reliģija, izveidoja Bahāullā From Wikipedia, the free encyclopedia
Bahāju ticība[1] jeb bahāisms (no arābu: بهاء (Baháʼ) — 'slava, spozme') ir ābramiskā reliģija, kuru kā esošo radniecisko reliģiju turpinājumu 19. gadsimta vidū Tuvajos Austrumos izveidoja Bahāullāhs. Bahāju ticības principi pamatā tiek izteikti islāma stilā un terminos, jo tā radītāji islāmam piederēja kulturāli un pēc izcelsmes vietas,[2] tomēr iekļauj vairākas Rietumu progresīvās idejas, kādas tās bija 19. gadsimtā — cilvēces vienotību un sieviešu tiesības. Tāpēc bahāju ticība tiek saukta par postislāmisku ticību.[3] Ciešā reliģiskā saikne ar islāmu sākotnēji lika daudziem uzskatīt bahāju ticību par vienu no islāma sektām, tomēr mūsdienās vairums pētnieku to atzīst par patstāvīgu ticību.[4]
Bahāju ticības galvenais reliģiskais avots ir Bahāullāha sarakstītā "Kitab-i-Agdas", "Vissvētākā grāmata", kuru bahājieši sauc par Pasaules kārtības likumu pamatkrājumu.[5] Bahāju ticības sekotāji jeb bahājieši tic, ka Bahāullāhs bijis Dieva Izpausme jeb Sūtnis.
Pēc aptuveniem aprēķiniem pasaulē dzīvo ap 8,5 miljoniem bahājiešu, kas sastopami vairāk nekā 200 dažādās valstīs un teritorijās.
Bahājieši par savas kustības priekštečiem uzskata šeihistus — mesiānistisku šiītu islāma skolu 19. gadsimta sākumā. Tāpat kā daudzas islāma sektas, šeihisti ticēja, ka drīzumā atnāks slēptais imāms — mahdī, kas iznīdēs netaisnību. Tāpat šeihisti uzskatīja, ka līdz ar viņu nāks cilvēks — bābs (persiešu valodā — vārti), kas būs starpnieks starp viņu un cilvēkiem. Šeihistu doktrīna paredzēja arī, ka pēc nāves cilvēks augšāmcelsies ne materiāli, bet astrāli, kā arī dažas citas atšķirības no šiītu tradicionālā uzskata, ieskaitot nepieciešamību jebkurus Svētos rakstus uztvert alegoriski, nevis burtiski.[6] Šeihisti pastāv arī mūsdienās un kļuva par nelielu, bet bruņotu un politisku samierinošu spēku Irākas pilsoņu kara laikā, atsakoties no sava parastā apolitiskuma.[7]
Bahāju ticības tiešāks priekštecis un celmlauzis bija Bābs jeb Seijeds Ali Muhameds Širazi no Persijas. 1844. gadā viņš 24 gadu vecumā pieņēma šeihistu un dažu citu sektu titulu Bābs un sāka propagandēt savas idejas. Bābs un viņa sekotāji uzskatīja, ka šeihisms zaudējis aktualitāti un jāmodernizē, tomēr vairums šeihistu viņam nepiekrita. Bābs savās vēstulēs un grāmatās sevi sauca par priekšgājēju slēptajam imāmam vai mesijam, analoģiski Jāņa Kristītāja lomai kristietībā. Bāba sekotāji — bābīdi bez viņa klātbūtnes 1844. gadā sarīkoja nekārtības Šīrāzā, un tas sagādāja Bābam problēmas ar varas iestādēm. Vairākkārt viņš tika arestēts par savu galvenokārt rakstisko propagandu, līdz 1848. gadā, atrazdamies cietumā, uzsāka atklātu konfrontāciju un pasludināja sevi par mahdī, pie tam noliedzot islāma mācību, kura esot jānomaina ar viņa aprakstīto kārtību. 1850. gadā Bābu sodīja ar nāvi cerībā izbeigt bābīdu rīkotās nekārtības, kas izdevās tikai daļēji.
