From Wikipedia, the free encyclopedia
Lielo ezeru balkeris ir balkeris, kas tiek ekspluatēts Ziemeļamerikas Lielajos ezeros. Lai arī Lielo ezeru balkeri tiek klasificēti kā kuģi, angļu valodā tos dēvē par laivām.[2][3]
Kopš 19. gadsimta beigām Lielo ezeru balkeri ir pārvadājuši tādas beramkravas kā kaļķakmens, dzelzsrūda, labība, akmeņogles vai sāls no raktuvēm un laukiem augšējos Lielajos ezeros uz apdzīvotajiem un industriālajiem rajoniem tālāk uz austrumiem. 2006. gadā 63 komerciālās ostas apstrādāja 173 miljonus tonnu kravas. Ziemas laikā ezeri aizsalst, tāpēc navigācijas sezona parasti neilgst visu gadu. Sū slūžas (Soo Locks — angļu val.) un Vellanda kanālu slēdz no janvāra vidus līdz marta beigām, kad lielākajai daļai kuģu tiek veiktas apkopes. Šajos mēnešos kuģu komandas uzturas krastā.
Atkarībā no to pielietojuma Lielo ezeru balkerus var dēvēt arī minot to tipu, piemēram, rūdas vai dzelzs pārvadātāji (oreboats or ironboats — angļu val.) (pārsvarā pārvadā dzelzsrūdu), līdzena klāja kuģi (straight deckers — angļu val.) (ja tie nav aprīkoti ar kravas izkraušanas ierīcēm), balkeri (pārvadā beramkravas), pakaļgala virsbūves kuģi (sternenders — angļu val.) (visas kajītes izvietotas kuģa pakaļgalā), pašizkrāvēji (aprīkoti ar kravas izkraušanas ierīcēm), garie kuģi (longboats — angļu val.) (ar slaidu siluetu), ezeru laivas (lakeboats — angļu val.) un citi.
20. gadsimta vidū ezeros tika ekspluatēti 300 Lielo ezeru balkeri, bet 21. gadsimta sākumā bija palicis mazāk par 140 aktīviem kuģiem.[4] SS Edmund Fitzgerald nogrimšana 1975. gadā kļuva plaši zināma kā nesenākā un lielākā liela izmēra kuģa katastrofa Lielajos ezeros.
Izmantojot Sentlorensas ūdensceļu, mazākajiem Lielo ezeru balkeriem ir pieeja Atlantijas okeānam un dažiem jūras kuģiem ir pieeja ezeriem. Angļu valodā šādus jūras kuģus apzīmē ar vārdu salties. Daudzi moderni okeāna kuģi ir pārāk lieli salīdzinoši mazajām Sentlorensas ūdensceļa slūžām, tādēļ lieliem jūras kuģiem nav iespējams iet augšup pa upi tālāk par Monreālu Kvebekā.
Tā kā vienas no Sū slūžām ir lielākas par visām ūdensceļa slūžām, jūras kuģi, kuri var iziet cauri ūdensceļam, var doties uz jebkuru vietu Lielajos ezeros. Līdzīgi lielākie Lielo ezeru balkeri ir iesprostoti augšējos ezeros (Augšezers, Mičigans, Hūrons, Ēri ezers), jo tie ir pārāk lieli, lai izmantotu ūdensceļa slūžas, kuras sākas Vellanda kanālā un apiet Niagāras upi.
Jūras kuģiem ir lielāka iegrime, bet saldūdenī kuģiem piemīt mazāka peldamība, tādēļ jūras kuģus var daļēji piekraut Lielajos ezeros, papildinot kravu pēc iziešanas cauri ūdensceļam.
| Dzelzsrūda | 44,5 |
| Akmeņogles | 11,3 |
| Kaļķakmens | 21,9 |
| Cements | 3,2 |
| Sāls | 0,9 |
| Smiltis | 0,4 |
| Labība | 0,3 |
| Kopā | 82,6 |
| Avots: U.S.-Flag Shipping on the Great Lakes Up 16.8 Percent in 2021, 2021. gada ikgadējais statistikas ziņojums, Lake Carriers’ Association | |
Lielo ezeru balkeri, kā jau balkeri, pārvadā pārsvarā tādas beramkravas kā iežus, rūdu, sāli vai labību lielās vienlaidu tilpnēs bez vajadzības pirms tam kravu iekraut konteineros. Agrāk, lai kuģus piekrautu, bija nepieciešams izkraut dzelzceļa vagonus rūdas piestātnes un kravas izkraušanas piestātnes vajadzēja aprīkot ar izkraušanas ierīcēm,[5] bet mūsdienu Lielo ezeru balkeri ir pašizkrāvēji, ļaujot kravu izkraut ātrāk un vairāk ostās.
