PSRS republika no 1940. līdz 1941. gadam, pēc tam atkārtoti no 1944. līdz 1991. gadam From Wikipedia, the free encyclopedia
Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika jeb Latvijas PSR bija 1940. gada 21. jūlijā okupētās Latvijas teritorijā izveidota Padomju Sociālistiskā Republika, kuru 1940. gada 5. augustā anektēja PSRS. Tā pastāvēja no 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. līdz 1990. gadam.[2] 1989. gadā Latvijas PSR platība bija 64 600 km², tajā dzīvoja 2 666 600 iedzīvotāju, sauszemes robežas garums bija 1300 km, bet jūras krasta garums ap 500 km. 1968. gadā pastāvēja 26 rajoni, 49 rajonu pakļautības pilsētas un 34 pilsētciemati, industrializācijas gaitā izveidojās jaunas pilsētas — Stučka, Olaine, kā arī jauni pilsētciemati — Seda, Zilaiskalns, Brocēni, Kalnciems u.c.
| Latvijas PSR Латвийская Советская Социалистическая Республика Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika | |||||
| |||||
| |||||
 | |||||
| Pamatinformācija | |||||
| Galvaspilsēta | Rīga | ||||
| Oficiālā valoda | LPSR Konstitūcijas papildinājums 1988. gadā: valsts valoda - latviešu | ||||
| Izveidota PSRS sastāvā: - No - Līdz | 1940. gada 21. jūlijs 1940. gada 5. augusts 1990. gada 4. maijs | ||||
| Platība - Kopā - Ūdens (%) | Pēc platības 12. PSRS 64 589 km² 1,5 | ||||
| Iedzīvotāji - Kopā - Blīvums | Pēc iedz. 14. PSRS 2 666 567 (1989) 41,3cilv./km² | ||||
| Laika josla | UTC +3 | ||||
| Oficiālā himna | Padomju Savienības himna | ||||
| LPSR himna | Latvijas PSR himna | ||||
| Oficiālā valūta | PSRS rublis, līdz 1941. gada 25. martam Latvijas lats[1] | ||||
| Apbalvojumi | Ļeņina ordenis | ||||
Latvijas PSR pastāvēšanas laiku raksturo Komunistiskās partijas vienpartijas režīms, kas izvērsa represijas pret latviešu nacionālajiem centieniem, privātīpašuma likvidēšana, zemkopības kolektivizācija, vietējiem apstākļiem nepiemērota industrializācija un iedzīvotāju pārkrievošana.
Formāli, saskaņā ar Latvijas PSR konstitūciju, tā bija suverēna sociālistiska valsts, bet faktiski tās suverenitāte bija ierobežota un pēc nacionālkomunistu sagrāves aprobežojās ar kultūras, izglītības un vietējās tautaimniecības autonomiju.
Atmodas kustības laikā 1989. gada 28. jūlijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas PSR suverenitāti”, bet 1990. gada 15. februārī „Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību”. 1990. gada 4. maijā vispārējās vēlēšanās ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome ar balsu vairākumu pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un pārdēvēja Latvijas PSR par Latvijas Republiku.[3] 1991. gada 21. augustā, pēc Augusta puča sakāves Maskavā, Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, kas pasludināja pilnīgu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ko drīz atzina gandrīz visas pasaules valstis, ieskaitot PSRS.
Latvijas PSR bija savs ģerbonis, karogs un himna. 1940. gada 6. septembrī Latvijas Republikas Valsts karogs tika nomainīts ar Latvijas PSR karogu. 1945. gada jūlijā tika apstiprināta LPSR himna ar Friča Rokpeļņa un Jūlija Vanaga vārdiem, Anatola Liepiņa mūziku. 1953. gada janvārī apstiprināja jaunu Latvijas PSR karogu, kas tika izmantots līdz 1990. gada 15. februārim, kad Latvijas PSR Augstākā Padome atjaunoja sarkanbaltsarkano valsts karogu, 1921. gadā apstiprināto Valsts ģerboni un himnu "Dievs, svētī Latviju".[4]
Latvijas PSR bija sava Ārlietu ministrija, kas bija tieši pakļauta PSRS centrālās pārvaldes orgāniem un tās darbība bija ierobežota ar kultūras sakaru dibināšanu un veicināšanu ar klaida latviešiem un sociālistiskās sadraudzības valstīm. Vairums Latvijas pārstāvniecību ārzemēs atteicās pakļauties Kirhenšteina valdības izsūtītajām likvidācijas pavēlēm un turpināja pārstāvēt Latvijas Republiku kā de iure neatkarīgu valsti un tās pēdējo pirmsokupācijas laika likumīgo valdību. 1940. gada 23. jūlijā parakstītā ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Vellesa deklarācija noteica ASV Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku līdz pat 1991. gadam. Latvijas Republikas ārkārtējo pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš 1940. gada rudenī un vēlāk centās ierosināt starptautiski atzītas Latvijas trimdas valdības izveidošanu Londonā.[5] 1943. gada augustā parakstītajā „Latvijas tautas deklarācijā Sabiedroto nācijām” bija teikts, ka 1940. gada 14. un 15. jūlijā ievēlētā Saeima ir nekonstitucionāla un nelikumīga un tās 1940. gada 20. jūlija lēmums par pievienošanos PSRS ir nenozīmīgs, jo saskaņā ar Latvijas Satversmi lēmumu par Latvijas neatkarības izbeigšanu vajadzēja nodot tautas nobalsošanā.[6]
.png)
Saskaņā ar 1940. gada 25. augusta Latvijas PSR Konstitūciju tā bija sociālistiska strādnieku un zemnieku valsts. Politiskās varas struktūras pamatā bija Darbaļaužu deputātu padomes, kuras 1978. gada konstitūcijā pārdēvēja par Tautas deputātu padomēm. Tās augstākais valsts varas orgāns bija LPSR Augstākā Padome — vienpalātas likumdevēja institūcija, kas darbojās sesiju režīmā (gadā notika 2 kārtējās sesijas). Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pildīja AP prezidijs (APP). Izpildvaru īstenoja LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vadīta Ministru padome, tai pakļautās iestādes un teritoriālo padomju izpildkomitejas.
Realitātē visa vara piederēja vienīgajai atļautajai partijai — Latvijas Komunistiskajai partijai, kurai bija vietējās organizācijas visās pašvaldībās, iestādēs un uzņēmumos, un kuras vara bija koncentrēta tās augstākajā institūcijā — Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota, svarīgākos lēmumus pieņēma PSKP CK funkcionāri Maskavā, faktiski PSKP CK politbirojs. Latvijas PSR suverenitāte bija nodota PSRS institūcijām, saglabājot ierobežotas pašpārvaldes tiesības. Situāciju republikā kontrolēja Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja, kuras uzdevums bija cīnīties ar visām nepaklausības un pretestības izpausmēm.
1940. gadā tika pārņemts 1926. gada Krievijas PFSR kriminālkodekss, tika atjaunots nāvessods. Tieslietu iestādes bija pakļautas kompartijas politiskajai kontrolei un norādījumiem. Līdz 1950. gadu otrajai pusei varai nevēlamie iedzīvotāji tika represēti bez tiesas sprieduma vai notiesāti pēc ārpustiesu instanču lēmumiem. Pēc varas iestāžu lēmuma jebkuru cilvēku varēja notiesāt, piemeklējot nepieciešamo kriminālkodeksa punktu. Advokāta loma un funkcijas tiesas procesā un izmeklēšanā bija ierobežotas.[7]
Padomju procesuālās tiesības paredzēja divus tiesas spriedumu pārskatīšanas veidus — kasācijas un uzraudzības kārtībā, bet apelāciju neatzina. Lietu tiesībās Civilkodekss noteica 3 īpašuma veidus: valsts, kooperatīvo un personīgo īpašumu. Dominējošā loma tautsaimniecībā tika piešķirta valsts īpašumam, ko nodrošināja ar uzņēmumu un zemes nacionalizācijas likumdošanu. Tika normēts mazumtirdzniecībā iegādājamo preču apjoms, ieviestas fiksētas cenas. Zemes tiesības regulēja PSRS 1928. gada likums „Zemes lietošanas un ierīcības vispārējie pamati”, kā arī Tautas Saeimas 1940. gada 22. jūlijā pieņemtā deklarācija „Par zemes pasludināšanu tautas īpašumā” un 29. jūlija likums "Par zemi". Ģimenes tiesības kopš 26. novembra regulēja 1926. gada 19. novembra KPFSR „Laulības, ģimenes un aizbildnības likumu kodekss”, kas atzina laulības reģistrāciju tikai valsts dzimtsarakstu iestādēs un līdzās reģistrētajai laulībai atzina arī „faktisko laulību” (civillaulību).
