valsts Rietumāzijā From Wikipedia, the free encyclopedia
Irānas Islāma Republika (persiešu: جمهوری اسلامی ایران), plašāk zināma kā Irāna (ايران), ir Tuvo Austrumu valsts, kura atrodas Dienvidrietumu Āzijā. Ziemeļos Irāna robežojas ar Armēniju, Azerbaidžānu un Turkmenistānu, austrumos ar Pakistānu un Afganistānu, kā arī ar Turciju un Irāku (Kurdistānas reģions) rietumos. Irānas jūras robeža dienvidos ir Persijas līcis, kura pretējā krastā atrodas Kuveita, Saūda Arābija, Bahreina, Katara un Apvienotie Arābu Emirāti. Irānas valsts reliģija ir islāma novirziens šiītisms. Valsts atrodas Eirāzijas centrālajā daļā, starp Kaukāza reģionu, Centrālāziju, Kaspijas jūru ziemeļos un Persijas līci, kā arī Hormuza šaurumu dienvidos, Indijas subkontinenta tuvumā, līdz ar to Irānai vēsturiski ir bijusi ļoti liela ģeostratēģiska nozīme.
| Irānas Islāma Republika جمهوری اسلامی ايران Jomhuri-ye Islāmi-ye Irān |
||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
| Devīze: Esteqlāl, āzādi, jomhuri-ye eslāmi | ||||||
| Himna: Sorud-e Melli-ye Irān |
||||||
.svg) |
||||||
| Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta) | Teherāna | |||||
| Valsts valodas | persiešu valoda | |||||
| Valdība | islāma republika | |||||
| - | Augstākais vadītājs | Ali Hameneji (سید علی خامنهای) | ||||
| - | Prezidents | Masuds Pezeškiāns | ||||
| Neatkarība | ||||||
| - | Islāma Republika deklarēta | 1979. gada 1. aprīlī | ||||
| Platība | ||||||
| - | Kopā | 1 648 195 km² (18.) | ||||
| - | Ūdens (%) | 1,7 | ||||
| Iedzīvotāji | ||||||
| - | iedzīvotāji 2009. gadā | 74 196 000[1] (18.) | ||||
| - | Blīvums | 42/km² (163.) | ||||
| IKP (PPP) | 2009. gada aprēķins | |||||
| - | Kopā | $830,058 miljardi | ||||
| - | Uz iedzīvotāju | $11 202 | ||||
| Džini koef. (2008) | 38 (vidējs) | |||||
| TAI (2007) | ▲ 0,782 (vidējs) (88.) | |||||
| Valūta | riāls (ريال) (IRR) |
|||||
| Laika josla | IRST (UTC+3:30) | |||||
| - | Vasarā (DST) | IRDT (UTC+4:30) | ||||
| Interneta domēns | .ir | |||||
| ISO 3166-1 kods | 364 / IRN / IR | |||||
| Tālsarunu kods | +98 | |||||
Irāna ir Ekonomiskās Sadarbības Organizācijas, Nepievienošanās kustības, Islāma sadarbības organizācijas, BRICS un OPEC dalībvalsts. Tā ir viena no OPEC dibinātājvalstīm.
Irāna ir daudzkultūru valsts, kurā ir daudz etnisko un valodisko grupu. Lielākās no tām ir persieši (61%), azerbaidžāņi (16%), kurdi (10%) un luri (6%).[2]
1906. gadā tika pieņemta pirmā Persijas konstitūcija un valsts kļuva par konstitucionālu monarhiju. 1920. gada jūnijā ar Padomju Krievijas kara flotes palīdzību tika izveidota Gīlānas Padomju Republika, ko 1921. gada jūnijā pārdēvēja par Persijas Padomju Sociālistisko Republiku un tās armiju par Persijas Sarkano armiju. Pēc neilga pilsoņu kara 2. novembrī varu Gīlānā pārņēma Persijas valdības armija.
