From Wikipedia, the free encyclopedia
Ulmaņa apvērsums jeb 1934. gada 15. maija apvērsums bija valsts varas sagrābšana Latvijā, ko naktī no 1934. gada 15. maija uz 16. maiju veica Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar Bruņoto spēku un aizsargu palīdzību, izbeidzot Latvijas parlamentāro demokrātiju un izveidojot autoritāro Ulmaņa režīmu, sarunvalodā sauktu par Ulmaņlaikiem, kas pastāvēja līdz PSRS karaspēka ienākšanai 1940. gada 17. jūnijā. Režīma propagandā 15. maiju sāka saukt par tautas vienotības dienu jeb Vienības dienu, tai par godu nosaukta Vienības gatve Rīgā.
Ceļu uz valsts apvērsumu atviegloja vispārējā demokrātijas krīze, kas bija novērojama starpkaru perioda Eiropā, īpaši pēc Lielās depresijas sākuma. 1922. gadā Itālijā pie varas nāca Musolīni vadītie fašisti, kas iedvesmoja un atbalstīja antidemokrātiskas, nacionālistiskas un autoritāras kustības visā Eiropā. No Centrālās un Austrumeiropas jaunajām valstīm vienīgi Čehoslovākija un Somija saglabāja parlamentāro demokrātiju līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Latvijas kaimiņvalstīs valsts apvērsumi jau bija notikuši Krievijā (vadīja Ļeņins, 1917), Polijā (vadīja Juzefs Pilsudskis, 1926), Lietuvā (vadīja Antans Smetona, 1926) un 1934. gada 12. martā arī Igaunijā (vadīja Konstantīns Petss).
Liela loma demokrātijas krīzē bija arī tā laika politiķu personībām; viņi bija dzimuši un auguši Krievijas Impērijā, izgājuši karu un valsts veidošanās posmam un uz valsts attīstību raudzījās no strikti centralizētas varas pozīciju viedokļa, citu viedokļu paudējus uztverot nevis kā diskusiju partnerus, bet kā savu ideju īstenošanas ienaidniekus. Sava nozīme bija arī „tautas tēva” sindromam, kad jaunās valsts veidotāji nespēja atteikties no varas. Latvijā trūka demokrātiskai republikai atbilstošas sociālās struktūras — vidusslānis bija pārāk vājš, vairāk nekā 60% iedzīvotāju dzīvoja laukos, bet arī tur tikai sāka veidoties bagāto saimnieku slānis. Zemniecība kopumā bija daudz konservatīvāka. Demokrātiju vājināja ekonomiku pārņēmusī Lielā depresija, kas bremzēja Latvijas tautsaimniecības attīstību un radīja iedzīvotāju neapmierinātību ar parlamentāro sistēmu kopumā.
Liberālais Saeimas vēlēšanu likums, kurā nebija noteikts parlamentā iekļūšanai nepieciešamais minimālais balsu slieksnis, radīja sīkpartiju kontrolētu parlamentu (4. Saeimā iekļuva 27 partijas) kurā bija grūti izveidot stabilu koalīcijas valdību. Ministru kabineti starpkaru periodā mainījās 18 reizes, vidēji pastāvot 10 mēnešus. Tas viss radīja politiskās un sociālās nestabilitātes iespaidu. Partijas lielu daļu laika pavadīja savstarpējos ķīviņos, kavējot valstij svarīgu lēmumu pieņemšanu.
Lai arī Sociāldemokrāti uzvarēja visās Saeimas vēlēšanās un šīs partijas biedrs Pauls Kalniņš no 1925. līdz 1934. gadam ieņēma Saeimas priekšsēdētāja amatu, sociāldemokrāti savas politiskās nostājas dēļ gandrīz nekad neiesaistījās valdības veidošanā un atradās opozīcijā, jo marksistiskā partija lielā mērā neatzina pilsonisko Latvijas Republiku un nebija gatava sadarboties ar pārējām partijām — mītiņos izmantoja sarkano karogu, dziedāja Internacionāli, pat vēl 1933. gadā rosināja atteikties no himnas „Dievs, svētī Latviju”, izveidoja pusmilitāru sporta organizāciju SSS.[1]
30. gadu sākumā Ādolfa Bļodnieka valdība un Saeima aktīvi vērsās gan pret kreisajiem, gan labējiem ekstrēmistiem, kas regulāri iesaistījās savstarpējos kautiņos, popularizēja komunismu un nacionālsociālismu. 1933. gada 17. martā Saeima pieņēma lēmumu par „Ugunskrusta” aizliegšanu. 1933. gada 21. novembrī no Saeimas izslēdza un apcietināja septiņus Strādnieku un zemnieku (faktiski, komunistu) partijas deputātus.