Padomju krimināltiesībās tolaik tika atzīta arī likuma piemērošana pēc analoģijas. PSRS tiesu iekārta paredzēja arī speciālās tiesas: kara tribunālus, dzelzceļa un ūdens transporta līnijtiesas. Atbilstoši PSRS likumdošanai LPSR notika prokuratūras un advokatūras reorganizācija.
Jau pēc pirmajām neatkarības zaudēšanas nedēļām, patriotiski noskaņotu iedzīvotāju vidū sāka veidoties domubiedru grupiņas, kas pārauga pagrīdes pretestības organizācijās, kuras veidoja bijušie aizsargi, patriotiskie jaunieši un citi, kam nebija pieņemama okupācijas vara. Lielāko daļu šo grupu, kas pamatā nodarbojās ar skrejlapu izplatīšanu, čekai izdevās atklāt un likvidēt jau pirms kara sākuma. Zināmākās pretestības grupas bija Brīvā Latvija, Latvijas Nacionālais leģions, Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai u.c.
Okupācijas iestādes sāka ne tikai politisko pretinieku, bet arī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju iznīcināšanu. 1941. gada jūnija deportācijās aptuveni 15 tūkstoši iedzīvotāju bez tiesas lēmuma tika deportēti uz PSRS austrumu apgabaliem. No deportētajiem bojā gāja 5381 cilvēks — 34% no visiem 1941. gadā deportētajiem.[8]
Pēc Otrā pasaules kara līdz pat 1956. gadam Latvijas PSR varas iestādēm pretojās Latvijas nacionālie partizāni jeb „mežabrāļi”. 1947. gada janvārī NKVD ziņoja, ka Latvijā „neitralizēti” 22 548 partizāni un viņu atbalstītāji, krituši un politiski sodīti 12 753 partizāni un pretošanās kustības dalībnieki. LKP CK organizācijas daļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā bija minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 nacionālo partizānu vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Nacionālie partizāni izdeva laikrakstus un dažādus uzsaukumus. LNPA izdeva laikrakstu „Sudrabotā saule” (1944—1948), kurš parasti iznāca mašīnrakstā 100 eksemplāros, kā arī „Māras Zeme” (1946—1948), „Tālavas Taure” (1946—1947) un citus. LTS(p)A izdeva laikrakstu „Daugavas vanagi”, LNPO — „Tēvzemei un Brīvībai” un „Kurbads”.[9]
1949. gada marta deportācijās Latvijā uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem un Ziemeļiem tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 cilvēku. Izsūtīto vietā tika veicināta iedzīvotāju imigrācija no PSRS. 1950. — 1951. gadā apcietināja t.s. Franču grupas disidentus, ko Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā un dalībā pretpadomju sanāksmēs. Grupas dalībniekiem piesprieda 7—25 gadu ilgu ieslodzījumu un izsūtījumu uz PSRS nometinājuma vietām. Represiju mērķis bija izolēt režīmam nelojālus cilvēkus un iebaidīt Latvijas inteliģenci.[10] 1971. gadā ārvalstu plašsaziņas līdzekļos tika publicēta 17 latviešu komunistu vēstule, kurā Eduards Berklavs un viņa domubiedri anonīmi kritizēja PSKP pret latviešiem īstenoto piespiedu pārkrievošanas politiku. 1977. gadā latviešu disidenti Ints Cālītis un Viktors Kalniņš kopā ar lietuviešu disidentu Viktoru Petku un igauņu disidentu Martu Niklusu veidoja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galveno komiteju. 1979. gadā tika izziņots 45 okupēto Baltijas valstu cilvēktiesību aizstāvju aicinājums anulēt Molotova—Ribentropa paktu, kas kļuva pazīstams kā Baltijas harta.[11] To parakstīja 36 lietuvieši, 5 latvieši un 4 igauņi. 1983. gadā VDK arestēja Gunāru Astru un notiesāja uz 7 gadiem ieslodzījumā par „pretpadomju” literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. 1983. gadā arestēja arī citu Baltijas hartas parakstītāju — Intu Cālīti, ko notiesāja uz 6 gadiem ieslodzījumā. 1986. gada jūnijā Liepājā Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa nodibināja Helsinki-86 organizāciju, kas 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā organizēja protesta demonstrācijas Rīga pie Brīvības pieminekļa.
Nepilnu gadu pēc Latvijas okupācijas veiktajās 1941. gada jūnija deportācijās uz Gulaga nometnēm un Sibīrijas nometinājuma zonām izveda vairāk nekā 15 000 Latvijas pilsoņu. Nacistu okupācijas laikā nogalināja vairāk nekā 70 tūkstošus Latvijas ebreju.[12][13] 1944.—1945. gadā Sarkanajai armija okupējot Latviju, vairāk nekā 130 000 Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Vāciju un Zviedriju, bet vēlāk uz ASV, Kanādu, Dienvidameriku, Austrāliju un citām zemēm. Daudzi no trimdas latviešiem savās jaunajās mītnes zemēs kļuva pazīstami un ievērojami zinātnieki, ārsti, mākslinieki un citu profesiju pārstāvji. Tiek lēsts, ka 1945. gadā Latvijā bija palikuši tikai aptuveni 1 600 000 iedzīvotāju.[14] 1949. gadā uz Sibīrijas nometinājuma zonām izsūtīja vairāk nekā 42 000 cilvēku.
Straujā industrializācija un lielo rūpnīcu celtniecība prasīja lielu daudzumu darbaspēka, ko karā cietusī Latvija nevarēja nodrošināt pilnībā. Trūkstot vietējam darbaspēkam, apzināti tika organizēta masveida imigrācija.[15] Ievestā darbaspēka nomitināšanai tika celti jauni dzīvojamie kvartāli un mikrorajoni, kuros uzreiz izmitināja uz jaunuzceltajām un paplašinātajām rūpnīcām strādāt aicināto darbaspēku no Krievijas PFSR, Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR un citiem PSRS reģioniem. Lauksaimniecības piespiedu kolektivizācijas dēļ uz pilsētciematiem kolhozu centros no viensētām līdz 1965. gadam tika pārvietotas 22 000 ģimenes, kas galīgi sagrāva karalaika emigrācijas un 1949. gada marta deportācijas iedragāto tradicionālo latvisko zemnieku dzīvesveidu.
Līdz 1959. gadam Latvijā uz patstāvīgu dzīvi apmetās ap 410 000 cilvēku no Padomju Savienības, bet līdz 1989. gadam vēl papildu 348 000 ieceļotāju. Imigrācijas politikas rezultātā krasi izmainījās Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs. Kaut arī kopējais iedzīvotāju skaits 1959. gadā pārsniedza 1935. gada iedzīvotāju skaitu, latviešu skaits Latvijā samazinājās no 1,5 miljoniem (77%) 1935. gadā līdz 1,3 miljoniem (62%) 1959. gadā un nekad vairs nesasniedza pirmskara līmeni. Pēc tautas skaitīšanu datiem 1959. gadā LPSR dzīvoja 62% latviešu, 27% krievu, 3% baltkrievu, 3% poļu, 2% ebreju, 1,5% lietuviešu, 1,5% ukraiņu, bet 1989. gadā 52% latviešu, 34% krievu, 4,5% baltkrievu, 3,5% ukraiņu, 2,5% poļu, 1% ebreju un 1% lietuviešu. Prasība izbeigt latviešu diskrimināciju un pieaugošo pārkrievošanu bija viens no Dziesmotās revolūcijas galvenajiem saukļiem.
Pēc oficiālās statistikas datiem dabiskais iedzīvotāju pieaugums 1951.—1966. gadā nepārsniedza 0,6% gadā. Pēc nodarbes 1967. gadā 80,7% iedzīvotāju bija strādnieki un kalpotāji, bet 19,3% — lauksaimniecībā nodarbinātie. No tiem 38% strādāja celtniecībā, 38% — lauksaimniecībā un mežsaimniecībā — 27%, transportā un sakaru sistēmā — 9%, tirdzniecībā un materiāli tehniskajā apgādē — 7%, izglītībā, veselības aizsardzībā un zinātnē — 13%, valsts pārvaldes aparātā — 2%, citur — 4%.[16]
Izglītības sistēma bija galvenais etniskās asimilācijas instruments Latvijas PSR. Pēc Otrā pasaules kara tika likvidētas visas mazākumtautību (igauņu, lietuviešu, poļu) skolas, taču strauji sāka izplesties krievu skolas. Krievu valodas mācīšana latviešu skolās un latviešu valodas krievu skolās bija obligāta, taču krievu skolās tā bieži bija atstāta novārtā.[17]
Tika izveidots pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanas iestāžu — bērnudārzu, — tīkls (1967. gadā bija jau 572 bērnudārzi, kurus apmeklēja 26% pirmsskolas vecuma bērnu). Pieprasījums pēc vietām bērnudārzos bija lielāks par piedāvājumu, kas veicināja koruptīvas darbības, vecākiem cenšoties iekārtot savus bērnus „dārziņā”.
