Kalendāra nemieri Rīgā

Kalendāra nemieri Rīgā bija Rīgas pilsētnieku sacelšanās 1584–1589. gados pret Rīgas pilsētas rāti un karaļa Stefana Batorija varu, kurš bija izdevis rīkojumu pāriet uz Gregora kalendāru. Pilsētnieki tajā saskatīja jaunus ierobežojumus, un pretestība šai kalendāra reformai izvērtās par nemieriem, kas izpaudās kā cīņa starp Rīgas patriciešiem (kurus pārstāvēja Rīgas rāte) un ģildēm (kas pārstāvēja namniekus) par varu Rīgā, kā arī kārtējais katoļu vajāšanu vilnis.

Nemieru iemesli

1581. gada 14. janvārī tika parakstīts Drohičinas līgums starp Rīgas brīvpilsētu un Polijas-Lietuvas kopvalsti, kas Rīgas pilsoņiem saglabāja atsevišķas privilēģijas, vēlāk nodēvētas par "Stefana privilēģiju kopumu". 1582. gadā ar karaļa pavēli katoliskajā Polijas-Lietuvas kopvalstī ieviesa Romas pāvesta Gregora apstiprināto jauno kalendāru, saskaņā ar kuru 1582. gada ceturtdienai, 4. oktobrim, sekoja piektdiena, 15. oktobris. Katoļu valstīs jauno kalendāru pakāpeniski ieviesa pāris gadu laikā, taču protestantu (Anglija, Zviedrija, Prūsijas hercogiste, Kurzemes un Zemgales hercogiste u.c.) un ortodoksās kristietības valstis (Krievijas cariste) turpināja lietot veco kalendāru. Jauno kalendāru ieviesa arī kontrreformācijas pārņemtajā Livonijas Pārdaugavas hercogistē, taču Rīgas pilsēta atsacījās to ievērot. 1584. gadā karalis atkārtoja rīkojumu tieši Rīgai, nepaklausības gadījumā draudot uzlikt sodu 10 000 dukātu.

Norise

1584. gada rudenī Rīgas rāte un luterāņu garīdzniecība ar virsmācītāju Neineru vadībā nolēma piekāpties un svinēt Ziemassvētkus pēc jaunā kalendāra, kas izsauca sašutumu namniekos. Ziemassvētku dienā, kad luterāņu baznīcas bija tukšas, jo iedzīvotāji neatzina šo datumu, dievkalpojuma laikā Sv. Jēkaba baznīcā ielauzās pūlis, piekaujot priesterus, izdauzot logus un iznīcinot visu, kas kādi varēja būt saistīts ar katolicisko kultu: svētbildes, altārus un karogus sameta kaudzē un Kubes kalnā sadedzināja, bet kas nedega, iemeta Daugavā (vandalisms skāra visas Rīgas katoļu baznīcas). Domskolas rektors Mellers rātes sēdē savos izteikumos apvainoja karali, par ko burggrāfs un landfogts Nikolajs Eke (Ecke) bija spiests viņu apcietināt, taču visai drīz satrakotais namnieku pūlis arestēto atbrīvoja, izdemolēja un izlaupīja Ekes, Neinera un rātes sindika Velinga namus. Pēc tam pūlis iebruka valsts varai lojālo rātskungu namos, demolējot un sitot, bet divus rātskungus nogalināja.^[1] Nemieri pieņēmās plašumā, kad par neformāliem līderiem izvirzījās advokāts Mārtiņš Gīze un vīndaris Hanss Brinkens: nemiernieki noslēdza pilsētas vārtus, sagrāba pilsētas kasi. Ielas kontrolēja bruņotas namnieku patruļas, nepieļaujot patriciāta atbalstītājiem pulcēties, bet pūlis klīda, demolējot un izlaupot karaļa piekritēju namus, katoļu baznīcas.

Rīgas namnieki uz brīdi ieguva pilnīgu varu pār pilsētu. Iebiedētā rāte ar namniekiem noslēdza izlīgumu, kurā piekāpās reliģijas jautājumos, atcēla jaunā kalendāra ieviešanu, ierobežoja rātes tiesības, pielaižot arī ģildes pie pilsētas pārvaldes. Nemieri ar to vēl nebija norimuši, taču mainīja savu raksturu, pilsoņu aprindu grupējumiem uzsākot savstarpējās cīņas par varu pilsētā, cīņa par ietekmi starp Lielo ģildi un Mazo ģildi u.tml.

Pie Ādažiem (Bukultu pils) ieradās karaļa karaspēks Jirgena Fārensbaha vadībā, kas pārcēlās pāri Daugavai uz Spilvi, kur sāka būvēt nocietinājumus. Mārtiņš Gīze devās uz Stokholmu lūgt Zviedrijas karaļa aizbildniecību pār Rīgu, taču saņēma atteikumu. 1586. gada 9. decembrī Stefans Batorijs mira, un namnieki starpvaras periodu izmantoja, pilnībā atņemot katoļiem to īpašumus un dzīvus palikušos izraidot no pilsētas, kā arī mēģināja pāriet uzbrukumā un ieņemt nocietinājumus Spilvē.

1589. gadā ieradās jaunā karaļa Sigismunda III sūtniecība, kas apmierināja vairākas namnieku prasības, taču rīdziniekiem nācās apcietināt Gīzi un Brinkenu, kurus pēc spīdzināšanas kā dumpiniekus 1589. gada 2. augustā sodīja ar nāvi. 26. augustā noslēdza t.s. Severīna dienas izlīgumu, ar kuru atjaunoja agrāko rātes varu, tomēr atstājot ģildēm dažas tiesības pilsētas pašpārvaldē. Rīgas pilsēta izcīnīja tiesības palikt pie Jūlija kalendāra un rīdzinieki bija vieni no pēdējiem Eiropā, kuri 1919. gadā beidzot pārgāja uz Gregora kalendāra lietošanu.

Atsauces un paskaidrojumi

1. Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. — A.K.A.: Jūrmala, 2001., - 72. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7 Nepareizs ISBN

Literatūra

• Benjamin von Bergmann. Die Kalenderunruhen in Riga in den Jahren 1585 bis 1590. Leipzig: Hartknoch, 1806. — S. 286-87.
• Friedrich Dsirne. Der Rigasche Kalenderstreit zu Ende des 16. Jahrhunderts. Riga: Häcker, 1867 (vāciski)
• Rutku Tēvs. Dumpīgā Rīga: vēsturisks romāns no Kalendara nemieru laikiem XVI gadusimteņa beigās. Rīga: Grāmatu draugs, 1930. — 214 lpp.
• Kalendāra nemieru 350 gadu atcerei. Kurzemes Vārds Nr. 171, 2.08.1939.