Vegānisms ir filozofiska nostāja un dzīvesveids, kura atbalstītāji cenšas neizmantot dzīvniekus pārtikai, apģērbam, izklaidei vai citiem nolūkiem.[1][2] Vegāni izvairās no jebkāda veida dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas.[3] Visbiežākie šādas izvēles iemesli ir ētiski apsvērumi saistībā ar dzīvnieku tiesībām vai labturību, apkārtējo vidi un veselību, kā arī garīgi un reliģiski apsvērumi.[2][4][5]
Latvijas Republikas Veselības ministrija ir atzinusi, ka veģetāriešu un vegānu uzturs ir veselīgs un augu valsts pārtikas produkti spēj sniegt cilvēkam visas nepieciešamās uzturvielas.[6] Arī pasaulē lielākā uztura speciālistu organizācija “Academy of Nutrition and Dietetics” piekrīt, ka sabalansēts vegānisks uzturs ir veselīgs visos vecuma posmos,[7] kā arī mazina sirds slimību, audzēju un citu veselības problēmu riskus,[8] tomēr arī brīdina, ka nesabalansēts vegānu uzturs var radīt kalcija, joda, B12 un D vitamīnu nepietiekamību.[8]
Saskaņā ar 2014. un 2015. gadā veiktām aptaujām visvairāk cilvēku, kas sevi uzskata par vegāniem, ir Izraēlā, 5%,[9] bet starp 0,2%[4] un 1,3%[10] ASV un starp 0,25%[5] un 0,4%[11] Apvienotajā Karalistē.
Vārds vegāns tika atvasināts no vārda "veģetārietis" (angļu: vegetarian) 1944. gadā, kad Elsija Šriglija (Elsie Shrigley) un Donalds Vatsons (Donald Watson) Apvienotajā Karalistē dibināja Vegānu biedrību, jo bija neapmierināti ar to, ka vārds "veģetārisms" ir sākts saistīt arī ar piena produktu lietošanu.[12] Viņi savienoja vārda "vegetarian" pirmos trīs un pēdējos divus burtus, radot vārdu "vegan", ko uzskatīja par "veģetārieša sākumu un galamērķi".[12][13] Vegānu biedrība vegānismu definē šādi:
Vārds "vegānisms" apzīmē tādu cilvēku filozofiju un dzīvesveidu, kuri cenšas izvairīties - cik tas ir praktiski iespējami - no jebkādas izmantošanas un vardarbības pret dzīvniekiem pārtikas, apģērba vai jebkura cita mērķa dēļ, turklāt atbalsta tādu alternatīvu metožu attīstīšanu, kurās neizmanto dzīvniekus un kas nes labumu cilvēkiem, dzīvniekiem un apkārtējai videi. Attiecībā uz uzturu tas nozīmē, ka vegāni nelieto nekādus produktus, kas pilnībā vai daļēji iegūti no dzīvniekiem.[1]
Arī citas vegānu biedrības piedāvā līdzīgas definīcijas.[14][15][16]
Cilvēki, kas ir vegāni ētisku apsvērumu dēļ, neatbalsta dzīvnieku izmantošanu nekādu preču ieguvei.[17] Daži pazīstamākie dzīvnieku izcelsmes produkti ir gaļa (t.sk. zivs gaļa un citi jūras dzīvnieki), olas, piena produkti, medus, kažokādas, āda, vilna un zīds.[3] Dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti ir, piemēram, želatīns, lanolīns, himozīns, sūkalas, kazeīns, bišu vasks, zivju līme un šellaka.[3]
