From Wikipedia, the free encyclopedia
Eiropas Savienības valodas ir valodas, kuras lieto Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tās iekļauj 24 ES oficiālās valodas, kā arī daudzas citas.
Eiropas Savienībā valodu politika ir dalībvalstu kompetencē un ES nav kopējas valodu politikas. Eiropas Savienības institūcijām ir tikai atbalstoša loma valodu jomā, kas pamatojas uz funkciju decentralizācijas principu. ES loma ir dalībvalstu sadarbības veicināšanā, kā arī veicināt Eiropeisku dimensiju dalībvalstu valodu politikā. ES mudina visus savus pilsoņus uz daudzvalodību, respektīvi, lai tie bez savas dzimtās valodas pārvaldītu vēl vismaz divas valodas. Kaut arī ES ir visai niecīgi panākumi šajā jomā, jo izglītības programmu saturs arī ir katras dalībvalsts kompetencē, tomēr vesela rinda ES finansētu programmu stimulē valodu apgūšanu un valodu daudzveidību.
![Thumb](#/media/Attēls:"European_Parliament"_on_official_languages_of_the_European_Union.jpg)
Eiropas Savienības 24 oficiālās valodas ir:[1]
Dalībvalstu skaits (28) pārsniedz oficiālo valodu skaitu, jo dažas valodas ir oficiālās (valsts) valodas vairākās dalībvalstīs:
Ne visas dalībvalstu oficiālās (valsts) valodas ir atzītas par ES oficiālajām valodām. Tās ir luksemburgiešu valoda (Luksemburgas oficiālā valoda no 1984. gada) un turku valoda (viena no Kipras oficiālajām valodām).
Visas ES oficiālās valodas ir arī darba valodas ES institūcijās. Jebkurš dalībvalsts vai personas dokuments var tikt iesniegts tajās jebkurā no oficiālajām valodām. Atbildei jābūt noformētai tajā pat valodā. Vispārējas nozīmes regulas un citi dokumenti jānoformē 24 valodās. Arī Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis tiek izdots visās oficiālajās valodās.
Likumdošana un galvenie publiskie dokumenti tiek izdoti visās 24 oficiālajās valodās, bet tā ir tikai neliela daļa no ES institūciju darba. Citi dokumenti (kā sarakste ar dalībvalstu amatpersonām, konkrētām personām vai organizācijām adresētie lēmumi) tiek tulkoti tikai nepieciešamajās valodās. Iekšējai lietošanai likums atļauj izvēlēties īpašu valodu lietojumu. Piemēram, Eiropas Komisija iekšējai lietošanai izmanto trīs valodas: angļu, franču un vācu, un pilnībā daudzvalodīga ir tikai publiskai saskarsmei. Eiropas Parlaments turpretī, ir pilnībā daudzvalodīgs.
Pēc ES datiem,[2] daudzvalodīguma politikas izmaksas sastāda 1% (€1123 miljoni) no gada budžeta jeb €2,28 uz katru dalībvalsts iedzīvotāju.
Īru valoda ir Īrijas Republikas pirmā (galvenā) valsts valoda, kā arī oficiāla Ziemeļīrijas minoritātes valoda. Īru valoda ir vienīgā ES oficiālā valoda, kas nav dominējošā savā valstī. 2006. gada tautskaites dati uzrāda, ka tikai 1,66 miljoni no 4,24 miljoniem Īrijas iedzīvotāju pārvaldīja īru valodu un tikai 0,54 miljoni lieto to ikdienā. Apmēram 355 000 to pārvaldīja dzimtās valodas līmenī. Tiek lēsts, ka ap 165 000 Ziemeļīrijas iedzīvotāju kaut kādā līmenī prot īru valodu.
