Remove ads
Čārlijs Čaplins (angļu: Charlie Chaplin), pilnajā vārdā Sers Čārlzs Spensers Čaplins (angļu: Sir Charles Spencer Chaplin; dzimis 1889. gada 16. aprīlī, miris 1977. gada 25. decembrī), bija angļu komēdiju aktieris, kinorežisors, kinoproducents, scenārists un komponists. Čaplins kļuva par vienu no slavenākajiem filmu veidotājiem amerikāņu kino klasiskās Holivudas ērā, darbojoties mēmā kino žanrā.
| Čārlijs Čaplins Charlie Chaplin | |
|---|---|
 Ap 1920. gadu. | |
| Dzimis |
1889. gada 16. aprīlī Londona,  Apvienotā Karaliste |
| Miris |
1977. gada 25. decembrī (88 gadu vecumā) Vevē, Vo kantons,  Šveice |
| Tautība | Brits |
| Darbības gadi | 1899–1976 |
| Dzīvesbiedrs |
Mildreda Herisa (1918–1920) Lita Greja (1924–1927) Polete Godarda (1936–1942) Ūna O'Nīla (1943–1977, līdz Čaplina nāvei) |
| Paraksts |
 |
| Mājaslapa |
www |
Čaplins izklaides industrijā strādāja vairāk nekā 70 gadu. Čārlija Čaplina populārākais tēls bija Klaidonis, kuru viņš attēloja, tērpies klamzīgās biksēs un pārmērīgi lielās kurpēs, ar ūsām, spieķi un katliņu galvā.
Divas reizes Čaplins saņēma Kinoakadēmijas goda balvu - 1929. gadā par filmu "Cirks" (1928) un 1972. gadā par mūža ieguldījumu. Balvu par labāko oriģinālmūziku Čaplins saņēma 1973. gadā - par mūziku 1952. gada filmai "Rampas ugunis" (Limelight) (kopā ar Reju Rešu un Leriju Raselu).
1975. gadā par ieguldījumu kinomākslā karaliene Elizabete II iecēla Čārliju Čaplinu bruņinieku kārtā.[1]
Remove ads
Čaplins piedzima Londonā 1889. gada 16. aprīlī. Viņa vecāki Čārlzs un Hanna (dzimusi Hila) bija vodeviļas aktieri. Pēc pāris gadiem viņi pārstāja dzīvot kopā, un Čaplins palika kopā ar māti un pusbrāli Sidneju. Mātei Hannai vairs nebija pastāvīgu ienākumu, tēvs viņus finansiāli neatbalstīja, situācija aizvien pasliktinājās. Septiņu gadu vecumā Čaplinu ievietoja "darba mājā" (workhouse), kas paredzēta bez līdzekļiem palikušu cilvēku izmitināšanai. Pēc 18 mēnešiem viņš atgriezās pie mātes, bet 1898. gadā viņu kopā ar pusbrāli atkal nosūtīja uz "darba māju". Māte cieta no garīga rakstura saslimšanas, psihozes, un 1898. gada septembrī viņu ievietoja garīgi slimo patversmē. Dēlus nosūtīja pie tēva, kas bija kļuvis par alkoholiķi. Pēc 2 gadiem tēvs nomira no aknu cirozes. Mātes stāvoklis uz neilgu laiku uzlabojās, bet 1903. gadā viņa atkal nokļuva patversmē. Pēc 8 mēnešiem bija vēl viens stāvokļa uzlabošanās periods, bet 1905. gadā viņas saslimšana kļuva neatgriezeniska, un viņa palika patversmē līdz 1921. gadam (kad Čaplins aizveda viņu uz Kaliforniju; mirusi 1928. gadā).[2]
Remove ads
Deviņu gadu vecumā tēvs Čaplinu iekārtoja deju trupā. Kopā ar to Čaplins no 1899. līdz 1900. gadam devās koncerttūrēs pa Angliju. Čaplins strādāja kopā ar trupu, bet viņa vēlēšanās bija uzstāties publikai kā aktierim komiķim. Māte bija parūpējusies, lai Čaplins apmeklētu skolu, tomēr vēlāk 13 gadu vecumā viņš skolu pameta un strādāja gadījuma darbus, vienlaicīgi cenšoties kļūt par aktieri. 14 gadu vecumā viņš reģistrējās Londonas Vestendas teātra aģentūrā un sāka tēlot nelielas lomas. Viņa talantu pamanīja, un 16 gadu vecumā viņš spēlēja jau nozīmīgākas lomas teātrī Duke of York's Theatre. Vēlāk Čaplins kopā ar savu brāli Sidneju devās tūrēs ar komisku skeču programmu. Brālis viņam izkārtoja noklausīšanos pie Freda Karno. Čaplina pirmā uzstāšanās Londonas Kolizejā bija tik veiksmīga, ka ar viņu parakstīja līgumu. 1910. gadā Čaplins jau bija guvis skatītāju atzinību, un Karno viņu uzaicināja līdzi tūrē pa ASV.[3]