Izplatītākās kravas Lielajos ezeros ir takonīts, kaļķakmens, labība, sāls, akmeņogles, cements, ģipsis, smiltis, izdedži un potašs. Liela daļa kravu nonāk tērauda ražotnēs autobūves vajadzībām. Vieglās transportēšanas dēļ šīs ražotnes izvietotas ap Lielajiem ezeriem. Citi galamērķi iekļauj ogļu elektrostacijas, šoseju departamenta sāls torņus un akmeņu piestātnes, kurās izkrauj kaļķakmeni celtniecības nozarei. Kuģi ar ASV karogu pārvadā lielāko daļu kravu, apmēram divas trešdaļas no visām kravām pēc svara. ASV kuģi pārvadā lielāko daļu dzelzs, kaļķakmens un cementa, bet Kanādas kuģi lielāko daļu potaša un gandrīz visu ezeros pārvadāto sāli un labību.
Izkraušanas ostas, kuģu izmēri un juridiskie ierobežojumi lielā mērā ietekmē pārvadājamās kravas veidu. Lieli ASV kuģi pārvadā lielāko daļu ezeros pārvadātās dzelzsrūdas (79%) no ASV raktuvēm uz ASV ražotnēm. Tas atspoguļo Džonsa akta prasības, kā arī pašu nozari, kura izmanto lielus izejvielu apjomus, pati būdama koncentrēta dažās lielās ostās. Sāls un kanādiešu labība var tikt pārvadāta uz vairākām mazām ostām abās valstīs ar mazākiem, pārsvarā Kanādas kuģiem, kuri var ieiet arī Sentlorensas ūdensceļā, lai sasniegtu Kanādas ostas Monreālu un Kvebeku.
Lielākie kuģi ezeros ir ap 300 metrus gari vai precīzāk no 304,8 līdz 308,9 metriem gari, 32 metrus plati un ar 17 metrus augstu korpusu. Tie var pārvadāt līdz 80 120 tonnām beramkravu, lai arī to pilnu piekraušanu ietekmē ezeru ūdens līmeņi un, jo īpaši, ūdens līmeņi kanālos un ostās. Desmit šādus kuģus uzbūvēja no 1976. līdz 1981. gadam un tie visi vēl joprojām tiek ekspluatēti. Jaudīgākais no tiem ir MK[6] Edwin H. Gott,[7] kas tika aprīkots ar diviem Enterprise DMRV-16-4 dīzeļdzinējiem, kuri, savukārt, piedzina divas dzenskrūves. Abu dzinēju kopējā jauda sastādīja 19 500 zirgspēku jeb 14 500 kW padarot šo kuģi par jaudīgāko Lielo ezeru balkeri. Dzinēji ļāva attīstīt 13,8 mezglu (25,6 km/h) ātrumu.[8] 2011. gadā MK Edwin H. Gott dzinēji tika nomainīti uz diviem MAK/Caterpillar 8M43C dzinējiem. Katra dzinēja jauda 9 650 zirgspēki (7 200 kW).[9] Arī citu Lielo ezeru balkeru dzinēji ir tikuši mainīti. 308,91 m garais MK Paul R. Tregurtha ir lielākais ezeru kuģis, kas spēj pārvadāt 68 000 tonnu beramkravas.
Stewart J. Cort bija pirmais 300 metru garais kuģis, kuru sāka ekspluatēt ezeros un arī vienīgais ar tradicionāli priekšgalā novietotu stūres māju tā saucamajā Lielo ezeru stilā (lai arī visas dzīvojamās telpas ir novietotas kuģa priekšgalā, pakaļgala virsbūvē ir izkraušanas ierīce un dzinēji). Kuģi nolaida ūdenī Misisipi ar nosaukumu Hull 1173 un tas sastāvēja tikai no priekšgala un pakaļgala sekcijām (tādēļ to dēvēja arī par "resno"). No Misisipi kuģis aizgāja uz Ēri, kur to pārgrieza divās daļās un kuģa vidū iemetināja vairāk nekā 243 m garu papildus korpusa sekciju.[10] Cits interesants 300 metru kuģis ir Presque Isle, kas ir cieši savienota velkoņa un baržas kombinācija. Presque Isle ir pasaulē lielākā velkoņa/baržas kombinācija.