Kaut arī jau kopš Īrijas pievienošanās Eiropas Ekonomikas kopienai 1973. gadā ES līgumi tika izdoti un apstiprināti īru valodā, tikai 2005. gada 13. jūnijā ar ES ārlietu ministru lēmumu (Eiropas padomes 667. sanāksme Luksemburgā)[3] paziņoja, ka īru valoda kļūst par ES 21. oficiālo valodu, bet ar zināmiem ierobežojumiem, kas nosaka, ka ne visiem dokumentiem jātiek tulkotiem īru valodā.[4][5] Šis lēmums nozīmē, ka tie lēmumi, kurus apstiprina gan Eiropas Parlaments, gan Eiropas Savienības Padome, tiek tulkoti īru valodā un īru valodas tulkošana ir pieejama Eiropas parlamenta plenārsesijās un padomes sanāksmēs. Jaunais lēmums stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī.
Tāpat Eiropas Padome bija noteikusi triju gadu pārejas periodu no 2004. gada 1. maija līdz 2007. gada 30. aprīlim, kura laikā ES institūcijām nebija pienākuma visus aktus tulkot maltiešu valodā.[6]
Eiropas Savienības Padomes 667. padomes sanāksmē Luksemburgā 2005. gada 13. jūnijā izlēma apstiprināt ierobežotu lietošanu arī citām ES dalībvalstu oficiāli atzītajām valodām. Padome piešķīra atzīšanu "valodām, kas nav minētas Padomes regulā Nr. 1/958 un kuru statuss oficiāli ir atzīts dalībvalstu konstitūcijās visā to teritorijā vai teritorijas daļā vai kuras pēc likumiem ir atzītas par nacionālajām valodām". Šādas valodas oficiālai lietošanai jābūt apstiprinātai speciālā administratīvā kārtībā, vienojoties starp Padomi un pieprasošo dalībvalsti.
Saskaņā ar Spānijas konstitūciju katalāņu, galisiešu un basku valodas ir reģionu oficiālās valodas, bet tās nav oficiālās valodas visā Spānijā. 2005. gada 16. novembrī ES Reģionu komitejas prezidents parakstīja līgumu ar Spānijas sūtni ES, kas apstiprināja šo triju Spānijas valodu lietošanu ES institūcijās. 2006. gada 3. jūlijā Eiropas Parlamenta Prezidijs apstiprināja Spānijas piedāvājumu atļaut vērsties Eiropas Parlamentā basku, katalāņu un galisiešu valodās. Kopš 2006. gada 30. novembra Spānijas pilsoņi var griezties pie Eiropas tiesībsarga basku, katalāņu un galisiešu valodās. Saskaņā ar līgumu tulkošanu finansē Spānijas valdība.
Atbildot uz rakstisko parlamentāriešu pieprasījumu, Apvienotās Karalistes Eiropas lietu ministrs 2005. gada 29. jūlijā atbildēja, ka "valdībai šobrīd nav plānu par līdzīgiem nosacījumiem Apvienotās Karalistes valodām".
Kaut arī luksemburgiešu valoda ir viena no Luksemburgas valsts valodām, tomēr tās oficiāla lietošana ES nav apstiprināta speciālā administratīvā kārtībā. Tāpat arī turku ir viena no Kipras valsts valodām, bet tās oficiāla lietošana ES nav apstiprināta.
1988. gada 17. jūnijā Eiropas Parlaments apstiprināja rezolūciju par nacionālajām zīmju valodām. Rezolūcija vēršas pie visām dalībvalstīm par to nacionālo zīmju valodu oficiālu atzīšanu, lai dotu to lietotājiem lielākas lingvistiskas tiesības un aizsargātu pašas zīmju valodas. Apmēram katra tūkstošā persona kā savu galveno saziņas valodu lieto zīmju valodu, bet vēl vairāk ir tādu, kas to lieto kā otro valodu. Palielinās to valstu skaits, kas savām nacionālajām zīmju valodām piešķir oficiālu statusu; kā piemēram Beļģijas flāmu zīmju valoda un franču zīmju valoda, Apvienotās Karalistes britu zīmju valoda. Ziemeļīrijā par oficiālām ir atzītas īru zīmju valoda un Ziemeļīrijas zīmju valoda.
