Skujenes pils

Skujenes pils (vācu: Schloß Schujen) bija Livonijas ordeņa nocietinājums Skujenē pie Piebalgas-Nītaures ceļa ap puskilometru no vietas, kur tas šķērso Amatas upi. Skujenes draudzes novada centrs. Līdz mūsdienām pils virszemē nav saglabājusies,^[1] pilskalnā virszemē esošie mūra fragmenti ir no bijušās pils akmeņiem mūrēto 18.-19. gadsimta Skujenes muižas ēku atliekas.^[2]^[3] Drupās 20. gadsimtā uzcelta saimniecības ēka, kurā atrodas neliela ekspozīcija. 2020. gados pilskalns atrodas privātīpašumā, ir pieejams un attīrīts un tiek izmantots tūrisma un pasākumu organizācijai.^[4]^[5]

Skujenes pils bija daļa no Gaujas koridora aizsardzībai pret lietuviešu karaspēka iebrukumiem celtās nocietinājumu joslas, ko veidoja Ropažu - Mālpils - Nītaures - Zaubes (Jaunpils) - Skujenes ordeņpilis. 1555. gadā minēts, ka Skujenes pils bija tieši pakļauta Livonijas ordeņa landmaršaliem, kas rezidēja Siguldas pilī. Pirmo reizi Skujenes pils pieminēta kādā Livonijas ordeņa landmaršala parakstītā dokumentā 1440. gadā kā Schujen, pēc tam kā Schuyen (1445), Schoen, Schoyn (1467), Schugen (1519) un Schuien (1553).

Livonijas kara laikā krievu un tatāru karaspēks pēc uzvarētās Tirzas kaujas 1559. gada ziemā nesekmīgi uzbruka Cesvaines pilij, tāpēc pagriezās uz ziemeļiem, nodedzināja vāji aizsargātās Smiltenes, Skujenes un Nītaures pilis uz devās Rīgas virzienā. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Skujenes pilsnovada citadeli (latīņu: arx Skuina, Шкуин). Pēc līguma noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstij piederošās Livonijas Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijā. Nopostīto pili vairs neatjaunoja.

Skujenes pils bija no laukakmeņiem celta 50х70 metrus liela taisnstūra veida būve, ko dienvidaustrumu un ziemeļaustrumu pusē sargāja ap 15 metru dziļa Amatas senleja un grava ar Amatā ietekošu strautiņu. Dienvidrietumu pusē bija izrakts 20 metrus plats un 3-5 metrus dziļš aizsarggrāvis, pār kuru veda tiltiņš uz ieeju pilī. Pils mūru iekšpusē bija dzīvojamā māja un stallis.^[2]