From Wikipedia, the free encyclopedia
Ausainais cīrulis (Eremophila alpestris) ir cīruļu dzimtas (Alaudidae) dziedātājputns, kas sastopams plašā areālā ziemeļu puslodē, kā arī nelielā areālā dienvidu puslodē.[1][2] Tam ir ļoti daudz ģeogrāfisko variāciju, un kopumā ausainajam cīrulim ir 42 pasugas.[1]
| Ausainais cīrulis Eremophila alpestris (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Cīruļu dzimta (Alaudidae) |
| Ģints | Ausainie cīruļi (Eremophila) |
| Suga | Ausainais cīrulis (Eremophila alpestris) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Nometnieku areāls
Ziemošanas areāls | |
 Ausainais cīrulis Vikikrātuvē | |
Sugas zinātniskais nosaukums — alpestris — atvasināts no latīņu valodas un latviski nozīmē "no augstiem kalniem", "no Alpiem".[3] Nesenā pagātnē ausainais cīrulis tika klasificēts lauku cīruļu ģintī (Alauda), bet pēdējo gadu DNS pētījumi likuši zinātniekiem veikt sistemātikas revīziju. Jaunākie ģenētiskie pētījumi liecina, ka visas šobrīd esošās pasugas var iedalīt 6 lielākās grupās. Iespējams, tās nākotnē var tikt izdalītas kā atsevišķas sugas.[4]
.jpg)
No visiem cīruļiem pasaulē ausainajam cīrulim ir visplašākais, lielākais izplatības areāls.[5] Tam ir raksturīga cirkumpolāra izplatība, un ausainais cīrulis ir veiksmīgi iedzīvojies gan tundras zonā, gan tuksnesī.[2] Ausainā cīruļa populācijas sastopamas Ziemeļamerikā, Eiropas un Āzijas ziemeļos, Tuvajos Austrumos, Centrālāzijā, Austrumsibīrijā, Ķīnā un Mongolijā. Āfrikā ausainais cīrulis sastopams Marokā.[2][6] Izolēta populācija mājo Dienvidamerikas ziemeļos, Kolumbijā.[2]
Latviju ausainais cīrulis nelielā skaitā regulāri caurceļo. Vairāk novērojumu tam ir rudenī piekrastes zonā, bet, visticamākais, ka līdzvērtīgā skaitā tas ceļo arī iekšzemē. Pēdējos gados daži īpatņi regulāri pārziemo.[6] Latvijā sastopama pauga Eremophila alpestris flava, kas ligzdo Skandināvijas kalnos un Krievijas ziemeļos, ziemo gar Ziemeļjūras piekrasti.[6]
Ausainajam cīrulim ir ļoti daudzas pasugas, un katra vizuāli viena no otras nedaudz atšķiras. Tomēr kopumā, atšķirībā no citām cīruļu sugām, ausainais cīrulis uz zemes ir samērā viegli pamanāms dēļ košās, melni dzeltenās vai melni baltās sejas. Apspalvojums uz muguras ir brūnpelēks, uz vēdera gaiši pelēks. Atkarībā no pasugas krūtis ir baltas vai pelēkas vai pelēkbrūnas ar melnu apkaklīti, kājas tumši pelēkas.[7] Astes spalvas gar malām ir melnas, vidusdaļā pelēkas. Lidojumā aste koši kontrastē ar gaišo vēderu.
Sugas visraksturīgākā pazīme ir pagarināti, melni spalvu pušķīši, kas atrodas galvas sānos un kas skatā no priekšas atgādina austiņas vai ragus.[7] Pirkstam, kas vērsts uz aizmuguri, ir garš, taisns nags. To mēdz saukt arī par cīruļa piesi.[7] Ausainajam cīrulim ir īss, smalks knābis, īss kakls, apaļa galva.[8]
Ausainais cīrulis ir neliela vai vidēja auguma, slaids dziedātājputns. Tā garums ir 14—20 cm, spārnu izplētums apmēram 31—36 cm, svars 30—40 g.[7][9] Mātītes izskatās līdzīgas tēviņiem, bet ir mazākas. Mātīte vidēji sver 30,6 g, tēviņš 32 g.[7] To apspalvojums ir pelēcīgāks, ne tik košs, melnās krāsas vietā bieži ir tumši pelēks, arī "austiņu" tām nav.[7][8]
.jpg)
.jpg)
Levantē Ziemeļāfrikas daļā ausainā cīruļa un tā tuvākā radinieka ragainā cīruļa izplatības areāli pārklājas. Abas sugas ir ļoti līdzīgas, bet tās var viegli atšķirt: ragainais cīrulis ir mazāks, gaišāks, rozīgā mugura vizuāli saplūst ar sarkanīgajām tuksneša smiltīm. Arī jaunie putni ragainajam cīrulim ir daudz gaišāki nekā ausainajam cīrulim. Vispamanāmākā atšķirība abām sugām ir aste: ragainajam cīrulim tā ir melna ar baltu maliņu, ausainajam cīrulim melna ar tumši pelēkām vidējām spalvām.[10]