Sekojošās tabulas ir veidotas pamatojoties uz Eiropas Komisijas "Speciālo Eirobarometru" ar nosaukumu "Eiropieši un viņu valodas" (rezultāti pilns teksts), izdoto 2006. gada februārī pēc 2005. gada novembra un decembra pētījumu rezultātiem. Pētījums tika publicēts pirms 2007. gada Eiropas Savienības paplašināšanas. Tā bija aptauja, nevis tautskaite. 25 dalībvalstīs, Rumānijā, Bulgārijā, Horvātijā un Turcijā tika iztaujāti 28 694 šo valstu pilsoņi vecumā virs 15 gadiem. Iztaujāti tika tikai šo valstu un citu ES dalībvalstu pilsoņi.
Pirmā tabula attēlo, kāda pilsoņu daļa apgalvo, ka var sazināties katrā no valodām dzimtās valodas, un svešvalodas līmenī (uzskaitītas tikai valodas, ko prot ne mazāk kā 2% cilvēku):
| Valoda | Valsts valoda (ES valstis) |
Dzimtā valoda (% no ES iedzīv.) |
Svešvaloda (% no ES iedzīv.) |
Prot valodu (% no ES iedzīv.) |
|---|---|---|---|---|
| angļu |    | 13% | 38% | 51% |
| vācu |     | 18% | 14% | 32% |
| franču | .svg){kind=small} | 12% | 14% | 26% |
| itāļu |  | 13% | 3% | 16% |
| spāņu |  | 9% | 6% | 15% |
| poļu |  | 9% | 1% | 10% |
| krievu | nav | 1% | 6% | 7% |
| nīderlandiešu |  | 5% | 1% | 6% |
| zviedru |   | 2% | 1% | 3% |
| grieķu |   | 3% | 0% | 3% |
| čehu |  | 2% | 1% | 3% |
| portugāļu |  | 2% | 0% | 2% |
| ungāru |  | 2% | 0% | 2% |
| slovāku |  | 1% | 1% | 2% |
| katalāņu | | 1% | 1% | 2% |
Avots: , dati par EU25, izdoti pirms 2007. gada paplašināšanas.
Vācu valoda ar 18% bija visdaudzskaitlīgākā dzimtā valoda, bet angļu valoda ar 51% bija visplašāk lietotā valoda. 100% Ungārijas un Portugāles iedzīvotāju, kā arī 99% Grieķijas iedzīvotāju prata savas valsts oficiālo valodu.
Svešvalodu zināšanas ievērojami atšķiras atkarībā no valsts. Četras visvairāk lietotās valodas ES bija angļu, vācu, franču un spāņu valodas. Ar zilu iekrāsotās rūtiņas apzīmē to, ka valoda ir viena no valsts valodām šajā zemē. Tumši zils nozīmē ka tā ir galvenā šīs valsts valoda.
| Valsts (ES27) |
Angļu valoda kā svešvaloda |
Vācu valoda kā svešvaloda |
Franču valoda kā svešvaloda |
Spāņu valoda kā svešvaloda |
Itāļu valoda kā svešvaloda |
|---|---|---|---|---|---|
| Austrija | 58% | 4% | 10% | 4% | 8% |
| Beļģija | 59% | 27% | 48% | 6% | 3% |
 Bulgārija | 23% | 12% | 9% | 2% | 1% |
| Čehija | 24% | 28% | 2% | 0% | 1% |
 Dānija | 86% | 58% | 12% | 5% | 1% |
| Francija | 36% | 8% | 6% | 13% | 5% |
| Grieķija | 48% | 9% | 8% | 1% | 4% |
 Horvātija | 49% | 34% | 4% | 1% | 14% |
 Igaunija | 46% | 22% | 1% | 0% | - |
| Īrija | 5% | 7% | 20% | 4% | 1% |
| Itālija | 29% | 5% | 14% | 23% | 1% |
| Kipra | 76% | 5% | 12% | 2% | 4% |
 Latvija | 32% | 14% | 2% | 1% | 0% |
 Lietuva | 39% | 19% | 1% | 0% | 0% |
| Luksemburga | 60% | 88% | 90% | 1% | 5% |
| Malta | 88% | 3% | 17% | 2% | 66% |
| Nīderlande | 87% | 70% | 29% | 5% | 1% |
| Polija | 29% | 20% | 3% | 1% | 1% |
| Portugāle | 32% | 3% | 24% | 62% | 1% |
 Rumānija | 29% | 6% | 24% | 8% | 4% |
| Slovākija | 32% | 32% | 2% | 1% | 1% |
 Slovēnija | 57% | 50% | 4% | 2% | 15% |
| Somija | 63% | 18% | 3% | 2% | 1% |
| Spānija | 27% | 2% | 12% | 9% | 2% |
| Ungārija | 23% | 25% | 2% | 1% | 2% |
| Vācija | 56% | 9% | 15% | 17% | 3% |
| Zviedrija | 89% | 30% | 11% | 11% | 2% |
| Kandidātvalstis: | |||||
 Turcija | 17% | 4% | 1% | 0% | 0% |
Avots: , dati par ES25, izdoti pirms 2007. gada Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās.
