From Wikipedia, the free encyclopedia
Jēzus Sadraudzība, arī Jēzus biedrība (latīņu: Societas Jesu, saīsinājums SJ), jeb Jezuītu ordenis ir Romas Katoļu Baznīcas regulārklēriķu ordenis, kas izveidojās 1534. gadā Parīzē no teoloģijas studentu domu biedru grupas Ignācija no Lojolas vadībā. Ordeņa moto: "Viss lielākam Dieva godam" (Omnia ad maiorem Dei gloriam, saīsinājums: OAMDG).
Kanoniski ordeni apstiprināja 1540. gada 27. septembrī Romas pāvests Pāvils III (Paulus III) ar bullu "Regiminis militantis ecclesiae". Pēc struktūras Jēzus biedrība tomēr ir ar vērā ņemamām atšķirībām, kuras noteica ordeņa darbības raksturs. Organizācija ir nevis mūku ordenis, bet regulāro klēriķu apvienība (societas clericorum regularum). Tāpēc biedrības biedri nevalkā speciālus mūku tērpus (habitus), bet ģērbjas vienkāršā garīdznieka tērpā (sutana, apmetnis vai mētelis, birete). Lūgšanas jezuīti lasa nevis korī, bet individuāli, ordeņa biedriem nav kopēju, visiem saistošas gavēņu un grēku nožēlas prakses. Ordenis veidots kā misionāru apvienība, līdz ar to biedrības biedri ilgstoši neuzturas vienā vietā un parasti neuzņemas draudzes vadību. Tāpēc biedrībai nav klosteru, bet gan mājas, rezidences, kolēģijas, universitātes, un jezuītam jābūt gatavam dzīves un darbības vietu nekavējoties mainīt. No citām reliģiskajām apvienībām Jēzus biedrību atšķir īpašais, ceturtais svētsolījums (bez paklausības, nabadzības un šķīstības solījumiem, kas tiek doti visos katoļu ordeņos), kas paredz nododot sevi pilnīgā pāvesta rīcībā.
Ordeņa locekļi nav tiesīgi ieņemt augstus amatus nedz Baznīcas institūcijā, nedz arī sekulārajās sfērās. Biedrības uzbūve, tās centralizētā vara un biedru mobilitāte, kā arī izteikti internacionālais sastāvs un elastība jaunu darbības sfēru apguvē (sevišķi svarīga ir Jēzus biedrības darbība izglītības un zinātnes jomā) ir iezīmes, kas izceļ Societas Jesu uz pārējo reliģisko organizāciju fona. Turklāt, lai sekmētu ordeņa iespējas bez šķēršļiem pildīt iecerētos uzdevumus, biedrība saņēma pāvesta privilēģijas, kas deva pilnīgu neatkarību no visiem vietējiem laicīgajiem un garīgajiem vadītājiem
Ordeņa dibinātāja Ignācija Lojolas miršanas brīdī 1556. gadā ordenī pavisam bija apmēram 1000 jezuītu.
1773. gada 23. jūlijā pāvests Klements XIV (Clemento XIV), politisku motīvu, īpaši Spānijas galma izdarītā spiediena, ietekmē izdeva brevi Dominus ac Redemptor par jezuītu ordeņa aizliegšanu. Uz šo laiku tā bija izaugusi no 10 domubiedriem tās dibināšanas sākumā līdz 23 000 brāļiem. Atšķirībā no citām pāvesta bullām, kas stājas spēkā no to pasludināšanas brīža, šis dokuments bija saistošs tikai pēc nolasīšanas katrā atsevišķā rezidencē un tikai tās teritorijā. Līdz ar to bija iespējama situācija, kad dažās valstīs jezuīti varēja darbību turpināt. Piemēram, pāvesta breves izsludināšanu savā valstī noliedza Krievijas imperatore Katrīna II un līdzīgi rīkojās, piemēram, Prūsijas karalis Frīdrihs II.
Jēzus biedrību atjaunoja pāvests Pijs VII (Pius VII) 1814. gada 7. augustā un tā turpina savu darbību līdz mūsu dienām. Savu vislielāko pieaugumu ordenis piedzīvoja 1964. gadā, kad tā locekļu skaits sasniedza gandrīz 36 000. Šodien visā pasaulē ir aptuveni 20 000 jezuītu. Atšķirībā no uz kontemplatīvo dzīvi orientētajiem katoļu garīgajiem ordeņiem, Jēzus biedrības specifika ir izteikta atvērtība sekulārās dzīves procesiem, aktīva sadarbība ar ārpus reliģiskās apvienības stāvošām personām.
Ordeni vada ģenerālpriekšnieks (vēlēta amatpersona) ar sēdekli Romā, un kura pienākumus (šobrīd Adolfo Nikolass, iepriekš Austrumāzijas un Okeānijas Jezuītu konferences prezidents, ievēlēts 2008. gada 12. janvārī). Hierarhijas rangā nākamie ir asistenti, kas ir atbildīgi par noteiktiem pasaules apgabaliem un darba jomām.