1933. gada 10. novembrī Ulmaņa vadītā Latviešu Zemnieku savienība, tradicionāli Saeimas otrā lielākā partija, apspriešanai iesniedza Satversmes izmaiņu projektu, kas paredzēja 19 Satversmes pantu grozījumus, no kuriem 14 attiecās uz Valsts prezidenta pilnvaru stiprināšanu. Izmaiņas piedāvāja ieviest tautas vēlētu Valsts prezidentu ar palielinātām pilnvarām, vienlaikus sašaurinot parlamenta pilnvaras, samazinot Saeimas deputātu skaitu līdz 50 u.c.[2] Piedāvātos grozījumus 1933. gada 10. decembrī apstiprināja LZS konference. Arī Valsts prezidents Alberts Kviesis savā Jaungada uzrunā tos atbalstīja.
Saeimas partijas un sociāldemokrāti principā atbalstīja Satversmes grozījumu nepieciešamību, taču ne LZS iesniegtajā redakcijā, jo tie apdraudēja līdz šim pastāvējušo varas dalīšanas principu starp Valsts prezidentu, Saeimu un Ministru prezidentu. Daļa deputātu norādīja, ka piedāvātās izmaiņas var novest pie diktatūras, jo paredzēja Valsts prezidentam piešķirt tiesības ierobežot biedrošanās brīvību, sapulču brīvību, tiesības uz dzīvokļa neaizskaramību un preses brīvību.[3]
Ierosinātie grozījumi ļoti lielā mērā līdzinājās 1933. gadā oktobrī Igaunijā pieņemtajai otrajai konstitūcijai, kas pavēra ceļu Valsts vecākā Kontantīna Petsa diktatūrai. Iespējams, ka šāds arī bija LZS un Ulmaņa mērķis — pieņemt Satversmes labojumus, kas viņam ļautu konstitucionālā ceļā kļūt par autoritāru prezidentu. Taču 1934. gada pavasarī, saprotot, ka labojumi vēlamajā redakcijā netiks pieņemti, Ulmanis pāris dienas pirms to pieņemšanas trešajā lasījumā veica apvērsumu. Tāpat iespējams, ka zinot LZS nespēju parlamentā panākt labojumu pieņemšanu un apzināti iesniedzot Saeimai nepieņemamus piedāvājumus, Ulmanis vēlējās radīt situāciju, kuru atrisināt varētu tikai apvērsums.
Iesniegto grozījumu apspriešanai vajadzēja beigties 1934. gada 18. maijā, trešajā lasījumā, taču sociāldemokrātu un mazo partiju iebildumu dēļ tie bija tiktāl mainīti, ka vairs neatbilda iesniedzēju mērķiem. Profesors Aivars Stranga norāda, ka, gatavojot apvērsumu, Ulmanim Satversmes grozījumi faktiski vairs nebija vajadzīgi, tie pat varētu traucēt, tādēļ arī Ulmanis pirms trešā un galīgā lasījuma veica apvērsumu.[3]
Ne mazāk svarīgs apvērsuma cēlonis meklējams Ulmaņa rakstura īpatnībās un sevis identificēšana ar Latvijas valsti. Kārlis Ulmanis ir viens ievērojamākajiem un vispretrunīgāk vērtētajiem latviešu politiķiem. Ulmaņa darbs un panākumi ļoti cēla viņa pašapziņu un, iespējams, radīja pat zināmu iedomību un paštaisnību. Viņā nostiprinājās pārliecība, ka viņam lemts būt par latviešu tautas vadoni. Pieradis viens pats visu izlemt, viņš padomniekus maz ievēroja un padomus neuzklausīja, ja vien pats tos nebija prasījis.[4] Ārpus politikas viņam bija maz panākumu, Ulmaņa biznesa projekti izgāzās, jau Teksasā izveidotā pienotava (Ulmanis sešus gadus nodzīvoja ASV) bankrotēja, arī Latvijā viņa izveidotā „Latvijas zemnieku banka” bija iestigusi milzīgos parādos un bija bankrota priekšā. Uzņēmējdarbībā neveiksmīgā un neprecētā Ulmaņa vienīgais dzīves piepildījums bija politika, Latviešu Zemnieku Savienības vadīšana un dažādu ministru posteņu ieņemšana. No 18 valdībām Ulmanis vadīja vai kā ministrs bija iekļauts septiņās.[5] Tomēr arī šeit, līdz ar vēlēšanās saņemto balsu kritumu, viņa pozīcijas trīsdesmito gadu sākumā kļuva arvien vājākas.
