From Wikipedia, the free encyclopedia
Aleksandrs Koblencs (dzimis 1916. gada 3. septembrī Rīgā, miris 1993. gada 8. decembrī Berlīnē[1]) bija Latvijas šahists, treneris, žurnālists un šaha literatūras autors, viņa grāmatas tulkotas daudzās valodās. Bijis ilggadīgs (1956—1979) astotā pasaules čempiona Mihaila Tāla treneris un sekundants.
| ||||||||||||||
Dzimis Rīgā turīgu ebreju ģimenē. Viņa tēvs bijis kokzāģētavas īpašnieks. Šahu sācis spēlēt 10 gadu vecumā. Spēles teoriju mācījies pēc Žana Difrena grāmatas "Mazā šaha spēles mācību grāmata". Kopš 1932. gada piedalījies Latvijas šaha turnīros. 1934. gadā piedalījies Hastingsas (Anglija) šaha festivāla blakusturnīrā, kurā dalījis 3.-4. vietu. 1935. gadā bijis laikraksta "Jaunākās Ziņas" korespondents Varšavas šaha olimpiādē un Aļehina - Eives mačā par Pasaules šaha čempiona nosaukumu, Londonā intervējis Pasaules šaha eksčempionu Emanuelu Laskeru. 1935. un 1936. gadā daudz uzturējies Spānijā, bijis arī Katalonijas šaha žurnāla Els escacs a Catalonia redaktors. Piedalījies Spānijas šaha turnīros, no kuriem uzvarējis Barselonas šaha turnīrā (1935), bijis 4. vietā Rosass šaha turnīrā (uzvarējis Salo Flors) un 5. vietā Reūsas šaha turnīrā (uzvarējis Estevans Kanals). 1936. gada vasarā, sākoties Spānijas pilsoņu karam, nav varējis piecus mēnešus pamest valsti. Pēc atgriešanās mājās 1937. gadā kļuvis par Rīgas pilsētas šaha vicečempionu un uzvarējis Brno starptautiskajā šaha turnīrā, apsteidzot Lajošu Šteineru. 1938. gadā pēc uzvaras papildu mačā pret Movšu Feiginu kļuvis par Rīgas šaha čempionu. 1938. gadā piedalījies šaha turnīrā Milānā, kur ierindojies 5. vietā, lai gan pirmā kārtā pieveicis vienu no nākamajiem turnīra uzvarētājiem Erihu Eliskazesu (uzvarējis turnīrā kopā ar Mario Montičelli). Itālijā pavadīto laiku izmantojis ne tikai šaham, bet arī lai mācītos par tenoru. 1939. gadā dalījis 13.-14. vietu Ķemeru - Rīgas starptautiskajā šaha turnīrā (uzvarējis Salo Flors).
1939. gadā vairāk nekā pusgadu nodzīvojis Londonā, taču sākoties Otrajam pasaules karam atgriezies Rīgā. 1941. gadā uzvarējis pirmajā Latvijas PSR šaha čempionātā, apsteidzot Frici Apšenieku un Vladimiru Petrovu. 1941. gada vasarā, sākoties karadarbībai Otrā pasaules kara Austrumu frontē, bijis PSRS šaha čempionāta pusfinālā Rostovā pie Donas. Kara laikā zaudējis savas māsas, kas palikušas Rīgā un gājušas bojā holokaustā. Kara beigās 1945. gada janvārī Rīgā ieņēmis 2. vietu aiz Paula Keresa Baltijas republiku šaha čempionātā.[2] 1945. gadā PSRS šaha čempionāta pusfinālā Kijevā dalījis 2.-3. vietu ar Borisu Ratneru (uzvarējis Vjačeslavs Ragozins).[3] 1945. gada PSRS čempionāta finālā Maskavā palicis 14. vietā (uzvarējis Mihails Botviņņiks). 1945. gada novembrī Rīgā dalījis 3.-4. vietu ar Isaku Vistanecki Baltijas republiku šaha čempionātā (uzvarējis Vlads Mikens).[4] 1945. gadā kļuvis par PSRS sporta meistars šahā un ilgu laiku bijis vienīgais Latvijas šahists, kam bijis šis augstais nosaukums. 1946. gada jūlijā Viļņā dalījis 6.-8. vietu Baltijas republiku šaha čempionātā (uzvarējis Jurijs Averbahs).[5] Trīs reizes uzvarējis Latvijas šaha čempionātos (1945, 1946, 1949).
