka “Čehovs bieži izteica savu domu nevis runās, bet pauzēs vai starp rindām vai atbildēs, kas sastāv no viena vārda... varoņi bieži jūt un domā lietas, kas nav izteiktas viņu izrunātajās rindās.”^[12] Čehova sadarbība ar Maskavas Dailes teātri ne tikai palielināja paša Čehova popularitāti, bet arī nostiprināja Maskavas Dailes teātra prestižu.

Antona Čehova stils ir lakonisks, psiholoģiski niansēts un precīzs. Viņš izvairījās no didaktikas un moralizēšanas, dodot lasītājam iespēju pašam interpretēt situācijas un varoņu rīcību. Viņa darbiem raksturīga ikdienas dzīves attēlošana — varoņi bieži ir vienkārši cilvēki ar savām raizēm un sapņiem. Svarīga Čehova rakstības iezīme ir zemteksts – daudz kas paliek nepateikts, bet nojaušams starp rindiņām, radot dziļumu un psiholoģisko spriedzi. Viņš bieži izmantoja atvērtu nobeigumu, atstājot stāstus un lugas bez skaidra atrisinājuma, kas ļāva lasītājam vai skatītājam pašam domāt par tālāko notikumu gaitu. Tāpat viņa darbos cieši savijas traģikomika, kur traģiskas un komiskas notis mijiedarbojas, atklājot dzīves paradoksus un cilvēku eksistences sarežģītību.^[13]

Galvenie darbi

Antons Čehovs ir pazīstams kā viens no ievērojamākajiem īsās prozas meistariem, un viņa stāsti tiek uzskatīti par šī žanra paraugiem. Viņa darbos dominē cilvēku ikdienas dzīves, jūtu un domu attēlojums, bieži vien ar smalku ironiju un psiholoģisku dziļumu.

Nozīmīgākie Čehova stāsti:

• “Dāma ar sunīti” (1899) — viens no viņa slavenākajiem stāstiem, kas apraksta divu cilvēku nejaušu satikšanos un viņu sarežģītās attiecības, atklājot gan mīlestības, gan vientulības tēmu.
• “Stepē” (1888) — garais stāsts, kurā attēlots bērna ceļojums caur Krievijas lauku ainavām, vienlaikus simboliski atspoguļojot cilvēka iekšējo pasauli.
• “Cilvēks futrālī” (1898) — alegorisks stāsts par skolotāju, kurš baidās no dzīves un paslēpjas aiz saviem aizspriedumiem un rutīnas.
• “Nāves ierēdnis” (1883) — satīrisks stāsts par zemisku ierēdni, kurš negaidīti sastopas ar nāvi.
• “Kauss” (1894) — stāsts par cilvēka morālajām izvēlēm un dzīves nenoteiktību.

Lai gan Čehovs sākotnēji vairāk pievērsās īsās prozas rakstīšanai, viņš kļuva arī par vienu no modernās dramaturģijas pionieriem. Viņa lugas raksturo vienkāršas ikdienas situācijas, kurās slēpjas dziļas emocijas un dramatiskas pārvērtības. Čehova lugas iestudēja Maskavas Dailes teātris, kuru vadīja režisors Konstantīns Staņislavskis, kurš radīja īpašu aktierspēles metodi, kas vēlāk kļuva pazīstama kā Staņislavska sistēma. Čehova prozas un dramaturģijas ietekme turpina rezonēt pasaules literatūrā un teātrī, padarot viņu par vienu no nozīmīgākajiem krievu un pasaules literatūras klasiķiem.^[4][5][9]

Nozīmīgākās Čehova lugas:

• “Kaija” (1896) — luga par mākslas un mīlestības konfliktu, kas sākotnēji tika uzņemta negatīvi, bet vēlāk kļuva par vienu no krievu dramaturģijas stūrakmeņiem.
• “Tēvocis Vaņa” (1899) — drāma par neizmantotām iespējām un dzīves rūgtumu, kurā raksturīgs psiholoģiskais spriegums un traģikomiska noskaņa.
• “Trīs māsas” (1901) — luga par ilgošanos pēc laimes un nepiepildītiem sapņiem, kurā skan spēcīga modernās dzīves kritika.
• “Ķiršu dārzs” (1904) — Čehova pēdējā luga, kurā attēlota muižniecības noriets un jaunu sabiedrisko spēku parādīšanās. Darbā apvienota komēdija un traģēdija, atspoguļojot pārmaiņu laika sarežģītību.