From Wikipedia, the free encyclopedia
Irāka (arābu: العراق Al-ʾIrāq), oficiāli Irākas Republika (arābu: جمهورية العراق Jumhūrīyat Al-ʾIrāq, kurdu: كۆماری عێراق Komara Iraqê), ir valsts Tuvajos Austrumos, kas dienvidos robežojas ar Saūda Arābiju un Kuveitu, ziemeļos ar Turciju, ziemeļrietumos ar Sīriju, rietumos ar Jordāniju, bet austrumos ar Irānu (Kurdistāna). Tās galvaspilsēta Bagdāde ir valsts lielākā pilsēta. Lielākās etniskās grupas Irākā ir arābi un kurdi. Aptuveni 95% iedzīvotāju ir šiītu vai sunnītu musulmaņi.
| Irākas Republika جمهورية العراق Jumhūriyat Al-ʿIrāq كۆماری عێراق Komara Iraqê |
||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
| Himna: Mawtini |
||||||
.svg) |
||||||
| Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta) | Bagdāde 317) 33°20′N 44°26′E | |||||
| Valsts valodas | arābu valoda kurdu valoda |
|||||
| Valdība | Federāla parlamentāra republika | |||||
| - | Prezidents | Barham Salih | ||||
| - | Premjerministrs | Mustafa Al-Kadhimi | ||||
| Neatkarība | ||||||
| - | no Osmaņu impērijas | 1919. gada 1. oktobrī | ||||
| - | no Apvienotās Karalistes | 1932. gada 3. oktobrī | ||||
| Platība | ||||||
| - | Kopā | 438 317 km² (58) | ||||
| - | Ūdens (%) | 1,1 | ||||
| Iedzīvotāji | ||||||
| - | iedzīvotāji 2017. gadā | 38 270 000 (39) | ||||
| - | Blīvums | 66/km² (125) | ||||
| IKP (PPP) | 2009. gada aprēķins | |||||
| - | Kopā | 68,553 miljardi | ||||
| - | Uz iedzīvotāju | 17 196 $ | ||||
| Valūta | Irākas dinārs (IQD) |
|||||
| Laika josla | UTC +3 | |||||
| Interneta domēns | .iq | |||||
| ISO 3166-1 kods | 368 / IRQ / IQ | |||||
| Tālsarunu kods | +964 | |||||
Valsts lielākā daļa atrodas Mezopotāmijas (Divupes) līdzenumā starp Tigras un Eifratas upēm, kas plūst uz dienvidiem caur Irākas centru, un ietek Shatt al-Arab upē netālu no Persijas līča. Šīs upes apgādā Irāku ar lielu daudzumu auglīgo zemju. Kalnainajos ziemeļos atrodas Zāgrosa kalni, bet rietumos Sīrijas tuksnesis.[1] Irākai ir šaura 58 km gara Persijas līča krasta robeža.
Auglīgajā līdzenumā starp Tigras un Eifratas upēm ir pastāvējušas pasaules senākās civilizācijas un tika izgudrota rakstīšana. Dažādos vēstures periodos Irāka bija Šumeru, Akadas, Asīrijas un Babilonijas impēriju centrs. Tā arī ir bijusi Mīdijas, Atūras, Seleikīdu, Partas,Sasanīdu, Romas, Rašidunas, Umajādu, Abāsīdu, mongoļu, Sefevīdu, ašarītu un osmaņu impēriju sastāvā, un tā ir bijusi britu kontrolē kā Tautu Savienības mandāta teritorija.[2]
Irāka ir Arābu Līgas, Islāma sadarbības organizācijas, Nepievienošanās kustības un OPEC dalībvalsts. Tā ir viena no OPEC dibinātājvalstīm.
