ķīmisks savienojums From Wikipedia, the free encyclopedia
C vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns.[1] Tas ir viens no askorbīnskābes optiskajiem izomēriem (L-askorbīnskābe).
Gandrīz visi zīdītājdzīvnieki L-askorbīnskābi spēj sintezēt aknās no glikozes un tiem šī viela nav vitamīns. C vitamīns neveidojas cilvēku un augstāko pērtiķu organismos, kā arī stirnām un jūrascūciņām.[1]
C vitamīns ir ļoti pieprasīts uztura bagātinātājs, to pievieno pārtikai un zālēm. Neskatoties uz C vitamīnam plaši piedēvētām īpašībām, piemēram, pret iekaisumu, sirds slimībām, vēzi un plānprātību, nav zinātnisku pierādījumu, ka tas būtu efektīvs jebkādu saslimšanu ārstēšanā, izņemot skorbutu (C vitamīna trūkumu).[2] Vairāku mēnešu regulāra C vitamīna uzņemšana var nedaudz samazināt saaukstēšanās ilgumu un smagumu, tomēr ne tā akūta uzņemšana saaukstēšanās laikā.[3]
No pasaulē zināmākajiem augu valsts produktiem visvairāk C vitamīna ir acerolu augļos (1677 mg uz 100 g), smiltsērkšķu ogās (695 mg uz 100 g) un ārstniecības emblikas ogās (445 mg uz 100 g).
C vitamīnu lielā daudzumā satur upenes (līdz 177 mg uz 100 g jeb 177 mg%). Daudz tā ir arī paprikā, pētersīļu lapās, mārrutkos, svaigos Briseles kāpostos. Pretēji pastāvošajām uzskatam, citronos C vitamīna ir salīdzinoši mazāk (51 mg uz 100 g). Kartupeļi satur līdz 20 mg% C vitamīna, turklāt uzglabājot un termiski apstrādājot tā saturs samazinās.[1] Tomēr, ņemot vērā patēriņa daudzumu, kartupeļi, tāpat kā skābēti kāposti un citi dārzeņi un augļi, ir svarīgs C vitamīna avots uzturā. Ļoti daudz C vitamīna ir kaltētos mežrožu (Rosa majalis u.c.) paaugļos — 4,8 līdz 14,4%.[4]
Tīrs C vitamīns ir cieta viela ar blīvumu 1,694 g/cm3, kas kūst 190—192 °C temperatūrā un kūstot sadalās. Vielas formula ir C6H8O6 un tās molekulmasa ir 176,12 g/mol.[nepieciešama atsauce] C vitamīns ir stabils skābā vidē, bet sadalās neitrālā un sārmainā vidē, kā arī temperatūras, gaismas un gaisa skābekļa iedarbībā.[1]
C vitamīns organismā nepieciešams dažādos oksidēšanās-reducēšanās procesos, hormonu un kolagēna sintēzei, žultsskābju veidošanās procesos no holesterīna. C vitamīns piedalās arī dzelzs vielmaiņā. Organismā tas visvairāk uzsūcas tievajās zarnās. C vitamīna rezerves organismā neveidojas un tā pārpalikumi tiek ātri izvadīti caur nierēm. Cilvēkam dienā minimāli nepieciešams vismaz 10 mg C vitamīna, bet ieteicamā deva ir ap 100 mg (grūtniecēm, sportistiem, smaga darba strādniekiem — līdz 150 mg).
Pārmērīga C vitamīna lietošana nerada būtiskus saindēšanās simptomus un izteikta hipervitaminoze nav novērota. Ļoti lielas devas var izraisīt gremošanas traucējumus, galvassāpes, bezmiegu un ādas pietvīkumu. Nav viennozīmīgu zinātnisku pierādījumu, ka lielu devu lietošana veselam cilvēkam paaugstinātu asinsspiedienu, veicinātu nierakmeņu veidošanos un bojātu aizkuņģa dziedzeri, lai gan šādi pieņēmumi pastāv. Dažkārt tiek uzskatīts, ka, lietojot lielos daudzumos, organisms pierod pie C vitamīna, sāk to pastiprināti izvadīt un, atgriežoties pie normālas C vitamīna uzņemšanas, var rasties C hipovitaminoze,[1]
C vitamīna trūkumu organismā sauc par skorbutu jeb cingu. Tas rodas 1-6 mēnešu laikā pēc C vitamīna neuzņemšanas uzturā. Šī slimība izpaužas kā saistaudu bojājumi kolagēna biosintēzes traucējumu dēļ. Ja trūkst C vitamīna, asinsvadi kļūst trausli, tādēļ rodas iekšēji asinsizplūdumi, smaganu asiņošana, asinsizplūdumi ādā. Zobi sāk kustēties un var izkrist. Rodas arī muskuļu atrofija un sirdsdarbības traucējumi. C avitaminoze mūsdienās sastopama reti, bet hipovitaminoze (nepietiekams vitamīna daudzums) biežāk novērojama Eiropas ziemeļdaļā.[1]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
