Valsts Eiropā no 1867. līdz 1918. gadam From Wikipedia, the free encyclopedia
Austroungārija, oficiālais nosaukums Impērijas padomē pārstāvētās karalistes un zemes un Sv. Stefana Ungārijas kroņa zemes (vācu: Die im Reichsrat vertretenen Königreiche und Länder und die Länder der heiligen ungarischen Stephanskrone, ungāru: A Birodalmi Tanácsban képviselt királyságok és országok és a Magyar Szent Korona országai) bija ietekmīga daudznacionāla monarhija Centrāleiropā, kas pastāvēja no 1867. līdz 1918. gadam. Austroungārijas troņmantinieka Franča Ferdinada nošaušana Sarajevā 1914. gada 28. jūnijā noveda pie Pirmā pasaules kara sākuma.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Austroungārija nebija unitāra valsts, bet gan personālūnija. Tā bija turpinājums 13. gadsimtā aizsāktajai Hābsburgu dinastijas varas paplašināšanai Svētās Romas impērijas un Ungārijas Karalistes zemēs, kurām bija atšķirīga vēsture, kultūra un reliģija, un kuras apvienoja Hābsburgu armijas spēks. Gandrīz visus valsts pastāvēšanas gadus tās valdnieks bija imperators Francis Jozefs I. Vīne šajā laikā bija viens no Eiropas kultūras centriem. Valsts guva panākumus ekonomikā, taču tā kļuva aizvien nestabilāka. Augošais slāvu tautu nacionālisms radīja pieaugošas etniskās un politiskās problēmas, līdz 1918. gadā, zaudējot Pirmajā pasaules karā, tā sadalījās nacionālās valstīs.
Pēc Hābsburgu valdītās Svētās Romas impērijas sabrukuma 1804. gadā, pēdējais Svētās Romas impērijas ķeizars savās zemēs pasludināja Austrijas Impērijas izveidošanu. Pēc atkārtotas ungāru sacelšanās un prasībām pēc neatkarības tika panākts 1867. gada kompromiss (Ausgleich), kas deva ungāriem plašu iekšējo neatkarību savās vēsturiskajās zemēs, saglabājot Hābsburgu dinastijas valdnieku kā Ungārijas karali, titulu, ko Hābsburgi bija ieguvuši 1687. gadā. Tā izveidojās dubultmonarhijas sistēma. Hābsburgu pārvaldītās zemes sadalīja divās daļas — vācu zemēs ar galvaspilsētu Vīnē, kur valdnieks saglabāja imperatora titulu, un Ungārijas Karalistē ar galvaspilsētu Budapeštā, kurā valdnieks valdīja kā karalis.
Abām impērijas daļām bija savi parlamenti un valdības. Imperatora kontrolē palika tikai trīs kopīgās ministrijas - ārlietu, kara un finanšu. Budžetu, tajā skaitā, militāros tēriņus, apstiprināja īpašas delegācijas, kuras veidoja pa 60 deputātiem no katras impērijas puses. Šīs delegācijas tikās reizi gadā, pamīšus Vīnē un Budapeštā.
Austroungārija piedalījās 1878. gada Berlīnes kongresā, 1881. gadā ierosināja Triju ķeizaru līgumu un 1882. gadā pievienojās Trejsavienībai. Iekšēji sašķeltā impērija koncentrējās uz savas ietekmes saglabāšanu Balkānos, aizvien vairāk kļūstot atkarīga no Vācijas Impērijas.
Pēc 1908. gada jūlija Jaunturku revolūcijas Austroungārijā radās bažas, ka jaunā reformistu valdība varētu pieprasīt atdot kontroli pār Bosniju un Hercegovinu. Austroungārija pieņēma lēmumu provinci anektēt, izraisot Bosnijas krīzi.