Remove ads
1913. gadā, kad Čaplins jau otro reizi atradās tūrē pa ASV, viņu uzaicināja pievienoties kinokompānijai New York Motion Picture. Viņš parakstīja līgumu par 150 dolāriem nedēļā un sāka strādāt studijā Keystone Studios Losandželosā, kuras vadītājs bija Maks Senets. Pēc pāris mēnešiem 1914. gadā iznāca pirmā filma ar Čaplina piedalīšanos Making a Living. Čaplinam filma nepatika, un viņš izdomāja, ka turpmāk viņam ar kaut ko jāizceļas. Viņam radās doma par īpašu kostīmu lomai, un, kad Čaplins bija sameklējis apģērbu, radās arī viņa slavenais Klaidoņa tēls.[4] Turpmākajās filmās viņš iejutās šajā tēlā, centās panākt sižetos tēlam atbilstošu ideju realizāciju, nonāca līdz pat konfliktiem ar režisoriem. Čaplins pierunāja Senetu uzticēt viņam filmas režisēt pašam. Tapa filma Caught in the Rain (1914), kas bija veiksmīga. Turpmāk Čaplins gandrīz vienmēr režisēja savas filmas, kas iznāca apmēram reizi nedēļā.
Remove ads
Čaplins strauji kļuva populārs. 1914. gada beigās pie jauna līguma slēgšanas nākamajam gadam Čaplins prasīja 1000 dolāru nedēļā, bet Senets nepiekrita. Tad Čaplins saņēma labāku piedāvājumu no kompānijas Essanay Studios un pārgāja uz to. Tur viņš savāca aktieru komandu, pievērsās filmēšanai ar lielāku uzmanību, filmas tapa ilgākā laika posmā nekā iepriekš. Viņa Klaidoņa tēls kļuva maigāks un romantiskāks. Pagrieziena punkts bija filma "Klaidonis" (The Tramp, 1915), Čaplinu sāka atzīt arī kritiķi. 1915. gadā viņa radītais tēls jau bija izvērties par kultūras notikumu.
Čaplins bija kļuvis par kinoindustrijas pirmo starptautisko zvaigzni. Viņš saņēma piedāvājumus no vairākām kinostudijām, un rezultātā noslēdza līgumu ar Mutual Film, kas paredzēja atlīdzību 670 000 dolāru gadā. Tādējādi Čaplins 26 gadu vecumā kļuva par vienu no visaugstāk apmaksātajiem cilvēkiem pasaulē.[5] 1916. gadā Čaplinam piešķīra studiju Losandželosā, kurā viņš uzņēma filmas, veltot arvien vairāk laika filmu mākslinieciskajai pusei. 1917. gadā tapušas kritiķu augsti novērtētas filmas Easy Street, The Cure, The Immigrant, The Adventurer.[6]
1917. gadā Čaplins noslēdza līgumu par 8 filmu uzņemšanu par 1 miljonu dolāru ar First National filmu izplatītāju kompāniju, kas deva viņam iespēju būt neatkarīgākam savu ideju realizēšanā. Viņš uzcēla savu kinostudiju Sanseta bulvārī, kas sāka darboties 1918. gada janvārī. Aprīlī iznāca filma A Dog's Life.[7]
1919. gada janvārī Čaplins kopā ar 3 citiem slaveniem aktieriem (Daglasu Fērbenksu, Mēriju Pikfordu un Deividu Vorku Grifitu) nodibināja paši savu filmu izplatīšanas kompāniju United Artists.[8] Čaplins gribēja atmaksāt First National par līguma pārtraukšanu, bet kompānija nepiekrita, un Čaplins turpināja uzņemt filmas saskaņā ar līgumu. Šajā laikā radīta filma "Mazulis" (1921), kas tiek uzskatīta par vienu no pirmajām filmām, kur komēdija apvienota ar drāmu.
