Aizkaukāzs

Aizkaukāzs jeb Dienvidkaukāzs ir politiski–ģeogrāfisks apzīmējums teritorijām uz dienvidiem no Lielā Kaukāza kalnu grēdas. Nosaukums radies Krievijas Impērijas laikā. Aizkaukāzu veido Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija, kā arī vairākas starptautiski neatzītas republikas — Abhāzija, Dienvidosetija un Kalnu Karabahas Republika.

Dienvidkaukāza reģions

Reģiona etnogrāfiskā karte, 1880

Kaukāza administratīvais dalījums, 1860

Iedzīvotāji

Pirms Pirmā pasaules kara Aizkaukāzā dzīvoja 1,68 miljoni armēņu, 1,71 miljons gruzīnu, 3,08 miljoni musulmaņu. Erevānas guberņā armēņi veidoja 60% iedzīvotāju, Elizabetpoles 33%, Tbilisi 28%, Karsas 30%. Tbilisi pilsētā armēņi bija lielākā grupa, veidojot 45% iedzīvotāju. Baku dzīvoja 400 000, Tbilisi 350 000, Erevānā 35 000 cilvēki. Musulmaņi veidoja zemes īpašnieku šķiru, kamēr armēņi bija bezzemnieki, kas šo zemi nomāja, kā arī pilsētu buržuāzijas un komercijas lielākie pārstāvji. Musulmaņu vidū plašākais atbalsts bija Līdztiesības partijai (Musavat). Atšķirībā no ģeogrāfiski izkliedētajiem armēņiem, gruzīni dzīvoja kompakti savās vēsturiskajās zemēs, kur veidoja vairākumu. Pieaugošā armēņu buržuāzijas turība noveda pie viņu konkurences ar gruzīnu aristokrātiju.^[1]

1917. gada novembrī Aizkaukāzā notika Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Gruzīnu sociāldemokrāti, musulmaņu Musavat un armēņu Dašnak kopā ieguva ap 75% balsu. Tikai tas, ka kopā tika skaitītas arī armijas krievu kareivju balsis, palielināja eseru un boļševiku rezultātus.

• Sociāldemokrāti – 661 934
• Musavat – 615 816
• Dašnak – 558 440
• Musulmaņu sociālistu bloks – 159 770
• Eseri – 117 522
• Boļševiki – 93 581

Baku padomē, kas 1917. gada novembrī atzina boļševiku Oktobra revolūciju, varu 1918. gada aprīlī sagrāba boļševiki kopā ar eseru un dašnaka deputātiem, kas pasludināja Baku komūnu. Satversmes sapulces vēlēšanās Baku boļševiki saņēma 22 276, Musavats un musulmaņu bloks 21 752, Dašnaks 20 314 un eseri 18 789 balsis.^[1]

Pirmais neatkarības posms

Līdzīgi kā Krievijas Turkestānas musulmaņi, arī Kaukāza kara laikā iekarotie musulmaņi nebija pakļauti militārajam dienestam un mobilizācijai impērijas armijā, taču varēja armijā iestāties brīvprātīgi. No Kaukāza kalniešu brīvprātīgajiem izveidoja slaveno "Mežonīgo divīziju".

Gruzīnu patrioti jau Pirmā pasaules kara pirmajos gados sāka veidot sakarus ar Vācijas impēriju, piedāvājot sākt partizāņu cīņu. 1916. un 1917. gadā vācu zemūdenes piegādāja ieročus Nacionālo demokrātu partijas aktīvistiem.

Kaukāzā abas karojošās puses (Krievija un Osmaņu impērija) veica civiliedzīvotāju slaktiņus. 1915. gadā Krievijas armija slepkavoja lazus, gruzīniem radniecīgus musulmaņus.

Neviena no Aizkaukāza tautām īsti nevēlējās neatkarību, taču boļševiku veiktā varas sagrābšana Aizkaukāza politiķus nostādīja jaunā situācijā. Osmaņi plānoja anektēt daļu Aizkaukāza zemju, pārējā teritorijā izveidojot bufervalsti ar Padomju Krieviju.

1918. gada novembrī Tbilisi nodibināja vietējo varu — Aizkaukāza Komisariātu, kas paziņoja, ka darbosies līdz demokrātiskās Krievijas Satversmes sapulces sanākšanai. Komisariātu veidoja 3 gruzīni, 3 musulmaņi, 3 armēņi un 2 krievi. Komisariāts un tam sekojošais Aizkaukāza Sejms uzstāja, ka joprojām ir Krievijas daļa, taču nepieciešamība veikt sarunas ar osmaņiem viņus virzīja neatkarības virzienā. Armēņi pilnībā noraidīja iespēju atdalīties no Krievijas, jo tikai tā spētu atgūt Rietumarmēniju un nodrošināt drošību. Līdzīgos uzskatos bija gruzīni, bet musulmaņi aizvien vairāk nosvērās uz osmaņu pusi.