Visi 300 metru kuģi ir ASV kuģi. Kanādas flotei ir jāiet uz un no lielajām Kanādas pilsētām caur Sentlorensas ūdensceļu, tādēļ Kanādas kuģu lielākais garums ir 230 m (Seawaymax izmērs). Šāda standarta garuma iemesls ir Vellanda kanāls, kurš apiet Niagāras ūdenskritumu. Slūžas ir apmēram 240 m garas, kas drošības apsvērumu dēļ ierobežo maksimālo kuģu garumu.
Cits iemesls, kāpēc nepastāv lielāki Kanādas kuģi, ir juridiska rakstura. Ezeru lielākos kuģus parasti izmanto, lai pārvadātu amerikāņu raktuvju rūdu uz amerikāņu tērauda ražotnēm. Džonsa akta dēļ Kanādas kuģi nevar pārvadāt rūdu no amerikāņu raktuvēm uz amerikāņu ražotnēm, tādēļ arī nav vajadzības pēc lielākiem kanādiešu kuģiem.
Vellanda kanāla ierobežojumu dēļ, daudz izplatītākas ir 180 un 210 m klases. Šie kuģi ir ļoti atšķirīgi gan pēc uzbūves, gan kravnesības un var pārvadāt no 10 000 līdz 40 000 tonnu kravas. Mazākie kuģi var apkalpot ezeru mazākās ostas, kurās nav regulārs kravu pārvadājumu pieprasījums. Pēdējais uzbūvētais ezeru lielais beramkravu kuģis ir cieši savienota velkoņa un baržas kombinācija Ken Boothe Sr./Lakes Contender. 226 m garās baržas Lakes Contender un 41 m garā velkoņa Ken Boothe Sr. ekspluatāciju uzsāka 2012. gadā.
Lielo ezeru balkeri (pašizkrāvēji):
Cieši savienota velkoņa/baržas (integrated tug and barge (ITB) — angļu val.) kombinācija:
Tā kā šiem kuģiem jāizmanto Lielo ezeru ūdensceļa slūžas, tiem visiem ir vienas un tās pašas raksturīgās iezīmes un to izskats atšķiras no līdzīga izmēra jūras kravas kuģiem. Piemēram, tie ir šaurāki un parasti garāki. Agrāk izplatīts Lielo ezeru balkeru variants bija vaļa muguras projekti (tos ieviesa Aleksandrs Makdugals (Alexander McDougall — angļu val.) un būvēja no 1887. līdz 1898. gadam), kuriem bija raksturīgs ievērojams korpusa bortu ieliekums uz iekšu virs ūdenslīnijas, kurš pakāpeniski pārgāja horizontālā klājā, kā arī noapaļots priekšgals. Šie kuģi piekrautā stāvoklī atgādināja vaļa muguru. Ja parasta kravas kuģa virsbūve ar stūres māju atradās kuģa vidusdaļā, tad Lielo ezeru balkeru virsbūvi un stūres māju sākot ar 19. gadsimta beigām izvietoja priekšgalā. Parasti tiem bija arī otra sala virs mašīntelpas kuģa pakaļgalā. Šādus divsalu kuģus būvēja no 1869. līdz 1974. gadam. Pirmais kuģis Lielajos ezeros, kuru uzbūvēja ar priekšgalā novietotu stūres māju, bija R. J. Hackett, bet pēdējais Algosoo. Vēlāk būvētajiem Lielo ezeru balkeriem, piemēram, CSL Niagara, ir viena, liela, pakaļgalā novietota virsbūves sala.
Ātrums ezeros nav tik svarīgs kā okeānā. Parasti ostas ir izvietotas tuvāk viena otrai nekā pārvadājot kravas okeānā, tādēļ kravas ietilpība ir svarīgāka par ātrumu. Ezeru kuģus projektē ar pēc iespējas lielāku ūdensizspaida pilnības koeficientu, lai tie aizņemtu maksimālu apjomu slūžās Lielo ezeru/Sentlorensas ūdensceļu sistēmā. Tā paša iemesla dēļ, jūras arhitekti ir devuši priekšroku taisna, vertikāla priekšvadņa, nevis plūdlīnijas formas priekšgaliem. Pēc otrā pasaules kara vairāki okeāna kravas kuģi un tankkuģi tika pārvietoti uz Lielajiem ezeriem un pārbūvēti par balkeriem kā lēts kuģu ieguves veids. Daži no tiem tiek izmantoti vēl joprojām (piemēram, Lee A. Tregurtha un daži citi).