Vēl kādā valodā, izņemot savu dzimto valodu, prata sazināties 56% Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu. Tas bija par 9% vairāk, nekā 2001. gadā.. 28% aptaujāto apgalvoja, ka tie prot divas svešvalodas sarunvalodas līmenī. Gandrīz puse respondentu (44%) apgalvoja, ka tie neprot nevienu valodu, izņemot savu dzimto. Apmēram piektdaļa eiropiešu bija raksturojami kā aktīvi valodu apguvēji, t.i., tādi, kas nesen uzlabojuši savas valodu zināšanas, vai plāno to darīt turpmāko 12 mēnešu laikā.
Angļu valoda ir visizplatītākā valoda Eiropā. Saskaņā ar šo aptauju, 38% ES iedzīvotāju apgalvoja, ka tiem ir pietiekoši augstas angļu valodas zināšanas, lai uzturētu sarunu (bez Apvienotās Karalistes un Īrijas iedzīvotājiem, kurās angļu valoda ir galvenā dzimtā valoda). 14% eiropiešu apgalvoja, ka tie prot franču vai vācu valodu. Franču valodu visbiežāk mācās un lieto Vidusjūras valstīs, Vācijā, Rumānijā, Apvienotajā Karalistē un Īrijā. Vācu valodu visvairāk mācās un lieto Beniluksa valstīs, Skandināvijā un Centrālās un Austrumeiropas dalībvalstīs. Spāņu valodu visbiežāk apgūst Beļģijā, Francijā, Itālijā, Luksemburgā un Portugālē. 19 no 29 valstīm angļu valoda ir visvairāk prastā svešvaloda. Visvairāk Zviedrijā (89%), Maltā (88%), Nīderlandē (87%) un Dānijā (86%).
Visu summējot, 2007. gadā angļu valodā gan dzimtās, gan svešvalodas līmenī prata 51% ES pilsoņu, vācu valodu — 32%, bet franču valodu — 28%.
Ar Eiropas Savienības paplašināšanos līdzsvars starp franču un vācu valodām mainījās. Jaunajās dalībvalstīs daudz vairāk cilvēku pārvaldīja vācu valodu (23% salīdzinājumā ar 12% ES15), bet zināšanas franču un spāņu valodās bija niecīgas (3% un 1% respektīvi pret 16% un 7% E15). Vērā ņemams izņēmums bija Rumānija, kur 24% iedzīvotāju prata franču valodu, bet vācu tikai 6% (4% prot arī itāļu valodu un 3% spāņu valodu).
