Remove ads
Ādolfs Bļodnieks (1889. gada 7. augusts — 1962. gada 21. marts) bija Latvijas politiķis, Latvijas Republikas Ministru prezidents (1933—1934).
| Ādolfs Bļodnieks | |
|---|---|
 | |
| Latvijas Republikas Ministru prezidents | |
|
Amatā 1933. gada 24. marts — 1934. gada 16. marts | |
| Prezidents | Alberts Kviesis |
| Priekštecis | Marģers Skujenieks |
| Pēctecis | Kārlis Ulmanis |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1889. gada 7. augustā [v.s. 24. jūlijā] Rīga, Krievijas Impērija |
| Miršanas dati |
1962. gada 21. martā (72 gadu vecumā) Ņujorka, Ņujorka, ASV |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija |
Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (1904—1905) Demokrātu savienība (1920—1921) Latvijas Tautas partija (1921—1922) Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija (1924—1934) |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Anna Bļodniece |
| Augstskola | Hārvardas Universitāte |
| Paraksts |
.png) |
Dzimis 1889. gada 24. jūlijā (pēc jaunā stila — 7. augustā) Rīgā, dzelzceļnieka ģimenē.[1][2] Mācījās Kurskas reālskolā, 1905. gada revolūcijas laikā 16 gadu vecumā Tukuma sacelšanās sadursmē ar dragūniem ievainots un ilgu laiku ārstējies Tukuma slimnīcā.[1] Bļodnieks ticis izraidīts uz Krieviju, no kuras atgriezās 1910. gadā, iestājās Rīgas Politehniskā institūta komercnodaļā, uzņemts studentu korporācijā Talavija. 1958. gada ANO likumprojekta par Diplomātiskā konsula privilēģijām un imunitāti ietvaros uzsāka studijas Hārvardas Universitātē ASV, kur 1960. gadā ieguva uzņēmējdarbības grādu (B.S.).[3]
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā viņš pārtrauca studijas un dienēja Maskavas aviācijas pulkā, bija Latviešu kareivju nacionālās savienības Maskavas nodaļas priekšnieks. 1918. gadā atgriezās Latvijā, bija Tautas padomes loceklis, 1919. gadā sāka strādāt Finanšu ministrijā kā Vispārējā departamenta direktors. Dzīvojis Hamburgas ielā 23 (vēlāk Bērnu slimnīcas un Šveices vēstniecības ēka).[4] 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē no Demokrātu savienības saraksta, taču gadu vēlāk partiju mainīja un iestājās Latvijas Tautas partijā.[5] Darbojies budžeta un finanšu, karalietu, sociālās likumdošanas, kā arī Ziemeļlatvijas vēlēšanu apgabala komisijās.[5] No 1921. līdz 1922. gadam bija laikraksta "Jaunā Latvija" izdevējs un redaktors, 1922. gadā viņš nodibināja avīzi "Latvija". 1. Saeimas vēlēšanās Ā. Bļodnieks kandidēja no Latvijas Jaunzemnieku savienības saraksta, taču netika ievēlēts. Viens no Latvijas komercbankas dibinātājiem, 1923. gadā kļuva par Latvijas Bankas padomes locekli, darbojies padomē līdz 1937. gadam. Bijis padomes priekšsēdētāja biedrs (1931—1933).[1][6]
1924. gadā viņš dibināja Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partiju. Partija daudziem saistījās ar tās vadītāju, pilnā nosaukuma vietā tautā tika izmantoti apzīmējumi "Bļodnieka partija", "bļodnieki" vai "sīkbļodnieki".[6][7]
1925. gadā Bļodnieks kļuva par 2. Saeimas deputātu, darbojies budžeta komisijā.[8] 1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā, kur atkal darbojies budžeta komisijā, turklāt, ticis virzīts Saeimas sekretāra amatam. Bļodnieka partija izveidoja parlamentāro bloku ar Latgales Demokrātisko zemnieku partijas un Kristīgo zemnieku partijas pārstāvjiem.[7] 1931. gadā kļuvis par 4. Saeimas deputātu un ievēlēts ārlietu komisijā. Ar 76 balsīm "par" ievēlēts par Saeimas sekretāru. Jaunsaimnieku un sīkgrutnieku partija izveidoja parlamentāru bloku ar Progresīvo apvienību un deputātu Jēkabu Kukaini.[6]
Pēc padomju okupācijas rīkotajās nedemokrātiskajās Tautas Saeimas vēlēšanās Bļodnieks kopā ar Ķeniņu nesekmīgi mēģināja pieteikt savu "Demokrātiskā bloka" sarakstu. Ā. Bļodnieks nesadarbojās ne ar padomju, ne vācu okupantiem, taču neiesaistījās arī nekāda veida pretošanās kustībās.[1] 1944. gadā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet 1951. gadā emigrēja uz ASV.