1925. gadā Persijas aizsardzības ministrs Rezā hans gāza no troņa šahu Ahmadu un tika pasludināts par Rezā šahu Pehlevī. 1935. gadā viņš vērsās pie Nāciju Līgas ar prasību, lai Persijas valsts tiktu oficiāli saukta par Irānas imperiālo valsti jeb Irānas Šahanšahu valsti (Dowlat-e Shâhanshâhi-ye Irân). Otrā pasaules kara sākuma posmā pēc Molotova—Ribentropa pakta un Austrumeiropas sadalīšanas ietekmes zonās 1940. gada 13.—14. novembrī pēc Staļina iniciatīvas Berlīnē notika Molotova un Ribentropa sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm un visas pasaules sadalīšanu ietekmes zonās. Pēc Vācijas piedāvājuma PSRS pienācās Britu Indija un Vidējie Austrumi, ieskaitot Irānu un Persijas līča arābu zemes. Tomēr PSRS pieprasīja arī Turciju un Balkānu valstis, tādēļ sarunas nenoveda pie PSRS pievienošanās Vācijas—Itālijas—Japānas militārajai savienībai.[3]
.jpg)
Pēc tam, kad Vācija 1941. gada 22. jūnijā sāka karu pret PSRS, tā pievienojās Sabiedrotajām valstīm. Tā kā Irāna pasludināja neitralitāti un nepiekrita tās dzelzceļu izmantošanai britu ieroču transportam no Persijas līča ostām uz PSRS, tad Lielbritānija un PSRS noslēdza vienošanos par šaha gāšanu, Irānas okupāciju un sadalīšanu. Militārā invāzija ar kodēto nosaukumu "Savstarpējs atbalsts" (angļu: Operation Countenance, krievu: Иранская операция Согласие) notika no 1941. gada 25. augusta līdz 17. septembrim. Tās laikā Sarkanā armija okupēja Irānas ziemeļdaļu, bet Lielbritānija dienviddaļu. Irānas šahs devās trimdā uz ārzemēm, okupējošās valstis par šahu iecēla viņa dēlu Mohammadu Rezā Pehlevī. Lai iegūtu pastāvīgu kontroli pār okupētajam teritorijām, PSRS 1945. gada beigās Irānas ziemeļrietumu daļā izveidoja marionešu valstis — Azerbaidžānas Demokrātisko Republiku (krievu: Демократическая республика Азербайджан) un Mahabadas Republiku (krievu: Мехабадская республика) Irānas Kurdistānā. Britu spēki atstāja Irānu 1946. gada martā, bet PSRS kavējās ar savas armijas izvešanu un izveda savu karaspēku tikai 1946. gada decembrī. Irānas karaspēks ieņēma Azerbaidžānas un Mahabadas republikas un to vadītāji tika sodīti ar nāvi.
1953. gadā notika ASV un Lielbritānijas atbalstīts valsts apvērsums, pēc kura pieauga šaha vara un Irāna kļuva par ciešu rietumuvalstu sabiedroto.
Irānas islāma revolūcijas laikā 1979. gadā no varas gāza Irānas šahu Mohammadu Rezā Pehlevī. Valstī tika nodibināta teokrātiska islāma republika, kuru vadīja ajatolla Rūhollāhs Mūsavī Homeinī. Revolūciju bija izraisījusi vispārējā neapmierinātība ar šaha korumpēto un represīvo režīmu. Revolūcija pārsteidza pasauli, jo atšķirībā no citām revolūcijām, to nevadīja politiska ideoloģija vai nacionālisms, bet islāma reliģija.[nepieciešama atsauce] Revolūciju var iedalīt divās fāzēs: pirmajā fāzē liberāļu, kreiso un islāmistu koalīcija gāza šaha varu; otrajā fāzē, ko bieži sauc par Islāma revolūciju, pie varas nāca Homeinī.
Šajā laikā tika iznīdēta Rietumu dzīvesveida radītā ietekme, valstī tika ieviesti stingri islāma likumi, kas stipri ietekmē visas dzīves jomas.
1980. gadā Irānā iebruka Irākas karaspēks un sekojošajā astoņus gadus ilgajā karā gāja bojā vairāk nekā 400 000 valsts iedzīvotāju.
Irānā plešas divi lieli tuksneši — Daštekavirs (platība — 180 000 km²) un Daštelūts (vairāk nekā 166 000 km²), kas aizņem centrālā līdzenuma lielāko daļu. Valstī ir ļoti atšķirīgi laikapstākļi. Ziemeļos esošajos kalnos, kas robežojas ar Kaspijas jūru, ir salīdzinoši daudz nokrišņu, taču kopumā Irānā ir maz nokrišņu, to daudzums atkarīgs no gadalaika.