No 1923. gada, kad Čaplins varēja darboties kā neatkarīgs producents, viņš uzņēma romantisku drāmu ar Ednu Pērvaiensu, kurā pats parādījās pavisam epizodiski. Izrādījās, ka skatītājus nesaistīja filma bez Čaplina, filmas izplatīšanu nācās pārtraukt.[8] Toties nākamā filma "Zelta drudzis" (1925) ar Čaplinu galvenajā lomā guva milzīgus panākumus, kļūstot par vienu no ienesīgākajām mēmā kino filmām. Šīs filmas tapšana prasīja 15 mēnešus, tās izmaksas bija tuvu 1 miljonam dolāru.
Vēlāk sekoja cita veiksmīga filma - "Cirks" (1928). Pirmajā Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā 1929. gadā Čaplins saņēma Kinoakadēmijas goda balvu par šīs filmas radīšanu."[9]
Šajā laikā ASV bija jau sācies skaņu filmu laikmets. Čaplins tomēr negribēja tam sekot un turpināja strādāt mēmā kino žanrā, jo uzskatīja, ka ar skaņas ienākšanu zūd meistarība. Savai filmai "Pilsētas ugunis" (1931) viņš veltīja 21 mēnesi. Skaņas iespējas viņš izmantoja mūzikas ierakstīšanai, daļu no tās pats sarakstīja.[10] Filma guva gan kritiķu atzinību, gan finansiālus panākumus.[8]
Pirms ķerties pie nākamās filmas, Čaplins vairākus gadus nogaidīja, nevarēdams izlemt par iesaistīšanos jaunajā skaņu kino, kas viņam nebija tuvs, bet viņš tomēr negribēja būt vecmodīgs. Tad viņš atrada tēmu, kas viņu ieinteresēja - augošā industrializāzija, kur cilvēka loma kļūst arvien mazāka. 1936. gadā iznāca Čaplina satīriskā filma "Modernie laiki" (Modern Times). Lai gan Čaplins bija plānojis dialogus, mēģinājumu procesā viņš no tiem atteicās. Šī bija pirmā Čaplina filma ar politisku pieskaņu.[8]
Čaplinu satrauca 1930. gadu politika pasaulē, fašisma izplatīšanās. Viņš izlēma uzņemt filmu, kurā parodēja Hitleru. Čaplins veiksmīgi izmantoja savu Klaidoņa tēla vizuālo līdzību ar Hitleru (vienāds vecums, tādas pašas ūsas, nabadzīga izcelšanās), nomainot galveno tēlu ar ebreju bārddzini, bet saglabājot tā izskatu. Šī filma "Lielais diktators" iznāca 1940. gadā un bija Čaplina pirmā skaņu filma. Čaplins šeit lietoja dialogus, lai labāk varētu izteikt savu politisko vēstījumu. Filma saņēma piecas Amerikas Kinoakadēmijas balvas nominācijas (tai skaitā par labāko filmu, labāko oriģinālscenāriju un labāko aktieri).[11]
Remove ads
1941. un 1942. gadā Čaplinam bija attiecības ar aktrisi Džonu Beriju. Čaplins bija pārtraucis ar viņu tikties. Berija bija psiholoģiski nelīdzsvarota, rīkojās agresīvi, par ko divreiz arestēta. 1943. gadā viņa vajāja Čaplinu, apgalvojot, ka gaida no viņa bērnu. Tā kā Čaplins to neatzina, viņa iesūdzēja Čaplinu tiesā, prasot atzīt paternitāti. Kaut arī vēlāk asins testi paternitāti neapstiprināja, tiesa to neņēma vērā un piesprieda maksāt bērnam uzturlīdzekļus līdz 21 gadu vecumam. Tiesas procesu plaši atspoguļoja un tas nodarīja kaitējumu Čaplina popularitātei.[2]