Tika ieviesta vispārēja bezmaksas izglītība (gan pamata, gan vidējā, gan augstākā). 1960. gadu sākumā[nepieciešama atsauce] ieviesa obligāto vidējo izglītību. Līdz 1967. gadam tika uzceltas 288 jaunas skolas ar 132 000 skolēnu vietām. Kopā 1967./68. mācību gadā darbojās 1302 vispārizglītojošās skolas, t.sk. 330 vidusskolas.[18] Papildus vispārējās izglītības iestādēm tika izveidots ārpusskolas bezmaksas izglītojošo iestāžu tīkls, ko veidoja pionieru nami (kuros bērni darbojās interešu un hobiju pulciņos: šaha, dambretes, modeļu gatavošanas, zīmēšanas, dziedāšanas, deju u.c. pulciņos), jauno tehniķu un naturālistu stacijas, lidotāju un aeroklubi, vasarās darbojās pionieru nometnes. Jauniešu sportisko iemaņu attīstīšanai bija izveidotas īpašas sporta skolas (1967. gadā bija jau 35 sporta skolas), kurās paralēli vispārējai izglītībai jaunieši tika pastiprināti trenēti kādā sporta veidā. Sakarā ar bezmaksas augstāko izglītību, ievērojami pieauga studentu skaits.
Tika izveidots plašs zinātniski pētniecisko iestāžu tīkls, izveidota LPSR Zinātņu akadēmija. Zinātnē, kas lielā mērā bija saistīta ar lielražošanu un jaunāko tehnoloģiju izstrādi militārajai rūpniecībai, bija iesaistīti aptuveni 17 000 pētnieku.[19] Galvenā enciklopēdiju redakcija no 1967. līdz 1970. gadam izdeva Latvijas PSR mazo enciklopēdiju, bet no 1981. līdz 1988. gadam Latvijas padomju enciklopēdiju. 1985. gadā iznāca Latvijas Sarkanā grāmata.
Padomju vara kontrolēja visas mākslas izpausmes. Tika aizliegtas visas Latvijas neatkarības laikā pastāvējušās kultūras organizācijas un to vietā rakstnieki, gleznotāji, aktieri un citu radošo profesiju pārstāvji tika apvienoti komunistiskās partijas kontrolētās organizācijās. Tikai oficiāli atzīti mākslinieki drīkstēja rīkot izstādes un publicēties. Redzamākie un lielāko atzinību guvušie mākslinieki tika iekļauti padomju nomenklatūrā, kas apmaiņā pret politisko lojalitāti tiem deva iespējas saņemt materiālos labumus — autortiesību honorārus, privātmājas, dzīvokļus, automašīnas, ārzemju ceļojumus un piekļuvi deficītām precēm. Tika ieviesti un piešķirti dažādi goda nosaukumi — Latvijas PSR Tautas dzejnieks, Latvijas PSR Tautas rakstnieks, Latvijas PSR Tautas mākslinieks, Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks, Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks u.c.
Kultūras dzīvi kontrolēja un finansēja valsts. Īpaša cenzūras iestāde — Galvenā literatūras pārvalde, kā arī vietējo partijas komiteju pārstāvji kontrolēja vai kultūra atbilst oficiālajai ideoloģijai. Bija noteikts, ka PSRS republiku nacionālajās valodās varēja izdot no citām valodām tulkotus darbus, ja tie iepriekš bija tulkoti krievu valodā, bet ja tas tā nebija, tad tikai ar īpašu PSRS Preses komitejas atļauju.[20] Rietumu prese LPSR iedzīvotājiem nebija pieejama, ierobežotā apjomā varēja dabūt tikai Austrumu bloka valstu izdevumus.
Katrā apdzīvotā vietā un katrā mācību iestādē tika izveidotas bibliotēkas (publisko bibliotēku skaits līdz 1967. gadam bija pieaudzis no 174 līdz 1 600). Katrā lielākā rūpniecības uzņēmumā, kolhozā vai sovhozā tika izveidoti klubi (1967. gadā — 1100), kuros uzņēmuma un valsts finansēti darbojās dažādi interešu pulciņi, kori, tautas deju kolektīvi. 1967. gadā darbojās 1 300 kinoteātri. 1967. gadā mākslinieciskās pašdarbības dalībnieku skaits sasniedza 160 000. Tiem mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem, kuru sniegums sasniedza profesionālu līmeni, tika piešķirts "tautas kolektīva" nosaukums un papildus finansējums (1967. gadā LPSR bija 22 tautas kori, 17 tautas deju ansambļi, 14 tautas teātri). Rīgas Kinostudija uzņēma vidēji 15 spēlfilmas gadā, kas nodrošināja darbu aptuveni 1000 darbiniekiem.
1940. gadā PSRS okupēja modernu eiropeisku Latvijas valsti, kuras ekonomikas statistiskie rādītāji bija krietni labāki par PSRS rādītājiem visās jomās, izņemot smago rūpniecību. Nesalīdzināmi augstāk attīstīta un produktīva uz eksportu vērsta lauksaimniecība, inovatīva rūpniecība, kur tika ražotas gan lidmašīnas, gan automašīnas un sarežģīta lauksaimniecības tehnika, gan pasaules labākajiem standartiem atbilstoša radio un foto aparatūra, visai krasi kontrastēja ar PSRS realitāti, īpaši vidusmēra iedzīvotāju dzīves kvalitātes ziņā. Okupācijas priekšvakarā savu darbu bija uzsākusi Ķeguma HES — modernākā hidroelektrostacija Baltijā. PSRS militārpersonas un ierēdņus, kas lielā skaitā sāka ierasties pēc okupācijas, pārsteidza fakts, ka visa veida pārtikas un rūpniecības preces ir pieejamas brīvā tirdzniecībā un plašā sortimentā, ka Latvijā nav īpašu specveikalu, kur plašāks preču klāsts ir pieejams vienīgi augstākās politiskās elites pārstāvjiem. Jau dažos mēnešos šie iebraucēji iztukšoja Latvijas veikalus, radot preču deficītu.[21]
Latvijas PSR ekonomisko attīstību pēc Otrā pasaules kara var dalīt 3 pamatposmos, periodizējot tos pēc PSKP ģenerālsekretāru varas laika: 1945.—1953. (Staļina laikā), 1954.—1964. (Hruščova laikā) un 1965.—1985. (Brežņeva laikā), kam sekoja Gorbačova reformas. Pirmajam posmam bija raksturīga izteikta nabadzība un iedzīvotāju beztiesiskums, bet otrajā posmā sākās strauja industrializācija un ekonomikas attīstība. Trešajā posmā tika sasniegta relatīva sadzīviskā labklājība, tomēr tautsaimniecībā sākās stagnācija, ko nesekmīgi mēģināja pārvarēt ar dažādiem sociāliem un ekonomiskiem eksperimentiem, trūkstošos līdzekļus aizvien vairāk iegūstot no naftas un gāzes eksporta ienākumiem.
Tautsaimniecība tika attīstīta centralizēti, atbilstoši piecgades plāniem, iesaistot to visas PSRS teritoriālajā darba dalīšanā. Latvijā tika attīstītas elektrotehnika, radioelektronika, aparātu būve, transporta mašīnbūve, ķīmijas un farmaceitiskā rūpniecība, trikotāžas izstrādājumu un pārtikas pusfabrikātu ražošana. Lauksaimniecība koncentrējās uz zvejniecību, piena govkopību, bekona cūkkopību. Attīstījās jūras un dzelzceļa transports, īpaša nozīme bija Baltijas jūras ostām un Jūrmalas kūrortiem.
