baznīca Latvijā From Wikipedia, the free encyclopedia
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāle ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Jelgavas diecēzes draudzes katedrāle, kā arī Jelgavas diecēzes bīskapa un Jelgavas dekanāta rezidence.[1] Tā atrodas Katoļu ielā 11 Jelgavā. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no lielākajām pilsētas sakrālajām celtnēm.
| Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu katedrāle | |
|---|---|
 Jelgavas katoļu katedrāle | |
  Jelgavas katoļu katedrāle | |
| Pamatinformācija | |
| Atrašanās vieta |
 Latvija, Jelgava |
| Koordinātas | 56°38′57″N 23°43′38″E |
| Piederība konfesijai | Romas katoļu baznīca |
| Iesvētīšanas gads | 1925 |
| Baznīcas vai organizācijas statuss | Jelgavas diecēze |
| Statuss | katedrāle |
| Vadība |
bīskaps Edvards Pavlovskis prāvests, dekāns Staņislavs Mukāns |
| Mājaslapa | www.jelgavaskatedrale.lv |
| Arhitektūras apraksts | |
| Arhitektūras stils | neogotika |
| Fasādes virziens | R |
| Celtniecības sākums | 1902 |
| Celtniecības beigas | 1906 |
| Specifikācija | |
| Būvmateriāli | sarkanie ķieģeļi |
Sākotnēji Jelgavā ir bijusi neliela mūra baznīca, kas tikusi uzcelta 1630. gadā un veltīta Svētā Jura godam. To uzcēlis Kurzemes hercogs Frīdrihs Ketlers, taču nepabeidzis. 1639. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs apsolījis Polijas karalim Vladislavam IV, ka Kuldīgā un Jelgavā tiks uzcelta baznīca, taču ar Jelgavas dievnama nobeigšanas darbiem ir vilcinājies. Jelgavas dievnamu pabeidza celt tikai 1645. gadā.[2] 1661. gadā bīskaps Hodkevičs hercogam, kuram bijušas uz to patronāta tiesības, pieprasījis izremontēt baznīcu. Dievnams ticis arī remontēts 1715. gadā, par ko liecina bīskapa Šembeka pāvestam relācijā rakstītais, šajā reizē baznīcu remontēja 4 gadus, jo darbi tika veikti nolaidīgi. Vairāk kā 100 gadus (1672-1773) Jelgavā pastāvēja jezuītu rezidence, kuru darbības rezultātā vairākas Kurzemes un Zemgales hercogistes draudzes saglabāja katoļticību. Pēc ordeņa slēgšanas baznīca pārgāja sekulāro priesteru aprūpē. 1783. gada 13. aprīlī, Latgali iekļaujot Mogiļevas metropolijā, Livonijas bīskapa sēdekli bīskaps Jānis Kosakovskis pārcēla no Daugavpils uz Jelgavu, ar ko dievnams ieguvis katedrāles statusu. Taču 1798. gadā Kurzemi pakļāva Žemaitijas bīskapijai, ar ko beidza pastāvēt Livonijas bīskapija un katedrāle atkal kļuva par baznīcu.
Franču revolūcijas laikā Jelgavā dzīvoja nākamais Francijas karalis Luijs XVIII ar galmu, kuri izbraucot atstājuši baznīcai dārgus liturģiskos traukus kā monstranci ar briljantu rotājumu. Dievnamā bijusi arī sena glezna "Kristus pie krusta". 1891. gadā 1500 draudzes locekļu apkalpojuši prāvests Francis Krišjānis, skolu kapelāns Jāzeps Genis un vikārs Miķelis Pšialgovskis. Šajā laikā un turpmāk pastāvējušas arī kapela kapsētā un mājas kapela ar altāri Jelgavas pilī. Šis dievnams draudēja sabrukt, tāpēc to nojauca 1904. gadā.