1934. gada nogalē bija gaidāmas 5. Saeimas vēlēšanas. Ja līdzšinējās Saeimas vēlēšanās Ulmanis bija populārākais Latviešu Zemnieku Savienības politiķis, tad 1931. gada 4. Saeimas vēlēšanās saņemto balsu (un svītrojumu) skaits liecināja, ka partijas vadītāju reitingā viņš ir noslīdējis līdz trešajai vai ceturtajai vietai (neraugoties uz to, ka partijas vēlēšanu sarakstos Ulmanis startēja ar pirmo numuru). 1931. gada rudenī notikušajās 4. Saeimas vēlēšanās par Latviešu Zemnieku Savienības kandidātu sarakstiem bija nodotas 118 443 balsis (12,25%), kas bija par 15% mazāk balsu nekā iepriekšējās vēlēšanās un LZS deputātu skaits kritās no 16 uz 14.[6]
Ulmanis par apvērsuma veikšanu izlēma 1933. gadā. Pēc ierakstiem Vilhelma Muntera dienasgrāmatā noprotams, ka darbs pie apvērsuma notika jau 1933. gada septembrī. Lai arī Ulmanim nacisms un tā mērķi neimponēja, iespējams, viņš ietekmējās no Nacistiskajā Vācijā redzētā, kuru viņš apmeklēja 1933. gadā.
Sava plāna īstenošanai Ulmanim vajadzēja kļūt par Ministru prezidentu, kas tika sasniegts, kad 1934. gada 16. martā pēc LZS pieprasītā neuzticības balsojuma demisionēja Bļodnieka Ministru kabinets un 16. martā ar 50 balsīm „par” un 40 „pret” tika apstiprināts Ulmaņa 4. Ministru kabinets.[7]
Šajā valdībā Ministru prezidents Ulmanis bija arī Ārlietu ministrs, Iekšlietu ministrs Vilis Gulbis, Kara ministrs Jānis Balodis. Tieši viņi arī bija galvenie apvērsuma rīkotāji. Tehniskās detaļas kontrolēja deputāts Alfreds Jēkabs Bērziņš, kurš bija aizsargu štāba informācijas daļas vadītājs un nākamais Ārlietu ministrs Vilhelms Munters.[8] Aprīlī atvaļināja Vidzemes divīzijas un Rīgas garnizona komandieri Kārli Gopperu, kuru 12. aprīlī aizstāja ar Ulmanim daudz uzticamāko ģenerāli Krišjāni Berķi. Politiskās policijas pārvaldes priekšnieku Ozoliņu, kas bija tuvs demokrātiskā centra aprindām, nomainīja Zemnieku savienības biedrs Jānis Fridrihsons. Baumas par Ulmaņa nolūkiem tolaik bija diezgan plaši izplatītas, tomēr opozīcija tās uztvēra lielākoties kā neveiklu joku un izmantoja vienīgi, lai pazobotos par mazliet lempīgo un ambiciozo Ministru kabineta vadītāju.
1934. gada 15. maijā no 13.20 līdz 15.00 notika Ulmaņa valdības sēde. 17.05 sākās 4. Saeimas 9. sesijas 9. sēde, kas beidzās 19.52. Šajā pašā laikā kara ministrs Balodis Rīgas, Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu (kur atradās 3. Latgales kājnieku divīzijas štābs) apgabalu garnizonu komandieriem nosūtīja telefonogrammu: :"Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu garnizona priekšniekus pakļauju tieši garnizona dienesta ziņā Rīgas apgabala garnizona priekšniekam ģenerālim Berķim, kuram turpmāk izpildīt arī pēdējā apgabala garnizona priekšnieka pienākumus." Šis rīkojums no varas atstūma Latvijas Bruņoto spēku komandieri Mārtiņu Peniķi, kas par apvērsumu nebija informēts.[9]
Apvērsuma štābs atradās Krišjāņa Valdemāra ielā 3, kur tolaik atradās Ministru kabinets, Valsts kanceleja, Ārlietu ministrija un Ulmaņa dienesta dzīvoklis.