Neskatoties uz ekstensīvo ražošanas kāpināšanu, Latvija 50 padomju okupācijas gados strauji atpalika no pārējām Eiropas valstīm, kuras turpināja attīstīties brīvā tirgus apstākļos. Ja 1938. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju bija salīdzināms ar vidējiem rādītājiem Eiropā, tad 1985. gadā Latvijas IKP rādītāji uz vienu iedzīvotāju, jau bija vairākas reizes zemāki. Tabulā demonstrēts IKP uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās ASV dolāros.[22]
| Valsts | 1938 | 1990 |
|---|---|---|
| Somija | 3589 | 25500 |
| Dānija | 5762 | 25100 |
| Austrija | 3559 | 21000 |
| Latvija | 4048 | 7500 |
Arī salīdzinoši ar pārējām PSRS republikām, Latvijas attīstības tempi bija lēnāki, jo PSRS investīcijas Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija mazākas nekā vidēji PSRS. Sevišķi mazas investīcijas Latvijā bija pirmajos pēckara gados — vismaz divas reizes mazāk nekā vidēji uz vienu iedzīvotāju PSRS. Laika posmā no 1946. līdz 1950. gadam kapitālieguldījumu īpatsvars Latvijas rūpniecībā veidoja 0,49% no visiem kapitālieguldījumiem PSRS rūpniecībā, kaut arī 1950. gadā Latvijā dzīvoja vairāk nekā 1% no visiem PSRS iedzīvotājiem. Salīdzinot ar Krievijas PFSR, kapitālieguldījumi Latvijas pēckara periodā bija 2,4 reizes mazāki, rēķinot uz vienu iedzīvotāju.[23]
No PSRS budžeta Latvijas PSR vajadzībām 1946.—1990. gadā ir iztērēti 24 684 miljoni rubļu, savukārt PSRS budžeta ieņēmumi no LPSR veidoja 40 645 miljonus rubļu. Tātad laikā no 1946.—1990. gadam PSRS ir ieguvusi 15 961 miljonus rubļu. Šajā aprēķinā PSRS rubļi pirms 1961. gada ir pārrēķināti PSRS rubļa ekvivalentā pēc 1961. gada naudas reformas (10 rubļi pirms 1961. gada = 1 rublis pēc 1961. gada). Tie ir 18,8% no kopējiem ieņēmumiem (85 miljardi rubļu) no Latvijas teritorijas. Ļoti lielu PSRS tēriņu daļa saistīta ar militārajām vajadzībām, kas laikā no 1946. līdz 1990. gadam kopumā veidoja 13 346 miljonus rubļu jeb 18,9% no kopējiem izdevumiem Latvijas teritorijā. Jāuzsver, ka šie izdevumi tika finansēti ar Latvijā iegūtiem ieņēmumiem.[21]
Līdz 1980. gadu nogalei Latvijas PSR nekāda oficiāla privāta uzņēmējdarbība nebija atļauta. Iedzīvotājiem tika izmaksāta nauda, par kuru nevarēja iegādāties nepieciešamās plaša patēriņa preces, kuru daudzumu un cenu noteica oficiālā ceļā. Jebkura veida preču tirdzniecība „no rokas” virs valsts noteiktās valsts cenas tika klasificēta kā spekulācija un bargi sodīta. Jebkurus darījumus ar ārvalstu valūtām veica tikai PSRS Valsts banka. Iedzīvotājiem bija aizliegti jebkādi finanšu darījumi ar ārvalstu valūtu vai vienkārši turēt īpašumā ārvalstu valūtu. Pārkāpēji tika krimināli sodīti. Ja kādam LPSR (PSRS) pilsonim privātā lietošanā bija nonākusi ārvalstu valūta, piemēram, pēc ārvalstu komandējuma, tā bija obligāti jāapmaina pret PSRS rubļiem pēc tā laika oficiālā valūtas maiņas kursa (0,55 — 0,9 rubļi par 1 ASV dolāru), kas bija tālu no reālā, vai „Vņešposiltorg” čekiem, kurus varēja apmainīt pret deficītām importa precēm īpašos specveikalos, piemēram, „Dzintarkrasts”.
1989. gadā rūpniecības īpatsvars sasniedza 37% no bruto IKP (šis rādītājs nav precīzi nosakāms lielo slēpto militāro pasūtījumu dēļ; reālais īpatsvars tiek vērtēts apmēram 50%; pēc ekspertu vērtējuma, militārais komplekss LPSR nodarbināja līdz 15% no rūpniecībā nodarbinātajiem, galvenokārt kuģubūvē un elektronikā), rūpniecība deva trešdaļu visu darba vietu, bet vienā ražotnē vidējais nodarbināto skaits sasniedza 760 strādnieku. Galvenā rūpniecības produkcija bija mašīnbūves, elektronikas un enerģētikas nozaru starpprodukti. Lielie uzņēmumi bija cieši saistīti ar ražošanas ķēdes partneriem citās PSRS republikās. Īpaši smagajā rūpniecībā un inženierzinātņu nozarēs stratēģiskos lēmumus pieņēma attiecīgās ministrijas Maskavā. Par vietējās pakļautības varēja uzskatīt tikai 46% no rūpniecības uzņēmumiem. Inženiertehnoloģiju īpatsvars no maznozīmīgas rūpniecības apakšnozares 1950. gados laika posmā līdz 1970. gadam pakāpeniski pieauga un sasniedza 21,3% no rūpniecības kopapjoma. 1985. gadā tā jau bija kļuvusi par lielāko nozari, bet 1990. gadā sasniedza 26,3% no kopapjoma, nodarbinot gandrīz 39% no rūpniecībā nodarbinātajiem. Komunikāciju iekārtu un elektronikas produktu īpatsvars rūpniecībā pieauga no 6% 1970. gadā līdz 9% 1980. gadu beigās.[24]
Uzņēmumiem bija raksturīga vertikālā integrācija, kad visu projektēja, ražoja, apkalpoja un transportēja pats uzņēmums, lai izvairītos no nedisciplinētiem piegādātājiem; vienas apakšnozares uzņēmumu grupēšana un apvienošana vienā lielā uzņēmumā ar plašu administrāciju, lai veidotu monopolu un nodrošinātu lielāku plāna kontroli un izpildi; pilnīga no neatkarības laika mantoto mazo uzņēmumu darbības likvidēšana, iekļaujot tos lielo uzņēmumu konglomerātos. Lielajiem uzņēmumiem bija pašiem savi spēcīgi pētnieciskie centri jaunu tehnoloģiju un produkcijas izstrādei, piemēram, VEF zinātniski pētnieciskajā institūtā strādāja 1500 cilvēku.[24]
Rīgā uzcēla elektromašīnbūves, dīzeļu, elektroaparātu, mikroautobusu, elektrospuldžu, hidrometeoroloģiskās aparatūras, metālizstrādājumu u.c. rūpnīcas, Daugavpilī — elektroinstrumentu, motoveloķēžu, Rēzeknē — slaukšanas aparātu un būvinstrumentu, Tukumā — celtniecības un ceļu būves mašīnu remonta rūpnīcu. Apvienojot uzņēmumus, kas ražoja radiouztvērējus, izveidoja uzņēmumu Radiotehnika. Rekonstruēja un paplašināja VEF, mopēdu rūpnīcu „Sarkanā zvaigzne”, Bioķīmisko preparātu rūpnīcu, Rīgas laku un krāsu rūpnīcu, Rīgas ķīmisko kombinātu, gumijas izstrādājumu rūpnīcu Kvadrāts, Polietilēna izstrādājumu rūpnīcu, Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca, Sintētiskās šķiedras kombinātu, Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīca u.c. Rīgā, Cēsīs un Daugavpilī uzbūvēja autoremonta rūpnīcas. Rekonstruēja un paplašināja Rīgas kuģu remonta rūpnīcu, Rīgas zvejas kuģu remonta rūpnīcu, Mangaļu kuģu būvētavu. Mēbeles ražoja specializēti mēbeļu ražošanas uzņēmumi, finiera fabriku cehi, kokapstrādes uzņēmumi Rīgā, Valmierā, Kuldīgā, Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē (aptuveni 50% mēbeļu izveda uz citām PSRS republikām). 1967. gadā LPSR ražoja 119 000 m3 finiera, 792 000 sērkociņu kārbiņu (ap 40% eksportēja). Paplašināti un rekonstruēti celulozes un papīra rūpniecības uzņēmumi — Slokas, Staiceles papīrfabrikas, Ogres un Rankas kartona fabrikas, uzcēla koksnes kompleksās pārstrādes kombinātu Bolderājā. Rekonstruēja Brocēnu šīfera un cementa fabriku. Uzcēla Saulkalnes kaļķu, Sauriešu ģipša izstrādājumu rūpnīcu, Lodes drenu cauruļu rūpnīcu, Bolderājas, Cēsu un Madonas būvmateriālu rūpnīcas, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu u.c. Sāka ražot saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas.
Latvijas PSR rūpniecībai bija 100% monopols PSRS šādās rūpniecības nozarēs: mikroautobusi, slaukšanas iekārtas, pievadķēdes, metālciršanas iekārtu rezerves daļas, elektrovilcienu elektroaprīkojums, telefonu automātisko komutatoru iekārtas, baltais cinka pigments.