Bābisms sludināja uz Korāna un šariāta balstīta likuma varas beigas un tās aizstāšanu ar jaunu, kas balstītos uz visu cilvēku vienlīdzības un viņu tiesību aizsardzības principiem, svētās Bābīdu valstības izveidošanu un dažiem tiem laikiem demokrātiskiem elementiem.[8] Vienlaikus Bābs uzskatīja, ka viņa sarakstīto grāmatu "Persiešu Baijans" iedvesmojis un daļēji rakstījis pats Dievs un tā atklāsmes grāmatā pieejamas tikai Dieva izredzētajiem.[9]
Pēc Bāba nāves bābīdu vairākums pieslējās Bahāullāham, kurš 1863. gadā pasludināja sevi par gaidīto mesiju. Mazākā daļa šo rīcību neatzina un izveidoja azalītu sektu, kura vēl pastāv, bet ir neliela un nenozīmīga.[10]
_in_1868.jpg)
Bahāullāhs jeb no arābu valodas Bahāullā ("Dieva godība")[11] dzimis kā Huseins Ali i Nurī, 1844. gadā kļuva par aktīvu Bāba sekotāju. Represiju laikā pret bābīdiem Bahāullāhs jau bija kļuvis tik pazīstams, ka 1853. gadā, kad Persijas valdība nolēma viņu padzīt no valsts, Krievijas cars Aleksandrs II Romanovs piedāvāja viņam patvērumu savā zemē, taču Bahāullāhs izvēlējās doties uz Osmaņu impēriju un dzīvot galvenokārt Bagdādes apkaimē. Pirmos desmit gadus viņa reliģiskā aktivitāte neizsauca konfliktus ar osmaņu varas iestādēm, tomēr 1863. gadā, kad viņš pasludināja sevi par pravieti, satraucās gan Persija, gan osmaņu valdība. Valdība lika viņam doties prom no politiski jūtīgā Austrumu pierobežas reģiona uz Konstantinopoli, bet vēlāk — mājas arestā uz Adrianopoli. 1868. gadā viņam piesprieda mūža ieslodzījumu Ako. Ieslodzījuma laikā Bahāullāhs uzrakstīja daudzus aicinājumus valstu līderiem, aicinot tos atzīt viņu par sengaidīto mesiju, izbeigt savstarpējos strīdus un izveidot kolektīvās drošības sistēmu, kur vienas valsts agresiju pret otru apturētu visu pārējo valstu iejaukšanās.[12] Bahāullāha nāve bahāju ticībā tiek saukta par "debessbraukšanu" un ir viena no deviņām svētajām gada dienām,[13] tāpat tiek dēvēta viņa dēla Abdulbahā nāve.
Bahāullāhs mācīja, ka vienīgais Dievs ir sūtījis visus praviešus uz zemi, lai pakāpeniski apgaismotu cilvēci ar mērķi nodibināt “Dieva Valstību uz zemes” (progresīvās/attīstošās atklāsmes jēdziens). Viņš apgalvoja, ka Dieva Valstība ("Vislielākā valstība") tiks nodibināta pašreizējā Dievišķās atklāsmes laikmetā, 1000 gadu laikā pēc viņa paša Atklāsmes. Svētie raksti tika veidoti, aprakstot gandrīz visus ikdienas dzīves jautājumus un mūsdienu civilizācijas pārvaldības problēmas. Turklāt viņa darbos izcelti daudzi teoloģiski jautājumi — dvēseles būtība un dzīve pēc nāves, Bībeles un Korāna pareģojumi un alegorijas, dzīves jēga un cilvēces liktenis u.c.
Savā testamentā Bahāullāhs analoģiski islāma tradīcijai par reliģiskajiem mantiniekiem noteica savus dēlus, vispirms vecāko un pēc viņa jaunāko. Tomēr brāļi sastrīdējās, un vecākais Abdulbahā par savu mantinieku nozīmēja savu mazdēlu — Šogi efendiju Rabani.[14] Jaunākais dēls, Muhamads Ali, kura pusē nostājās vairums Bahāullāha pēcteču, izveidoja savu novirzienu — unitāro jeb vienoto bahāismu, kurš joprojām pastāv, tomēr nav kļuvis tik populārs. Vienotais bahāisms vairāk vadās no personiskām attiecībām ar Dievu un svēto rakstu individuālās izpratnes nekā pamatvirziens un, lai gan pamatvirziena pārstāvji izvairās protestantus kritizēt kā kustību, pats Muhamads Ali kā šķeltnieks un "Derības pārkāpējs" vienmēr bijis viņu asas kritikas mērķis. Cita starpā viņš tiek vainots par to, ka nozadzis no mirušā tēva lietām nepublicētās Obligātās lūgšanas tekstu un tādēļ tā bahājiešiem nav kļuvusi zināma.[15]
Abdulbahā, nekritizējot tēvu tieši, tomēr ieviesa izmaiņas bahāju reliģijā. Ja viņa tēvam bija trīs sievas un viņš rekomendēja ne vairāk par divām (iespējams, ģimenes konfliktu dēļ; pirmā viņa sieva beidza dzīvi pašnāvībā), tad Abdulbahā, pirmās sievas dēls, stingri iestājās par monogāmiju.[16] Tas arī saasināja viņa attiecības ar Muhamedu Ali, kuram bija divas sievas, abas paša Bahāullāha izvēlētas.