No 1639. gada mūsdienu Irākas teritorija atradās Osmaņu impērijas pakļautībā. Pirmā pasaules kara laikā britu karaspēks iebruka Irākas teritorijā un pēc sīvām cīņām 1917. martā ieņēma Bagdādi. Pēc kara Lielbritānija un Francija nosprauda valstu robežas Tuvajos Austrumos un sadalīja okupētās Osmaņu impērijas provinces atsevišķos protektorātos. 1920. gada novembrī Irāka kļuva par Tautu Savienības mandātteritoriju Lielbritānijas pārvaldē kā Britu Irākas mandātteritorija. 1932. gada 3. oktobrī beidzās Lielbritānijai deleģētais Tautu Savienības mandāts un Irāka de iure kļuva suverēna.
1958. gadā notika armijas virsnieku organizēts valsts apvērsums — karalis, reģents un premjerministrs tika nogalināti un Irāku pasludināja par republiku. Pie varas nāca ģenerāļa Abdela Kerima Kasema valdība. 1963. gada februāra valsts apvērsumā Kasema režīms tika gāzts un īslaicīgi pie varas nāca Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija (Baas). 18. novembrī militāra apvērsuma ceļā Baas valdība tika gāzta un pie varas nāca ģenerālis Abdels Salams Arefs. 1968. gada 17. jūlijā sacelšanās rezultātā pie varas atgriezās Baas ar ģenerāli Ahmedu Hasanu al Bekru priekšgalā. Al Bekrs valdīja līdz 1979. gada 11. jūlijam, kad par valsts prezidentu kļuva Sadams Huseins.
1980. gados Huseina režīms uzsāka Irānas—Irākas karu. Pēc Irānas pretuzbrukuma 1982. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans paziņoja par ASV atbalstu Irākai, jo ASV nevēlējās pieļaut Irānas uzvaru un revolucionārā islāma nostiprināšanos reģionā. Palīdzība tika sniegta gan politiski, gan ekonomiski, gan arī militāri. 80. gadu beigās Irāka pārstāja atbalstīt ASV politiku Tuvajos Austrumos un sāka tuvināties PSRS, kas padarīja līdz tam draudzīgās Bagdādes un Vašingtonas attiecības naidīgas.
1990. gada 2. augustā Irāka okupēja Kuveitu, savu rīcību pamatojot ar to, ka 20. gadsimta sākumā britu okupācijas spēku nospraustās robežas ir vēsturiski netaisnīgas, bet Kuveitas monarhija — mākslīgs marionešu režīms. Karam bija arī praktisks iemesls: Kuveita, ignorējot OPEC kvotas, palielināja savas naftas apjoma iegūšanu un rezultātā naftas cenas pasaulē kritās, ko Irāka uztvēra kā tiešu ekonomisku agresiju, kas vērsta pret ilgstošajā karā jau tā novājināto tās tautsaimniecību. Iebrukums Kuveitā kalpoja kā legāls iemesls ANO sankcionētam ASV koalīcijas uzbrukumam Irākai — tā sauktajam Līča karam (17.01.-28.02.1991.), kā rezultātā Irākas ekonomika un infrastruktūra tika sagrautas. 1998. gadā ASV kara aviācija sāka gaisa uzlidojumus Irākas pilsētām, bombardējot Bagdādi (operācija "Tuksneša lapsa").
Pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV apsūdzēja Irāku starptautiskā terorisma atbalstīšanā un masu iznīcināšanas ieroču ražošanā, ko Irāka noliedza, apsūdzot Vašingtonu agresijas gatavošanā.[3]
2003. gada 20. martā ASV un tās sabiedroto valstu Lielbritānijas, Austrālijas, Polijas un Spānijas armijas iebruka Irākā. Jau pēc karadarbības uzsākšanas tai tika saņemta ANO sankcija. Spēka pielietojums nebija saņēmis ANO Drošības Padomes pilnvarojumu un tam nebija nekāda cita juridiskā pamata starptautiskajās tiesībās.[4][5] 9. aprīlī ASV spēki ieņēma Bagdādi, bet decembrī Tikritas pilsētas apkaimē notvēra gāzto prezidentu Huseinu.
2004. gada maijā ASV okupācijas spēkus nomainīja multinacionālie spēki, kuros iekļāva ASV, Lielbritānijas, Itālijas, Ukrainas, Polijas, Spānijas, Bulgārijas, Slovākijas, Igaunijas, Taizemes, Nīderlandes, Dānijas, Ungārijas, Kazahstānas, Latvijas un citu valstu karavīrus.