Bija žurnāla "Latvijas Brīvībai" redaktors no 1952. līdz 1955. gadam. No 1956. līdz 1962. gadam bija komitejas "Latvijas brīvība" priekšsēdētājs.[1] Mūža nogalē sirdzis ar vēzi, 1961. gadā pārcieta operāciju. Miris 1962. gada 21. martā plkst. 21 savā dzīvoklī Bruklinā Ņujorkas pilsētā,[9] 26. martā kremēts Grīnvuda krematorijā.[10]
Ministru prezidents
| Amats | Ministrs | |
|---|---|---|
| Ministru prezidents | ... | Ādolfs Bļodnieks |
| Ārlietu ministrs | ... | Voldemārs Salnais |
| Finanšu ministrs | ... | Jānis Annuss |
| Iekšlietu ministrs | ... | Gotfrīds Mīlbergs |
| Izglītības ministrs | ... | Atis Ķeniņš |
| ... | Vilis Gulbis | |
| Kara ministrs | ... | Jānis Balodis |
| Satiksmes ministrs | ... | Staņislavs Ivbuls |
| Tautas labklājības ministrs | ... | Vladislavs Rubulis |
| Tieslietu ministrs | ... | Antons Ozols |
| Zemkopības ministrs | ... | Vilis Gulbis |
Bļodnieka vadītajai Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijai gadu gaitā auga atbalstītāju skaits — 2. Saeimā partijai bija trīs Saeimas deputāti, bet 4. Saeimā — astoņi.[1] Šis bija viens no iemesliem, kādēļ Valsts prezidents Alberts Kviesis nolēma premjerministra amatam virzīt Ādolfu Bļodnieku. 1933. gada 24. martā Saeima apstiprināja Bļodnieka Ministru kabinetu. Valdības deklarācijā tika ziņots, ka "viss valsts organisms ir slims" un tas prasīšot "asu, steidzīgu un ārkārtēju līdzekļu lietošanu". Ministru kabinets apņēmās realizēt nacionāli demokrātisku politiku, nostiprināt attiecības ar kaimiņvalstīm, dibināt Baltijas valstu savienību, sekmēt eksportu, līdzsvarot eksportu ar importu, aizliegt lauksaimniecības ražojumu importu, veikt taupības pasākumus, samazināt bezdarbu un īstenot nacionāli demokrātisku skolu politiku.[1]
Jauno valdību atbalstīja 49 deputāti, pret bija 32 un atturējās 8. 24. aprīlī valdība apstiprināja jaunu Sodu likumu, kas stājās spēkā 1. augustā. Tas sastāvēja no 40 nodaļām un bija balstīts uz 1903. gada Krievijas Sodu likumiem, tajā pašā laikā izmantojot arī vairāku Eiropas valstu krimināltiesību attīstības pieredzi un ievērojot Latvijas apstākļu specifiku.[1] Bļodnieka valdība sagatavoja likumprojektu par Jaunlatgales pilsētas dibināšanu, kuru Saeima pieņēma 9. jūnijā un prezidents izsludināja 15. jūnijā, kā arī Gostiņu pilsētas dibināšanu, kuru parlaments pieņēma 6. jūlijā, bet prezidents izsludināja 14. jūlijā.[1]
6. jūlijā pēc valdības iniciatīvas Latvija Londonā noslēdza pagaidu tirdzniecības vienošanos ar Lielbritāniju, kas paredzēja, ka Latvija Albionā iepērk vismaz 10 000 tonnu siļķu gadā, kamēr Apvienotā Karaliste ļauj importēt Latvijas sviestu, bekonu un olas iepriekšējo gadu līmenī. Bļodnieka valdības uzdevumā ārlietu ministrs Voldemārs Salnais 1934. gada 17. februārī Rīgā parakstīja Latvijas un Igaunijas savienības līgumu, tā papildinot 1923. gada aizsardzības vienošanos, kas bija noslēgta uz 10 gadu periodu. Saeima dokumentu ratificēja 23. martā.[1]
Ārlietu ministra V. Salnā atkāpšanās 1. martā izraisīja valdības krīzi. Dienu vēlāk Latviešu zemnieku savienība rosināja uzticības balsojumu valdībai, kaut arī tai bija trīs ministru portfeļi. Par uzticību Ministru prezidentam nobalsoja vien 9 deputāti, pret bija 48, atturējās 7. 1934. gada 16. martā to nomainīja Ulmaņa 4. Ministru kabinets. Jaunais valdības vadītājs Kārlis Ulmanis divus mēnešus vēlāk veica apvērsumu, kura rezultātā Saeima tika atlaista un Satversmes darbība — apturēta.
Remove ads
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
Remove ads