1902. gadā par Jelgavas prāvestu tika nozīmēts Kazimirs Jasens, kura galvenais uzdevums bija uzbūvēt jaunu baznīcu, kas būtu Jelgavas greznums. Prāvests līdz šim bija uzcēlis Tukuma dievnamu un rekonstruējis Brunavas baznīcu. Līdzekļi baznīcas celtniecībai tika vākti Spānijā, Portugālē un Francijā, ziedojumu vākšanā palīdzējušas prāvesta pārvaldītās septiņas valodas. 1000 rubļus ziedojis arī grāfs Plāteris. Pietrūkstot līdzekļu, prāvests pārdevis kādu briljantu no monstrances. Baznīcu sāka celt 1902. gadā pēc Liepājas arhitekta Kārļa Strandmaņa projekta brīvuzņēmēja P. Pumpīša vadībā. 1906. gadā tā tika uzcelta un iesvētīta Svētā Jura godam. 1925. gadā bīskaps Jāzeps Rancāns to konsekrēja Bezvainīgās Jaunavas Marijas godam.[3]
Otrā pasaules kara laikā, 1944. gada jūlija beigās baznīca nodega, pāri palika tikai izdegušā dievnama mūri, vikārs paspējis izglābt tikai Vissvētāko Sakramentu. Prāvests Jasens no pārdzīvojumiem saslimis un izbraucis uz Liepāju, kur 1950. gadā miris. Jelgavā palicis vikārs J. Ancāns, kurš dievkalpojumus noturējis izdegušās baznīcas sakristejā, bet pēc kara uzsācis dievnama atjaunošanu — sagatavojis būvmateriālus, nojaucis virs mūriem izdegušo ķieģeļu kārtu, salicis baļķus jumta būvei, uzsedzis šīfera jumtu. Tāpat tika salikti logi, durvis, pagaidu altāri un tornī ieklāta cementa grīda. Darbus vadīja bijušais priesteris V. Kozlovskis un sakristeans Antons. Laika periodā no 1950. līdz 1958. gadam Jelgavas dekāns bijis L. Kundziņš, kura darbības laikā tika turpināti dievnama atjaunošanas darbi — salabots un atjaunots tornis, izveidojot to zemāku nekā iepriekš, rekonstruēta sakristeja, kora telpas, izlabots sienu apmetums, savests kārtībā žogs un uzbūvēta plebānija. Tika atjaunoti trīs altāri iepriekš bijušo piecu vietā. Dekāna L. Kozlovska laikā dievnamam tika uzklāts skārda jumts, bet nākamā dekāna J. Ancāna vadībā baznīca tika savesta pilnīgā kārtībā un uzsākti tās krāsošanas darbi, taču paspējuši izkrāsot tikai presbitērija daļu, kad strādnieku priekšā dekāns miris ar sirdstrieku. Iesāktos darbus nobeidza vikārs J. Zelčs 1969. gadā. Dekāns A. Buliņš dievnamam salicis grīdu.[4] Torņa smaili oriģinālajā augstumā atjaunoja 1992. gadā.
Pēc pāvesta Jāņa Pāvila II rīkojuma 1995. gada 2. decembrī nodibināja Jelgavas diecēzi un Jelgavas baznīca kļuva par bīskapa sēdekli un katedrāli. Par jaunizveidotās bīskapijas pirmo bīskapu kļuva Antons Justs, kura ingress Jelgavas katedrālē notika 1996. gada 25. martā.[5]
Dievnams ir sarkano ķieģeļu mūra celtne, celta neogotikas stilā ar vienu lielu torņiem, skārda jumtu, transeptu un trijiem jomiem. Bagātīgi rotāta ar dekoratīviem elementiem. Torņu un jumta vainagojošo daļu noslēgumi veidoti ar gotiskiem elementiem- krustveida cementa ziediem, kā arī kaltiem krustiem. Visi jomi ir būvēti vienā līmenī. Sānu jomu sienās ir logi ar loku augšējā daļā, gala logi apaļi. Redzami logu un durvju ierāmējumi, pīlāri un dzegas. Ieejas durvis no gala, sāniem un sakristejas. Virs galvenās ieejas atrodas vietējas nozīmes mākslas darbs – bareljefs "Svētais vakarēdiens".[6] Katedrāli ieskauj dievnama dārzs, ko noslēdz dzelzs žogs dzels stabiņos ar dzelzs vārtiem. Blakus atrodas plebānija.
