simbolisks grafisks attēls From Wikipedia, the free encyclopedia
Ģerbonis ir simbolisks grafisks attēls vai reljefa atveidojums, kas apliecina ģerboņa nēsātāja piederību dzimtai, pilsētai, kopienai, valstij, organizācijai, kuras simbols ir šis konkrētais ģerbonis, kuru nevar lietot neviens, kurš nav piederīgs šo ģerboni lietojošai dzimtai, pilsētai, kopienai, valstij, organizācijai. Ģerboņa raksturojumu sniedz nevis tā pretskatā, bet gan no ģerboņa nēsātāja puses.
Eiropā lietotie ģerboņi tiek darināti, strikti ievērojot heraldikā (zinātne par ģerboņiem) pieņemtos ģerboņu veidošanas noteikumus un principus.
Pastāv individuālie un dzimtu ģerboņi, valsts un komunālie, biedrību un organizāciju ģerboņi. Tie nav kārtas piederības pazīme un nenozīmē piederību muižniecībai. Jau XIII gs. ģerboņi parādījās arī pilsoņiem, amatniekiem, turīgākajiem zemniekiem, cunftēm un pilsētām. Kārtas atšķirības noteica tajos esošie heraldiskie simboli: kroņa forma, ķiveres forma, vairoga turētājas figūras u.c. Jaunākajos laikos ģerboņi, kaut atšķirīgi no klasiskajā Rietumeiropas heraldikā pieņemtajiem standartiem, parādījās arī valstīm. Vēsturē ir bijuši gadījumi juridiski reglamentēt ģerboņu pieņemšanu un lietošanu, taču galu galā vienīgie ierobežojumi ir tas, ka aizliegts piesavināties jau esošu svešu ģerboni, kā arī lietot sev neatbilstošus simbolus. Šobrīd ar likumdošanu reglamentēta ir tikai valstu ģerboņu izmantošana.
Viduslaikos un jaunajos laikos heraldikas speciālisti uzskatīja, ka ģerbonis ir tikai konkrēta grafiska zīme vai to kombinācija, ko indivīds izmanto kā savu simbolu, līdz ar to sāka savus teorētiskos apcerējumus jau ar Bībelē atrodamo zīmju un emblēmu uzskaitījumu. XIX gs. tika nodefinēts, ka ģerbonis saistās ar vienu noteiktu dzimtu vai teritoriju, ir mantojams, pakļaujas heraldikas noteikumiem, tā centrālā daļa ir vairogs, ko papildina ķivere u.c. ģerboņa elementi.
.svg)
Eiropas heraldikas pirmsākumi meklējami XII gs. Rietumeiropā heroldu darbībā, kuri turnīros izskaidroja bruņinieku ģerboņu nozīmi. Vēlākos gadsimtos tika izveidotas heraldijas — iestādes, kuras uzraudzīja konkrēta ģerboņa "autortiesību" ievērošanu. Taču pašu ģerboņu (pareizāk, protoģerboņu) vēsture ir daudz senāka, jo jau akmens laikmeta kultūrās sastopam īpašas zīmes, sejas krāsojumu, galvasrotas, tetovējumus, kuru vienīgā funkcija ir paust tā īpašnieka piederību konkrētai dzimtai, klanam, sociālajam statusam vai rangam, nodrošināja atpazīstamību. Bībelē lasām: "Ikviens lai nostājas pie sava pulka nozīmes, — pie emblēmas, kas apzīmē viņa tēva namu..." (IV Mozus gr., 2:2). Līdz ar to daudzi elementi no senajiem laikiem — piemēram, persiešu Sasanīdu impērijas simbols grifs, Saladina emblemā esošais ērglis, gallu karavīru bruņucepures rotājošie ragi, spārni, zvērādas u.c., — tika pārņemti viduslaiku Eiropas ģerboņos.
Jau XI gs. Eiropā nobilitāte lietoja kaujas karogus, ap kuriem pulcēties karadraudzei, kuros bija heraldiskās zīmes. Pirmais solis uz ģerboni tika sperts, kad šo zīmi ievietoja arī vairogā un sāka pārmantot dēli no tēva.