Cita ezeru kuģiem raksturīga iezīme ir savādāks kravas lūku izvietojums nekā jūras kuģiem. Ezeru kuģiem lūkas tradicionāli ir izvietotas 7,3 metru (24 pēdu) attālumā viena no otras un arī pašu lūku garums kuģa diametrālās plaknes virzienā ir 7,3 m. Šāds izvietojums bija vajadzīgs, lai lūkas atbilstu ostu izkraušanas ierīcēm. 19. un 20. gadsimta mijā lielākajai daļai rūdas izkraušanas ierīču izkraušanas teknes bija izvietotas ik pēc 3,7 m (12 pēdām). Kuģu būvētāji izmantoja šo attālumu, lai projektētu tādas lūkas, kurās vienlaicīgi kravu varēja iekraut no divām teknēm. Šādi lūku izmēri saglabājas arī mūsdienās pat uz moderniem ezeru kuģiem, tādējādi ezeru kuģiem ir daudz vairāk lūku nekā tāda paša garuma jūras kuģiem.
Lielākās dziļūdens slūžas Sū slūžās ir Po slūžas (Poe locks — angļu val.), kas ir 370 m garas un 34 m platas. Ņemot vērā gabarītu ierobežojumus, šobrīd ezeros ir trīsdesmit kuģi, kuri var pāriet no Augšezera uz Hūronu tikai izmantojot Po slūžas, lai arī neviens no tiem nesasniedz slūžu maksimāli pieļaujamo izmēru. Daudzi Lielo ezeru balkeri ir tajos iesprostoti, jo nevar iziet cauri Sentlorensas ūdensceļam, kura slūžas pieļauj 230 m garuma un 24 metru platuma maksimālos kuģu izmērus. Mazās atļautās iegrimes upēs (Sentmēri upē uzturētais dziļums ir 8,2 m, Senklēras ezera uzturētais dziļums 6,4 m) ierobežo Lielo ezeru balkeru kravas ietilpību, bet to daļēji kompensē papildus garums un kastes veida (liels ūdensizspaida pilnības koeficients) korpuss. Tā kā Lielo ezeru viļņi pie līdzīga augstuma nesasniedz tik lielu garumu vai periodu kā okeāna viļņi, tad pastāv mazāka varbūtība, ka kuģis varētu tikt pacelts priekšgalā un pakaļgalā viļņu virsotnēs un tikt pārlauzts. Šī iemesla dēļ attiecība starp kuģa garumu, platumu un tā korpusa augstumu var būt nedaudz lielāka nekā okeānā ejošiem jūras kuģiem. Ezeru kuģu garuma, platuma attiecība parasti ir 10:1, kamēr okeāna kuģiem tā ir 7:1. Slūžu izmēri ir noteicošais faktors ezeru kuģu būvē.
Tā kā saldūdens ezeri ir mazāk korozīvi kuģiem par okeānu sālsūdeni, tad daudzi Lielo ezeru balkeri tiek ekspluatēti ilgstoši un flotei ir daudz lielāks vidējais vecums nekā okeāna kuģu flotei.[15] Vidējais Lielo ezeru balkera ekspluatācijas ilgums ir 40 līdz 50 gadi. Līdz 2014. gadam SS St. Marys Challenger, kuru 1906. gadā uzbūvēja kā William P. Snyder (168 m garš), bija ezeros vecākais aktīvi izmantotais kuģis. Kuģa menedžmenta kompānija bija Port City Steamship Holding Company Inc, bet īpašnieks St. Marys Cement, kurš, savukārt, bija Votorantim Cimentos meitas uzņēmums. Viens no visilgāk ekspluatētajiem kuģiem bija E. M. Ford, kuru 1898. gadā uzbūvēja kā Presque Isle (130 m garš). Šis kuģis turpināja pārvadāt kravas 98 gadus līdz 1996. gadam. 2007. gadā tas vēl bija peldošs kā stacionārs pārkraušanas kuģis pie Sagino (Saginaw — angļu val.) upmalas cementa tvertnēm. 2010. gada novembrī kuģi sagrieza metāllūžņos uzņēmumā Purvis Marine Sū Santemarī (Sault Ste. Marie — angļu val.) Ontārio provincē. J. B. Ford, kuru uzbūvēja 1904. gadā un izmantoja kravu pārvadājumiem līdz 1985. gadam, tāpat kā E. M. Ford vēl 2007. gadā izmantoja pārkraušanai pie cementa tvertnēm Superiorā (Superior — angļu val.) Viskonsinas štatā. Joprojām civiliem pārvadājumiem tiek izmantoti vairāki apbalvoti otrā pasaules kara kuģi, piemēram, tankkuģi Chiwawa un Neshanic (sagriezts 2018. gadā),[16] tagad attiecīgi balkeri Lee A. Tregurtha un American Victory, kā arī tanku desanta kuģis 203, tagad darba laiva Outer Island.