Okupētājvalstis izveidoja jaunu valdību no politiskās opozīcijas un emigrācijas pārstāvjiem, mainīja konstitūciju un demokratizēja valsts iekārtu. 2004. gada jūnijā tika izveidota Irākas pagaidu valdība, kas pārņēma valsts teritorijas civilo pārvaldi. ASV vērsās pie ANO atzīt jaunās Irākas valdības leģitimitāti. Jaunā Irākas valdība uzsāka valsts pārkārtošanu Rietumu demokrātijas virzienā. 2005. gada janvārī Irākas iedzīvotāji piedalījās demokrātiskās parlamenta vēlēšanās, kas norisa koalīcijas militāro spēku uzraudzībā — tajās lielākos panākums guva šiītu un kurdu partijas. 16. martā jaunievēlētais Irākas parlaments sanāca uz pirmo sēdi. Līdz 2011. gada decembrim ASV un sabiedroto karaspēks no Irākas tika izvests.
2014. gada janvārī sākās jauns Irākas pilsoņu karš, kura gaitā sunnītu džihādistu grupējums Islāma valsts ieņēma Irākas rietumu provinces Anbaras lielākās pilsētas un jūnijā ieņēma valsts ziemeļu daļu, tai skaitā valsts trešo lielāko pilsētu Mosulu. 2016. un 2017. gadā Irākas valdības armija un kurdu karaspēks atguva iniciatīvu un atkaroja lielāko daļu džihādistu ieņemto teritoriju. 2017. gada septembrī notika neatkarības referendums, kurā vairākums piedalījušos nobalsoja par Irākas Kurdistānas reģiona neatkarību.[6] 2017. gada 9. decembrī Irākas premjerministrs Haiders al Abadi paziņoja, ka karš pret Islāma valsti ir oficiāli beidzies.[7]
Saskaņā ar 2005. gadā pieņemto konstitūciju, Irāka ir federatīva parlamentāra republika. Parlaments - Nacionālā asambleja, - sastāv no 2 palātām: 275 deputātu Pārstāvju palātas, kuru ievēlēja 2005. gada 15. decembrī, un Savienības palātas (deputāti vēl nav ievēlēti). Valdību veido lielākā parlamenta frakcija (šobrīd šiītu Apvienotā Irākas alianse - 128 deputāti; koalīcijā ar to kurdu partiju alianse - 53 deputāti, bet opozīcijā sunnītu partiju alianse - 55 deputāti), kura izvirza premjerministru kurš, savukārt, izveido Ministru kabinetu. Lai izvairītos no vienas etniski reliģiskas kopienas politiskas dominances valstī, konstitūcijā pēc koalīcijas pārstāvju prasības tika iekļauts noteikums, ka premjerministrs ir šiīts, prezidents - kurds, pet parlamenta priekšsēdētājs - sunnīts. Katram no šīm amatpersonām ir divi vietnieki, kas pārstāv katrs savu etniski reliģisko kopienu.
Lai nepieļautu, ka vēlēšanās pilsoņi ievēl parlamentā personas, kuras "pārāk cieši sadarbojušās ar gāztā diktatora režīmu", ir izveidota īpaša uzraudzības iestāde - Taisnības un atbildības komisija. Nacionālās assamblejas 2010. gada marta vēlēšanās komisija liedza balotēties 500 kandidātiem (no kuru vidus tomēr tika pielaisti 28). Noraidīto pretendentu vietā politiskās partijas izvirzīja alternatīvas kandidatūras, tomēr komisija aprīlī ar atpakaļejošu datumu anulēja 52 deputātu mandātus.[8]
Valsts sadalīta 18 provincēs (muhafazās). Irākas Kurdistāna realizē patstāvīgu iekšpolitiku, tai ir sava valdība un armija.