Svarīgākos visu ordeni skarošos jautājumus lemj Ģenerālsapulce, kuru veido provinciāli (provinču vadītāji) un no katras provinces ievēlēti delegāti. Sadraudzības vēsturē ir bijušas 35 šādas ģenerālsapulces. Saskaņā ar iekšējo reglamentu, katram provinciālim vismaz reizi mēnesī jāapspriežas ar četriem vai pieciem padomdevējiem, sauktiem par "konsultantiem". Ik pēc četriem gadiem notiek provinču krongregācijas.
Ordeni veido 10 asistences, kurās apvienotas 92 provinces un 13 atkarīgie reģioni 127 valstīs. Centrāleiropas asistenci (ECE) veido 5 provinces: Lietuva-Latvija, Vācija, Austrija, Šveice un Ungārija.
Ordeņa brāļi nedzīvo pastāvīgi vienā vietā, bet gan atkarībā no saviem uzdevumiem ordeņa kopienās un mītnēs, kur katrā ir savs vecākais.
Galvenais Jēzus biedrības uzdevums ir misijas darbs, tāpēc tā ir misionāru biedrība un no šīs funkcijas izriet arī ordeņa strikti centralizētā sistēma, struktūra — nav klosteru, bet ir rezidences, kolēģijas, misijas, — u.t.t.
Otrs, tikpat svarīgs jezuītu darbības virziens, kas cieši saistīts ar pirmo, bija izglītība, zinību izplatīšana. Tika izstrādāti arī biedrības izglītības sistēmas organizācijas pamatprincipi un metodes. Pēc savas dibināšanas līdz pat mūsdienām ordenis kļuva par lielāko mācību organizāciju, jo divas trešdaļas no ordeņa iestādēm bija skolas un četras piektdaļas no tās locekļiem — studenti un pasniedzēji. Kur vien parādījās jezuīti, viņi dibināja skolas un koledžas, jo ticēja, ka katolicisma dzīvotspēju var nodrošināt tikai lasīt un rakstīt protoši cilvēki. Tā rezultātā radās, piemēram, Viļņas Universitāte 1579. gadā. Līdz ar to gandrīz vai no ordeņa dibināšanas laikiem pastāv nerakstīts likums, ka nav iespējams iestāties ordenī, ja kandidātam nav kā minimums vismaz maģistra grāda kādā zinātnē.
1539. gada statūtos darbība izglītības iestādēs vēl nav minēta. Taču Mesinas pilsētas dome piedāvāja ordenim ierīkot kolēģiju municipālajā universitātē ar noteikumu, ka biedrības ģenerālis uzņemas pastāvīgi aizvietot četru profesoru katedras. Jaunā augstskolā profesori jezuīti sāka strādāt 1548. gadā. Ap 1554. gadu šīs mācību iestādes popularitāte, pateicoties pasniedzēju augstajam zināšanu līmenim, bija pieaugusi straujāk, nekā kāds to būtu gaidījis, un ordeņa vadītājam Lojolam nācās iekļaut apmācības procesu ordeņa darbības pamatuzdevumos. Kopš tā laika visur, kur parādījās jezuīti, tika dibinātas skolas. Kā spiests atzīt viens no ordeņa kritizētājiem Latvijā Dr. Theol., R.E. Feldmanis: "Eiropas zemēs viņi bija skolu dibinātāji, audzināšanas iestāžu pārzinātāji, jaunatnes satvērēji, jaunatnes audzinātāji, pārliecinātāji ticībā, grāmatu iespiedēji." citēts no
Savu lūgšanu-meditāciju sistēmu Lojola izveidoja laikā ap 1522.-1526. gadiem, piedāvājot trīs lūgšanas metodes:
Vēlāk jezuīti sliecās sakoncentrēt garīgos vingrinājumus diskursīvās lūgšanas metodē. 1574. gadā jezuītu ģenerālis Everards Merkurians izdeva nolikumu Jēzus Sadraudzības Spānijas provinces locekļiem, ar kuru aizliedza piecu sajūtu izmantošanu lūgšanā. Aizliegums vēlreiz tika atkārtots 1578. gadā. Tā pietiekami lielas Jēzus Sadraudzības daļas garīgā dzīve tika aprobežota līdz vienīgajam lūgšanas veidam: diskursīvajai meditācijai, pamatotai uz trijām personas spējām. Šī īpaši intelektuālā rakstura meditācija XVIII-XIX gs. jezuītu ordenī kļuva aizvien nozīmīgāka. 20. gadsimta otrajā pusē jezuīti atgriezās pie individuālas vingrinājumu pasniegšanas pēc Ignācija ieteikumiem, kur kontemplācijas ar sajūtu izmantošanu ieņem centrālu vietu.