Dažas kuģniecības būvē jaunus kravas kuģus darbam Lielo ezeru ūdeņos. Zemāk uzskaitīti jaunie kravas kuģi, kurus jau ekspluatē vai kuri tiks nolaisti ūdenī, lai tos ekspluatētu Lielajos ezeros:
Lielajiem ezeriem ir gara kuģu avāriju, uzsēšanos uz sēkļa, vētru un sadursmju vēsture. No Le Griffon nogrimšanas 1679. gadā kopā ar kažokādu kravu līdz Edmund Fitzgerald zaudēšanai 1975. gadā, ir zaudēti tūkstošiem kuģu un tūkstošiem dzīvību, pie tam daudzi no šiem kuģiem tika izmantoti kravu pārvadājumos. Lielo ezeru kuģu avāriju muzejs (Great Lakes Shipwreck Museum — angļu val.) lieto aptuvenus skaitļus, 6 000 kuģi un 30 000 zaudētu dzīvību.[19] Deivids D. Sveizī (David D. Swayze — angļu val.) ir sastādījis sarakstu ar vairāk nekā 4 750 labi dokumentētām pārsvarā tirdzniecības kuģu avārijām un sarakstu ar vairāk nekā 5 000 zināmiem šo nogrimušo kuģu upuriem. Jūrniecības vēsturnieks Marks Tompsons (Mark Thompson — angļu val.) pamatojoties uz saglabātiem jūrniecības dokumentiem secina, ka no 1878. līdz 1994. gadam Lielajos ezeros notika gandrīz 6 000 kuģu avāriju, kuru rezultātā gandrīz ceturtā daļa no iesaistītajiem kuģiem tika pasludināti par pilnīgi zaudētiem. Kopā ar šiem kuģiem tika pazaudētas 1 166 dzīvības.
Nesenākie moderno Lielo ezeru balkeru zaudējumi ir:
1950. gadu laikā Lielajos ezeros nogrima arī jūras kuģi Prins Willem V un Monrovia, abi pēc sadursmes ar citiem kuģiem. Jūras kuģis Francisco Morazan tika pasludināts par pilnīgi zaudētu pēc uzsēšanās uz sēkļa pie Dienvidu Manitou salas (South Manitou Island — angļu val.) 1960. gada 29. novembrī. Cits jūras kuģis, Nordmeer, uzsēdās uz Pērkonlīča salas (Thunder Bay Island — angļu val.) sēkļa 1966. gada novembrī, bet pirms to varēja no sēkļa noņemt, kuģis tika vēl vairāk bojāts tajā pašā vētrā, kura nogremdēja Morrell un tika pasludināts par pilnīgi zaudētu.
Kuģi ezeros ir bijuši iesaistīti daudzos mazākos incidentos. Lielo ezeru balkeri bieži uzsēžas uz sēkļiem ostās un kanālos ezeru mainīgo ūdens līmeņu un nogulsnēšanās dēļ. Notiek arī sadursmes ar objektiem (piemēram, 1993. gada incidents, kad Indiana Harbour sadūrās ar Lensingas sēkļu bāku (Lansing Shoals Light Station — angļu val.)), apledošana ziemas reisu laikā un kuģu ugunsgrēki (tajā skaitā netipisks gadījums 2001. gadā, kad paceļamais tilts sadūrās ar kanādiešu graudu pārvadātāju Windoc izraisot ugunsgrēku). Lai novērstu sadursmes un uzsēšanos uz sēkļa, Lielie ezeri ir labi apgādāti ar bākām, kā arī stacionārām un peldošām navigācijas drošības zīmēm. ASV Krasta apsardze un Kanādas Krasta apsardze uztur savas apakšvienības ap Lielajiem ezeriem, ieskaitot ledlaužus un glābšanas helikopterus. ASV Armijas inženieru korpuss un citi dienesti ir atbildīgi par noteikta dziļuma uzturēšanu ostās un ūdensceļos ar mērķi novērst uzsēšanos uz sēkļa. Tas tiek darīts bagarējot un būvējot piekrastē dambjus.[20]
Novembris tradicionāli ir bijis noslēdzošais navigācijas sezonas mēnesis pirms ziemas apkopēm (un ezeru aizsalšanas). Novembra mēnesī ir sliktākie navigācijas sezonas laikapstākļi, kas ir noveduši pie neproporcionāli augsta avāriju skaita. Pētījumi rāda, ka vairāk par pusi no visām uzskriešanām uz sēkļa un viena trešdaļa no visām kuģu nogrimšanām no 1900. līdz 1950. gadam ir notikušas novembrī.