.png)
| Nr | province | galvaspilsēta | platība km2 | iedzīvotāji (2007) |
|---|---|---|---|---|
| 1 | Bagdādes muhafaza | Bagdāde | 734 | 6 073 269 |
| 2 | Salahedinas muhafaza | Tikrita | 26 175 | 1 063 878 |
| 3 | Dijalas muhafaza | Bākuba | 19 076 | 1 268 558 |
| 4 | Vasitas muhafaza | Elkuta | 17 153 | 1 022 461 |
| 5 | Maisanas Muhafaza | Amara | 16 072 | 785 068 |
| 6 | Basras muhafaza | Basra | 19 070 | 2 565 893 |
| 7 | Dīkāras muhafaza | Nāsirīja | 12 900 | 1 437 345 |
| 8 | Mutahas muhafaza | Samava | 51 740 | 568 314 |
| 9 | Kadisijas muhafaza | Divanija | 8 153 | 949 528 |
| 10 | Babilas muhafaza | Hilla | 6 468 | 1 193 838 |
| 11 | Kerbelas muhafaza | Kerbela | 5 034 | 710 274 |
| 12 | Nadžafas muhafaza | Nadžafa | 28 824 | 959 427 |
| 13 | Anbaras muhafaza | Ramadija | 138 501 | 1 205 892 |
| 14 | Nainavas muhafaza | Mosula | 35 899 | 2 650 536 |
| 15 | Dahukas muhafaza | Dahuka | 6 553 | 522 622 |
| 16 | Erbīlas muhafaza | Erbīla | 14 471 | 1 463 843 |
| 17 | Tamimas muhafaza | Kirkūka | 10 282 | 890 940 |
| 18 | Suleimanijas muhafaza | Suleimanija | 17 023 | 1 830 941 |
Valstī ir 38,27 miljoni iedzīvotāju(2017. gada dati), kas veido trīs lielas etniski—reliģiskās grupas. Lielākā no tām ir šiītu arābi — aptuveni 55%,[9] sunnītu arābi — aptuveni 18,5% (3 provinces), kurdi — aptuveni 21% (lielāko tiesu sunnīti, taču ir arī šiīti un jazīdi). Irāku apdzīvo arī citas etniskās un reliģiskās grupas, piemēram asīrieši — aptuveni 2,2% (Austrumu kristieši), turkmēņi — aptuveni 2% (lielāko tiesu sunnīti, taču ir arī šiīti), armēņi, adigi, šabaki un mandejieši (aptuveni 0,5%).[10]
Kurdi apdzīvo valsts ziemeļu provinces, šiīti — dienvidu provinces, bet kristieši dzīvo izkliedēti visā valsts teritorijā.
Šiīti apdzīvo valsts dienvidus, reliģiski ļoti cieši saistīti ar Irānu. 55-60% no visiem Irākas iedzīvotājiem - reliģiski un politiski visai saistīti ar ticības brāļiem Irānā. Pārsvarā dzīvo valsts dienvidaustrumos ap Basras pilsētu, minoritāte Bagdādē. Mūsdienās kā skaitliski lielākā iedzīvotāju daļa dominē valsts pārvaldē, ekonomikā un drošības struktūrās.
Līdz 2003. gadam izglītībā, kultūrā un valsts pārvaldē dominēja sunnītu mazākums, kas apdzīvo 3 no visām 18 valsts provincēm (t.s. "sunnītu trīsstūris"), veidojot tikai gandrīz 20% no iedzīvotāju skaita. Sunnītu rokās bija valsts centrālie rajoni, turienes politiskā, armijas un administratīvā vadība, arī drošības dienesti (piemēram, no sunnītu Dulaimi klana nāca lielākā daļa režīma drošības struktūru un izlūkdienestu virsnieku). To vidējais izglītības līmenis bija augstāks, nekā citās etniski-reliģiskajās grupās. Pēc okupācijas kā ASV spēku gāztā režīma galvenais balsts atstumti no valsts pārvaldes aparāta.