Liela daļa Latvijā izvietotās rūpnīcas bija padomju militārā kompleksa daļa. Kopumā 176 Latvijas PSR rūpnīcās tika veikta militārās vai divējādas nozīmes produkcijas ražošana. Lielākās no tām — VEF, "Komutators", RRAB ZPI, "Kompresors", "Reaģents", Garkalnes asfaltbetona rūpnīca u.c.[25] Rūpnīcā VEF līdz 80% no ražošanas apjoma aizņēma militārie pasūtījumi. Pat uzņēmumi, kas darbojās civilajā sektorā, kā, piemēram, maizes ceptuves vai veļas mazgātavas, pildīja savu daļu okupācijas karaspēka apkalpošanā un uzturēšanā.[26] Saskaņā ar Baltijas kara apgabala sniegtajām ziņām Latvijas teritorijā bija izvietotas 3009 karaspēka daļas kas visas bija jāuztur Latvijas iedzīvotājiem.[27] Latvijā militārās produkcijas ražošanai uzcēla vairākas jaunas rūpnīcas un to ražošanas cehus: rūpnīcu “Komutators”, Olaines rūpnīcu apvienību “Biolar”, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu, Aparātbūves rūpnīcu “Alfa”, Daugavpils rūpnīcu “Elektroinstruments” un Stikla šķiedras ražošanas rūpnīcu “Himvolokno.” Militāros pasūtījumus pildīja arī citas rūpnīcās.
Lauksaimniecība Latvijas PSR nebija prioritāšu vidū, jo PSRS vadība uzskatīja, ka sekmīgu un konkurētspējīgu lauksaimniecību te nevarēs attīstīt: aptuveni 70% lauksaimnieciski izmantojamās zemes ir pārāk mitra vai pārpurvojusies, augsnē maz organisko vielu, daļa velēnu podzolēto augšņu pārāk skāba, tīrumu augšņu novērtējums pēc 100 ballu sistēmas ir vidēji 37 balles (ar amplitūdu no 19 līdz 70 ballēm), lauki akmeņaini, sadrumstaloti, īss veģetācijas periods vēlo pavasara salnu un lietaino rudeņu dēļ. Lauksaimniecības īpatsvars kopproduktā 1946.-1966. gados samazinājās līdz 18,1% un nacionālajā ienākumā līdz 23,8%.[28] Atbilstoši padomju statistikai, 1967. gada pavasarī visā LPSR bija 296 9000 ha lauksaimniecībai izmantojamās zemes, t.sk. 164 1000 ha tīrumu, 44 000 ha ilggadīgo stādījumu, 93 000 ha atmatu, 701 000 ha pļavu, 490 000 ha ganību. Kopā bija 152 6000 ha sējumu. 1967. gadā bija 769 kolhozi, 753 lauksaimniecības arteļi un 197 padomju saimniecības.[29] 1946.-1967. gados tika nosusināti 861 3000 ha mitro augšņu, t.sk. ar segto drenāžu 516 000 ha. Tika intensīvi ieviesta lauksaimniecības tehnika (1967. gadā jau bija 24 000 traktoru, 4 500 labības kombainu, 13 000 kravas automobiļu, 77 000 elektrodzinēju), mehanizējot augsnes apstrādes procesu. 1952.-1967. gados tika uzceltas kūtis 481 000 govīm un telēm, 716 000 cūkām, 57 000 aitām, 439 4000 putniem. Govju fermās šajā laikā ūdens apgāde bija mehanizēta par 75%, slaukšana par 70%.[29]
1980. gados apmēram 60% piena pārstrādāja sviestā, un 1982. gadā Latvijā kopumā saražoja 33 100 tonnas sviesta. Vismaz pusi no šā daudzuma eksportēja. PSRS mēroga nozīme bija piena konservu ražošanai — pēc 1974. gadā veiktās modernizācijas Rēzeknes piena konservu kombināts kļuva par milzu uzņēmumu, kas 1976. gadā izlaida 85 miljonus kārbu konservu jeb vismaz 6% no PSRS kopprodukcijas. Piena konservi bija otrs pasaulē atpazīstams Latvijā ražots produkts, ko tāpat kā sviestu izmantoja starpvalstu darījumos ar VDR un Čehoslovākiju kā apmaiņas piegādes par šo valstu rūpniecības precēm.
Gaļas ražošana: Gaļas un gaļas konservu rūpniecība bija trešā svarīgākā Latvijas PSR pārtikas eksporta nozare. Atšķirībā no neatkarības gadiem, kad par nozares svarīgāko preci kļuva bekona cūkgaļa, padomju varas apstākļos īpašu uzmanību pievērsa pārstrādātu gaļas produktu — desu un gaļas konservu ražošanai. Tika uzcelti 12 gaļas pārstrādes kombināti (1967. gadā tajos pārstrādāja 114 000 t gaļas). Saldētu gaļu no Latvijas eksportēja uz Bulgāriju, Dienvidslāviju un Spāniju. Latvijas gaļas konservu rūpniecību vismaz no 70. gadiem izmantoja, lai apgādātu Maskavu un Ļeņingradu.
Zvejniecība: Sākot ar 1947. gadu, zvejniecība no piekrastes iedzīvotāju rūpala pārvērtās par rūpniecības nozari, no 1954. gada nosūtot traleru flotiles uz Atlantijas okeānu. Līdz 60. gadu beigām galvenokārt zvejoja un pārstrādāja Atlantijas siļķi, taču tās izzušanas un jaunu starptautisko zvejas ierobežojumu ieviešanas dēļ padomju zvejas flotiles bija spiestas pāriet uz vairāku citu, līdz tam maz izmantotu zivju sugu ieguvi. 80. gados ar zvejniecību Latvijā nodarbojās 11 lieli kolhozi. Par nozīmīgāko zivju produkcijas pārstrādes centru kļuva Rīgas konservu fabrika "Kaija", taču vērā ņemamu ieguldījumu sniedza arī kombināti Liepājā, Ventspilī, Rojā un Salacgrīvā. Latvijas zivju konservus tirgoja gandrīz visos PSRS reģionos. Zivju produkciju izmantoja kā starptautiskās tirdzniecības apmaiņas līdzekli Padomju Savienības darījumos ar lielāko daļu sociālisma nometnes valstu. Atsevišķas konservu šķirnes iepirka arī Francija un Dānija. Uz Kubu un vairākām citām PSRS draudzīgām Āfrikas valstīm tos sūtīja kā humāno palīdzību.[30] Zivis pārstrādāja Liepājas un Ventspils zivju kombināti kā arī uzceltās 8 mazākas zivju pārstrādes fabrikas.
Konservu ražošana: Kā jauna nozare pārtikas rūpniecībā tika izvērsta augļu konservu ražošana. Kolhozos, kas specializējās augļkopībā, izveidoja produkcijas pārstrādes cehus, kur ražoja augļu un dārzeņu konservus, sulas. Plašākos apjomos augļus un dārzeņus pārstrādāja 4 konservu fabrikās, Sabiles un Jelgavas kombinātos. Ražošanas apvienības "Latvijas konservi" un "Latgales konservi" ražoja pietiekami kvalitatīvu produkciju un ābolu biezeni no Latvijas eksportēja uz Somiju.