Ignācijs Lojola centās izveidot garīgo audzināšanu saglabājot intelektuālo, taču reizē arī dziļi reloģiozo Renesanses garu, kura būtu kā pretinde jaunajam uz individualitāti un merkantīlismu tendētajam reformācijas pasaules skatījumam. Tāpat viņš centās pilnveidot kontemplatīvās lūgšanas formu, atbilstoši tā laikmeta vajadzībām. Garīgie vingrinājumi tika domāti tam, lai izaudzinātu kontemplatīvu personu, kura būtu sagatavojusies darbībai.
Daudz vēlākos laikos dibinātās kongregācijas pārņēma Jēzus Sadraudzības statūtus, tāpat arī jezuītu mācīto, kā arī praktizēto garīgumu. Vēlāk radušies klosteri pārņēma arī visus ierobežojumus, kurus nenoteica Ignacijs Lojola, bet viņa tuvākie sekotāji.
Jezuīti, ierodoties Amerikā, izcēlās dažādās kontinenta vietās, galvenokārt kopā ar pārceļotājiem un kolonizētājiem no Francijas.
1566. gadā trīs jezuīti apmeklēja Floridas ziemeļu daļu, lai sagatavotos darbam ar timukua cilts indiāņiem. Savukārt, tēvs Endrjū Vaits 1634. gadā ieradās svētā Klementa salā Potomakas upē (Mērilenda).
1625. gadā pirmie misionāri, lielākoties, jezuīti, sasniedza arī kontinenta ziemeļu daļu, tai skaitā arī mūsdienu Kanādas teritoriju. Misionāri, kas ieradās Ziemeļamerikā, bieži vien izcēlās Kanādas krastos un devās dienvidu un rietumu virzienā. Daudzi no viņiem, pārvietojoties pa Misisipi upi, sasniedza Ņūorleānu.
1769. gadā jezuītu izveidoto Ziemeļkalifornijas spāņu misiju var uzskatīt par pirmo organizēto katoļu misiju pašreizējā ASV teritorijā.
1989. gadā Salvadoras armijas vienība Alcatl, kas bija apmācīta ASV, Džordžijas štatā, San Salvadorā Centrālamerikas Universitātē noslepkavoja sešus ievērojamus jezuītus. Arhibīskaps Romero tika nogalināts mises laikā. (citēts no)
Kontrreformācijas laikā jezuīti parādās kā ietekmīgs, redzams spēks gan politikā, gan kultūrā, bet to darbību nav iespējams vērtēt šauri viennozīmīgi: jezuītu attiecības ar sabiedrību veidojās katrreiz citādi, atkarībā no vietas un laika. Savdabīgās attiecībās jezuītu misionāru konfrontācija ar protestantismu veidojās attālajos reģionos Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Arī Eiropā jautājums nebūt nav tik vienkāršs (piemēram, jezuītu attiecības ar Krievijas cara valdības diktētajām nostādnēm, kas bija izteikti sarežģītas).
Autoritatīvais mākslas vēsturnieks Džefrijs Čips Smits (Smith) atsakās lietot “kontrreformācijas” jēdzienu saistībā ar jezuītiem pat Vācijā, — zemē, kur, liktos, šāds attiecību noformējums ir absolūti neizbēgams. Vēsturnieks parāda, ka, protams, bija atsevišķi pasākumi, ko Vācijas teritorijā jezuīti vērsa pret protestantiem, taču uzsver, ka ordeņa galvenie darbības principi nav reducējami uz protestantisma apkarošanu, norādīdams uz neskaitāmām citām aktivitātēm (izglītības, pastorālās aprūpes, valodniecības, zinātnes, teātra, mūzikas un citās jomās), kur abu konfesiju ceļi nekrustojās. Tāpat Gevins Aleksandrs Beilijs (Bailey), cenšoties rast atbildes tam, cik liela ir Jēzus biedrības loma un interese konfesionālajos ķīviņos, akcentē faktu, ka jezuītu pasūtītie un veidotie tēlotājas mākslas darbi (sevišķi monumentālā glezniecība) neatspoguļo tik daudz pretestību protestantu reformācijai, cik vēlmi redzēt atjaunotu, spēcīgu un plaukstošu katoļu Baznīcu un Renesanses vērtību tālāku attīstību. Tāpēc, meklējot iespējami korektāko apzīmējumu, kas raksturotu šo pasaules uzskatu sadursmi un ietvertu visplašāko Latvijas teritorijā sastopamo parādību spektru, mākslas vēsturniece Ogle K. domā, ka visatbilstošākais ir jēdziens “rekatolizācija”.