Valodu prasmes līmenis ir ļoti dažāds atkarībā no ģeogrāfiskā reģiona un sociodemogrāfiskās grupas. Ievērojami labākas valodu prasmes ir relatīvi mazākajās dalībvalstīs ar vairākām valsts valodām. Piemēram, Luksemburgā 92% iedzīvotāju prot vismaz divas valodas. Dienvideiropas valstīs, kā arī valstīs, kurās valsts valoda ir viena no lielajām Eiropas valodām, ir ievērojami zemākas valodu zināšanas. Tikai 5% Turcijas, 13% Īrijas, 16% Itālijas, 17% Spānijas un 18% Lielbritānijas iedzīvotāju prot divas svešvalodas. Daudzvalodīgie eiropieši pārsvarā ir gados jauni, labi izglītoti un joprojām mācās, dzimuši citā valstī, lieto svešvalodas profesionāliem mērķiem un ir motivēti valodas apgūt.
Bezmaksas valodu kursi (26%), ērti plānojami kursu laiki (18%) un iespēja valodas mācīties to lietošanas zemēs (17%) ir atzīti par galvenajiem aspektiem, kas stimulē valodu mācīšanos. Grupu kursi ar pasniedzēju (20%), valodu stundas skolā (18%), individuāla apmācība un garas vai biežas vizītes valodas zemē ir atzīti par labākajiem veidiem valodu apgūšanai.
Saskaņā ar Eiromozaīkas pētījumu, Eiropas Savienībā tiek lietots ievērojams skaits reģionālo un minoritāšu valodu, kurām nav oficiālas atzīšanas ES līmenī. Dažām no tām ir oficiāls statuss dalībvalstu līmenī un dažām ir lielāks valodas pratēju skaits, nekā mazāk lietotajām oficiālajām valodām. Sarakstā (ES25) iekļautās oficiālās valodas ir treknrakstā:
Šajā sarakstā nav iekļautas mākslīgās valodas un tās valodas, kuras dalībvalstīs uzskata par oficiālo valodu dialektiem. Jāpiezīmē, ka daudzus no tā sauktajiem dialektiem valodnieki parasti uzskata par patstāvīgām valodām. To skaitā ir skotu valoda (ģermāņu grupas valoda, anglosakšu valodu pēctece; nejaukt ar skotu gēlu valodu) un vairākas romāņu valodas, kā venēciešu, neapolitāņu un sicīliešu.
Krievu valodu prot ievērojama daļa Centrālās un Austrumeiropas valstu pilsoņu. Tā ir dzimtā valoda 1,3 miljoniem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju, kā arī no bijušās PSRS teritorijas izceļojušajai krievvalodīgo kopienai Vācijā. Krievu valoda ir astotā visvairāk lietotā valoda ES, kuru prot 7% iedzīvotāju.
ES valstu imigrantu komūnās tiek lietotas visdažādākās pasaules valodas. Turku valoda ir dzimtā valoda 2% Beļģijas un Vācijas rietumdaļas iedzīvotājiem un 1% Nīderlandes iedzīvotājiem. Citas plaši lietotas migrantu valodas ir arābu valoda (lielākoties Francijā un Beļģijā), urdu, bengāļu valoda un hindi (Lielbritānijā). Dienvidslāvijas kara rezultātā kopā ar bēgļiem daudzās valstīs izplatījušās Balkānu valodas.
Francijā, Lielbritānijā, Spānijā un Itālijā ir plašas ķīniešu komūnas, kurās lieto dažādus ķīniešu valodas dialektus.
Daudzas imigrantu kopienas mīt Eiropas Savienības valstīs vairākās paaudzēs un to locekļi lielākoties ir divvalodīgi mītnes zemes un savas kopienas valodā.[7]
Lielākā daļa ES oficiālo valodu pieder indoeiropiešu valodu saimei. Trīs galvenie atzari ir ģermāņu, romāņu un slāvu. Ģermāņu (dāņu, nīderlandiešu, angļu, vācu un zviedru) valodu pratēji lielākoties dzīvo ES vidus un ziemeļu daļā. Romāņu (franču, itāļu, portugāļu, rumāņu un spāņu) valodas pārsvarā izplatītas rietumu un dienvidu reģionos, kā arī Rumānijā un tās ir franču, itāļu, portugāļu, rumāņu un spāņu valodas. Slāvu (bulgāru, čehu, poļu, slovāku un slovēņu) valodas pārsvarā tiek lietotas ES austrumos. Pie baltu valodām pieder latviešu un lietuviešu valodas, pie ķeltu valodām pieder īru valoda. Grieķu valoda ir izolēta valoda indoeiropiešu valodu saimē.