Pats slavenākais Lielo ezeru balkeris bija SS Edmund Fitzgerald (pupularitāti ieguvis pēc 1976. gada Gordona Laitfuta (Gordon Lightfoot — angļu val.) dziesmas "The Wreck of the Edmund Fitzgerald"), kurš nogrima Augšezerā 1975. gada 10 novembrī. "Fitz" bija pirmais 222 metrus garais kuģis un bija kuģniecības Columbia Transportation Division flagkuģis. Columbia Transportation Division, savukārt, bija Oglebay Norton Corporation meitasuzņēmums. MK Stewart J. Cort bija pirmais 300 metru garais rūdas pārvadātājs.
Pirmais Lielo ezeru pašizkrāvējs bija Hennepin (agrāk George H. Dyer), mazs koka Lielo ezeru balkeris, kuru aprīkoja ar kravas izkraušanas ierīcēm 1902. gadā. Pirmais Lielo ezeru balkeris, kurš tika būvēts kā pašizkrāvējs, bija Wyandotte, kuru nolaida ūdenī 1908. gadā. Pirms šiem visus kuģus izkrāva ar krasta kravas ierīcēm. Pašizkrāvēju kravas izkraušanas ierīces darbojās labi ar kravām, kuras plūda no tilpnēm uz konveijeru lentēm, piemēram, akmeņoglēm un kaļķakmeni. Tās nestrādāja labi ar labību, kura plūda pārāk strauji un apraka konveijeru lentes vai ar dzelzsrūdu, kura neplūst labi un uzkrātos tilpnē. Tā kā Lielo ezeru balkeru pamata krava bija dzelzsrūda, pašizkrāvēji nekļuva populāri, kamēr augstākā labuma rūdas krājumi nebija izsmelti un 1970. gados nesāka izmantot takonīta granulas.
Tvaika dzinēji parādījās 1860. gados un kļuva par standarta piedziņas veidu vairāk nekā gadsimtu ilgi. Kanādas 1967. gadā uzbūvētais labības pārvadātājs Feux Follets bija pēdējais Lielo ezeru balkeris ar tvaika turbīnu un tātad pēdējais ezeros uzbūvētais tvaikonis. Uzņēmuma Ford Motor Company 1924. gadā uzbūvētie Henry Ford II un Benson Ford bija pirmie ezeru kuģi ar dīzeļdzinēju. Līdz pat 1970. gadiem dīzeļdzinēji nekļuva par noteicošo piedziņas veidu. Līdz 2010. gadam pēdējais ekspluatācijā esošais 1920. gadu kuģis un vecākais nespecializēto beramkravu pārvadāšanā izmantotais kuģis bija kuģniecības Lower Lakes Towing Ltd. motorkuģis Maumee. Kuģi priekš uzņēmuma U.S. Steel uzbūvēja ar nosaukumu William G. Clyde.[21] S. T. Crapo 1927. gadā uzbūvēja priekš uzņēmuma Huron Portland Cement Co. cementa pārvadāšanai un tas kopš 1996. gada netiek aktīvi izmantots. Šis balkeris bija kuģu klases otrais kuģis, bet pirmais bija tā paša uzņēmuma John G. Boardman. S. T. Crapo bija pēdējais akmeņogles kurinošais Lielo ezeru kravas kuģis.[22]
Tradicionālais dzīvojamo telpu izvietojums priekšgalā un pakaļgalā ar atklātu klāju virs tilpnes tika aizsākts ar 63 m garo R. J. Hackett, kuru projektēja un uzbūvēja Elihu Peks (Elihu Peck — angļu val.) 1869. gadā. Pirmais dzelzs korpusa Lielo ezeru balkeris bija Brunswick, kuru nolaida ūdenī 1881. gadā Detroitā. Brunswick nogrima pēc sadursmes vēlāk tajā pašā gadā un tādēļ ir maz zināms. Daudzi seko mūsdienu Klīvlendas presei un par pirmo dzelzs korpusa Lielo ezeru balkeri uzskata 1882. gadā ūdenī nolaisto Onoko. 92 metrus garais Onoko bija pirmais balkeris, kuram tika piešķirts neoficiālais ezeru karalienes (Queen of tha Lakes — angļu val.) tituls (garākais kuģis ezeros). SS Carl D. Bradley (200 m) šo titulu saglabāja 22 gadus, ilgāk nekā jebkurš cits tradicionālas uzbūves Lielo ezeru balkeris. Carl D. Bradly ir pazīstams arī ar pārlūšanu un nogrimšanu Mičiganā vētras laikā 1958. gadā. Bija tikai divi izdzīvojušie.