Austrijas izeja uz jūru izveidojās jau 1382. gadā, kad Triestes brīvpilsēta, baidoties no Venēcijas Republikas varas, pieņēma Hābsburgu aizsardzību. Napoleonam iznīcinot Venēcijas Republiku, 1797. gadā Hābsburgu varā nonāca Veneto, Istrijas un Dalmācijas provinces, kopā ar venēciešu lielo floti. Impērijas karaflote stagnēja līdz 19. gadsimta vidum, kad erchercogs Ferdinands Maksis, ķeizara Franča Jozefa I jaunākais brālis, uzsāka karaflotes modernizāciju. Lai arī 1866. gada karš ar Itālijas Karalisti Austrijas Impērijai beidzās neveiksmīgi, tās karaflote izrādījās spēcīgāka par itāļu. 1868. gada beigās karadienestu saīsināja no 8 uz 3 gadiem. 19. gadsimta beigās uzsāktā flotes modernizācijas programma noveda pie tā, ka Pirmā pasaules kara priekšvakarā impērijai bija salīdzinoši spēcīga reģionālā karaflote.[1]
Sākoties 20. gadsimtam, impērijā aizvien lielāku neapmierinātību ar vāciešu un ungāru varu izrādīja slāvu tautas. Austrijas zemēs par neatkarību sapņoja čehi, kamēr Serbijas Karaliste apdraudēja impērijas pozīcijas Balkānos. Impērijas lēmumu par kara sākšanu vadīja bailes par iekšējo stabilitāti un reģionālās ietekmes zaudēšanu. Austroungārijas ģenerālštāba priekšnieks Francs Konrāds fon Hecendorfs vēlējās karu ar Balkānu valstīm, primāri Serbiju, lai izplestu impērijas robežas dienvidslāvu zemēs, kā arī dzēstu 1866. gada Austrijas-Prūsijas kara apkaunojumu. Kara nepieciešamību pret Serbiju atbalstīja arī Ārlietu ministrs Leopolds fon Berhtolds. Pēc troņmantinieka Franča Ferdinanada nogalināšanas Sarajevā sākās jūlija krīze. 1914. gada 5. jūlijā Vācija informēja Austroungāriju, ka kara gadījumā militāri to atbalstīs. Galīgā impērijas valdības vienošanās par karu pret Serbiju tika panākta 19. jūlijā. 23. jūlijā Serbijai nosūtīja Austroungārijas ultimātu ar prasībām, kas bija jāakceptē 48 stundu laikā. 25. jūlijā Serbija noraidīja ultimāta prasības, un nākamajā dienā Francis Jozefs parakstīja pavēli par armijas mobilizāciju. 28. jūlijā Austroungārija un Vācijas Impērija pieteica karu Serbijai.
Militāri Austroungārija bija nesagatavota lielam Eiropas karam. 1906. gadā Lielbritānija aizsardzībai tērēja 36%, Francijas Trešā republika 23,8%, Vācijas Impērija 22%, Itālijas Karaliste 11,6%, Krievijas Impērija 9,8% un Austroungārija 9,6% sava budžeta.[2]
1918. gada sākumā Austroungārijas iedzīvotājus un armiju vajāja bads. Kareivjiem trūka ne tikai pārtikas, bet arī uniformu un apavu. 1. oktobrī armija sāka atkāpšanos no Albānijas. Oktobra vidū sākās armijas atkāpšanās no Veneto apgabala un Serbijas. Mazākumtautību provincēs sākās neatkarības kustība. 6. oktobrī nodibinājās Prāgas un Zagrebas valdības. 7. oktobrī Krakovā pasludināja atdalīšanos no Austroungārijas. 16. septembrī un 4. oktobrī ķeizars Kārlis I lūdza ASV prezidentam Vilsonam sākt miera sarunas uz Vilsona 14 punktu pamata. 16. oktobrī Kārlis I mēģināja izveidot vācu-rumāņu-rutēņu federāciju. Šo reformu ignorēja gan slāvu nacionālisti, gan Ungārijas valdība. 19. oktobrī Vilsons noraidīja Kārļa I piedāvājumus dot autonomiju čehiem, slovākiem un dienvidu slāviem, pieprasot tiem piešķirt neatkarību. 21. oktobrī Lejasaustrijas provinces parlaments nobalsoja par jaunas Vācu-Austrijas valsts radīšanu. 23. oktobrī horvātu matroži Fiumes ostā sadumpojās, viņiem pievienojās arī citu mazākumtautību matroži un kareivji, kas sāka dezertēt. 31. oktobrī Ungārija izstājās no reālūnijas ar Kārli I.
Pēc pamiera parakstīšanas 3. novembrī itāļi vēl veica pēdējo uzbrukumu, sagūstot 360 000 Austroungārijas armijas kareivju. Pārējie kareivji devās mājās, pametot ieročus un izlaižot savus zirgus brīvībā, pa ceļam laupot veikalus un noliktavas. No karā iesauktajiem 8 miljoniem kareivju, 1 miljons bija nogalināts, 1,94 miljoni ievainoti un 1,7 miljoni krituši gūstā. 11. novembrī Kārlis I atteicās no varas, formāli gan neatsakoties no troņa.[2]
Impērijas pēdējos gados impērijā dzīvoja 11 tautības, lielākās no kurām bija 23 miljoni dažādu slāvu, 12 miljoni vāciešu, 10 miljoni ungāru, 3,5 miljoni rumāņu. Impērijas valdošās tautas - vācieši un ungāri savās impērijas daļās kontrolēja politisko varu un uzspieda savu valodu pārējām tautībām, no kurām lielākās bija čehi, poļi, rutēņi, slovēņi, itāļi, rumāņi, slovāki, horvāti, serbi un ebreji.
Austrijas daļā ietilpa:
Ungārijas daļā ietilpa:
Kopēji tika pārvaldīta:
Valstis, kuras radās Austroungārijas vietā:
Valstis, kuras ieguva teritorijas no Austroungārijas:
Par Hābsburgu valdījumiem un politiku Centrāleiropā skatīt arī Vācu nācijas svētā Romas impērija
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
.svg){kind=small}
.svg)
.svg)
