Tirzas kauja

Tirzas kauja (vācu: Schlacht bei Tirsen, krievu: Битва при Тирзене) bija kauja Livonijas kara otrajā gadā (1559), kurā krievu karaspēks sakāva Rīgas arhibīskapijas vasaļu apvienotos spēkus.

Tirzas kauja Schlacht bei Tirsen
Krievu kavalērija. Vācu gravīra 1557. gads
Datums 1559. gada 17. janvāris Vieta Tirzene, tagad Tirza Latvija Iznākums Rīgas arhibīskapijas karaspēka sakāve
Karotāji
Rīgas arhibīskapija	Krievijas cariste
Komandieri un līderi
dekāns Frīdrihs Felkerzāms	vojevoda Serebrjanijs-Oboļenskis
Spēks
ap 5 000	līdz 3 000
Zaudējumi
līdz 2 000 (400 bruņinieki) 500 sagūstīti	nav zināms

Priekšvēsture

Sakarā ar pretenzijām uz Tērbatas bīskapijas mesliem 1558. gada 17. janvārī Ivans IV pieteica karu Livonijas konfederācijai, bet galvenā karadarbība notika Tērbatas bīskapijas un Livonijas ordeņa pārvaldītajās zemēs. Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms (Wilhelm von Brandenburg-Ansbach-Kulmbach) meklēja palīdzību pie sava brāļa Prūsijas hercoga Albrehta un Mēklenburgā tika vervēti karakalpi. 1558. gada jūlijā krievu karaspēks pirmo reizi uzbruka arhibīskapa robežcietoksnim Marienhauzenas pilij, nogalināja vairākus cilvēkus un nolaupīja lopus. Rīgas arhibīskapijas vasaļi sapulcēja 600 vācu jātnieku un 3000 latviešu karavīru un devās pretī iebrucējiem. Kaujā pie Gulbenes pils (Švānenburgas) viņi tika sakauti un atkāpās uz Raunas pili.

1558. gada oktobrī Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers devās pretuzbrukumā un atguva Ringenes cietoksni.

Kaujas norise

1559. gada janvārī Maskavijas karaspēks vojevodas Pjotra Serebrjanija-Oboļenska (Серебряный-Оболенский) vadībā no jauna devās uzbrukumā. Tiek minēts, ka 1559. gada ziemas iebrukumā Livonijā piedalījās līdz pat 130 000 karavīru. Rīgas arhibīskapa vasaļu karaspēks Rīgas doma dekāna Frīdriha Felkerzāma (Fölckersam) vadībā devās pretī iebrucējiem un nostiprinājās Tirzas upes rietumu krastā pie Tirzas pilsmuižas. 17. janvārī (pēc citiem datiem 18. februārī) notika kauja, kurā arhibīskapa vasaļu karaspēks cieta sakāvi. Tirzas pilsmuiža tika pilnīgi sagrauta.^[1] Kaujā krita lielākā daļa latviešu karavīru un apmēram 400 bruņinieki (arī Tīzenhauzeni, Rozeni, Pāleni un citi)^[2], ieskaitot pašu Felkerzāmu, kura līķis vēlāk tika svinīgi apbedīts Rīgas Doma baznīcā.

Sekas

Pēc uzvarētās Tirzas kaujas krievi nesekmīgi uzbruka Cesvaines pilij, tālāk pagriezās uz ziemeļiem, nodedzināja vāji aizsargātās Smiltenes, Skujenes un Nītaures pilis. Pēc Gaujas koridora ordeņa zemju izlaupīšanas krievu karaspēks pa Gaujas ceļu pietuvojās Rīgai. Kauja notika pie Bukultiem, pēc tam krievi pa aizsalušo Daugavu un Lielupi devās uz rietumiem, bet tika sakauti pie Slokas. Sirošana turpinājās Livonijas ordeņa Zemgales, Sēlijas un Latgales komturejās un fogtejās.

Februārī Ivana IV karaspēks ar laupījumu un gūstekņiem atgriezās Krievijā. Tiek lēsts, ka šīs kara ekspedīcijas laikā Krievijas karaspēks zaudēja ap 6000 krievu un tatāru karavīru.

Avoti

• Edgards Dunsdorfs, Arnolds Spekke. "Latvijas vēsture 1500 – 1600". Daugava, 1964. 120-121 lpp.

Atsauces

1. «Tirzas muiža». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 16. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 8. decembrī.
2. Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500-1600. 120-121 lpp.