Šobrīd ezeru karalienes titulu patur modernais Paul R. Tregurtha ar pakaļgalā novietotu virsbūvi. 308,9 metrus garo kuģi nolaida ūdenī 1981. gadā ar nosaukumu William J. Delancy. Paul R. Tregurtha šo titulu ir saglabājis kopš tā nolaišanas ūdenī. 207 metrus garo Wilfred Sykes uzskata par pirmo moderno Lielo ezeru balkeri un, kad to 1975. gadā pārbūvēja par pašizkrāvēju, tas bija pirmais pašizkrāvējs ar aizmugurē izvietotām kravas izkraušanas ierīcēm. Kopš tā laika visas pašizkrāvēju kravas izkraušanas ierīces izvieto aizmugurē. 218,2 metrus garais Algoisle (iepriekš Silver Isle) bija pirmais modernais Lielo ezeru balkeris ar visām kajītēm izvietotām vienā pakaļgalā novietotā virsbūvē sekojot okeāna balkeru arhitektūrai un atsakoties no gadsimtu vecām formām, ko lietoja uz mazām upju tvaika baržām un vaļa muguras projektos. Stewart J. Cort (1971. g.) bija pirmais 300 metru garais kuģis un vienīgais 300 metru garais kuģis ar tradicionāli priekšgalā novietotu virsbūvi, kurā izvietotas dzīvojamās telpas. 220 metru garais Algosoo (1974. g.) bija pēdējais uzbūvētais Lielo ezeru balkeris ar tradicionālo priekšgalā novietoto stūres māju.
Tāpat pieminēšanas vērts ir tvaikonis Edward L. Ryerson, kurš ir plaši pazīstams ar savu mākslinieciski augstvērtīgo arhitektūru un ir vienīgais aktīvi izmantotais līdzena klāja (bez kravas izkraušanas ierīcēm) kravas kuģis Lielo ezeru ASV pusē (Vēl viens reģistrēts ASV līdzena klāja kuģis ir John Sherwin, kurš netiek ekspluatēts no 1981. gada un šobrīd ir pietauvots Dītorā (DeTour — angļu val.) Mičiganas štatā pēc tam, kad 2008. gada novembrī tika apturēta tā dzinēja maiņa un pārbūve par pašizkrāvēju). 2006. gada vasarā Edward L. Ryerson aprīkoja un tika atsākta tā aktīva ekspluatācija pēc ilgstošas stāvēšanas no 1998. gada. Edward L. Ryerson bieži tika izmantots kā muzejkuģis ekskursijām. To atgrieza atpakaļ ekspluatācijā, jo ezeros trūka drošu korpusu un bija nepieciešams palielināt flotes tonnāžu (Kanādas flotē joprojām ir vairāki aktīvi izmantoti līdzena klāja kuģi labības transportam, kura nav piemērota pašizkrāvēju kravas izkraušanas ierīcēm. Vairums ASV labības tiek transportēta pa dzelzceļu.).
Kanādas līdzena klāja kuģis Seaway Queen, kurš līdz sagriešanai metāllūžņos piederēja kuģniecībai Upper Lakes Shipping, piedalījās Deivida Memita lugas "Lakeboat" ekranizācijā. Lai uzņemtu dažas scēnas, kuģa karogs uz laiku tika mainīts uz ASV ar pieraksta ostu Čikāgā.
1925. gadā uzbūvētais uzņēmuma Cleveland-Cliffs bijušais flagkuģis William G. Mather ir pārvērsts par jūras muzeju un ir atvērts apskatei Klīvlendas ziemeļkrasta ostā (North Coast Harbor — angļu val.).