Sistemātiski (mantojami, dzimtu apzīmējoši) ģerboņi Rietumeiropā parādījās XII gs. Viens no senākajiem heraldisko zīmju attēlojumiem ir sienassega Baijē baznīcā, kurā izšūta Heistingsas kauja starp Normandijas hercogu Gijomu un Anglijas karali Haraldu Godvinsonu. 72 epizodēs vieniem un tiem pašiem varoņiem ir dažādām emblēmām un krāsām rotāti vairogi, neviena no šīm zīmēm nav atrodama viņu pēcnācēju ģerboņos; savukārt viņu karogos redzamās emblēmas lielākā daļa ir kļuvušas par to pēcnācēju ģerboņu elementiem. Arī abus naidīgos karaspēkus apzīmē karogi ar konkrētām emblēmām: krusts normaņiem un drakons angļiem. Savukārt pirmais Anglijas Karalistes karalis, kuram bez dzimtas simbola parādijās arī individuālais ģerbonis, bija Ričards I Lauvassirds.
Visticamāk, dzimtu ģerboņu ieviešanu diktējuši praktiski apsvērumi: XII gs. sākumā notika pāreja skandināvu "kaskas" tipa ķiveres, kurā seja nebija aizsegta (vai aizsegta daļēji, ja no pieres daļas lejup bija vērsts vertikālais virsdegunes aizsargs), un slēgto "poda" tipa ķiveri. Līdz ar to bruņinieks kļuva anonīms un ārējas pazīšanās zīmes kļuva vitāli nepieciešamas. Otrs iemesls bija krusta kari, kuros piedalījās tik plašas karotāju masas, ka karaspēka vienību (kuras visas veidoja lielo aristokrātu karadraudzes) savstarpējai atpazīšanai un manevrētspējai bija nepieciešamas atpazīšanas zīmes. Bez tam musulmaņu karaspēka daļām un to vadoņiem jau bija savas emblēmas, kas praksē pierādīja to lietderīgumu.
Līdz ar to ģerboņu izcelšanās cieši saistīta ar ieročiem, tāpēc vairumā valodu ģerbonis un ierocis ir vai nu identiski, vai semantiski ļoti tuvi vārdi, piemēram, franču armes un armoires, angļu arms, vācu Wappen un Waffen utt. Latviešu valodā vārds „ģerbonis“ ienācis no krievu герб kas, savukārt, atvasināts no poļu herb un vācu Erbe (mantojums).
Ģerboņa figūru un krāsu izvēle heraldikas rašanās laikā bija haotiska un atkarīga tikai no bruņinieka gaumes un fantāzijas lidojuma. Tikai Renesanses laikā radās emblemātika, simbolu saistīšana ar alegorijām un literāriem tekstiem, kas vēlāk ļāva radīt daudz skaistu leģendu par kādu ģerboņu izcelšanos un tajos attēloto zīmju simbolisko jēgu.
Analizējot 32 senākos ģerboņus, kas datējami ar laiku no 1150. Līdz 1180. gadam, tajos kā heraldisko zīmi redzam: lauvu, ērgli, merleti, siju, spāri, šaha dalījumu, krustu, vairoga galvu, trešeru, pusmēnesi, labības kūli. Populārākā figūra ir ērglis, kas parādās Svētās Romas impērijas sastāvā ietilpstošo 13 valdnieku (Lotringas hercoga, Leiningenas grāfa, Austrijas hercoga, Brandenburgas markgrāfa, Silēzijas hercoga u.c.) ģerboņos. Ar citiem elementiem papildinātas figūras parādās XII gs. 70. gados (1174. gadā Dillingenas grāfa Hartmaņa (Hartmann) ģerbonī jau bija attēlota spāre starp četriem lauvām). Primārais ģerboņa uzdevums bija atšķirība, tāpēc Austrijas hercogi atteicās no ērgļa (kurš bija daudzu citu valdnieku ģerboņos), sākot lietot sudraba siju sarkanā laukā; Leiningenas grāfi viena ērgļa vietā ieviesa trīs, Lotringas hercogs ērgli nomainīja pret 3 maziem ērglīšiem — alerioniem, — kas tika novietoti uz labās spāres, bet Silēzijas hercogi uz sava ērgļa spārniem uzlika pusmēnesi ar trejlapja galiem. Laika gaitā ģerboņu vairogi tika ietverti ar mantijām, spalvu rotājumiem, papildināti ar dažādām spalvām vairoga turētājfigūrām utt.
