Viduslaiku literatūra ir visi literārie darbi, kuri uzrakstīti viduslaikos, t.i., no 4.—5. gadsimta (no Romas impērijas sabrukuma — 476. gadā) līdz 13.—15. gadsimtam. Viduslaiku literatūru iedala agrīnajā viduslaiku literatūrā (no 4.—5. gadsimta līdz 9.—12. gadsimtam) un klasiskajā viduslaiku literatūrā (no 9.—12. gadsimta līdz 13.—15. gadsimtam). Rietumeiropā un Centrāleiropā viduslaiku literatūra galvenokārt tapusi latīņu valodā, jo tā bija katoļu baznīcas oficiālā valoda, savukārt baznīca bija gandrīz vienīgais izglītības avots. Atšķirīga situācija bija Austrumeiropā, kur lielās Austrumromas impērijas un Pareizticīgo baznīcas ietekmes dēļ dominēja grieķu un senslāvu valodas. Izņēmums ir arī tautas eposi, kas rakstīti attiecīgās tautas valodā.
Viduslaiku literatūrai raksturīga anonimitāte, jo autora loma šajā laikā tika uzskatīta par maznozīmīgu vai labākā gadījumā otršķirīgu.
Lielākā daļa viduslaikos tapušā literatūra ir ar reliģisku saturu un tie ir teoloģiski darbi (piemēram, Sv. Anselma, Akvīnas Toma utt.), kā arī daudzas himnas, hagiogrāfijas ("svēto dzīves"; Voradžinas Jēkaba hagiogrāfiju krājums "Zelta leģenda" (ap 1260. gadu) sasniedza tādu popularitāti, ka uzskata, ka to lasīja vairāk nekā Bībeli). Dzeju rakstīja, piemēram, Asīzes Francisks un franciskāņi. Teoloģijas studenti bieži rakstīja satīriskus četrvārsmu pantus, ko dēvē par vagantu (jeb goliardu) dzeju. Vienīgais plaši izplatītais reliģiskās literatūras žanrs, kura darbu autori nebija garīdznieki, bija mistēriju lugas (tās regulāri uzveda svētku dienās, un tās bieži ilga visu dienu un pat ievilkās naktī).
Ne tik izplatīta, kā reliģiskā literatūra, taču visai daudzveidīga, bija laicīgā literatūra. 11. gadsimtā aktuāla kļuva "galma mīlestības" tematika, īpaši romāņu valodās un grieķiski. Viduslaikos populāra bija arī ceļojumu literatūra, kurā bija aprakstītas tālas zemes (bieži vien apraksti bija pārspīlēti vai nepatiesi).
Viduslaiku literatūra ietekmējās no visai pretrunīgiem avotiem — pagānu mitoloģijas, kristietības un antīkās kultūras.
Viduslaikos daudz tika rakstīts arī par Krusta kariem un bruņinieku cīņām. Radās varoņi, kuri tautas atmiņā un iztēlē dzīvoja ar savām dēkām, mīlestību un varonību.[1]
Agrīno viduslaiku literatūrā bieža parādība ir tautas eposs. Piemēram, ķeltu eposs — "Ulādu cikls" — 7.—8. gadsimts; anglosakšu eposs "Beovulfs", pierakstīts ap 1000. gadu, eposa darbība, iespējams, saistāma ar 7.—8. gadsimtu; skandināvu dziesmu cikls "Vecākā Eda", kurš pierakstīts 13 gadsimta otrajā pusē, taču tajā atrodama ļoti sena informācija.
Klasisko viduslaiku literatūras žanri ir:
- varoņeposs (piemēram, franču eposs "Dziesma par Rolandu", pierakstīts ap 1100.g., spāņu "Dziesma par manu Sidu" (ap 1140.g.), ģermāņu "Nībelungu dziesma" (notikumi tajā risinās aptuveni V gs., bet pats eposs klasiskajā versijā pierakstīts XII-XIII gs., un pagānu tautu mitoloģijas vietā manāmi spēcīgi kristietiskie elementi); varoņeposa centrā — varonis, kas sevī iemieso sava laika ētiskos ideālus, un, tā kā tolaik norisinājās jaunu valstu veidošanās, tad centrālais varonis bieži bija īstens patriots),
- kurtuāzā jeb galma literatūra (tās centrā — mīla, galvenais varonis — izcils bruņinieks; šim varonim jābūt prasmīgam daudzās jomās un jāprot izklaidēt dāma):
- bruņinieku romāns (piemēram, "Karaļa Artūra un Apaļā galda" romānu cikls, "Tristans un Izolde", romāni par Parsifālu un Svēto Grālu),
- trubadūru lirika (autori — trubadūri jeb truvēri; dzeja ir profesionāla, ar izsmalcinātu valodu un sarežģītām dzejas formām; parādās "daiļās dāmas" kults, kas apsteidz Jaunavas Marijas kultu; parādās divi virzieni: viena pārstāvji uzskata, ka dzejai jābūt viegli saprotamai ikvienam, bet otra pārstāvji — ka dzejas vērtība slēpjas tajā, ka tā nav vienkārši pieejama, jābūt prasmei arī no uztvērēja puses),
- pilsētas jeb pilsoņu literatūra (tā parādās vienkāršajā vidē, sākot ar XII gs., un ir vienkāršāka, reālistiskāka un sadzīvei tuvāka):
- fablio (vēstījumi dzejā ar komisku vai satīrisku nokrāsu),
- dzīvnieku eposs jeb dzīvnieku romāns (piemēram, "Romāns par lapsu kūmiņu"),
- alegoriskais romāns (piemēram, "Romāns par rozi"; alegorija viduslaikos bija ārkārtīgi populāra, un to lietoja, lai uzsvērtu daiļdarba morāli),
- pilsētas dzeja:
- vagantu jeb goliardu dzeja,
- meistarzangs ("meistardziedoņa māksla").
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