Dzīvnieku izcelsmes vielas ir neskaitāmu produktu sastāvā un tiek izmantotas vēl daudzu citu produktu ražošanā, kaut arī galaproduktā šo vielu var nebūt.[18][19][20] Daudzu šādu produktu izcelsme ir neskaidra,[21][22] tie var arī nebūt dzīvnieku izcelsmes,[23] un uz precēm, kas nav pārtikas produkti, var nebūt norādīti.[18] Kaut arī daļa vegānu cenšas izvairīties no visām šīm sastāvdaļām, organizācija Vegan Outreach norāda, ka "tas var būt pārāk dārgi un laikietilpīgi — censties izvairīties no visām mazos daudzumos izmantotajām un nenorādītajām dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļām" un tāpēc izvēlēties "tādu rīcību, kas ir "vislabākā ciešanu novēršanai", ir daudz svarīgāk, nekā atpazīt un izvairīties no ikkatras šādas sastāvdaļas.[24][25]
Par atsevišķiem produktiem tomēr vienprātības nav, piemēram, medus un zīds ir dzīvnieku izcelsmes produkti, tomēr daļa cilvēku, kas sevi uzskata par vegāniem, tos lieto.[26]
Skatīt arī: Dzīvnieku aizstāvības ētika
Vegānisma ētikas centrālais jautājums ir — vai cilvēki drīkst izmantot un nogalināt pārējo sugu būtnes? Vegānismu mēdz raksturot kā priekšnoteikumu dzīvnieku izmantošanas pārtraukšanai un pretreakciju sudzismam jeb tādai attieksmei, kurā uz dažādu sugu būtnēm attiecina atšķirīgas tiesības, balstoties tikai uz sugu atšķirības faktu. Tādēļ vegānisma aizstāvji nereti atsaucas uz atbrīvošanas un cilvēktiesību kustībām — feminismu, antirasismu, antifašismu u.c., kas vēršas pret citiem diskriminācijas veidiem.
Šajās diskusijās nošķir tiesību jeb deontoloģisko pieeju un utilitārisma jeb seku ētikas pieeju. Ievērojami autori — filosofi Toms Rīgens, Pīters Singers un tiesību profesors Gērijs Frensione. Amerikāņu feministe Kerola Adamsa devusi ieguldījumu šajā tēmā, analizējot to, kā patērētāji "priekšmetisko" (objectify) dzīvniekus, kurus izmanto pārtikā.
Toms Rīgens raksta, ka dzīvnieki ir būtnes, kurām piemīt pašvērtība,[27] un tāpēc tām ir arī morālas pamattiesības, no kurām būtiskākās ir tiesības uz cienīgu izturēšanos[28] un "tiesības netikt pakļautiem kaitējumam", ko var pārkāpt tikai gadījumos, kad to atsver citi derīgi morāles principi.[29][30] Viņš apgalvo, ka "lopkopība, kādu mēs to pazīstam, ir netaisnīga", pat ja dzīvniekus audzē "humāni",[31][32] tādēļ "tiem, kas, pērkot gaļu, atbalsta pašreizējo lopkopību, ir morāls pienākums pārtraukt to darīt".[33]
Gērijs Frensione norāda, ka dzīvnieku spēja just ir pietiekams iemesls, lai tie būtu morāli respektējami. "Visām justspējīgām būtnēm jābūt vismaz vienām tiesībām — tiesībām nebūt par kāda īpašumu" un "tam, ka izmantojam dzīvniekus, nav nekāda morāla attaisnojuma". Cilvēkiem, kam rūp dzīvnieku tiesības, vegānisms būtu jāuzskata par morālu pamatpienākumu (moral baseline).[34]
Pīters Singers, kurš pārstāv utilitārisma pieeju, uzskata, ka "nav nekāda morāla attaisnojuma" dzīvnieku ciešanu ignorēšanai. Ja dzīvniekiem ir kādas intereses, tad tās jāvērtē vienlīdzīgi ar tādām pašām cilvēku interesēm, un, ja tas nenotiek, šāda rīcība dēvējama par sudzismu.[35] Balstoties uz šādu uzskatu par interešu novērtēšanu, Singers raksta, ka dzīvnieku izmantošana pārtikai "kļūst problemātiska — īpaši, ja dzīvnieka miesa ir drīzāk greznība, nevis nepieciešamība".[36] Singers neapgalvo, ka dzīvnieku nonāvēšana vienmēr ir nepareiza rīcība, bet, ka no praktiskā skatpunkta ir "labāk noraidīt dzīvnieku izmantošanu pārtikai vispār, ja vien tas nav jādara izdzīvošanas dēļ".[37] Tādēļ viņš aizstāv gan vegānismu, gan fermu apstākļu uzlabošanu kā līdzekļus dzīvnieku ciešanu mazināšanai.[38][39]