Purvāju arābi ir galvenokārt musulmaņi-šiīti, kas apdzīvo purvus Tigras un Eifratas deltā dienvidos. Viņu mājas veidotas no niedrēm un viņi pārtiek no liellopu audzēšanas. Ņemot vērā, ka šajās vietās varēja nonākt tikai ar laivu vai helikopteru palīdzību, tur apmetās daudz noziedznieku un nemiernieku, bet centrālā vara šo apvidu nekad pilnībā nekontrolēja. Pēc Līča kara, ASV prezidenta aicināti, purvāju arābi sacēlās pret Huseina režīmu - sacelšanos apspieda un daudzas apmetnes izpostija. Vēlāk šos rajonus piespiedu kārtā nosusināja. Vismaz 40 000 purvāju arābu Irākā tikuši pārvietoti uz citu dzīvesvietu, vēl ~40 000 aizbēguši uz Irānu.
Aptuveni 20 miljoni kurdu ir seno mēdiešu pēcteči un pasaulē vislielākā tauta, kurai nav sava valstiskuma. Šī etniskā grupa (līdz 20% iedzīvotāju) apdzīvo kalnainos Irākas ziemeļus. Lielāko tiesu viņi ir musulmaņi-sunnīti. 1974. gadā tika izveidots Kurdistānas autonomais apgabals (KAA) Irākas sastāvā (vienīgā no reģiona valstīm, kurā kurdiem piešķirtas pašpārvaldes tiesības). Pēc Persijas līča kara 1991. gadā Bagdāde zaudēja kontroli pār KAA. De facto Irākas Kurdistāna ir suverēna valsts. 90. gados tās attīstību ietekmēja savstarpēji naidīgu kurdu politisko spēku un militāro grupējumu (tajos bija ap 60 000 cīnītāju) cīņas. Militāri konflikti divu vadošo kurdu partiju (Kurdistānas Patriotiskās apvienības un Kurdistānas Demokrātiskās partijas) un tām pakļauto militāro spēku starpā norisinājās līdz pat 1996. gadam, dalot Irākas Kurdistānas pārvaldību divos reģionos. Konflikti ar Vašingtonas iejaukšanos tika pārtraukti 1998. gadā. 2005. gada 30. janvārī notika pirmās parlamenta vēlēšanas pēc Irākas Kurdistānas atkalapvienošanas. Par Irākas Kurdistānas prezidentu kļuva Masuds Barzani. 2005. gadā tika atvērta starptautiskā Erbīlas lidosta; kopš 2003. gada reģionā nodibinātas 6 jaunas universitātes, tai skaitā Kurdistānas Universitāte 2006. gadā, kurā mācības notiek tikai angļu valodā. Irākas Kurdistānas reģiona attiecības ar Bagdādes centrālo valdību, Turciju un Irānu pasliktinājās pēc 2017. gada septembra neatkarības referenduma.
Skaita ziņā ap 2 500 000 jeb 2% iedzīvotāju. Dzīvo pamatā uz dienvidiem no Irākas Kurdistānas. Bagdāde ilgstoši centusies mainīt šo reģionu demogrāfisko situāciju, pie naftas atradnēm izvietojot arābus no Irākas dienvidiem. Tūkstošiem turkmēņu izklīda pa visu valsti, 20 000 legāli izceļoja uz Eiropu 1990. gados. Turkmēņu komūna sašķelta 2 daļās, no kurām vienu atbalsta kurdi, otru — Turcija, kas cenšas nepieļaut kurdu valsts dibināšanu.