William A. Irvin tika nosaukts par godu uzņēmuma U.S. Steel prezidentam, laikā, kad kuģi nolaida ūdenī, un kalpoja kā U.S. Steel Lielo ezeru flotes flagkuģis no tā nolaišanas ūdenī 1938. gadā līdz 1975. gadam. Kuģis bija pirmais Lielo ezeru balkeris, kura būvē izmantoja metināšanu un tas ir atvērts apskatei Lielo ezeru peldošajā jūras muzejā Dulūtā Minesotas štatā. Cits muzejkuģis Meteor ir pēdējais saglabājies vaļa muguras projekta kuģis un kalpo par muzeju Superiorā Viskonsinas štatā, vietā, kur kuģu būvētavā American Steel Barge Company būvēja vaļa muguras projekta kuģus. Tādus pašus Lielo ezeru balkerus būvēja arī Dulūtas kuģu būvētavā McDougall Duluth Shipbuilding Company.[23]
Valley Camp tika uzbūvēts 1917. gadā un savas ekspluatācijas laikā no 1917. gada līdz 1966. gadam piederēja uzņēmumiem National Steel Corporation, Republic Steel un Wilson Transit Co.. 1968. gadā tas kļuva par muzejkuģi amerikāņu Sū krastmalā uz austrumiem no Sū slūžām. Kuģī glabājas daudz relikviju no Edmund Fitzgerald nogrimšanas, tajā skaitā divas sadauzītas Edmund Fitzgerald glābšanas laivas.[24]
.jpg)
SS Col. James M. Schoonmaker ir bijušais uzņēmuma Cleveland-Cliffs kuģis, kurš tika izmantots no 1911. līdz 1980. gadam. Sākotnēji kuģis piederēja uzņēmumam Shenango Furnace Company un tad, kad to nopirka Cleveland-Cliffs, tika mainīts arī kuģa nosaukums uz Willis B. Boyer. Uzsākot Col. James M. Schoonmaker ekspluatāciju, tas bija lielākais balkeris pasaulē. Vienā no līdz šim visambiciozākajām Lielo ezeru kuģu restaurācijām, Col. James M. Schoonmaker 2011. gada 1. jūlijā, simtajā gadadienā kopš kuģa nolaišanas ūdenī Tolīdo, atguva savu nosaukumu. Kuģis bija atvērts apskatei gadiem ilgi kā muzejs Tolīdo starptautiskajā parkā līdz 2012. gada 27. oktobrī to pārvietoja lejup pa upi uz vietu blakus jaunajai Lielo ezeru nacionālā muzeja ēkai. Kuģis atkal tika atvērts apskatei kopā ar muzeju 2014. gada pavasarī.
Šajā pilsētā ir saglabājies Lewis G. Harriman priekšgals ar priekšgala virsbūvi. Lewis G. Harriman tika nolaists ūdenī kā ar nolūku būvēts cementa pārvadātājs John W. Boardman. Kuģi sagrieza metāllūžņos, bet priekšgalu saglabāja kā dzīvojamo ēku Dītorā. Nesen tā tika restaurēta un nokrāsota sākotnējā Boardman krāsā.
1924. gadā uzbūvēto Benson Ford nosauca par godu Henrija Forda mazdēlam un tas kļuva par Ford Motor Company flagkuģi. Kuģa priekšgala virsbūve šobrīd ir novietota uz klints Ēri ezera Dienvidbeisas salā (South Bass Island — angļu val.) uz kurieni to 1986. gadā pārvietoja Frenks J. Salivans (Frank J. Sullivan — angļu val.) un Lidija Salivana (Lydia Sullivan — angļu val.) no Klīvlendas. Šobrīd tā ir privāta muzejmāja, kura kopš 1999. gada pieder Braienam Kasperam (Bryan Kasper — angļu val.) no Sendaski (Sandusky — angļu val.) Ohaio štatā. Tā ir tikusi pieminēta daudzos žurnālos un tādās televīzijas pārraidēs kā Home & Garden televīzijas raidījumā Extreme Homes un televīzijas kanāla Travel Channel raidījumā Extreme Vacation Homes.[25]
SS Ridgetown tika daļēji nogremdēts kā viļņlauzis (ar neskartu skursteni un virsbūvēm) netālu no Toronto Portkreditā (Port Credit — angļu val.). Kuģis tika uzbūvēts 1905. gadā un ir viens no visvecākajiem saglabātajiem korpusiem Ontārio ezerā. Tā siluets raksturo 1900. gadu sākuma Lielo ezeru balkeru izskatu.
William Clay Ford stūres māja ir daļa no Dossinu Lielo ezeru muzeja (Dossin Great Lakes Museum — angļu val.) Belles salā (Belle Isle — angļu val.).[26] Stūres māja ir atvērta apskatei un vērsta pret Detroitas upi.
Vairāki citi Lielo ezeru balkeri gandrīz kļuva par muzejkuģiem, bet tos finansējuma trūkuma, politiskā spiediena vai citu iemeslu dēļ sagrieza metāllūžņos.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