Organizācijas
Vegānu organizācijas pauž uzskatu, ka dzīvniekiem ir noteiktas tiesības un ir neētiski tās pārkāpt.[40][41] Par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem tiek uzskatītas rūpnieciskās lopkopības metodes,[42][43][44] eksperimenti ar dzīvniekiem,[3][45] kā arī dzīvnieku izmantošana izklaidei, piemēram, cirkā,[46] vēršu cīņās, kā arī suņu un gaiļu cīņās, rodeo,[47] zoodārzos u.tml.[48]
Kritika
Oregonas Štata universitātes piejaucēto dzīvnieku bioloģijas (animal science) profesors Stīvens Deiviss (Steven Davis) apgalvo, ka no Toma Rīgena aprakstītā mazākā kaitējuma principa obligāti neizriet vegāna uztura izvēle.[49] Deiviss norāda, ka pastāv neveģetāri uztura veidi, kuros "iespējams, ietu bojā mazāk dzīvnieku", nekā iet bojā intensīvajā labības audzēšanā, kas nepieciešama veģetāram uzturam. Viņš uzsver, ka, pārejot uz uzturu, kura pamatā ir atgremotājdzīvnieku gaļa, ASV ik gadu nogalinātu aptuveni par 380 līdz 450 miljoniem dzīvnieku mazāk, nekā pārejot uz vegānu uzturu. Tāpēc "cilvēkiem varētu būt morāls pienākums pāriet uz uzturu, kam pamatā ir augu izcelsmes produkti plus ganībās audzētu atgremotājdzīvnieku produkti".[50]
Geivriks Metenijs (Gaverick Matheny), kurš ir Mērilendas Universitātes doktorants lauksaimniecības ekonomikā, uzskata, ka Deivisa argumentācijā ir vairākas būtiskas kļūdas, ieskaitot dzīvnieku nāvju skaita aprēķinu un to, ka "dzīvniekiem nodarīto kaitējumu" viņš maldīgi uzskata par to pašu, kas ir "bojā gājušo dzīvnieku skaits". Metenijs piezīmē, ka Deivisa priekšlikums ir pavisam tālu no ASV dominējošās lauksaimniecības un apgalvo, ka uz vienu patērētāju vegāna uztura ieguvei ietu bojā mazāk dzīvnieku, nekā pieņemot Deivisa modeli.[51]
Latvijas Republikas Veselības ministrija[6] un pasaulē lielākā pārtikas un uztura speciālistu organizācija “Academy of Nutrition and Dietetics” piekrīt, ka sabalansēts vegāns uzturs ir veselīgs jebkurā vecuma posmā, kā arī grūtniecēm un zīdaiņiem.[7]
1991. gadā ASV Ārstu komisija par atbildīgu medicīnu (Physicians Committee for Responsible Medicine) nosauca četras veselīgam uzturam nepieciešamas pārtikas produktu grupas, starp kurām nebija dzīvnieku izcelsmes produktu.[52] Paziņojumā tika ieteikts vegāniem un veģetāriešiem dienā ēst vismaz 3 noteiktas porcijas dārzeņu (t.sk. zaļo lapu dārzeņus, piemēram, brokoļus un tumši dzeltenos un oranžos, piemēram, burkānus); 5 noteiktas porcijas pilngraudu produktu (maize, rīsi, makaroni); vismaz 3 porcijas augļu un 2 porcijas pākšaugu (pupiņas, zirņi, lēcas).[52]
2003. gadā Ziemeļamerikas uztura speciālisti izstrādāja nedaudz atšķirīgas veselīga vegānu uztura vadlīnijas,[53] piemēram, tajās ieteikts lietot vairāk pākšaugu nekā 1991. gada norādījumos (skatīt attēlu pa labi).