Abdulbahā mazdēls Šogi efendijs Rabani vadīja kustību no 1921. gada līdz savai nāvei 1957. gadā, uzrakstīja daudzas vēstules par pasaules kārtību, tulkoja Bahāullāha un Abdulbahā tekstus angļu valodā, ieviesa apustuļu institūtu, dodot šo titulu uz to laiku jau mirušajiem Bahāullāha agrīnajiem atbalstītājiem, projektēja Vispasaules bahāju centru Haifā un dažas citas kulta celtnes. Pirms nāves viņš izdzina daudzus savus radiniekus kā Derības pārkāpējus no galvenā tempļa apkaimes ēkām un nomira bez testamenta.[17]
1963. gadā tika izveidots Vispasaules Taisnīguma Nams kā augstākais bahāju ticības pārvaldes orgāns ar tiesībām izlemt visus tos jautājumus, kas nav atrunāti Svētajos rakstos. Par šāda orgāna izveides vajadzību rakstīja gan Bahāullāhs, gan Abdulbahā, bet 1951. gadā Šogi Rabani nozīmēja deviņu cilvēku Starptautisko bahāju padomi, kura nākotnē varētu šādu Namu izveidot. 1961. gadā padome kļuva ievēlama.
Vispasaules Taisnīguma Namu ievēl reizi piecos gados, aizklātā balsojumā trīs posmos. Pirmajā posmā bahājieši visā pasaulē savos vēlēšanu apgabalos katru gadu ievēl delegātus Nacionālajam bahāju kongresam. Kongresā, kas notiek reizi gadā, delegāti ievēl Nacionālās garīgās asamblejas locekļus. Reizi piecos gados visu pasaules nacionālo garīgo asambleju locekļi ierodas Pasaules kongresā, lai ievēlētu augstākās institūcijas — Vispasaules Taisnīguma Nama — locekļus.
Bahāju vēlēšanas notiek bez izvirzīšanas vai aģitācijas. Vēlētājam jābalso "par tiem, kurus iedrošina lūgšana un meditācija".
Vispasaules Taisnīguma Namā var ievēlēt tikai bahājiešus vīriešus, kas vecāki par 21 gadu. Tas ir vienīgais amats, kurā bahāju ticībā pastāv liegums piedalīties sievietēm, un tā tiek pamatota ar attiecīgu Bahāullāha norādi "Vissvētākajā grāmatā". Šai pašā grāmatā norādīti arī citi sieviešu diskriminācijas veidi, piemēram, mazāka mantojuma daļa sievietēm.[5]
Bahāju ticības skatījumā reliģijas vēsture ir atklājusies caur vairākiem dievišķiem vēstnešiem, no kuriem katrs nodibināja reliģiju, kas atbilda attiecīgā laika perioda vajadzībām un cilvēku spējām. Starp šiem vēstnešiem bija Ābrams, Mozus, Krišna, Buda, Zaratustra, Jēzus, Muhameds.[13] Bahājiešiem pēdējie sūtītie vēstneši ir Bābs un Bahāullāhs. Bahājieši ir pārliecināti, ka katrs vēstnesis ir pareģojis nākamo vēstnešu atnākšanu un ka Bahāullāha dzīve un mācības ir agrākos svētajos rakstos doto solījumu piepildījums.[18] Cilvēce bahājiešu izpratnē atrodas uz kolektīvās evolūcijas ceļa, un šā laika galvenā vajadzība ir pakāpeniska miera, taisnīguma un vienotības nodibināšana vispasaules mērogā.
Bahāju ticības mācību un doktrīnas kodolu veido trīs pamatprincipi: Dieva vienotība, reliģijas vienotība un cilvēces vienotība. Šajos postulātos sakņojas pārliecība, ka Dievs periodiski atklāj savu gribu caur dievišķiem vēstnešiem, kuru uzdevums ir pārveidot cilvēces raksturu un palīdzēt tiem, kas atsaucas šiem vēstnešiem, pilnveidot morālās un garīgās īpašības. Tādējādi bahājieši uzskata, ka reliģija ir sakārtota, vienota un progresējoša no laikmeta uz laikmetu.