Sākās ģerboņu sazarošanās un papildināšanās, radot nepieciešamību tos sistematizēt un definēt veidošanas principus, kas pamazām ļāva izveidoties zinātnei par ģerboņiem, heraldikai. Savukārt, redzot atbilstoši heraldikas likumiem izveidotu ģerboni, zinātājs varēja noteikt tā valkātāja dzimtu, radniecību, sociālo statusu sabiedrībā, civilstāvokli.
.svg)
.svg)
XIV gs. heraldika kļuva par mācību priekšmetu universitātēs. Šajā laikā parādījās pirmie t.s. „diplomu ģerboņi“, t.i. ģerboņi, kurus piešķir, ieceļot aristokrātijas rangā, monarhs saviem vasaļiem. Valsts kanceleja sāka iekasēt par ģerboņu piešķiršanu maksu.
Ģerbonis pamazām sāka kļūt arī par ārējo piederības zīmi muižniecībai. Sv. Romas impērijas imperators Fridrihs III Habsburgs (Friedrich III) 1467. gadā izdeva pirmo dekrētu par aizliegumu nedižciltīgajiem pieņemt sev ģerboņus. Šādi rīkojās arī daudzi citi monarhi pēc viņa, tomēr nedižciltīgo personu ģerboņu veidošana un lietošana turpinājās. I. Lancmanis min (50. lpp.) piemēru, kā „1644. gadā Tērbatas pilsonis tika saukts tiesas priekšā par to, ka viņa māsa bija uzstādījusi baznīcā sava mirušā vīra epitāfiju, kurā vairogs bija segts ar atvērto, muižniecībai piederīgo ķiveri, nevis ar slēgto bruņucepuri, kāda pienācās pilsoņu kārtai. … Visa Baltijas pilsonisko dzimtu heraldika rāda, ka pilsoņi lietojuši ne tikai atvērtās, resp., stīpu ķiveres, bet arī pēc patikas likuši uz tām t.s. muižniecības kroņus.“
1696. gadā Francijas karalis Luijs XIV Burbons iedibināja vispārējo ģerboņu katalogu (fr. Armorial général), kurā pārbaudīja esošos ģerboņus un reģistrēja jaunus. Līdz 1709. gadam (kad ģerboņu reģistrācija tika pārtraukta), bija apstiprināti un reģistrēti jauni vairāk nekā 110 000 ģerboņu. XVIII gs. šī sistēma Francijā vairs nepastāvēja, dižciltības titulus masveidā sāka uzpirkt turību ieguvusī pilsonība, personas brīvi izvēlējās sev ģerboņus, kurus katrs vēlējās pēc iespējas greznākus, veicot tajā patvaļīgus neheraldiskus „uzlabojumus“. Pēc ģerboņa zīmēm un kroņa vairs nevarēja noteikt tā īpašnieka sociālo rangu, radniecību un izcelsmi.
Žečpospolitas šļahtas ģerboņiem ir īpaša vieta heraldikā. Sākotnēji tie parādījās kā novadu zemessardzes karogu emblēmas, un to pamatā bija tamgas (bulta, krusts, zvaigzne, dzirnakmens utt.). Šādu karogu skaits bija visai pastāvīgs (aptuveni 300), un ģimene, saņemot aristokrātijas titulu vai iekļūstot bruņniecībā, tika "pierakstīta" pie kāda no šiem karogiem. Līdz ar to emblēma bija vienlaicīgi vairāku dzimtu ģerboņos, kas nav raksturīgi citu valstu heraldikai. No šīs sistēmas atvasinās Žečpospolitai raksturīgie dubultuzvārdi, kur pirmā daļa apzīmē piederību konkrētajam ģerboņa simbolam, bet otrā daļa — pašu dzimtu.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