Irāna ir kalnaina zeme — teritorijas reljefu veido vairākas augstas kalnu grēdas un plašā Irānas kalniene, kas aizņem visu valsts centrālo daļu. Kalniene austrumu virzienā iestiepjas Centrālāzijā un paceļas līdz 4 419 metrus virs jūras līmeņa. Šeit valda karsts un sauss klimats.
Irānā garākā kalnu grēda — Zagross — stiepjas no Armēnijas pierobežas valsts ziemeļrietumos dienvidu un dienvidaustrumu virzienā gar Persijas līci un beidzas pie Hormuza šauruma, kas savieno Persijas un Omānas līci. Kalnu teritorijā ir daudzas virsotnes, kas pārsniedz 3 000 metrus virs jūras līmeņa, savukārt daļa dziļo, auglīgo ieleju tiek izmantotas lauksaimniecībā.
Elbursa kalnu grēda stiepjas gar Kaspijas jūras dienvidu krastu. Tās augstākā virsotne ir Demāvends (5604 m), kas ir arī Irānas augstākais kalns. Elbursa kalnu ziemeļu nogāzēs aug krāšņi lapkoku meži, veidojot Irānā lielāko platību, kas noklāta ar augāju. Vairums Irānas upju savu sezonālo tecējumu sāk kalnos un plūst uz ziemeļiem, uz Kaspijas jūru. Valsts galvaspilsēta Teherāna izvietojusies Elbrusa kalnu dienvidu nogāzē aptuveni 1070 m augstumā.
Pēc 2014. gada tautas skaitīšanas datiem Irānā bija 80 840 713 iedzīvotāji. 65% iedzīvotāju ir persieši, 16% — azerbaidžāņi, 7% — kurdi. Irānas valsts reliģija ir šiītu islāms (90%—95% iedzīvotāju).
|
|
Irāna ir sadalīta 30 ostānos. Tos savukārt sīkāk sadala 324 šahrestānās. Šahrestānas sīkāk sadalās 865 bahšās.
 | Šī sadaļa jāpapildina. |
Legālo opozīciju veido bijušās valdības — vecās islāma gvardes pārstāvji, kas nāca pie varas pēc revolūcijas, taču zaudēja to vēlēšanu ceļā.
Kopš 1979. gada pastāv arī cits bruņots opozīcijas grupējums "Mujahideen-e-Khalq", kas ar Sadama Huseina atbalstu bāzējās Irākā — ir tūkstošiem bruņotu kaujinieku, kā arī tanki, bruņumašīnas, artilērija un raķešu iekārtas, kas izvietoti netālu no Irānas robežas, lai veiktu terora aktus Irānā, destabilizējot režīmu. 2003. gada maijā šis grupējums padevās ASV spēkiem un šobrīd darbojas to uzraudzībā.[4]
Starptautiskās attiecības Irāna balsta uz diviem stratēģiskiem principiem: tā cenšas izslēgt jebkādu citu valstu iejaukšanos notikumos, kas norisinās šajā reģionā, un attīsta plašus diplomātiskos kontaktus ar nepievienošanās kustības (NAM) valstīm. Irānai ir diplomātiskas attiecības teju vai ar visām Apvienotās Nācijas Organizācijas valstīm, izņemot Izraēlu, kuras neatkarību tā neatzīst, un Amerikas Savienotajām Valstīm, ar kuru tai ir konflikts kopš Irānas islāma revolūcijas laika.[5]
2003. gada oktobrī Irāna paziņoja, ka vēlas uzsākt dialogu ar Izraēlu par savstarpēju atzīšanu un pretrunu atrisināšanu.[6]
2006. gadā Irānas aizsardzības ministrs Mustafa Mohamads Nadžars postulēja, ka Irāna ir gatava parakstīt neuzbrukšanas paktu ar jebkuru reģiona valsti, kas to vēlētos.[7]
2015. gada 14. jūlijā Irāna un sešas pasaules lielvaras — Lielbritānija, Ķīna, Francija, Vācija, Krievija un ASV panāca vienošanos par Irānas kodolprogrammas ierobežošanu apmaiņā pret gadiem ilgušo sankciju atcelšanu.[8]
Kopš 2023. gada Irāna kopā ar Hezbollah un hutiešiem piedalās Izraēlas—Hamās karā.
Kopš 1979. gada Irāna ir izteikti naidīgās attiecībās ar ASV, kuras militāri un ekonomiski atbalstīja Pehlevi režīmu, bet pēc Irānas islāma revolūcijas — finansēja opozīcijas kustību Irānā.