6. Rīgas kājnieku pulks no kazarmām Maskavas priekšpilsētā devās uz Centrāltirgus rajonu, kur atplēsa slepenās paketes ar pavēlēm ieņemt valdības iestādes un stratēģiski svarīgos punktus. Uz Rīgu devās Rīgas apriņķa, Jelgavas un Jēkabpils aizsargu pulki, kopumā 2500—3000 vīru. Naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju aizsargu vienības visā Latvijā ieņēma svarīgākās valsts iestādes un politisko partiju mītnes. 16. maija rītā oficiāli izziņoja kara stāvokļa ieviešanu. Valsts apvērsums notika bez asinsizliešanas. Vienīgo šāvienu apvērsuma laikā izdarīja sociāldemokrāts Bruno Kalniņš, kurš apcietināšanas brīdī sava tēva, Saeimas priekšsēdētāja mājās Mežaparkā ar revolveri izšāva griestos. Apvērsuma naktī apcietināja 32 Saeimas deputātus, tostarp visu Sociāldemokrātu partijas frakciju.
Naktī ielās izlīmēja afišas ar informāciju par kara stāvokli. 6.00 no rīta par notikušo informēja Latvijas Radio. 16. maija rītā pēc policijas rīkojuma Rīgas ielās izkāra valsts karogus. Kara stāvoklis Latvijā ilga 1371 dienu, no 1934. gada 15. maija līdz 1938. gada 15. februārim, to regulāri pagarinot uz 6 mēnešiem.[9]
Potenciālo režīma pretinieku apcietināšanas turpinājās vairākas nedēļas. Apcietināja apmēram 2000 sociāldemokrātu un strādnieku organizāciju darbinieku. 1934. gada jūnijā Liepājas Kara ostas teritorijā izveidoja Liepājas koncentrācijas nometni 400 aizturētajiem. Ulmaņa vadības pretiniekiem piedāvāja sadarboties un strādāt ar politiku nesaistītos amatos. Vairums šim piedāvājumam piekrita, taču neliela daļa sociāldemokrātu emigrēja.[nepieciešama atsauce]
Uzreiz pēc apvērsuma aizliedza streikus, demonstrācijas, ierobežoja preses un pulcēšanās brīvība. Apturēja visu 103 politisko partiju darbību, slēdza 31 laikrakstu, apturēja 29 arodbiedrību darbību. No 11 071 Latvijā pastāvošām biedrībām un savienībām apmēram 7 tūkstošiem iecēla likvidācijas komisijas. 178 biedrības tika slēgtas nekavējoties, 312 biedrībām tika ieteikts likvidēties pašām. Tika apturēta 60 pilsētu domju darbība un likvidētas apriņķu valdes. No 60 pilsētu galvām tika atstāti 24, bet atlaisti 36. Tāpat tika atlaisti visi 1455 ievēlētie pilsētu domnieki. No 203 pilsētu valžu un 197 revīzijas komisiju locekļiem no jauna tika iecelti attiecīgi 133 un 181. No Latvijas 517 pagastu vecākajiem 263 pagastos iecēla jaunus vecākos. Kopumā no amatiem tika atbrīvoti gandrīz 4000 valsts un pašvaldību darbinieki.[9]
18. maijā publiskotās Nacionālās vienības jeb Nacionālās atdzimšanas Ulmaņa valdības sastāvā bija Ministru prezidents un Iekšlietu ministrs Ulmanis, Ministru prezidenta biedrs M. Skujenieks, Finanšu ministrs L. Ēķis, Iekšlietu ministrs V. Gulbis, Izglītības ministrs L. Adamovičs, Kara ministrs J. Balodis, Satiksmes ministrs B. Einbergs, Zemkopības ministrs J. Kauliņš, Tautas labklājības ministrs V. Rubulis, Tieslietu ministrs H. Apsīts.
Kaut arī Valsts prezidents Alberts Kviesis it kā nebija iesaistīts apvērsuma veikšanā, viņš tam nekādi nepretojās, un turpināja pildīt prezidenta pienākumus un parakstīt Ulmaņa Ministru kabineta izdotos likumus līdz pat sava amata termiņa beigām 1936. gadā. Tā kā Ulmanis bija atlaidis Saeimu un pārtraucis Satversmes darbību, tad pamatojoties uz paša valdības 1936. gada 12. martā izdoto likumu, Ulmanis 1936. gada 11. aprīlī nelikumīgi pārņēma arī Valsts prezidenta pilnvaru pildīšanu.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