Pirms Persijas līča kara 1991. gadā Irākā bija aptuveni 2 000 000 kristiešu. Lielākā kristiešu kopiena ir asīrieši, kuri ir Austrumu kristieši (t.sk. sīriešu pareizticīgie), haldiešu katoļi (kuri pakļaujas Romas pāvestam), sīriešu un grieķu katoļi. Sadama Huseina laikā diezgan daudz kristieši, pateicoties labajai izglītībai un lojalitātei, ieņēma augstus amatus (piemēram, Tariks Azizs, Irākas premjerministra vietnieks, ārlietu ministrs u.c.). Kristieši bija Sadama Huseina režīma deportāciju programmas centrālais subjekts jau naftas iegulu dēļ to apdzīvotajos rajonos.[nepieciešama atsauce] Pēdējā laikā ar valdošo režīmu panākta zināma samierināšanās. Kurdu Nacionālajā asamblejā ziemeļu kristiešiem rezervētas 5 vietas. Svarīgākais minoritātes politiskais spēks: Asīriešu demokrātiskā kustība. Irākā dzīvo arī neliels skaits armēņu, kas arī ir kristieši. Vairums kristiešu dzīvo Irākas ziemeļos, vērā ņemams skaits arī Bagdādē. 2003. gadā kristiešu minoritāte zaudēja īpašo valsts aizsardzības statusu, kas to sargāja no reliģiskās neiecietības izpausmēm.[nepieciešama atsauce] Kara un emigrācijas rezultātā kristiešu skaits no 1,8 miljoniem (2003) samazinājies līdz 600 000 (2008). Dzīvo slēgtās kopienās.
Irākā atrodas trešie lielākie naftas krājumi pasaulē. Uzplaukumu un strauju modernizācija Irākas ekonomikā sākās 70. gadu otrajā pusē, ļaujot tai kļūt par vienu no ekonomiski attīstītākajām valstīm reģionā ar augstu dzīves līmeni. Attīstību apturēja karš ar Irānu, pēc tam kari ar ASV. Rūpniecība un tās infrastruktūra 2003. gadā tika praktiski iznīcināta.
Šobrīd valsts vienīgais vērā ņemamais ienākumu avots ir dabiskie izrakteņi: nafta un dabasgāze. Valsts kompānijām North Oil Company un South Oil Company ir monopoltiesības uz atradņu izmantošanu un koncesijas līgumu slēgšanu. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā bija 5165 USD. Iekšzemes kopprodukts ir 197,7 miljardi USD. Avots: Pasaules banka. Valsts pamazām atkopjas no 2003. gada iebrukuma sekām, taču Islāma valsts izpostīja ziemeļirākas ekonomiku.
Militārās koalīcijas spēku iebrukuma laikā Irākā no 2003. līdz 2006. gadam pāragri miruši 654 965 cilvēki jeb 2,5% valsts iedzīvotāju. Aptuveni 601 000 cilvēku dzīvības zaudējuši vardarbības rezultātā, puse no viņiem nogalināti ar šaujamieročiem. Dzīvības zaudēšanas risks Irākā pēc iebrukuma paaugstinājās par 250%.[11] Sabiedriskajā aptaujā par drošību no 1000 nejauši izvēlētiem iedzīvotājiem 890 apgalvoja, ka viņi pēdējā laikā ir bijuši aculiecinieki kādam vardarbīgam incidentam. Kopš ASV vadīto spēku iebrukuma Irākā šādu incidentu skaits ir ievērojami palielinājies — laika posmā no Huseina stāšanās amatā 1979. gadā līdz 2003. gadam aptaujātie iedzīvotāji varēja atminēties 3504 vardarbīgus incidentus, savukārt kopš 2003. gada šādu incidentu skaits palielinājies līdz 6463.[12] 2006. gadā Irākas Iekšlietu ministrija apstiprināja nāves eskadronu pastāvēšanu tās drošības spēku paspārnē. Piemēram, šiītu partijai SCIRI piederošo iekšlietu ministrs Bajans Džabra Solahs izveidojis nelegālu pusmilitāru vienību no viņa partijas zemessardzes, lai slepkavotu sunnītu imamus un politiskos oponentus. Aculiecinieki ir ziņojuši, ka daži no cilvēku nolaupītājiem bijuši tērpti policijas formā.[13]
Pēc Irākas ziemeļu daļas ieņemšanas Islāma valsts kaujinieki sistemātiski vērsās pret iedzīvotājiem, balstoties uz viņu etnisko vai reliģisko piederību un veica etnisko un reliģisko tīrīšanu ieņemtajās teritorijās. 2014. gada vasarā kaujinieki nogalināja un nolaupīja simtiem jazīdu. Pēc kāda Mosulas cietuma ieņemšanas 10. jūnijā džihādisti noslepkavoja vairāk nekā 600 aizturēto.[14]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
.svg){kind=small}
