From Wikipedia, the free encyclopedia
Peļkājīte (Prunella modularis) ir neliels peļkājīšu dzimtas (Prunellidae) dziedātājputns, kas sastopama Eiropā, Āzijas rietumdaļā un Ziemeļāfrikā. Peļkājīte veiksmīgi introducēta Jaunzēlandē.[1] Izdala 8 pasugas.[2]
| Peļkājīte Prunella modularis (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Peļkājīšu dzimta (Prunellidae) |
| Ģints | Peļkājītes (Prunella) |
| Suga | Peļkājīte (Prunella modularis) |
 Peļkājīte Vikikrātuvē | |
Peļkājītes zinātniskais nosaukums atvasināts no vācu valodas (Prunella) un latīņu valodas (modularis). Latviski tas nozīmē brūnais dziedātājs: Prunella — brūns, modulus — melodija.[3]
.jpg)
Peļkājītei ir viens no lielākajiem izplatības areāliem visā peļkājīšu ģintī, jo tā mājo ne tikai kalnos, kā citas peļkājītes, bet arī zemienēs. Rietumeiropas populācija ir nometnieki, Centrāleiropas daļēji migrējoši, bet Ziemeļeiropas un Austrumeiropas populācijas gājputni.[1]
Ligzdo plašā areālā visā Eiropā, izņemot Islandi. Ārpus Eiropas ligzdo arī Turcijas ziemeļdaļā, Aizkaukāzā un Irānas ziemeļos. Austrumos areāls nedaudz iesniedzas Rietumsibīrijā. Ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā un Tuvajos Austrumos uz dienvidiem līdz Izraēlai un Ēģiptes ziemeļiem.[1][4]
Peļkājīte Latvijā ir parasta un izplatīta ligzdotāja. Tā arī bieži caurceļo. Pēdējos gados tā reti, bet regulāri tiek novērota arī ziemas mēnešos.[4] Latvijā mājo nominālpasuga Prunella modularis modularis.[4]
Peļkājīte ir neliels dziedātājputns ar smailu, asu knābi un spēcīgām kājām. Ārēji tas atgādina mazu mājas zvirbuli. Ķermeņa garums 13—15 cm, spārnu plētums 19—21 cm, svars 19—20 g.[5][6]
Peļkājītes galva un krūtis ir zilganpelēkas (vaigi brūni), bet apspalvojums uz muguras gaiši brūns ar tumšāk brūnām svītriņām. Ķermeņa apakšpuse gaišāka nekā mugura un svītrojums uz sāniem gaišāks nekā uz muguras, pavēdere pelēcīgi balta ar aprikožu krāsas raibumiņiem. Kājas rozīgi brūnas, knābis tumši pelēks.[5] Abi dzimumi izskatās līdzīgi.[7]
.jpg)
Peļkājīte sastopama visdažādākajās biomās, sākot ar subarktisko tundru un beidzot ar mērenās joslas mežiem. Uzturas gan skujkoku, gan lapu koku, gan jauktu koku mežos ar bagātīgu pamežu, jaunaudzēs, krūmainās mežmalās un grāvmalās, bieži ūdenstilpes tuvumā. Sastopama arī aizaugušos dārzos un parkos.[1][5]
Peļkājītei raksturīgi ik pa brīdim noskurināt (izplest, sakļaut) spārnus, īpaši konfliktos, aizsargājot teritoriju vai pārošanās tiesības.[8] Riesta laikā, kad tēviņš ieņem koka vai krūma galotni, lai dziedātu un pievilinātu partneri, tas ir samērā viegli pamanāms un novērojams. Tomēr kopumā peļkājīte ir uzmanīga un tramīga un slēpjas no vērotājiem. Ligzdošanas laikā redzama pa vienam vai pāros. Ziemas periodā pulcējas lielos baros, kuros ir vairāki simti īpatņu. Bars kopīgi barojas un meklē labākās barošanās vietas.[5][9]
Peļkājītes tēviņš ligzdošanas laikā ir teritoriāls un, aizsargājot teritoriju, tas bezbailīgi iesaistās konfliktos ar citiem putniem. Reizēm viena teritorija pieder vairākiem tēviņiem. Šajos gadījumos starp tiem valda stingra dominances hierarhija. Jo tēviņš vecāks, jo tas dominantāks. Tomēr šī dominance neizpaužas, lai sapārotos. Pēcnācēju DNS pētījumi liecina, ka vienas teritorijas tēviņi līdzvērtīgi sapārojas ar mātīti.[10][11] Ģenētiskie pētījumi liecina arī to, ka tēviņi parasti nav savstarpēji radniecīgi.[12]
Ligzdošanas teritorijā visbiežāk ir tikai viena mātīte, bet reizēm var būt vairākas mātītes. Šajos gadījumos vairāki tēviņi kopīgi aizsargā vienu teritoriju ar vairākām mātītēm. Mātītes teritorijas lielumu nosaka pieejamās barības resursu bagātība. Jo vairāk barības, jo mazāka teritorija. Jo mazāka teritorija, jo tēviņiem ir lielākas iespējas nošķirt un apsargāt mātīti.[12][13]
Peļkājīte ir visēdāja. Vasaras periodā galvenokārt barojas ar nelieliem bezmugurkaulniekiem, piemēram, kukaiņiem un to kāpuriem, zirnekļiem un tārpiem, bet ziemas periodā ar sēklām un ogām.[1][5][8] Barību meklē augu apakšējā daļā vai pat uz zemes. Neķer kukaiņus lidojumā.[9]
_Nest_11.04.11.jpg)
_juveniles_close.jpg)
Ligzdošanas sezona lielākajā daļā izplatības areāla ilgst no marta līdz jūlijam, bet Krievijā no maija līdz augustam.[1] Parasti veido monogāmus pārus, bet reizēm novērojama poliandrija, mātītei sapārojoties ar vairākiem tēviņiem (visbiežāk ar diviem, vai arī ar trijiem).[5][14] Ligzdai raksturīga kausa forma, vīta no zariņiem, augu stublājiem, saknītēm, zāles un sūnām. No iekšpuses izklāta ar matiem, vilnu, smalkākiem stiebriņiem un reizēm arī ar spalvām. Atrodas nelielā augstumā virs zemes — kādā krūmā vai nelielā kokā (līdz 1,5 m), paslēpta zem lapām un zariem. Bieži ligzda atrodas dzīvžogos.[1][9][14]
Sezonā parasti divi perējumi, bet var būt arī trešais. Dējumā 3—6 tirkīzzilas olas.[1][5][9][14] Inkubācijas periods ilgst 12—14 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Poliandrijas gadījumā par mazuļiem rūpējas visi iesastītie tēviņi. Jaunie putni izlido 10—14 dienu vecumā.[5][9][14] Peļkājītes ligzdu ļoti iecienījusi dzeguze.[14]
Peļkājītei ir 8 pasugas:[2]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