Komisariāts un Krievijas Kaukāza armijas vadība noslēdza Erzindžanas pamieru ar osmaņiem. Tā kā Krievijas kareivji masveidā dezertēja, uz fronti nosūtīja nelielas gruzīnu un armēņu brīvprātīgo vienības. 1918. gada sākumā osmaņi Komisariātam piedāvāja sākt tiešas miera sarunas. Aizkaukāza Sejma gruzīnu un musulmaņu vairākums paziņoja, ka atteiksies no iekarotās Rietumarmēnijas un vienosies par mieru 1914. gada robežās un autonomijas garantijas Rietumarmēnijas armēņiem. Aizkaukāza delegācijai dodoties uz Trabzonas miera konferenci pienāca ziņas par boļševiku noslēgto Brestļitovskas mieru. Sarunās atkal iezīmējās musulmaņu delegātu gatavība ciešai sadarbībai un informācijas apmaiņai ar osmaņiem. Gruzīni neiebilda turku prasībām, jo tās koncentrējās uz armēņu teritorijām. Armēņi atteicās atteikties no spēcīgā Karsas cietokšņa, kas aizsargāja visu reģionu. Osmaņi ātri atguva visu Rietumarmēniju un sasniedza 1914. gada robežu. Aizkaukāza delegācijas vadītājs Akakijs Čhenkeli bija spiests paziņot, ka pieņem Brestļitovskas līguma noteiktās robežas, lai pasargātu svarīgo Batumi ostu no krišanas osmaņu rokās. Aizkaukāza Sejmā gruzīni un armēņi noraidīja šādas piekāpšanās iespēju, kamēr musulmaņi paziņoja, ka pret osmaņiem nekaros. Sejms pavēlēja izbeigt sarunas un paziņoja par karu pret osmaņiem.

14. aprīlī osmaņi sagrāba Batumi, kas uzreiz atvēsināja gruzīnu kareivīgumu. Viņi tagad bija gatavi piekāpties osmaņu prasībām – pasludināt Aizkaukāza neatkarību un atkāpties uz 1877. gada robežām. Armēņi izteica protestu, taču piekrita neatkarības pasludināšanai 22. aprīlī.

1918. gada martā Baku uzliesmoja cīņa par varu starp boļševikiem un armēņu dašnakiem no vienas puses un musulmaņu Musavat partiju. Notiek abpusēji civiliedzīvotāju slaktiņi, un pilsētā izveidojas Baku Komūna. Ar Lielbritānijas palīdzību Centrālkaspijas diktatūra (eseru, sociāldemokrātu un dašnaku savienība) drīz gāž Baku Komūnu. Kad briti pameta Baku, 1918. gada septembrī osmaņu un musulmaņu azerbaidžāņu spēki iekaro Baku, sarīkojot armēņu civiliedzīvotāju slaktiņu, kurā nogalina 10-30 000 armēņu.^[2]

Draudi neatkarībai ko radīja Deņikina Baltā armija 1919. gada vasaras sākumā lika jaunajām valstīm apspriest ciešāku sadarbību. Gruzija un Azerbaidžāna noslēdza militāro savienību, kamēr Armēnija izveidoja sadarbību ar Deņikina spēkiem, kas Ziemeļkaukāzā iznīcināja kalniešu republiku.

Gruzijas 1919. gada februāra vēlēšanās sociāldemokrāti ieguva 109 vietas no 130, kamēr Nacionālie demokrāti un Sociālistiskie federālisti saņēma pa astoņām vietām katrs.

Padomju Krievijai bija nepieciešama Baku nafta, tāpēc Azerbaidžānas iekarošana bija tikai laika jautājums. Padomju plāniem palīdzēja arī Osmaņu impērijas sabrukums un Mustafas Kemala sāktais Turcijas Neatkarības karš. Kemals saņēma padomju finansējumu un ieročus. Viņš bija gatavs akceptēt padomju varu Aizkaukāzā. Turki apgalvoja azerbaidžāņiem, ka Sarkanā armija tikai palīdzēs cīņā pret britiem. 1920. gada 27. aprīlī Sarkanā armijā iegāja Azerbaidžānā un 30. aprīlī pasludināja padomju varu.

Dagestānas kalnos 1920. gada septembrī uzliesmoja Gruzijas atbalstītu kalniešu sacelšanās.

Armēnijai atvēlētās zemes Mazāzijā

Pirmā pasaules kara beigas izmainīja situāciju. Gruzija un Azerbaidžāna zaudēja savus aizstāvjus vāciešus un osmaņus, kamēr Armēnija ieguva iespēju atgūt zaudētās teritorijas. Ņemot vērā Antantes valstu līdzjūtību armēņiem, Armēnijas neatkarība sākotnēji šķita diezgan droša. Lai arī Parīzes miera konference neapmierināja armēņu prasības pēc milzīgām Rietumarmēnijas teritorijām Mazāzijā, Sevras līgums viņiem piešķīra lielāko daļu zemju, ko Krievija Mazāzijā bija iekarojusi Pirmā pasaules karā laikā. Turcijas neatkarības karš šim plānam neļāva īstenoties. Kemals vienojās ar Maskavu par Armēnijas teritorijas sadalīšanu. 1920. gada septembrī turki iebruka Armēnijā, to smagi sakaujot. Tam sekoja Sarkanās armijas iebrukums un padomju varas nodibināšana. Armēnijas PSR un mūsdienu Armēnija aizņem mazāku teritoriju nekā Armēnijas Pirmā republika.^[2]

Pēc Aizkaukāza sovjetizācijas, Turcija atguva 1877. gada robežu, izņemot Batumi un Adžāriju, kas palika Gruzijas sastāvā.

Atsauces

1. The Republic of Armenia: The first year, 1918-1919
2. War, Independence, and Reconquest, 1914–21

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aizkaukāzs.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)