Ausainais cīrulis izplatības areāla dienvidreģionos ir nometnieks, bet arktiskās zonas populācijas katru pavasari un rudeni veic garu migrācijas ceļu no ziemošanas vietām uz ligzdošanas areālu un atpakaļ. Tas uzturas atklātās, plašās vietās, sākot ar jūras līmeni un beidzot ar 4000 metru augstumu virs jūras līmeņa.[8] Ausainais cīrulis uzturas areālos, kur neaug meži — sausā tundrā, augstu kalnos, tuksnesī, pustuksnesī, prērijā, jūras piekrastē, uzartos lauksaimniecības tīrumos, intensīvi noganītās ganībās un pat lidostās.[2][7] Jo veģetācija ir nabadzīgāka, jo augi ir zemāki (ne garāki par 5 cm), jo vairāk kailas zemes, jo ausainajam cīrulim vieta ir tīkamāka.[8]
Ausainais cīrulis ir sabiedrisks un uzturas baros. Ligzdošanas sezonā tas barojas nelielos baros, bet ārpus vairošanās sezonas bars var būt ļoti liels.[8] Īpaši lielus barus veido jūras krasta populācijas, tomēr daži īpatņi ir vienpatņi.[7][8] Visu dienu tas pavada barības meklējumos, pārmeklējot sauso zemi un uzlasot sēklas un kukaiņus.[8] Ausainais cīrulis pa zemi iet un skrien, un nekad nelec.[7] Ziemas periodā ausaino cīruļu bars bieži sajaucas ar atklāto ainavu citu sugu putniņiem, piemēram, ar sniedzēm, lauku zvirbuļiem un Lapzemes stērstēm.[8] Riesta laikā tēviņi, kā citi cīruļi, dzied augstu debesīs vai arī, atšķirībā no tiem, dzied, atrodoties uz zemes.[7]
Ausainais cīrulis barojas gan ar sēklām, gan kukaiņiem, gan augļiem un ogām. Ligzdošanas laikā galvenā barība ir kukaiņi, arī putnēni tiek baroti ar kukaiņiem. Galvenokārt tiek uzlasīti sienāži, vaboles, zirnekļi, lapsenes, skudras un tauriņi.[7][8] Mazuļus baro arī ar citiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, ar sliekām un mitrenēm.[8] Barība tiek uzlasīta no zemes virsmas, bet reizēm sēklas tiek lasītas tieši no augiem. Lauksaimniecības tīrumos ausainais cīrulis barojas arī ar maigiem dzinumiem, piemēram, salātiem, kviešu asniem un citu graudu asniem.[8]
.jpg)
,_crop.jpg)
Ausainie cīruļi veido monogāmus pārus, un atkarībā no izplatības reģiona ligzdošana notiek ļoti agri pavasarī vai vasaras sākumā. Lai piesaistītu mātītes uzmanību un lai iezīmētu savu ligzdošanas teritoriju, tēviņš dzied lidojumā augstu gaisā līdz 250 m. Visaugstākajā punktā cīrulis uzturas dažas minūtes, lidojot pa apli, tad tas, sakļaujot spārnus, pikē lejup. Mirkli pirms sasniegta zeme cīrulis izpleš spārnus un līgani nosēžas.[7]
Ausainais cīrulis ligzdo uz kailas zemes, turklāt ligzdu būvē tikai mātīte, piemeklējot zemē dabīgu iedobi vai to izkašājot pašas spēkiem, izmantojot gan knābi, gan pēdas.[8] Ligzda ir savīta no smalkām saknītēm, sausas zāles un citām smalkām, sausām augu daļām, pēc tam tā tiek izklāta ar dūnām, spalvām un mīkstām augu pūkām.[8] Pirms ligzdas vīšanas tiek sagatavota zeme. Apmēram 2—4 dienas mātīte ap ligzdas vietu vienā malā sakrauj dubļus, mēslus un citus līdzīgus materiālus, veidojot valni, kas neļauj vējam ligzdu aizpūst pa gaisu.[7][8] Ligzdas diametrs 6—8 cm, ligzdas dziļums apmēram 3 cm.[8]
Sezonā var būt 1—3 perējumi, un par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Dējumā ir 2—5 pelēcīgas oliņas ar sarkanbrūniem raibumiņiem. Tās tiek perētas 10—14 dienas.[7][8] Tēviņš perēšanas laikā apsargā ligzdu, padzenot ikvienu svešu tēviņu. Reizēm arī mātīte piedalās ligzdas aizsargāšanā, padzenot svešas mātītes. Ja ligzdai tuvojas kāds plēsējs, mātīte cenšas to aizvilināt, tēlojot, ka tai ir savainots spārns vai kāja. Karstās un saulainās dienās mātīte stāv blakus ligzdai ar izplestiem spārniem, veidojot ēnu virs olām vai putnēniem.[8] Mazuļi pamet ligzdu pēc 8—12 dienām, dažas dienas pirms tie sak lidot.[7][8]
Ausainajam cīrulim ir 42 pasugas:[1]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