Cukura ražošana: Cukuru ražoja Jēkabpils, Jelgavas un Liepājas cukurfabrikās. Par izejvielu kalpoja lētais jēlcukurs no Kubas (stratēģisku apsvērumu dēļ tika saglabāta arī dārgā vietējo cukurbiešu cukura ražošana). 1980. gadā Latvijas cukurfabrikas saražoja 303 000 t cukura, kas bija paredzēti patēriņam arī Igaunijas PSR un Ļeņingradas apgabalā. Cukurbiešu cukuru — 14 000 t.[nepieciešama atsauce]
Konditorejas ražošana: Dominēja 2 lielas ražotnes — "Laima" un "17. jūnijs" — kas 1983. gadā saražoja katra 13 000 t produkcijas. Atšķirībā no citām nozarēm, saldumu fabrikām valsts bija uzlikusi ražošanas kvotas, neļaujot ražot vairāk, nekā noteikts plānos. Austrumu zemēs iecienīti saldumi veidoja ievērojamu daļu no Latvijas pārtikas eksporta uz Vidusāziju. Trešā lielākā konditorejas fabrika "Uzvara" 70. gadu beigās uzsāka sadarbību ar Austriju, eksportējot turp īpaši kvalitatīvas garšas esences. Saldumus no Latvijas eksportēja arī uz PSRS tirdzniecības partnervalstīm Dienvidamerikā.[30]
Vieglajā rūpniecībā tika attīstīta audumu rūpniecība: jau 1950. gadu sākumā Rīgā darbojās vairākas virsdrēbju un kleitu šūšanas fabrikas: "Rosme", "Avangards", "Brīvība", "21. jūlijs", "Spartaks", "Latvija" u.c. 1948. gadā sāka izdot modes žurnālu "Rīgas Modes". 1949. gadā tika dibināts Rīgas Modeļu nams, kurā strādāja labākie modes mākslinieki. 1953. gadā nodibināja lielāko individuālās šūšanas modes ateljē Baltijas modes, kas bija vienīgais, kur bez tradicionālā apģērba šuva arī frakas un smokingus. Kokvilnas audumu ražošanai uz nacionalizēto uzņēmumu bāzes izveidoti uzņēmumi "Rīgas manufaktūra", "Zasulauka manufaktūra", "Boļševička", "Sarkanā tekstilniece", "Juglas manufaktūra", vilnas audumu ražošanai — kombināts "Parīzes komūna", "Rīgas tekstils", fabrikas Kuldīgā un Limbažos. Linu pirmapstrādei tika uzceltas 6 linu fabrikas. Linu audumus izgatavoja Jelgavas linu kombinātā, tekstilkombinātā "Boļševička" un Mazsalacas tekstilfabrikā, zīda audumus — kombinātā "Rīgas audums". Triko veļu un apģērbus ražoja fabrikās "Māra", "Rīgas adītājs", "Sarkanais rīts", "Aurora", Ogres trikotāžas kombinātā (vairāk nekā 60% produkcijas izveda uz PSRS vai eksportēja). Apavus ražoja fabrikā "Pirmais maijs", "Rekords", "Ērglis", Liepājas apavu fabrikā, Daugavpils ādu un apavu kombinātā. Ādas apstrādāja fabrikā "Kosmoss", bet kažokādas — fabrikā "Elektra". Plaša patēriņa priekšmetus un suvenīrus ražoja kombinātā "Māksla", "Suvenīrs", "Somdaris".
Vietējo dabas resursu neesamība noteica visu izejvielu un energoresursu imports, transporta iekārtu, būvmateriālu un iepakojuma materiālu imports un, attiecīgi, augstu eksporta īpatsvaru.
Elektroenerģijas apgādei tika uzbūvētas Rīgas TEC-1 un Rīgas TEC-2, Pļaviņu HES, Rīgas HES, atjaunota un rekonstruēta Ķeguma HES (palielinot tās jaudu), termoelektrostacijas Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī. Pusi Latvijai nepieciešamās elektroenerģijas deva PSRS Ziemeļrietumu apvienotā energosistēma. 1966. gadā 53% elektroenerģijas izmantoja rūpniecībā, 5,4% — transportā, 7,6% — lauksaimniecībā. Vairāk nekā 90% siltumenerģijas patērēja rūpniecībā. Aptuveni 50% sausā kurināmā ieveda (kurināmā bilances struktūrā 60. gados 1/3 deva dabasgāze un nafta, ko piegādāja pa jaunuzbūvēto naftas vadu no Polockas un Ventspili, un pa 1962. gadā uzbūvēto gāzes vadu no Dašavas). Tika gazificētas 64 pilsētas un pilsētciemati.
1963. gadā apģērbu ražošana galvenokārt koncentrējās jaunizveidotajās ražošanas apvienībās „Latvija” (specializējās mēteļu, lietusmēteļu, vīriešu uzvalku šūšanā) un „Rīgas apģērbs” (šuva galvenokārt sieviešu kleitas, veļu). 1980. gadā apģērbu ražošanā bija nodarbināti 23% no visiem vieglās rūpniecības nozarē strādājošajiem. 23,3% Latvijā ražoto apģērbu eksportēja uz PSRS.[31] Apģērbu ražošanas, kažokādu izstrādāšanas un krāsošanas nozares īpatsvars rūpniecībā 1985. gadā bija 4,2%, tajā bija nodarbināti 4,8% no kopējā strādājošo skaita.
Uz 1000 km² LPSR teritorijas 1967. gadā bija izbūvēti 43 km dzelzceļa, 348 km autoceļu (t.sk. 138 km ar cieto segumu). Bija izveidotas 466 starppilsētu pasažieru autobusu līnijas. Tika izveidoti 5 vietējie avioreisi, izbūvētas lidostas Rīgā, Liepājā, Rēzeknē. No 317 000 vieglajiem automobiļiem 261 000 piederēja privātpersonām.
Tika ieviesta vispārēja bezmaksas veselības aizsardzība: visus medicīnas dienestu pakalpojumus un medikamentus apmaksāja valsts (aptiekās pirka bezrecepšu medikamentus pēc cilvēku pašu ieskatiem). Vidējais dzīves ilgums 1967. gadā bija palielinājies līdz 71 gadam (58 gadi 1936. gadā).[18]
1967. gadā bija 410 000 pensionāru (no tiem 109 000 kolhoznieki).[18] Strādnieku un kalpotāju pensijas veidoja trešdaļu vai pusi no vidējās darba algas. Diskriminējoša bija attieksme pret pensionētajiem kolhozniekiem. Apmēram līdz sešdesmito gadu vidum viņiem vispār nekādas pensijas nebija paredzētas. Kolhoznieku pensiju lielums bija simbolisks, 1970. gadā — vidēji 16,3 rubļi mēnesī, un vēl 1980. gadā tas bija vismaz par trešdaļu mazāks nekā strādniekiem un kalpotājiem.[32]
1961. gada 1. janvārī notika naudas reforma, kad no apgrozības izņēma vecās naudas zīmes un laida apgrozībā jaunās, maiņas attiecībā 10:1. 1967. gadā vidējā mēnešalga bija 103 rubļi, kas kopā ar izmaksām no sabiedriskajiem fondiem (pensijām, stipendijām, izmaksām, rēķinot uz 1 iedzīvotāju izglītības un medicīnisko iestāžu, bērnudārzu un sanatoriju utt.) — 138 rbļ. mēnesī.[18] Kolhoznieku darba alga sasniedza padomju saimniecībās strādājošo līmeni.
Pēc padomju statistikas datiem 1966. gadā vidējais pārtikas produktu patēriņš gadā uz 1 iedzīvotāju bija: 69 kg gaļas un tauku, 432 kg piena un piena produktu (pārrēķinot pienā), 157 olas, 20,6 kg zivju un zivju produktu, 41,9 kg cukura, 5,9 kg augu eļlas, 165 kg kartupeļu, 78 kg dārzeņu, 128 kg maizes produktu (maize, milti, putraimi, makaroni).[18]
Vidēja neto darba samaksa tautsaimniecībā 1975. gadā bija 120 rubļu. Liellopu gaļa maksāja 1,90 rbļ/kg, cūkgaļa — 2,00 rbļ/kg, piens — 0,27 rbļ/litrā, sviests — 3,49 rbļ/kg, cukurs — 0,80 rbļ/kg.[33]
1940. gada 16. jūnijā PSRS izvirzīja Latvijas Republikai ultimātu, prasot ielaist valstī padomju karaspēka papildu kontingentu un izveidot pret PSRS lojālu valdību. Latvijas autoritārais vadonis Kārlis Ulmanis 17. jūnijā pakļāvās šīm prasībām. Tika izveidota tā sauktā "Tautas valdība" Augusta Kirhenšteina vadībā, kas PSRS vēstniecības kontrolē 14.—15. jūlijā organizēja nedemokrātiskas "Tautas Saeimas vēlēšanas". Nesagaidot vēlēšanu iecirkņu slēgšanu, tika oficiāli paziņots, ka ar 97,6% pārsvaru Latvijas pilsoņi ir nobalsojuši par izvirzītiem kandidātiem.[34]
1940. gada 21. jūlijā jaunievēlētā Tautas Saeima, pompozā sēdē Latvijas Nacionālajā teātrī, pieaicinot arī Latvijā akreditētos ārvalstu vēstniekus, pieņēma Deklarāciju par valsts varu, kurā pasludināja "padomju varas nodibināšanu uz visas Latvijas teritorijas" un Latvijas PSR izveidi. Pēc tam pieņēma deklarāciju "Par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā", kurā lūdza Latvijas PSR uzņemšanu Padomju Savienības sastāvā uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā ietelp Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika, Baltkrievijas un citas savienotās padomju sociālistiskās republikas.