Plusi
Daļa dietologu uzskata, ka tradicionālais rietumnieku uzturs (kam raksturīgs augsts "sarkanās gaļas", taukvielu, saldumu un smalko miltu patēriņš) ir kaitīgs veselībai un ka vegāns uzturs ir ieteicamāks variants —[54][55] daļēji tāpēc, ka vegānu uzturā ir pietiekami daudz augļu un dārzeņu, lai sasniegtu šo produktu ieteicamo patēriņu.
Uz vegānu uzturu attiecas arī veģetāra uztura plusi veselībai — saskaņā ar ASV un Kanādas uztura speciālistu organizāciju atzinumu uztura veidos, kuros nav gaļas, ir mazāk piesātināto taukskābju, holesterīna un dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu, bet vairāk ogļhidrātu, šķiedrvielu, magnēzija, kālija un antioksidantu, piemēram, C un E vitamīnu un fitoķīmisko elementu.[8] Cilvēkiem, kas neēd gaļu, kopumā novērots mazāks ķermeņa masas indekss — tas saistīts arī ar zemāku mirstības līmeni no išēmiskās sirds slimības, zemāku holesterīna līmeni asinīs, zemāku asinsspiedienu un 2. tipa diabēta risku, kā arī mazāku prostatas un resnās zarnas vēža risku.[8]
1999. gadā piecu pētījumu kopsavilkumā, kurā tika salīdzināts rietumvalstu veģetāriešu un gaļas ēdāju mirstības līmenis, noskaidroja, ka vegānu un regulāru gaļas ēdāju mirstība neatšķiras. Pētījumā atklājās arī, ka veģetāriešu un to cilvēku, kuri gaļu ēda neregulāri, mirstības līmenis ir zemāks.[56] 2003. gadā veiktā pētījumā par britu veģetāriešiem (t.sk. vegāniem) tika iegūti līdzīgi mirstības līmeņa rezultāti.[57]
2006. gadā veiktā pētījumā noskaidrojās, ka cilvēkiem, kas slimo ar 2. tipa diabētu, vegāns uzturs, kurā ir zems tauku līmenis, ļāva samazināt svaru, holesterīna līmeni, un tas notika veiksmīgāk, nekā ievērojot Amerikas Diabēta asociācijas ieteikto uzturu.[58]
Riski
Atsevišķas uzturvielas
Lai gan organizācija “Academy of Nutrition and Dietetics” atzīst, ka vegānu uzturs ir veselīgs,[8] tomēr nesabalansēta vegāniska uztura dēļ var rasties, piemēram, vitamīna B12,[59] D vitamīna,[60] kalcija,[60][61] joda[62] un omega-3 taukskābju[63] nepietiekamība. Šo uzturvielu trūkumam var būt nopietnas sekas, t.sk. anēmija,[64] rahīts[65] un kretīnisms[66] bērniem un osteomalācija (kaulu atmiekšķēšanās)[65] un hipotiroīdisms (vairogdziedzera nepietiekama aktivitāte)[66] pieaugušajiem.