Publicitāti izmantoja FIB direktors Edgars Hūvers, kam nepatika Čaplina filmās paustie politiskie uzskati. Izmantojot FIB resursus, viņš parūpējās par vēl nopietnākām apsūdzībām pret Čaplinu, kam gan nebija pierādījumu un tiesa Čaplinu attaisnoja. Hūvers Čaplina filmās saskatīja komunisma propagandu. Čaplins bija izteicis atbalstu PSRS cīņai karā pret Hitleru, daži viņa draugi bija komunistiski noskaņoti, viņš bija finansiāli atbalstījis dažas nevēlamas sabiedriskas organizācijas. FIB izveidoja slepenu lietu un vāca materiālus pret Čaplinu, kā arī veicināja negatīvo publicitāti presē, lai panāktu Čaplina izraidīšanu no valsts (Čaplinam nebija ASV pilsonības).[12]
Remove ads
Negatīvi atspoguļoja arī Čaplina ceturtās laulības (1943. gadā) ar dramaturga Jūdžīna O'Nīla meitu Ūnu O'Nīlu, jo Čaplinam jau bija 54 gadi, bet Ūnai tikai 18 gadu.
Pirms tam Čaplins jau bija precējies trīs reizes. 1918. gadā viņš apprecējās pirmo reizi ar septiņpadsmitgadīgu aktrisi Mildredu Herisu. Nākamajā gadā piedzima dēls, bet trīs dienas vēlāk viņš nomira. 1920. gadā viņi izšķīrās.
Nākamo reizi Čaplins apprecējās 1924. gadā ar 16 gadus veco aktrisi Litu Greju. Šajā laulībā piedzima divi dēli, bet arī šī laulība nebija veiksmīga. 1926. gadā Greja pameta Čaplinu un paņēma bērnus. Šķiršanās procesā viņa apsūdzēja Čaplinu neuzticībā. Čaplins konfliktu asi pārdzīvoja un piekrita samaksāt Grejai 600 000 dolāru, kas tajā laikā bija šķiršanās procesos liela summa.
Arī trešā Čaplina laulība nebija ilga. 1932. gadā Čaplins iepazinās ar 21 gadu vecu aktrisi Poleti Godardu. Viņi apprecējās 1936. gadā, bet 1938. gadā vairs nedzīvoja kopā, un 1942. gadā izšķīrās oficiāli.[2]
Kad Čaplins 1943. gadā apprecējās ceturto reizi, negatīvā publicitāte presē vēl pastiprinājās. Tomēr šī ceturtā laulība ar Ūnu O'Nīlu Čaplinam, atšķirībā no trim iepriekšējām, bija ilgstoša. Viņi nodzīvoja kopā līdz Čaplina nāvei 1977. gadā un ģimenē piedzima 8 bērni.[2]
Remove ads
Lai gan tiesas procesiem bija nomācoša ietekme uz Čaplina daiļradi, tomēr 1946. gadā viņš beidzot sāka filmēt pirms vairākiem gadiem iesākto scenāriju. Nākamajā gadā šī filma "Verdū kungs" (Monsieur Verdoux, 1947) iznāca uz ekrāniem. Tā bija melnā komēdija, tai ideju Čaplins bija aizguvis no Orsona Velsa.[13] Lai gan Čaplinu nominēja Amerikas Kinoakadēmijas balvai par labāko oriģinālscenāriju, tomēr viņa filmā paustais vēstījums sastapa naidīgu attieksmi daļā publikas, kā arī pastiprināja negatīvo publicitāti.