Tā ir vienjoma telpa ar cementa flīžu grīdu un koka griestiem, kas veidoti velvē. Virs galvenās ieejas atrodas kora telpas, kurās ir ērģeles. Griestu smagumu notur mūra un dzelzs sijas. Presbitērija, kurš atrodas arkā, abos sānos atrodas sakristejas, virs kurām ir balkoni. Dievnamā ir trīs gotiska stila ozolkoka altāri. Galvenais jeb centrālais altāris atrodas centrā pie presbitērija gala sienas, tajā ir glezna "Kristus krustā sists", kas ir līdzīga iepriekšējai gleznai, kas sadega ugunsgrēkā. Altāra kreisajā pusē ir Jaunavas Marijas Sirds glezna, bet labajā — Jēzus Sirds glezna. Šo altāri bīskaps Pēteris Strods 1956. gadā uzdāvinājis dievnamam. Kreisajā sānu altārī atrodas pēc ugunsgrēka atjaunotā Jaunavas Marijas statuja, bet labajā altārī — Jēzus Sirds statuja, ko dāvāja Rīgas Svētā Franciska baznīca. Aplūkojamas ir mākslinieka Sidraba ģipsī veidotās Krustaceļa stacijas un vitrāžu elementi logos. Sānu logi veidoti arkās.
Dievnams ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Jelgavas diecēzes jeb Zemgales bīskapijas bīskapa rezidence, baznīcai iegūstot vārdu katedrāle. Katedrāles presbitērija kreisajā pusē pie sienas atrodas viens no katedrāles simboliem — bīskapa tronis, ko sauc arī par katedru vai bīskapa sēdekli. Par katedrāli dievnams pirmoreiz kļuva 1783. gadā, kad Livonijas bīskapa sēdekli pārcēla no Daugavpils uz Jelgavu un pastāvēja līdz tās iekļaušanai Viļņas bīskapijā 1789. gadā. Otrreiz par katedrāli baznīca tapa pēc pāvesta Jāņa Pāvila II rīkojuma 1995. gada 2. decembrī, nodibinot Jelgavas diecēzi, kuru izveidoja, atdalot no Liepājas diecēzes Zemgales apgabalu un par bīskapa sēdekli nozīmējot Jelgavas dievnamu. Par jaunizveidotās diecēzes pirmo bīskapu kļuva Antons Justs, kura ingress Jelgavas katedrālē notika 1996. gada 25. martā. 2011. gada 10. septembrī bīskaps Justs devās atpūtā, kļūdams par bīskapu emeritus, bet viņa vietā par diecēzes vadītāju kļuva Edvards Pavlovskis. 2012. gada 20. jūnijā Edvards Pavlovskis vienlaicīgi kļuva par Liepājas diecēzes apustulisko administratoru līdz jauna Liepājas bīskapa nozīmēšanai, sakarā ar iepriekšējā bīskapa Vilhelma Lapeļa došanos atpūtā un atgriešanos mūka kalpošanā. Diecēzei piederīgi ir abi bīskapi, kas dzīvo pie šī dievnama, kā arī emeritētais bīskaps Jānis Purvinskis, bijušais Kijivas Žitomiras bīskaps, kurš pēc došanās atpūtā 2011. gada 17. jūnijā, atgriezās dzimtajā Ilūkstē, kur dzīvo pie Ilūkstes baznīcas. Katedrālē tiek iesvētīti lektori un akolīti — Garīgā semināra kleriķi, tiek veiktas diakonu un priesteru ordinācijas.
Draudze iekļaujas Romas Katoļu Rīgas Metropolijas klēra Liepājas diecēzē. Draudzi apkalpo prāvests un dekāns Staņislavs Mukāns un vikāri Jurijs Gorbačevskis un Jānis Trizna.[7] Jelgavas draudze nodibinājusies līdz ar pirmās baznīcas uzcelšanu 1630. gadā, savus ziedu laikus piedzīvojusi jezuītu laikā, bet atdzimšanu piedzīvo mūsdienās, kļūstot par katedrāles draudzi. Dievkalpojumi baznīcā notiek katru dienu, vairākas reizes un ir atvērta visas dienas. Katedrāle apkalpo aptuveni 16000 ticīgo pilsētā un tās apkārtnē. Draudzei ir savs draudzes nams un Katehēzes centrs Akadēmijas ielā 14. Draudzē darbojas katedrāles valde, Marijas Leģions, kurš lūdzas un apmeklē pansionātus un slimnīcas, vientuļus pensionārus un psihiatriskās slimnīcas iemītniekus. Tāpat darbojas pensionāru saiets, laulāto un ģimeņu saiets, jauniešu saiets un koris, pieaugušo koris un svētdienas skola. Vasarā tiek organizēta bērnu nometne, katehētu kursi, diecēzes jaunatnes saiets un svētceļojums Jelgava – Aglona.[8]
Draudzes lielākie svētki ir Vasarassvētki — 40 stundas, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, Rožukroņa Karalienes diena, Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki, Svētā Jāņa Kristītāja diena, Svētā Jura diena.