Vitamīns B12
Vitamīnu B12 veido baktērijas, kas atrodas uz augiem, taču augu valsts uzturs netiek uzskatīts par drošu šī vitamīna avotu, jo cilvēku uzturā lietotie augļi, dārzeņi, pākšaugi un citi produkti parasti tiek rūpīgi nomazgāti.[64][67][68] B12 trūkums var radīt nopietnus veselības traucējumus — anēmiju un nervu sistēmas problēmas.[69] Kaut arī klīnisks B12 deficīts vegāniem novērots reti,[64] ja cilvēks ilgu laiku pirms kļūšanas par vegānu nav pastiprināti uzņēmis šo vitamīnu, tad tā krājumi var būt nepietiekami.[70] 2002. gadā veiktā laboratorijas pētījumā tika noskaidrots, ka pazemināts B12 un dzelzs līmenis biežāk sastopams vegāniem, nekā lakto- vai ovolaktoveģetāriešiem.[71]
Vegānu biedrība (Vegan Society), dzīvnieku aizstāvju grupa Vegan Outreach un citi vegāniem iesaka regulāri lietot ar B12 vitamīnu bagātinātus produktus vai uztura bagātinātājus.[72][73][74] Kaut arī mēdz uzskatīt, ka šis vitamīns uzņemams ar tādiem produktiem kā tempē, jūraszāles, spirulīna, organiski audzēti produkti, nemazgāti augļi, dārzeņi un zaļumi, un to sintezē arī zarnās esošās baktērijas, šie avoti nav atzīti par drošiem.[64][75][76]
Kalcijs un D vitamīns
Vegāniem tiek ieteikts dienā apēst trīs noteiktas porcijas ar kalciju bagātas pārtikas, piemēram, bagātināto sojas pienu un vajadzības gadījumā lietot uztura bagātinātājus.[8][60] Oksfordas Universitātē veikts pētījums liecina, ka vegāniem, salīdzinot ar gaļas ēdājiem un veģetāriešiem, ir paaugstināts kaulu lūzuma risks — visticamāk tāpēc, ka tie uzņem mazāk kalcija, — jo vegāniem, kas kalciju uzņēma pietiekami daudz, šis risks bija līdzīgs kā pārējām grupām.[61][77]
Grāmatas "Ķīnas pētījums" (The China Study) autori norāda uz osteoporozes saistību ar dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu, jo tie, salīdzinot ar augu izcelsmes olbaltumvielām, palielina skābuma līmeni asinīs un audos, un organisms to neitralizē ar kaulus veidojošā kalcija palīdzību.[78] Autori arī atzīmē, ka "Ķīnas pētījumā, kas veikts lauku teritorijā, kur dzīvnieku izcelsmes produkti veido tikai ap 10% uzņemto olbaltumvielu, kaulu lūzumu līmenis ir tikai piektdaļa no ASV līmeņa".[79]
Gaišādaini cilvēki pietiekamu D vitamīna daudzumu var nodrošināt ik pāris dienas 15 līdz 30 minūtes uzturoties saules gaismā. Tumšādainiem cilvēkiem vajag daudz vairāk saules gaismas, lai sagādātu tādu pašu šī vitamīna daudzumu. Reģionos, kur saules gaisma (īpaši ziemās) pieejama mazāk, tiek ieteikts lietot uztura bagātinātājus.[65][67][80] Par drošiem D vitamīna avotiem ir atzīti ar to bagātināti produkti (kas satur no rauga iegūtu D2 vitamīnu) un atsevišķi sēņu veidi.[81]
Jods
Joda papildu uzņemšana var būt nepieciešama valstīs, kur sāls parasti netiek bagātināta ar jodu.[72] Jodu var uzņemt arī ar praktiski visiem vegānu multivitamīniem vai regulāri lietojot uzturā laminārijas (jūras kāpostus).[62][72]
Grūtniecība un bērni