Ārpus indoeiropiešu valodu saimes ir pie urāliešu valodu saimes piederošās igauņu, somu un ungāru valodas, kā arī pie semītu valodām piederošā maltiešu valoda.
Lielākā daļa ES oficiālo valodu lietu latīņalfabētiskas ortogrāfijas, izņemot grieķu valodu, kura lieto grieķu alfabētu un bulgāru valodu, kas lieto kirilicu.
Eiropas Savienības iespējas likumdošanā valodu politikas jomā ir pamatotas uz nosacījumiem, kas ietverti Eiropas Savienības līgumos. Eiropas Savienībā valodu politika ir dalībvalstu kompetencē un ES nav savas "kopējās valodu politikas". Pamatojoties uz "funkciju decentralizācijas principu", ES institūcijas šajā jomā veic tikai atbalstošas funkcijas. Veicina dalībvalstu kooperāciju un atbalsts Eiropeiskas dimensijas dalībvalstu valodu politikās; it sevišķi apmācot dalībvalstu oficiālajās valodās un tās izplatot. (Paragrāfs 149.2)[8][9]
Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, legāli nesaistošā tekstā, ES deklarē, ka tā respektē valodu dažādību un aizliedz diskrimināciju valodu jomā. Valodu dažādības respektēšana ir Eiropas Savienības pamatvērtība, tāpat kā jebkuras personas respektēšana, atvērtība pret citām kultūrām, iecietība un citu cilvēku atzīšana.
Sākot ar 1990. gada Lingua programme, Eiropas Savienība investēja vairāk kā €30 mijonus gadā (€120 miljardu ES ikgadējā budžeta) dažādām valodu attīstības programmām; kā piemēram Socrates un Leonardo da Vinci. Šīs programmas atbalstīja sekojošas aktivitātes: valodu skolotāju apmācība ārzemēs, ārzemju valodu skolotāju asistācija skolās, klašu apmaiņas programma valodu mācību motivēšanai, jaunu valodu apmācību programmu izstrāde.
Jauniešu apmaiņas programmas, pilsētu sadraudzība, kā arī Eiropas brīvprātīgo dienests veicina daudzvalodību. Programma Kultūra 2000 kopš 1997. gada finansēja apmēram 2000 literāro darbu tulkošanu no un uz Eiropas valodām. 2007.—2013. gadā bija paredzēts ieviest vairākas jaunas programmas šādu aktivitāšu atbalstam: Kultūra 2007, Youth in Action un Lifelong Learning.
Papildus tam ES sniedz galveno finansiālo atbalstu Eiropas mazlietoto valodu birojam (nevalstiska organizācija, kas pārstāv vairāk kā 40 miljonu reģionālo un minoritāšu valodu lietotājus), kā arī Mercator universitāšu tīklam (universitātes, kas pēta Eiropas mazlietotās valodas). Pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma komisija 2004. gadā uzsāka pētījumus par nepieciešamību izveidot jaunu ES aģentūru, "Eiropas valodu mācību un lingvistiskās daudzveidības aģentūru". Pētījumi uzrādīja, ka šajā jomā ir virkne neapmierinātu vajadzību un piedāvāja divas opcijas: nodibināt aģentūru vai izveidot Eiropas "Valodu daudzveidības centru" tīklu. Komisija pieņēma, ka šāda tīkla izveide būtu vispiemērotākais nākamais solis un visur kur iespējams, to vajadzētu veidot, pamatojoties uz esošajām struktūrām.
Lai veicinātu valodu apguvi, ES atbalstīja Eiropas Padomes iniciatīvu par Eiropas valodu gadu 2001 un ikgadējo Eiropas valodu dienu atzīmēšanu 26. septembrī.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