Pēc Koblenca atmiņām viņa iepazīšanās ar Mihailu Tālu notikusi 1940. gadu beigās, kad Koblencs kādā šefības pasākumā apmeklējis Rīgas 22. vidusskolu. Iepazīšanās drīz izvērtusies ilggadējā sadarbībā. Koblencs ieguldījis daudz pūļu, lai atraisītu Tāla kombinacionālo šahista talantu un palīdzētu noslīpēt pozicionālo šaha izpratni. No 1956. gada Koblencs bijis arī oficiāls Tāla treneris. Pēc Tāla uzvaras PSRS šaha čempionātā 1957. gadā Koblencs kļuvis par PSRS nopelniem bagāto šaha treneri. Bijis Tāla sekundants viņa uzvarētājā mačā par Pasaules šaha čempiona nosaukumu 1960. gadā un zaudētajā revanša mačā 1961. gadā pret Mihailu Botviņņiku. Saspringtais Tāla sacensību grafiks bijis par iemeslu, ka pats Koblencs aizvien retāk piedalījies turnīros, un viņa rezultātos jau 1950. gadu sākumā sākās lejupslīde. Viņš gan trīs reizes kļuva par Latvijas šaha čempionāta otrās vietas ieguvēju (1951, 1953, 1957), bet 1953. gadā uzvarēja Rīgas pilsētas šaha čempionātā. 1961. gadā Palangā izcīnījis 3. vietu Baltijas republiku šaha čempionātā (uzvarēja Īvo Neijs).[6] Koblenca sadarbība ar Tālu faktiski ilgusi līdz 1971. gadam, kad viņu nomainījis Valentīns Kirilovs, lai gan no Tāla trenera amata Koblencs oficiāli aizgājis 1979. gadā.
Paralēli savam darbam ar Mihailu Tālu Koblencs vienmēr aktīvi iesaistījies Latvijas šaha dzīvē. Bijis daudzu grāmatu autors, publicējis rakstus šaha žurnālos. 1962. gadā kļuvis par Latvijas PSR žurnālistu savienības biedru. Bijis Latvijas PSR apvienotā šaha un dambretes kluba direktors (1966-1972) un Latvijas PSR galvenais šaha treneris (1966-1977). 1979. gadā pēdējo reizi uzvarējis Rīgas pilsētas šaha čempionātā, tādējādi uzstādot savdabīgu rekordu, jo kopš viņa pirmās uzvaras bija pagājuši vairāk nekā 40 gadi. 1979. gadā, kad Rīgā notika Pasaules šaha čempiona nosaukuma izcīņas cikla starpzonu turnīrs, par kura norises vietu bija izvēlēts Dailes teātris, vadījis tiešās radioreportāžas turnīrā zālē latviešu un krievu valodās. 1970. gadu beigās un 1980. gados daudz enerģijas ieguldījis jaunatnes šahā - bijis viens no Tāla - Gipšļa lielmeistaru šaha skolas izveides iniciatoriem, organizējis jaunatnes šaha turnīrus sporta biedrībā "Daugava", kā arī kārtojis šaha klubu telpu jautājumus. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pēdējos mūža gadus vairāk uzturējies pie dēla Vācijā, kur arī miris.
Aleksandra Koblenca grāmatas ir izdotas latviešu, krievu, vācu, angļu, franču, serbu, itāliešu, spāņu un jakutu valodās. Tajās ir atrodami gan praktiski padomi un ieteikumi šahista pilnveidošanās procesam, gan arī atmiņas un pārdomas no personīgās šahista un trenera pieredzes. Koblencam ir raksturīgs šaha teorijas aizraujošs izklāsts, kas bagātināts ar rūpīgi savāktiem šaha partiju piemēriem. Kā Mihaila Tāla treneris ir atstājis psiholoģiski interesantu sava audzēkņa šaha gaitu izklāstu, kurā nav vairījies arī no smagu un nepatīkamu momentu attēlošanas. Paliekoša nozīme ir arī Koblenca aprakstītajiem Tāla mačiem ar Mihailu Botviņņiku (1960, 1961), Lajošu Portišu (1965), Bentu Larsenu (1965) un Svetozaru Gligoriču (1968).
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