Nākamā filma bija "Rampas ugunis" (Limelight, 1952). Tajā Čaplins ielika daudz autobiogrāfiska materiāla, stāstot par publikas aizmirsta komedianta dzīvi. Filmā piedalījās 5 no Čaplina bērniem un pusbrālis Vīlers Draidens. Epizodiskā lomā filmējās slavenais mēmā kino aktieris Basters Kītons. Filmas pirmizrādi Čaplins bija iecerējis Londonā, jo tā bija filmas darbības vieta. Čaplins kopā ar ģimeni atstāja Losandželosu un 1952. gada 17. septembrī no Ņujorkas ar kuģi devās uz Londonu. Jau nākamajā dienā valsts ASV ģenerālprokurors atsauca Čaplina atgriešanās vīzu, paziņojot, ka, lai varētu atgriezties, Čaplinam ir jāiziet nopratināšana par viņa politiskajiem uzskatiem un morālo stāju. Ģenerālprokurors apgalvoja, ka Čaplina lietā ir daudz nopietnu pierādījumu (1980. gados, atklājot FIB arhīvus, gan izrādījās, ka pierādījumu nav). Čaplins jutās aizskarts un nekad vairs neprasīja atgriešanās vīzu.[12] Viņš palika Eiropā, tur viņa jaunāko filmu uzņēma atsaucīgi, atšķirībā no ASV, kur to boikotēja. Tikai pēc 20 gadiem Čaplins saņēma atzinību no ASV - vispirms 1972. gadā Kinoakadēmijas goda balvu par mūža ieguldījumu, un tad 1973. gadā par mūziku tieši šai 1952. gada filmai "Rampas ugunis" (kopā ar Reju Rešu un Leriju Raselu).
Remove ads
1953. gadā Čaplins kopā ar ģimeni apmetās uz dzīvi Vevē (Corsier-sur-Vevey), Šveicē. Savus īpašumus ASV, arī studiju, viņš pārdeva. Viņa sieva Ūna O'Nīla atteicās no ASV pilsonības un pieņēma Apvienotās Karalistes pilsonību.
1954. gadā Čaplins uzsāka darbu pie jaunas filmas "Karalis Ņujorkā" (A King in New York). Viņš nodibināja producēšanas kompāniju Attica un filmēšanu veica Šepertona studijā Anglijā. Filma iznāca 1957. gadā, tās sižetā bija daudz kas no Čaplina negatīvās pieredzes ar FIB, daudzas ASV sabiedrības parādības bija attēlotas satīriski. Čaplins filmu ASV neizplatīja, Eiropā to uzņēma ar dažādām atsauksmēm, tomēr komerciāli tā bija diezgan veiksmīga.[14]
Turpmākajos gados Čaplins rediģēja savas agrāko gadu filmas, gatavoja tām jaunus mūzikas pavadījumus. 1959. gadā viņš izlaida savu filmu apkopojumu The Chaplin Revue, kurā bija iekļautas trīs viņa filmas atjaunotā veidā (A Dog's Life, Shoulder Arms, The Pilgrim). 1957. gadā Čaplins bija sācis rakstīt savu biogrāfiju My Autobiography, kas iznāca 1964. gadā (grāmata 500 lappušu apjomā), kļūstot par bestselleru.
Pēc tam Čaplins uzsāka darbu pie filmas "Grāfiene no Honkongas" (A Countess from Hong Kong, 1967), kurā viņš pats tēloja tikai epizodisku lomu, bet galvenās lomas tēloja slavenie aktieri Marlons Brando un Sofija Lorena. Tomēr filma neguva panākumus.[14]
1960. gadu beigās Čaplinam pamazām pasliktinājās veselība. Viņš gan turpināja strādāt, izlaida atjaunotā veidā savas filmas "Mazulis" un "Cirks", rakstīja mūziku filmām.
Pamazām ASV sabiedrībā agrākā, iepriekšējo valdību un FIB veicinātā, negatīvā attieksme pret Čaplinu bija mainījusies. Eiropā viņš bija saņēmis atzinību (1971. gadā Kannu kinofestivālā un 1972. gadā Venēcijas kinofestivālā). ASV Kinoakadēmija arī vēlējās godināt Čaplinu ar goda balvu par mūža ieguldījumu. Čaplins sākumā negribēja doties uz ASV, bet viņu tomēr izdevās pārliecināt. Balvas pasniegšanas ceremonijā klātesošie kājās stāvot godināja Čaplinu ar 12 minūtes ilgām ovācijām, ilgākajām Kinoakadēmijas vēsturē. Čaplins jutās aizkustināts, pieņemot balvu.[15]
Čaplins saņēma pagodinājumu arī no Apvienotās Karalistes, kas FIB ietekmē viņam nebija piešķirts jau daudz agrāk.[16] Karaliene Elizabete II 1975. gadā iecēla Čārliju Čaplinu bruņinieku kārtā.[1]
1970. gadu vidū Čaplins jau bija spiests pārvietoties ratiņkrēslā. Viņš tomēr vēl strādāja, gatavoja mūziku filmai "Parīziete", kas iznāca atjaunotā veidā 1976. gadā. Režisors Ričards Petersons viņu nofilmēja dokumentālā filmā The Gentleman Tramp (1976).