ASV Nacionālais Veselības institūts (National Institute of Health) ir atzinis, ka "ar pienācīgu pārtikas izvēli vegānie uztura veidi var būt atbilstoši jebkura vecuma bērniem".[82] Arī Amerikas Dietoloģijas asociācija (American Dietetic Association) atzīst, ka labi saplānots vegāns uzturs ir "piemērots visiem dzīves posmiem, ieskaitot grūtniecību un zīdīšanu",[8] taču iesaka mātēm, kas ir vegānes, lietot uzturā dzelzs, vitamīnu D un B12 bagātinātājus.[83][84] Vitamīna B12 trūkums zīdīšanas laikā tiek saistīts ar veselības (t.sk. neiroloģiskām) problēmām bērniem.[85][86] Daži pētījumi liecina, ka vegānēm, kas ir grūtnieces un zīdītājas, vajadzētu papildus uzņemt arī omega-3 taukskābes un α-linolēnskābi, jo vairumā vegāno uztura veidu šo elementu ir maz; ieteicams papildus uzņemt arī ar vielmaiņu saistīto cervonskābi, kas ir būtiska redzes attīstībai.[87] Ir novērots, ka mazuļiem, kuru mātes lieto vegānu uzturu, piedzimstot ir mazāks ķermeņa svars,[88] un pastāv piecas reizes mazāka iespējamība, ka piedzims dvīņi, nekā tiem vecākiem, kas uzturā lieto dzīvnieku izcelsmes produktus.[89]
Ar nesabalansētu vegānu uzturu tiek saistīti arī atsevišķi zīdaiņu nepareizas barošanas gadījumi, kā arī letāli gadījumi,[90][91][92][93][94] tādējādi izraisot kritiku par bērnu barošanu ar vegānu uzturu.[95][96] Runājot par vegānisma kritizēšanu, ārste Eimija Lanū (Amy Lanou), kas bija lieciniece vienā no šīm lietām, norādīja, ka "bērna nāvē nav vainojams vegānisks uzturs", bet tas, ka "bērnam netika pietiekami dota jebkāda pārtika".[97]
Ēšanas traucējumi
Amerikas Dietoloģijas asociācija norāda, ka veģetāri uztura veidi varētu būt biežāk sastopami tādu pieaugušo vidū, kam ir ēšanas traucējumi, taču pierādījumi liecinot, ka nevis šāds uzturs rada ēšanas traucējumus, bet gan drīzāk "cilvēki mēdz izvēlēties veģetārus uztura veidus, lai nomaskētu jau pastāvošus traucējumus".[8] Citi pētījumi un dietologu izteikumi to apstiprina.[98][99][100]
Lai gan no apsvērumiem par dabas resursiem un ekoloģiju neizriet nepieciešamība pilnībā atteikties no dzīvnieku produktiem, vides ietekmju pētījumi uzrāda, ka tā varētu būtiski mazināt resursu patēriņu un kaitējumu videi.[101][102][103] Lopkopība tiek saistīta ar straujajām klimata izmaiņām, ūdens piesārņojumu, zemes noplicināšanu un bioloģiskās daudzveidības mazināšanu.[103][104][105] Uzturam, kura pamatā ir dzīvnieku izcelsmes produkti, tiek izmantots vairāk zemes,[105][106] ūdens,[107] un enerģijas nekā vegāniskam uzturam.[105][108][109]
_2001-2003_(FAO).svg)
"Pasaulei nākamajos pāris gadsimtos jārada 5 miljardus vegānu vai arī jātrīskāršo ražīgums, nepalielinot zemes platības." Hadsona institūta Globālo Pārtikas Jautājumu centra direktors Deniss Eiverijs (Dennis Avery)
Pasaules Bankas, Eiropas Savienības, ASV Starptautiskās Attīstības aģentūras, ANO Pārtikas un Lauksaimniecības organizācijas un citu organizāciju veidotais kopprojekts The Livestock, Environment And Development Initiative 2006. gada ziņojumā norādīja uz lopkopības saistību ar kaitējumu videi. Paziņojumā "Lopkopības garā ēna"[110] secināts, ka lopkopības sektors (galvenokārt govis, vistas un cūkas) ir kļuvis par vienu no 2 vai 3 galvenajiem veicinātājiem mūsdienu nopietnākajām ekoloģijas problēmām. Tas ir viens no lielākajiem cēloņiem siltumnīcas efektu radošajām gāzēm — atbildīgs par 18% no visas pasaules gāzu izmešiem, izsakot CO2 ekvivalentos. Salīdzinoši pasažieru transports ir atbildīgs tikai par 12% šo gāzu.[111] Lopkopības dēļ rodas 65% cilvēku darbības dēļ radītā slāpekļa oksīda (kas globālās sasilšanas procesu veicina 296 reizes vairāk, salīdzinot ar CO2) un 37% no visa cilvēku dēļ radītā metāna (kas globālo sasilšanu veicina 23 reizes vairāk). Šos datus apstiprina arī 2007. gadā medicīnas žurnālā The Lancet publicēts raksts, kurā secināts, ka dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņa samazināšanai būtu jābūt galvenajai prioritātei — īpaši t.s. attīstītajās valstīs, kur šādas pārmaiņas būtiski nāktu par labu arī veselības uzlabošanai.[112]
