From Wikipedia, the free encyclopedia
Hugo Celmiņš (dzimis 1877. gada 30. oktobrī [v.s. 18. oktobrī], miris 1941. gada 30. jūlijā) bija Latvijas politiķis, sabiedrisks darbinieks, agronoms, divreiz Latvijas Ministru prezidents. Pēc Latvijas okupācijas apcietināts un deportēts uz PSRS, kur ieslodzīts Maskavas Ļefortovas cietumā. 1941. gada 30. jūlijā vai 16. oktobrī nošauts un apglabāts Komunarkas masu kapos.
Dzimis 1877. gada 30. oktobrī Cēsu apriņķa Lubānas pagastā kā jaunākais dēls pagasta vecākā ģimenē. No 1887. līdz 1891. gadam mācījies Lubānas ministrijas skolā. Pēc tam mācījās Gorku zemkopības skolā. 1898. gadā nokārtoja karaklausību un ieskatīts rezervē kā virsnieks. 1899. gadā iestājās Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā, kuru pabeidza 1903. gadā kā I šķiras agronoms. Bija viens no studentu korporācijas "Talavija" dibinātājiem 1900. gadā.
No 1904. līdz 1905. gadam piedalījās Krievijas—Japānas karā. Pēc kara strādāja par pedagogu, agronomu, publicējās laikrakstos. Aktīvi aizstāvēja latviešu zemniecības kooperācijas ideju. 1906. gadā bija viens no Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības dibinātājiem. 1907. gadā kļuva par Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības laikraksta Baltijas Lauksaimnieks redaktoru. No 1908. gada Centrālbiedrības agronoms (lektors un kursu vadītājs). Kopš 1910. gada skaitījās kā Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībai no Krievijas zemkopības departamenta piekomandēts lauksaimniecības speciālists. 1912. gadā tika iecelts par valdības vecāko speciālistu lopkopības jautājumos Baltijas provincēs. Šajā laikā sarakstīja vairākas grāmatas. Iepazinies ar lauksaimniecību Dānijā, Zviedrijā, Vācijā, Šveicē. Ar viņa gādību Centrālbiedrība saņēma lielu valdības finansiālo atbalstu. 1913. gadā turpināja savas studijas ārzemēs, iestājoties Bernes Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu nodaļā, kuras nepabeidza kara dēļ.
1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš un Celmiņu iesauca Krievijas armijā, 1915. gadā kritis gūstā. 1918. gadā pēc Brestļitovskas miera līguma atbrīvots no gūsta un atgriezies Latvijā. 1918. gadā Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā (sekretārs). Veica arī pedagoga darbu.
1919. gada jūnijā brīvprātīgi iestājās Dienvidlatvijas brigādē un piedalījās Latvijas brīvības cīņās. Par kaujas nopelniem ieguvis kapteiņa pakāpi. Bermontiādes sākumā, kad pretinieka spēki bija ieņēmuši Pārdaugavu, Hugo Celmiņš bija starp tiem, kuri aizstāvēja Rīgu un Daugavas tiltus no pretinieka pārcelšanās, kad lielākā daļa Latvijas Bruņoto spēku bija atkāpusies uz Juglu. Par to vēlāk apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem. Tautas padomes loceklis. Latvijas Satversmes sapulces (tajā ievēlēts no Latgales Zemnieku partijas)[1] un visu Saeimu deputāts, LZS centrālās valdes loceklis. Viens no Priekuļu tehnikuma dibinātājiem. Zemkopības ministrs (1920-21, 1924-25), Ārlietu ministrs (1925, 1930-31), Izglītības ministrs, (1923—24), Ministru prezidents (1924-25, 1928-31).
Rīgas pilsētas galva (1931. gada 5. maijs — 1935. gada 1. septembris). Nepiedalījās Ulmaņa 15. maija apvērsumā, un pieklājīgi izraidīts no valsts — 1935. gada 1. oktobrī iecelts par Latvijas Ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Vācijā, Austrijā un Nīderlandē ar rezidenci Berlīnē. 1938. gada beigās pensionējās.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūlijā sarīkotajās "Tautas saeimas" vēlēšanās kopā ar domubiedriem mēģināja Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegt Demokrātiskā bloka jeb Demokrātisko latviešu vēlētāju sarakstu, ko okupācijas varas iestādes nepieļāva.[2]
1940. gada 11. oktobrī Taurenes pagastā apcietināts, 1941. gada maija sākumā pārvests uz Maskavu. 1941. gada 7. jūlijā notiesāts pēc Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. panta "par kontrrevolucionārām darbībām" (dalību Brīvības cīņās, "reakcionārās kulaku partijas" Zemnieku savienība vadīšanu un darbošanos Latvijas valdībā). 1941. gada 30. jūlijā nošauts Ļefortovas cietumā Maskavā.