Tāpat kā citos savas apustuliskās darbības aspektos, arī mākslā jezuīti meklēja veidus, kā iespējami ietekmīgāk uzrunāt vietējo sabiedrību, rūpīgi apsverot un izstrādājot arī savus estētikas principus, kas galvenokārt bija centrēti uz katolicisma popularitātes vairošanu un Baznīcas prestiža celšanu. Rezultātā radās visos sīkumos pārdomāta, ļoti iedarbīga programma, kas ļauj atpazīt ordeņa darbības lokā tapušus mākslas darbus kā ordenim tipiskus. Gan teorētiķu spriedumos, gan praksē tika apstiprināts jezuītu nolūks caur ārēji redzamu, spēcīgi aizkustinošu tēlu ietekmi transformēt mākslas darba uztvērēja redzēto padziļinātos garīgos ieskatos. Vēršoties pie auditorijas, jezuīti centās aktivizēt mākslas darba uztvērēja atmiņas, iztēles, līdzpārdzīvojuma spējas, kas ideālā gadījumā vedinātu indivīdu iesaistīties cīņā par dvēseles glābšanu. Jezuītu skatījumā jebkura mākslas objektam bija jāiedarbojas, stimulējot ne tikai cilvēka emocionālo pieredzi, bet jācenšas ietiekties tā dziļākajos esamības slāņos, tāpēc mākslai kopumā ordeņa kalpošanā ir liela loma.
Kā vienu no raksturīgākajām parādībām ordeņa materiālās kultūras laukā nepieciešams izcelt viņu mākslas formālās puses neviendabību. Tam par iemeslu ir vairāki apstākļi:
Piemēram skat. arī Manierisms
Jezuītu darbības iesākumi Latvijā sākās līdz ar Livonijas kara beigām un Latvijas teritorijas iekļaušanu Polijas-Lietuvas valstī. Savulaik Jēzus biedrības darbība skāra visu Latvijas teritoriju — viņi dibināja misijas, skolas, veica evaņģelizācijas un draudžu garīgās apkalpošanas darbu. Salīdzinot ar laicīgajiem priesteriem, biedrības panākumus provincē bieži nodrošināja tas, ka ordeņa locekļi nereti dziļāk un jūtīgāk spēja uztvert vietējās īpatnības, kā arī latviešu valodas zināšanas un pašaizliedzīgais darbs. Savukārt pilsētās, jo īpaši protestantiskajā Rīgā, attieksme pret šo kontrreformācijas spēku pārsvarā bija nelabvēlīga. Kopš ierašanās 1582. gadā ordeņa darbība koncentrējās ap Rīgu, vēlāk, līdz ar Cēsu bīskapijas nodibināšanu, pieņēmās spēkā visā Vidzemē, bet vēlāk koncentrējās galvenokārt Latgalē kā Polijas-Lietuvas valsts teritorijā.
Šobrīd Jēzus Sadraudzībā ir 50 svēto un 146 svētīgo.
Slavenākie no tiem ir: Ignācijs no Lojolas, Francisks Havjers, Pēteris Favrs, Pēteris Kanīzijs, Aloīzijs Gonzaga.
Sakarā ar ordeņa visai aktīvo darbošanos kontrreformācijas procesā, tas iedzīvojās daudzos ienaidniekos un tika pakļauts starpkonfesionālo konfliktu propagandas un kontrpropagandas vilnim, jezuītu vēstures izpētē jārēķinās, ka ir ļoti spēcīgā polarizācija attieksmē pret šo reliģisko apvienību: jezuīti tikuši zākāti gan par velniem sutanās un krāpniekiem, gan cildināti par svētajiem un ievērojamiem zinātniekiem. Lielāko tiesu ārpus ordeņa esošie autori nereti rakstījuši savus apcerējumus, nepievēršoties pirmavotu studijām, tā vietā nekritiski pieņemot jau aprobētus viedokļus. Tendenciozo skatījumu, kāds parasti nopietnām zinātniskām studijām nav raksturīgs, jezuītu historiogrāfijas pētnieki skaidro ar spēcīgi iesakņojušos mītu klātbūtni.
Societas Jesu historiogrāfijā izteiktas divas tendences. Pirmkārt, paši jezuīti uztur spēkā tradīciju apkopot un izdot oriģināldokumentus (sevišķi materiālus, kas attiecas uz provinču vēsturi), un, otrkārt, ārpus biedrības stāvoši pētnieki, kas veido pārsvarā negatīvu vērtējumu par šīs organizācijas darbības dažādiem aspektiem. Tikai XX gs. nogalē parādījās arī zinātniski izsvērti un dziļi pētījumi no dažādu disciplīnu un dažādu reliģisko pārliecību pārstāvošu autoru vidus, kas spējīgi emocionāli neitrāli apieties ar Jēzus biedrības fenomenu kā jebkuru citu zinātniskas izpētes objektu, balstot savus uzskatus dokumentāri pierādāmos faktos
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.