2006. gadā veiktā pētījumā tika aprēķināts, ka cilvēks, kas no tradicionālā rietumnieku uztura pārietu uz vegānu, samazinātu CO2 izmešu daudzumu par 1485 kg ik gadu.[113]
Starptautiskā institūta IIASA (The International Institute for Applied Systems Analysis) pārstāvji norāda, ka kaut arī vairumā attīstīto valstu gaļas ražošanai industriālās lopkopības apstākļos izmanto mazefektīvas labības izbarošanas metodes, nav tā, ka gaļas ražošana visos gadījumos būtu uzskatāma par zemes mazefektīvu izmantošanu, piemēram, tādās valstīs kā Ķīna un Brazīlija. Tā kā daļa no izaudzētās labības nav piemērota cilvēkiem, to var izbarot gaļai audzētajiem dzīvniekiem, tādējādi paaugstinot efektivitāti.[114][115] Turklāt siltumnīcas efektu radošās gāzes rodas ne vien lopkopības, bet arī, piemēram, rīsu audzēšanas rezultātā.[116][117]
Jaunattīstības valstīs — īpaši Āzijā un Āfrikā fosilo kurināmo dzīvnieku transportēšanai izmanto reti. Piemēram, aitas un kazas barojas ganībās un salmu ķīpas liellopu vajadzībām tiek sagādātas, izmantojot ratus vai līdzīgus pārvietošanās līdzekļus. Tikai dažas attīstītajās valstīs izmantotās gaļas ražošanas metodes sastopamas arī jaunattīstības valstīs. Dzīvnieki nereti tiek aizganīti līdz nokaušanas vietai (izņemot mājputnus), līdz ar to fosilā kurināmā patēriņš šajās valstīs ir salīdzinoši neliels.[118]
2007. gadā veiktā pētījumā, kurā tika salīdzināta zemes platību izmantošana dažādu uztura veidu nodrošināšanai, tika secināts, ka kaut arī veģetārajiem uztura veidiem bija nepieciešama mazāka zemes platība uz vienu cilvēku, tāds zema tauku satura uztura veids, kurā ietilpst nedaudz gaļas un piena produktu (mazāk par 2 uncēm (~50 g.), kas ir daudz mazāk, nekā vidēji vienā dienā apēd, piemēram, amerikāņi), var nodrošināt uzturu nedaudz lielākam cilvēku skaitam no vienādas zemes platības nekā veģetārie uztura veidi, jo dzīvniekiem baroto labību var izaudzēt mazāk auglīgās zemes platībās nekā graudus, ko audzē cilvēku uzturam.[119][120] Ņemot vērā, ka parasti vegāns uzturs ir ar nelielu tauku saturu, savukārt vairums gaļu saturošo uztura veidu ir ar vidēju vai augstu tauku saturu (pētījumā noskaidrojās, ka amerikāņi vienā dienā vidēji apēd 5,8 unces (~175 g.) gaļas), pētījumā tika pierādīts, ka vidējā vegānu uztura nodrošināšanai zemes platības tiek izmantotas aptuveni trīs reizes efektīvāk nekā vidējā gaļēdāju uztura nodrošināšanai.
Skatīt arī: Veģetārisms reliģijā
Tādi uztura veidi kā svaigēšana un frutārisms ir saistīti ar vegānismu, tomēr tie būtiski atšķiras no vegānisma — svaigēdāji uzturā nelieto nekādus dzīvnieku izcelsmes produktus, kā arī neko, kas apstrādāts temperatūrā, kas augstāka par 46 °C. Frutārieši uzturā lieto tikai augu augļus,[121] tādējādi neiznīcinot pašu augu. Arī vairākas reliģiskās grupas regulāri vai konkrētos gadījumos piekopj līdzīgu uztura veidu, piemēram, atsevišķu budisma tradīciju pārstāvji,[122] pareizticīgie kristieši,[123] džaini,[124] hinduisti,[125] sikhi, rastafarieši,[126] un Septītās dienas adventisti.[127]
Dažās valstīs ir pieejama informācija par vegānu skaitu.