Jaunās marionešu valdības Sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus pieņēma lēmumu par vairāku "buržuāziski reakcionāru" izdevumu slēgšanu. Daudzas iepriekš izdotās avīzes un žurnāli iznāca ar jauniem nosaukumiem, vai pilnīgi mainīja saturu, sākot padomju sistēmas slavināšanu.[35] 22. jūlijā Tautas Saeima pasludināja visu zemi par valsts īpašumu. Tika izveidots valsts zemes fonds, kurā ieskaitīja visas agrākās valsts un baznīcas zemes, un zemnieku zemes, kas pārsniedza 30 ha platību. Zemi piešķīra bezzemniekiem un sīkzemniekiem, izveidojot 51 760 jaunsaimniecības (līdz 10 ha), 23 000 sīkzemnieku saņēma zemes piegriezumus. Zemnieku saimniecību kopskaits sasniedza 250 000. 25. jūlijā marionešu Ministru kabinets pieņēma likumu par banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju. Kā pirmie un nozīmīgākie tika nacionalizēti 804 uzņēmumi, t. sk. visas privātās bankas. 1. augustā tika ieviesti stingri ierobežojumi uzkrājumiem Latvijas kredītiestādēs, t.i. izņemt drīkstēja ne vairāk kā 100 latu nedēļā.
1940. gada 5. augustā, PSRS Augstākās padomes 7. sesijā, Latvijas PSR tika iekļauta PSRS sastāvā kā viena no padomju republikām. 8. augustā ar LPSR Ministru kabineta lēmumu "Par vērtspapīru pirkšanas un pārdošanas pārtraukšanu" aizliedza vērtspapīru brīvu apgrozījumu. Tika ieviesti PSRS nodokļi un nodevas. 10. augustā Iekšlietu ministrijas pakļautībā izveidoja Galveno literatūras pārvaldi, kas sāka visu drukāto darbu, kinofilmu un skaņuplašu cenzūru. Sākas masīva bibliotēku krājumu iznīcināšana. No četriem miljoniem bibliotēku grāmatu, viens miljons tika izņemts no plauktiem, un nosūtīts uz iznīcināšanu. Tāpat likvidēja 750 000 laikrakstu eksemplāru. Pirmkārt, no aprites izņēma "kontrrevolucionāra", "pretpadomju" un reliģiska satura grāmatas. Īpašu uzmanību pievērsa krievu trimdas autoru grāmatām un preses izdevumiem. Pirmajā padomju varas gadā Galvenā literatūras pārvalde izdeva četrus slepenus sarakstus ar aizliegtajiem autoriem un grāmatām. Pilnībā aizliedza Aleksandra Grīna, Leonīda Breikša, Līgotņu Jēkaba, Edvarta Virzas, Ernesta Brastiņa u.c. autoru darbus. Aizliegto grāmatu un laikrakstu paraugi tika saglabāti slēgtos specfondos, bet pārējie nosūtīti makulatūrā. Līdz vācu okupācijas sākumam paspēja iznīcināt 55 tonnas grāmatu.[36]
25. augustā Tautas Saeima vienbalsīgi pieņēma jau 1940. gada 13. augustā VK(b)P CK un PSRS TKP lēmumā “Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Savienoto PSR jautājumi” iepriekš apstiprināto Latvijas PSR Konstitūciju un sevi pasludināja par Latvijas PSR pagaidu Augstāko Padomi.[37]
1940. gada 1. oktobrī LPSR tautsaimniecība sāka strādāt pēc valsts plāna un tika iedibināta centralizētā ekonomikas plānošanas sistēma. Notika straujas pārmaiņas, sevišķi ekonomikā. Pilsētās noritēja masveida uzņēmumu un namīpašumu nacionalizācija, laukos — agrārā reforma par labu bezzemniekiem un sīkgruntniekiem. 25. novembrī PSRS rubli pasludināja par oficiālu maksāšanas līdzekli līdzās Latvijas latam. Tā maiņas kurss tika noteikts 1:1, izejot no tā laika valūtas kursa — 1 ASV dolārs ir 5,30 rubļi un 5,40 lati, attiecīgi, kaut faktiski dzīvē tas bija — 1 lats = 3 PSRS rubļi. Izņemot latus no apgrozības, privātpersonu kontos atstāja tikai 1000 PSRS rubļus, visa pārējā nauda gluži vienkārši tika konfiscēta.
1941. gada 25. martā nelielā 3 cm platā slejā laikraksta Cīņa beidzamajā 6. lappusē tika paziņots, ka Latvijas latu pilnīgi izņem no apgrozības, pretēji iepriekš solītajam, un par vienīgo maksāšanas līdzekli kļūst padomju rublis. Netika dota iespēja samainīt latus pret rubļiem, līdz ar to visi naudas uzkrājumi latos tika zaudēti.
Otrā pasaules kara gados Latvijas tautsaimniecība bija ievērojami cietusi: bija sagrautas 3/4 rūpniecības uzņēmumu, visa enerģētika, uzspridzināti tilti, aptuveni 300 km dzelzceļa līniju, lauksaimniecības sējumu platības samazinājušās par 35%, mājlopu skaits — par 50%. 1945. gadā rūpniecība deva tikai 50% no 1941. gada produkcijas apjoma. Privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem tika galīgi likvidēts, lauksaimniecībā īstenota plaša piespiedu lauku saimniecību kooperācija, veidojot kolhozus un sovhozus. Lauksaimnieki, kuri neiesaistījās kooperācijā, tika represēti, kā rezultātā LPSR vairs nebija gandrīz neviena individuālā zemnieka. Pirmajā desmitgadē kolhozos nodarbinātie par darbu algu nesaņēma, tās vietā saņemot lauksaimniecības produkciju iztikai. Nereti gan par darbu arī maksāja, bet ļoti simboliski, piemēram, 4 kapeikas dienā.
Jau 1944. gadā tika atsākta agrārreforma. Līdz 1946. gadam tika izveidotas 49 000 jaunsaimniecības, kuru izveidošanai izmantoja 606 000 ha zemes. 1946. gadā Latvijā sākās kolhozu dibināšana. Sākotnēji tā notika ļoti lēnām, jo zemnieki nevēlējās stāties kolhozos. Taču zemnieku saimniecības tika apliktas ar nesamērīgi[jāprecizē] augstiem nodokļiem, kā arī zemnieki, kas neiesaistījās kolektivizācijā, tika represēti. Pēc 1949. gada marta deportācijām kolhozu skaits strauji pieauga. Ja 1948. gada decembrī Latvijā bija 893 kolhozi (10.2% zemnieku saimniecību), tad pēc deportācijām 1949. gada jūlijā jau 3857 kolhozi (76.7% zemnieku saimniecību) un 1950. gada decembrī jau 1776 (96.5 % zemnieku saimniecību). 1950. gada jūnijā tika pieņemts lēmums par mazo kolhozu apvienošanu. 1944.-1945. gados pastāvēja pārejas periods no vācu okupācijas laika reihsmarkām (RM) uz padomju rubļiem. Reihsmarkas mainīja pēc kursa 10 RM = 1 PSRS rublis. Veicot naudas reformu, 1947. gada 14. decembrī no apgrozības tika izņemti pirmskara rubļi (valsts kases zīmes) un červonci (banknotes), kurus, savukārt, pret jaunajām naudas zīmēm apmainīja attiecībā 10:1. Latvijas PSR tika plaši praktizēta brīvprātīgi-piespiedu kārtā veikta iekšējā aizņēmuma valsts obligāciju iegāde.
Uzreiz pēc atkārtotās padomju okupācijas daudzviet sākās bruņota nacionālo partizānu cīņa pret okupācijas varu, kura turpinājās līdz 1950. gadu vidum. Ceremoniālo LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja amatu līdz 1952. gadam ieņēma Augusts Kirhenšteins, pēc viņa Kārlis Ozoliņš. Valdību vadīja Vilis Lācis, kamēr reālais varas noteicējs bija LKP CK Pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš.
Hruščova politiskā "atkušņa" periods sākās ar Staļina nāvi 1953. gadā un beidzās ar nacionālkomunistu sagrāvi LKP CK plēnumā 1959. gada jūlijā. Nacionālkomunistu tautsaimnieciskos uzskatus atspoguļoja Latvijas PSR attīstības programma "Latvijas PSR tautsaimniecības perspektīvas", kurā bija paredzēts Latvijas tautsaimniecību orientēt uz vietējām vajadzībām, atbalstīt zinātņietilpīgās nozares, piemēram, radiotehniku.[38] 1956. gadā tika ieviesta vecuma pensiju sistēma visiem iedzīvotājiem.