Bahāju svētajos rakstos ir aprakstīts viens, personisks, nesasniedzams, visuzinošs, visuredzošs, mūžīgs un visvarens Dievs, kurš radījis pilnīgi visu, kas eksistē Visumā. Tiek uzskatīts, ka Dievs un Visums ir mūžīgi — bez sākuma un beigām. Neraugoties uz to, ka Dievs nav tieši sasniedzams, Viņš pārrauga savu radību, un Viņam ir griba un mērķis, ko Viņš pauž caur saviem vēstnešiem, kurus sauc par Dieva Izpausmēm.
Bahāju ticībā, runājot par Dievu, analoģiski islāmam ļoti bieži tiek izmantoti tituli un piesauktas Viņa īpašības (piemēram, Visuvarenais, Visumīlošais), kā arī būtisks uzsvars tiek likts uz monoteismu, ka Dievs ir viens un Viņam nav līdzīgu būtņu. Bahāju ticības mācība apgalvo, ka īpašības, kas tekstos tiek piedēvētas Dievam, tiek izmantotas, lai aprakstītu dievišķo cilvēkiem saprotamos vārdos un lai palīdzētu tiem, pielūdzot Dievu, koncentrēties pašiem uz savām īpašībām, tādējādi izkopjot savas spējas garīgās pilnveidošanās ceļā. Saskaņā ar bahāju ticību cilvēku sūtība ir iemācīties pazīt un mīlēt Dievu ar tādām metodēm kā lūgšanas, pārdomas un kalpošana cilvēcei. Lūgšanas un citi rituāli ir sīki aprakstīti,[19] tomēr pielūgsmes sanāksmes var organizēt jebkurš ticīgais un to kārtība nav strikti formalizēta.[20]
Bahājiešiem gadā ir deviņas svētās dienas, kad tie nestrādā un neapmeklē skolu. Parasti tās ir saistītas ar notikumiem trīs pamatlicēju — Bāba, Bahāullāha un Abdulbahā — dzīvēs.[21] Martā tiek ievērots 19 dienu gavēnis, kad dienas laikā netiek ēsts (līdzīgi islāma ramadānam). Kalendārs satur 19 mēnešus pa 19 dienām ar 4—5 papilddienām, lai pielāgotos parastā Saules gada garumam.
.jpg)
Sociālajā dzīvē 19% naudas, kas atliek pāri pēc dzīves nodrošināšanas un parādu nomaksas, jāatdod ticības vajadzībām, noliegti dzimumsakari ārpus laulības, alkohols, homoseksuālisms, ubagošana un dalība partiju politikā.
Bahāju ticība satur aicinājumu uz vienas starptautiskas valodas ieviešanu. Šai sakarā Bahāullāhs un īpaši Abdulbahā aicināja visus mācīties tolaik perspektīvo esperanto un starp abām kustībām bija redzama sadarbība,[22] tomēr nekad nenosauca to par šādam mērķim izvēlēto valodu. Mūsdienās par šādu valodu bahājieši atzīst angļu valodu.
2010. gadā tika konstatēts, ka bahāju ticība bijusi vienīgā reliģija, kuras sekotāju skaits pēdējos 100 gados pieaudzis visos ANO standarta reģionos.[23] Galvenais pieaugums bija 1950.-1990. gados, kad ticīgo skaits pieauga no 200 tūkstošiem līdz 5 miljoniem.[24] “Vispasaules almanahs” vērtē, ka visvairāk to ir Indijā — 2,2 miljoni.[25]
Latvijā 1990. gadā Rīgā tika ievēlēta pirmā bahājiešu garīgā padome, bet 2013. gadā bahāju kopienas bija Rīgā, Liepājā un Daugavpilī.[26] 2021. gadā vairs tiek norādītas tikai Rīga un Daugavpils.[27]
Daudzās Tuvo Austrumu zemēs šī ticība ir aizliegta vai vismaz netiek atzīta, tomēr no šī centra attālākās pārsvarā musulmaņu zemēs, kā Pakistāna, Bangladeša vai Albānija, pret to izturas neitrāli. Pašos Tuvajos Austrumos Turcija un Izraēla atzīst bahājiešus par legālu mazākumu.[4]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