Eiropa
2002. gadā Apvienotās Karalistes Pārtikas standartu aģentūra (Food Standards Agency) paziņoja, ka 5% aptaujāto sevi uzskata par veģetāriešiem vai vegāniem. Kaut arī 29% no šiem 5% apgalvoja, ka izvairās no jebkādiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, tikai 5% norādīja, ka izvairās arī no piena produktiem.[5] Saskaņā ar šiem datiem 2002. gadā Apvienotajā Karalistē bija aptuveni 0,25% vegānu. 2005. gadā laikraksts The Times ziņoja, ka valstī ir aptuveni 250 000 vegānu, kas ir aptuveni 0,4% no kopējā iedzīvotāju skaita.[11]
1990. gados veiktās aptaujas un pētījumi liecina, ka Zviedrijā ir aptuveni 0,27 līdz 1,6% vegānu.[128] Vācijā 2008. gada "Nacionālais uztura patēriņa pētījums" (National Study on Food-Consumption) liecināja, ka valstī vegānu ir 0,1% sieviešu vidū un 0,05% vīriešu vidū.[129] Nīderlandes vegānisma asociācija ir paziņojusi, ka Nīderlandē ir aptuveni 16 000 vegānu, kas veido aptuveni 0,1% no iedzīvotāju kopskaita.[130]
ASV
2002. gadā žurnāla Time un CNN veiktā aptaujā noskaidrojās, ka 4% no pieaugušajiem amerikāņiem sevi uzskata par veģetāriešiem, un 5% no tiem sevi uzskata par vegāniem, kas ir aptuveni 0,2% no ASV pieaugušajiem iedzīvotājiem.[4] 2006. gadā veiktā aptaujā, iedzīvotājiem bija piedāvātā pārtikas produktu sarakstā jānorāda, kurus produktus tie nelieto (atšķirībā no citām aptaujām, kur tiek jautāts, par ko cilvēki sevi uzskata). Aptaujas rezultāti liecināja, ka no 1000 aptaujātajiem 1,4% ir uzskatāmi par vegāniem, jo tie norādīja, ka nekad nelieto gaļu, olas, piena produktus un zivis vai citus jūras dzīvniekus. Vīriešu vidū šādu cilvēku bija 1,4%, bet sieviešu vidū 1,3%.[10]
Lai arī proporcionāli maz, nacionālo virtuvju ēdienkartēs atrodami arī vegāni ēdieni, piemēram, Āzijas ēdienos izmanto tofu, tempeh un kviešu produktu seitanu.[131][132][133][134] Vairumu recepšu, kurās tradicionāli ir iekļauti dzīvnieku izcelsmes produkti, var pielāgot, aizvietojot tos ar augu izcelsmes produktiem. Piemēram, govs piena vietā var lietot riekstu, graudu, rīsu vai sojas pienu[134][135] un olas var aizstāt ar ābolu mērci vai cieti saturošiem produktiem, atkarībā no receptes.[134][135][136] Vegāni, kam patīk gaļas iztrādājumu garšavai tekstūra, var lietot t.s. "mākslīgās gaļas" jeb "gaļas imitācijas" iztrādājumus, ko izgatavo, piemēram, no sojas, dārzeņiem, graudaugiem, lēcām utt. Šie produkti, piemēram, veģetārie hamburgeri, "maltā gaļa", desas u.c. atbilstoši pagatavoti izskatās un garšo visai līdzīgi gaļas produktiem.[134][137]
Vegāna aveņu-bumbieru torte
Dārzeņi ar tofu
Saldumi ar šokolādi
Auzu cepumi ar šokolādi un rozīnēm
Tomātu biezzupa
Lēcu plācenīši ar salātiem un kartupeļu biezputru
Rieksti, rozīnes un žāvēti augļi - veselīgas uzkodas
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