2000. gadā Irāna piešķīra Japānas kompānijām prioritāras tiesības apgūt Azadeganas naftas atradnes, kurās var būt līdz pat 45 miljardiem barelu naftas. Jūlijā pēc ASV Valsts departamenta spiediena Japānas kompānijas atsacījās no līguma parakstīšanas.[9]
21. gadsimta sākumā ASV sāka plānot pilna apjoma militāru kampaņu pret Irānu, kas paredz gan raķešu triecienu, gan sauszemes iebrukumu, gan jūras operāciju nolūkā nodibināt kontroli pār Ormuzas jūras šaurumu — militārajās aprindās plāns pazīstams ar nosaukumu TIRANNT, kas ir abreviatūra no "Theater Iran Near Term" ("Tuvākā laika kaujas darbības lauks Irānā"). Plānošanas process 2002. gadā uzticēts ģenerālim Džonam Abizaidam, CENTCOM (ASV spēki un operācijas Tuvo Austrumu reģionā) komandierim.[10]
Irāna apgalvo, ka tās kodolprogramma ir izstrādāta miermīlīgiem mērķiem, tāpēc atteicās pakļauties ASV prasībām to pārtraukt. Kā 2006. gadā oficiāli paziņoja ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa, Irāna radot draudus ASV nacionālajām interesēm ne tikai saistībā ar tās kodolprogrammām, un ASV sadarbībā ar saviem sabiedrotajiem veiks "dažādus ietekmēšanas pasākumus" gadījumā, ja Irānas valdība atteiksies mainīt savu politiku. Starp šiem pasākumiem varētu būt arī "pretrunu saasināšana starp Irānas iedzīvotājiem un režīmu (..) Šo mērķu sasniegšanai varētu tikt novirzīti 75 miljoni ASV dolāru, kurus ASV valdība Kongresam lūdza piešķirt ar mērķi veicināt demokrātijas atjaunošanu Irānā".[11]
Irānas armija atbilst visiem mūsdienu militāro spēku standartiem. Tai ir moderna jūras kara flote, kara aviācija, bruņutanku karaspēks, raķešu karaspēks u.c. vienības.
Kopš 2004. gada Irānas raķešu spēku apbruņojumā ir vidējās darbības rādiusa "zeme-zeme" klases raķetes "Shahab-3" (sniedzamības rādiuss ir 1300 km).[12] Ir izstrādāta arī tāla darbības rādiusa raķete "Shahab-4", kas esot izstrādāta vienīgi pavadoņu palaišanai, nevis militāriem mērķiem, taču ir spējīga nest kodolgalviņu.
Irānas tautsaimniecība ir cieši saistīta ar tās dabas resursiem, 85% eksporta ienākumu valstij dod nafta un dabasgāze. Irānas teritorijā atrodas aptuveni 8% no pasaulē apzinātajiem naftas resursiem un gandrīz piektā daļa dabasgāzes krājumu. Irāna ir ievērojami attīstījusi naftas pārstrādi un transporta rūpniecību vairākās lielās Persijas līča piekrastes ostās tostarp Bandarabāsā un Abedānā.
Attīstītas ir arī ķīmiskās rūpniecības, tekstilrūpniecības, mašīnbūves un cementa ražošanas nozares.
Kopš 1979. gada pret Irānu darbojas ASV noteikts ekonomikas embargo, saskaņā ar kuru ASV un tām draudzīgo valstu uzņēmumiem aizliegts piegādāt Irānai modernas tehnoloģijas, t.sk. skaitļošanas tehniku.[13]
Lai samazinātu vides piesārņojumu un netērētu elektroenerģijas iegūšanai naftas un dabasgāzes resursus, kas ir ievērojams valūtas ieguves avots, valsts pēdējās desmitgadēs attīsta atomelektrostaciju tīkla celtniecību. Valstī ir atklātas urāna atradnes un tajās iegūst urāna rūdu.
2006. gadā Irānas viceprezidents un Atomenerģijas organizācijas vadītājs Golams Reza Akazadehs informēja, ka Irānai veiksmīgi izdevies bagātināt urānu līdz līmenim, kas nepieciešams AES kodoldegvielas iegūšanai. Teherānas dienvidos darboties sāka pirmā urāna bagātināšanas pilotrūpnīca.[7]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Irāna |
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