1956. gada novembrī LKP Rīgas pilsētas komiteja valodas politikas jomā nolēma, ka cilvēkiem, kas apkalpo plašus iedzīvotāju slāņus (tirdzniecība, komunālie pakalpojumi, medicīnas iestādes, milicija u. c.), divu gadu laikā vismaz sarunvalodas līmenī ir jāapgūst divas valodas — latviešu un krievu (Rīgā vairāki lēmumi šajā jautājumā parādījās arī 1957. un 1958. gadā). Nedaudz vēlāk — 1956. gada 6. decembrī — LKP CK birojs pieņēma lēmumu par latviešu un krievu valodas mācīšanos vadošajiem kadriem. Savukārt 1956. gada Centrālās Izlūkošanas pārvaldes (CIP) slepenajā ziņojumā par dzīves apstākļiem Latvijā 1955./1956. gadā ir lasāms, ka [..] Ir arī centieni atvieglot valodas jautājumu latviešiem. Oficiāli latviešu valodai ir priekšroka, taču praksē viss ir citādi. Bez krievu valodas zināšanām cilvēks neko nevar pasākt oficiālās lietās, un krievu ģenerāļi pamatā nesaprot latviski. Ir pavēle, ka Latvijā nodarbinātajiem krieviem jāiemācās latviešu valoda, taču šī pavēle vienkārši netiek ievērota. Petīcijas un sūdzības var tikt iesniegtas latviešu valodā, pat Maskavā un citās padomju pilsētās, taču atbilde vienmēr būs krieviski. [..][39]
1959. gada aprīlī uz Latviju nosūtīja PSKP CK brigādi, lai pārbaudītu Latvijas PSR valdības darbu. 1959. gada jūlijā tika sasaukts LKP CK slēgtais plēnums. Pašā plēnumā gan no amata atcēla tikai vienu cilvēku — Eduardu Berklavu, kurš tika izsūtīts uz Krieviju. Tomēr plēnumā iezīmēja arī to funkcionāru loku, kurus pakāpeniski atlaida no darba nākamajos mēnešos. To vidū bija "Cīņas" redaktors Pāvels Pizāns, avīzes "Rīgas Balss" redaktors Osvalds Darbiņš, ilustrētā žurnāla "Zvaigzne" redaktors Rafaels Blūms, Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve u.c.
LKP CK plēnumā 1959. gada novembrī no amatiem atkāpās J. Kalnbērziņš un V. Lācis. Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Arvīds Pelše. Viņa pozīcijas galīgi nostiprināja LKP 17. kongress 1960. gada februārī, kurā LKP CK un biroja sastāvs būtiski mainījās. Pēc tam kadru nomaiņa Latvijā sākās ar īstu spēku un turpinājās līdz pat 1962. gadam. Amatus zaudēja vairāki ministri, CK nodaļu vadītāji, Rīgas pilsētas partijas komitejas un izpildkomitejas vadošie darbinieki, gandrīz visu masu informācijas līdzekļu redaktori utt. 1959. gada partijas tīrīšanā no varas tika padzīta latviešu nacionālkomunistu paaudze, kas bija personīgi piedalījušies 1940. gada notikumos un padomju režīma izveidošanā, vienlaikus saglabājot zināmu lojalitāti latviešu tradīcijām un nacionālajām interesēm.
LKP CK Pirmā sekretāra Arvīda Pelšes varas laiku no 1959. līdz 1966. gadam raksturo kampaņas, kurās asi vērsās pret latviskuma izpausmēm — Jāņu aizliegums, Staburaga iznīcināšana, sabiedriskās telpas pārkrievošana, kā arī masīvas padomju industrializācijas sākums, ko pavadīja pieaugošs imigrantu skaits no citām PSRS republikām. Aizsākās jaunu pilsētu mikrorajonu celtniecība, ko atviegloja gāzes maģistrālo vadu izbūve.
.png)
.jpg)
![Thumb](#/media/Attēls:Bundesarchiv_Bild_183-F0703-0301-036,_MS_"Fritz_Heckert",_Urlaubsreise_nach_Leningrad.jpg)
Industrializācija un pārkrievošana turpinājās Augusta Vosa varas laikā no 1966. līdz 1984. gadam. Saistībā ar Oktobra revolūcijas 50. gadadienu, 1967. gadā tika plaši izvērsta padomju sasniegumu propagandas kampaņa un pāreja no komunisma celtniecības uz "attīstītā sociālisma" celšanu. Represijas pret latviešu kultūru samazinājās, strauji pieauga kolhoznieku un zvejnieku dzīves līmenis, attīstījās privātmāju celtniecība. Forsējot smagās un militārās rūpniecības nozares, novārtā palika patēriņa preču ražošana, radās patēriņa preču deficīts. Sekojot vispārējai PSRS stagnācijas attīstībai, plauka ēnu ekonomika, kritās darba ražīgums un izplatījās tā sauktā "blata" prakse jeb iespēja iegūt preces vai pakalpojumus caur pazīšanos.
1960.—1970. gados norisa intensīva industrializācija, saskaņā ar administratīvās komandu ekonomikas principiem. Industrializācijas būtisks aspekts bija aukstā kara saasināšanās un no tās izrietošā ekonomikas militarizācija. Tipiski, ka uzņēmumi tika veidoti gigantiski. 1970. gados saražotās produkcijas apjoms rūpniecībā pieauga par 5—6% gadā, 1980. gados — attiecīgi 3—4% gadā. 1990. gadā Latvijas ekonomikas pamatu veidoja lauksaimniecība un rūpniecība: 56,5% (21,9% + 34,6%) no visas Latvijā radītās pievienotās vērtības. Šajās nozarēs bija nodarbināti 44,3% (17,6% + 26,7%) Latvijas strādājošo iedzīvotāju. 1991. gadā rūpniecībā tika radīti 35,9% no visas pievienotās vērtības.
Lauksaimniecība tika šauri specializēta piena un bekona ražošanā, kā arī šķirnes jaunlopu audzēšanā. 1966. gadā PSRS mērogā LPSR (0,3% PSRS teritorijas, 1% iedzīvotāju) saražoja 2,3% piena un 1,7% gaļas. No LPSR saražotā lauksaimniecības produkcijas daudzuma 60% sviesta, 34% treknā siera, 78% piena konservu un aptuveni 25% gaļas produktu tika izvests uz PSRS vai eksportēts.
Tautsaimniecības krīzes dēļ 1980. gadu beigās tika ieviesta talonu sistēma pirmās nepieciešamības precēm — cukuram, ziepēm, sērkociņiem, sālim, cigaretēm, utt. Latvijas PSR Augstākā Padome 1989. gada 28. jūlijā pieņēma "Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti", bet 1990. gada 15. februārī "Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību", pēc kura par oficiālo valsts simboliku atzina sarkanbaltsarkano karogu, 1921. gadā apstiprināto Valsts ģerboni un himnu "Dievs, svētī Latviju".[4] 1989. gada 23. augustā Latvijas Tautas fronte, Igaunijas Tautas fronte Rahvarinne un Lietuvas tautas kustība Sajūdis organizēja tautas akciju "Baltijas ceļš", kas bija pirmā tik liela demonstrācija pret Ribentropa — Molotova paktu un tā sekām.
1990. gada 18. martā notika pirmās daļēji demokrātiskās Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvarēja Tautas fronte. 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tajā tika noteikts pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai, kurš noslēgtos ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Sarunām ar PSRS tika paredzēts izveidot Valdības komisiju.[40]
Kā beidzamā naudas reforma, kas skāra Latvijas PSR bija tā sauktā V. Pavlova (tālaika PSRS finanšu ministra) naudas reforma, kad triju dienu laikā, no 1991. gada 23. līdz 25. janvārim, vajadzēja apmainīt 50 un 100 rubļu naudas zīmes pret jaunām. Visas šīs reformas, kas bija raksturīgas ar savu pēkšņumu (izņemot 1961. gada reformu), negatīvi ietekmēja LPSR iedzīvotāju finansiālo stāvokli..
Pēc ilgstošām nesekmīgām sarunām 1991. gada 21. augustā Augusta puča laikā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Latvijas Satversmes pilnu darbību un atcēla 1990. gada 4. maija Deklarācijā noteikto pārejas periodu. 6. septembrī arī PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu atzīt Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarību.
Pēc PSRS sabrukuma militārā produkcija vairs nebija vajadzīga, savukārt atlikusī cita produkcija nebija realizējama ne Austrumos (ņemot vērā ārkārtīgi lielo rubļa inflāciju un reālās pirktspējas kritumu), ne Rietumos, kur tirgus jau bija piesātināts ar kvalitātes ziņā labāku produkciju. Šādos apstākļos pirmajos atgūtās neatkarības gados apstājās un bankrotēja vairums no lielajiem Vissavienības nozīmes uzņēmumiem. Astoņdesmito gadu beigās līdzīgi kara laikam tika ieviesta talonu sistēma pirmās nepieciešamības precēm — cukuram, ziepēm, sērkociņiem, sālim, cigaretēm, utt.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