1977. gada oktobrī Čaplina veselības stāvoklis kļuva pavisam slikts. Viņš nomira 25. decembrī Ziemassvētku rītā, 88 gadu vecumā. 27. decembrī viņu apglabāja Vevē (Corsier-sur-Vevey) kapsētā.
1978. gada 1. martā divi bezdarbnieki, imigranti no Polijas un Bulgārijas (Romāns Vardass un Gantčo Gaņevs), Čaplina zārku slepeni izraka un apraka citur. Viņi cerēja saņemt izpirkuma maksu no Čaplina ģimenes, tomēr maijā policija viņus arestēja. Zārks atrada apraktu kādā laukā netālu no Novilas ciemata Šveicē. Pēc tam to atkal apglabāts Vevē (Corsier-sur-Vevey) kapsētā, kapa vietu nosedzot ar dzelzsbetonu.[17]
Sešas no Čaplina filmām iekļautas ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā kino reģistrā - "Imigrants" (1917), "Mazulis" (1921), "Zelta drudzis" (1925), "Pilsētas ugunis" (1931), "Modernie laiki" (1936) un "Lielais diktators" (1940).[18]
1981. gadā Čaplinam par godu nosaukts asteroīds 3623 Chaplin.
Par Čaplina dzīvi uzņemtas vairākas filmas un izveidotas teātra izrādes. Pazīstamākā no filmām ir Ričarda Atenboro 1992. gadā uzņemtā biogrāfiskā filma "Čaplins", kur titullomu tēlo Roberts Daunijs. Par šo lomu viņš saņēma BAFTA balvu un nomināciju Amerikas Kinoakadēmijas balvai kā labākais aktieris galvenajā lomā. Šajā filmā Čaplina mātes Hannas lomu tēlo Čaplina vecākā meita Džeraldīna Čaplina (no ceturtās sievas Ūnas O'Nīlas), par ko viņa nominēta Zelta globusa balvai kā labākā aktrise otrā plāna lomā.
- 1914: Making a Living
- 1914: Kid Auto Races at Venice
- 1914: Mabel's Strange Predicament
- 1914: Caught in the Rain
- 1915: "Klaidonis" (The Tramp)
- 1916: The Floorwalker
- 1916: The Fireman
- 1916: The Vagabond
- 1916: One A.M.
- 1916: The Count
- 1916: The Pawnshop
- 1916: Behind the Screen
- 1916: The Rink
- 1917: Easy Street
- 1917: The Cure
- 1917: "Imigrants" (The Immigrant)
- 1917: The Adventurer
- 1918: A Dog's Life
- 1918: The Bond
- 1918: Shoulder Arms
- 1919: Sunnyside
- 1919: A Day's Pleasure
- 1921: "Mazulis" (The Kid)
- 1921: The Idle Class
- 1922: Pay Day
- 1923: The Pilgrim
- 1923: "Parīziete" (A Woman of Paris)
- 1925: "Zelta drudzis" (The Gold Rush)
- 1928: "Cirks" (The Circus)
- 1931: "Pilsētas ugunis" (City Lights)
- 1936: "Modernie laiki" (Modern Times)
- 1940: "Lielais diktators" (The Great Dictator)
- 1947: "Verdū kungs" (Monsieur Verdoux)
- 1952: "Rampas ugunis" (Limelight)
- 1957: "Karalis Ņujorkā" (A King in New York)
- 1959: The Chaplin Revue
- 1967: "Grāfiene no Honkongas" (A Countess from Hong Kong)
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
Remove ads