Zāmuēla Ministru kabinets atkāpās 1924. gada 2. decembrī un prezidents Jānis Čakste valdību veidot uzticēja Zemnieku savienības pārstāvim Celmiņam. 16. decembrī publiskotā Celmiņa 1. Ministru kabineta programma lika uzsvaru uz valsts drošību, noziedzības apkarošanu, un demokrātiskās iekārtas aizstāvēšanu. Tā bija reakcija uz 1. decembrī Tallinā notikušo komunistu valsts apvērsuma mēģinājumu. Saeima valdību atbalstīja tikai ar 49 balsīm, pret balsojot 37 un atturoties 5.[3]
1925. gada 1. aprīlī Čakste izsludināja valdības izstrādāto likumu par Ministru kabineta iekārtu, kas paredzēja, ka valdība sastāv no Ministru prezidenta, ārlietu, finanšu, iekšlietu, izglītības, kara, zemkopības, satiksmes, tautas labklājības un tieslietu ministriem.
Valdība pieņēma lēmumu par atbalstu lauksaimniecības zemju meliorācijai, paredzot valsts pabalstus novadgrāvju rakšanai, upju un strautu regulēšanai un ūdens aizsargdambju un slūžu ierīkošanai. Tāpat valsts sāka izsniegt kredītus jaunsaimniekiem lauksaimniecības ēku celšanai.[3] Oktobrī pieņēma noteikumus par valsts robežu apsardzību, ko nodeva Iekšlietu ministrijas pārziņā.[4]
Īstenojot agrāro reformu Latvijā, valdība bija nacionalizējusi muižnieku un baznīcas zemes. Vācu muižnieki iesniedza sūdzību Tautu savienībai, pieprasot finansiālu kompensāciju. Valdība 1925. gada 3. novembrī, iesniedza savu atbildi, noraidot muižnieku prasību. 1927. gada martā Tautu savienība noraidīja muižnieku sūdzību.[4]
Pēc 2. Saeimas vēlēšanām Celmiņa valdība iesniedza demisiju, un beidza darbu 1925. gada 23. decembrī.
3. Saeimas vēlēšanas notika 1928. gada oktobrī. Parlaments sāka darbu 6. novembrī. 23. novembrī prezidents Gustavs Zemgals Celmiņam uzticēja veidot valdību. 30. novembrī Celmiņa 2. Ministru kabinets saņēma 54 deputātu atbalstu, pret balsojot 40.
1929. gadā Latvija importēja preces par 362 milj. latu, bet eksportēja par 271 milj. latu. Imports no Vācijas veidoja 148 milj. latu, kamēr eksports bija tikai 72 milj. latu. vērtībā. Latvijas eksportā ap 50% ieņēma lauksaimniecības ražojumi (20% lini, 20% sviests un 10% pārējaie).[5] Celmiņa valdība cerēja veicināt eksporta izaugsmi, taču šos plānus sagrāva Lielā Depresija.
1930. gada pavasarī divas nedēļas uzturējās Igaunijā, kur apsprieda abu valstu attiecību jautājumus. Kā ministru prezidents un ārlietu ministrs Celmiņš 1930. gada rudenī vadīja Latvijas delegāciju Tautu Savienības kārtējā asamblejā. 1930. gada novembrī apmeklēja Lietuvu. 1931. gada janvārī Lietuvas premjerministrs Tūbelis atbildes vizītē apmeklēja Latviju.
1931. gada sākumā sākās valdības krīze, kad opozīcijai pievienojās arī Jezupa Trasuna latgaliešu frakcija. 3. martā Celmiņš paziņoja par valdības atkāpšanos, un tās pēdējā sēde notika 25. martā.
Triju Zvaigžņu ordenis (I, II un III šķira)
Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis (I šķira)2022. gadā, pārskatot PSRS okupācijas mantojumu publiskajā telpā un vietvārdus, kuras okupācijas vara nodēvēja «padomju varoņu» godināšanai, pēc Rīgas domes būvniecības eksperta Ilmāra Reinholda Drēziņa priekšlikuma Arhitektūras un pilsētvides dizaina pārvaldes komisija nolēma nodēvēt Celmiņa piemiņai ielu Rīgā.[6] 2022. gada 14. decembrī Rīgas dome nolēma pārdēvēt Staraja Rusas ielu Klīversalā par Hugo Celmiņa ielu.[7]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
