From Wikipedia, the free encyclopedia
Jūlija krīze ir apzīmējums diplomātiskiem un militāriem lēmumiem Eiropas valstu starpā, kuri noveda pie Pirmā pasaules kara sākuma. 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā nošāva Austroungārijas troņmantinieku, erchercogu Franci Ferdinandu ar sievu. Mēnesi vēlāk Austroungārija pieteica karu Serbijas Karalistei. Lai arī valstu iesaistīšanos karā dažkārt vienkāršo līdz to dalībai divās pretējās militārās aliansēs - Antantē un Trejsavienībā, 1914. gada jūlijā tās vēl nepastāvēja, un savu galīgo formu pretējās puses ieguva tikai 1916. gadā. Ja Austroungārijas uzbrukums Serbijai ar Vācijas Impērijas atbalstu bija neizbēgams, tad Vācijas-Krievijas karš, vai vēl vairāk, Francijas-Vācijas un Lielbritānijas-Vācijas karš bija novēršami. Lēmumus, kas tomēr noveda pie kara izcelšanās, apskata Jūlija krīzes kontekstā.
Eiropas lielvalstis pēdējo reizi savstarpēji bija karojušas 1870.-71. gadā. Kari Balkānos, brūkošās Osmaņu impērijas teritorijās, bija tāli un eksotiski notikumi. Lielvalstu armijas un flotes karoja tālos kontinentos, aizstāvot savas koloniālās intereses. Francija un Lielbritānija konfliktēja 1893. gadā Taizemes un 1898. gadā Fašodas dēļ. Lielbritānija un Krievija bija iesaistītas Lielajā spēlē Centrālāzijā. Vācija un Francija saķērās 1905. un 1911. gada Marokas krīzēs. Lielbritānija 1899. gadā sāka būru karu, 1904. gadā sākās Krievijas—Japānas karš, 1909. gadā izdevās likvidēt Bosnijas krīzi, 1911. gadā Itālija iebruka Osmaņu Lībijā. Bet šie konflikti nekad nedraudēja izraisīt Eiropas karu. Eiropas lielvalstīs nepastāvēja radikāli naidīgas politiskās ideoloģijas, reliģiskie kari sen beigušies. Plašu atbalstu guva pacifisms un sociālisms, kas noraidīja kara ideju.[1]
Erchercoga vizīte kopš 1878. gada Austroungārijas pārvaldītajā un 1908. gadā anektētajā Bosnijā-Hercegovinā bija plānota jau no 1913. gada vasaras. Tās mērķis bija apmeklēt šeit izvietoto 15. un 16. armijas korpusu manevrus. Austroungārijas un dienvidu slāvu nacionālistu attiecības šajā laikā bija saspīlētas. 1910. bija izdarīts mēģinājums nošaut Bosnijas-Hercegovinas gubernatoru. Ungārijas Karalistei pakļautās Horvātijas Karalistes gubernatorus bija mēģināts nogalināt 1913. gada augustā un 1914. gada maijā. Bosnijā-Hercegovinā kopš 1913. gada maija bija ieviests ārkārtas pārvaldes režīms. Bosnijas radikāļus atbalstīja Serbijas armijas virsnieku brālība "Melnā roka", kas vēlējās visu serbu un dienvidu slāvu apvienošanu vienotā valstī. Par spīti uzbrucēju neveiksmēm un pārpratumiem, 28. jūnijā erchercogu izdevās nošaut.
Habsburgu dinastijas troņmantinieka nogalināšana izraisīja līdzjūtību visos Eiropas karaļnamos, kas savā starpā bija cieši saradojušies. Lielbritānijas galmā bija oficiālas sēras. Pašā Austroungārijā nepopulārā Franča Ferdinanda bēres noritēja klusi, un pēc imperatora pavēles viņu neapglabāja Habsburgu kapenēs Vīnē.
Pašā Serbijā jau pāris mēnešus iepriekš bija sākusies iekšpolitiska krīze starp premjerministru Pašiču, karali Petaru I un armiju, kuru daļēji atrisināja 24. jūnijā, troņmantiniekam Aleksandram kļūstot par sava tēva reģentu. Serbija, kas nupat bija veiksmīgi paplašinājusi savu teritoriju Balkānu karos, nebija gatava karam ar Austroungāriju. Jaunas parlamenta vēlēšanas bija noliktas uz 14. augustu. Serbu partijas šajā situācijā visu jūliju sacentās nacionālismā un naidā pret Austroungāriju. Par spīti baumām, 2. jūlijā Vīne oficiāli paziņoja, ka Pašiča valdība to nav iepriekš brīdinājusi par Francim Ferdinandam draudošajām briesmām. To 7. jūlija intervijā apstiprināja arī Pašičs. Darīt citādi nozīmētu, ka Pašičs sadarbojas ar pretinieku, un Vīne ir bijusi nolaidīga drošības pasākumos.[2]
Uz Balkāniem koncentrētajā Austroungārijas Ārlietu ministrijā jau iepriekš pastāvēja pret Serbiju vērsts noskaņojums. Pēc Sarajevas atentāta ministrijas ierēdņi aizstāvēja ideju par Serbijas militāru iznīcināšanu. Veiksmīga kara gadījumā Serbija vairs neradītu draudus. Ja Krievija neaizstāvētu Serbiju, tad tās ietekme Balkānos arī tiktu iznīcināta, un Austroungārija šeit kļūtu par vienīgo dominējošo spēku. Austroungārija šajā laikā Krieviju uzskatīja par pārāk vāju valsti, kas nevēlas sākt karu Balkānu dēļ.
Arī Austrongārijas armija, kuras miera laika lielums Balkānu karu dēļ bija palielināts no 415 000 līdz 620 000 kareivjiem, ņemot 309 miljonu kronu kredītu Ņujorkā, nevarēja atļauties ilgstoši izturēt šādus tēriņus bez reāla kara. Ironiski, tieši Francis Ferdinands bija pretojies karam pret Serbiju, uzskatot, ka tas būs trieciens impērijas prestižam Eiropā, izmaksās miljardus, izraisīs karu ar Krieviju un nepanāks serbu nomierināšanu. Viņš arī nevēlējās karu, jo tas vēl vairāk palielinātu impērijas militāro un diplomātisko atkarību no Vācijas Impērijas, kas galīgi nevēlējās sākt karu tai nenozīmīgās Serbijas dēļ. Viņa nogalināšana atbrīvoja rokas kara frakcijai, kuras vadītājs, Ģenerālštāba vadītājs Francs Konrāds fon Hecendorfs, aicināja mobilizāciju sākt jau 1. jūlijā un ātri iznīcināt Serbiju.[2] Konrāds un Ārlietu ministrs Berhtolds vēlējās sev nodrošināt Vācijas atbalstu, lai nepaliktu vieni pret Krieviju, kā arī pārliecinātu Bulgārijas Karalisti un Rumānijas Karalisti pievienoties karam pret Serbiju un izbeigt Krievijas ietekmi Balkānos.
Šādam ātram karam pretojās ietekmīgais Ungārijas Karalistes premjerministrs Tisa, kas nevēlējās konfliktus ar pierobežas Serbiju, taču 14. jūlijā viņš piekrita atbalstīt karu. Ņemot vērā Tisas nevēlēšanos impēriju papildināt ar jauniem slāvu pilsoņiem, 19. jūlijā impērijas valdība piekrita sakauto Serbiju sadalīt starp Bulgāriju, Grieķiju un Albāniju, palikušo daļu paturot vasaļatkarībā.
5. jūlijā Austroungārijas vēstnieks tikās ar Vilhelmu II, kurš izteicās, ka atbalstīs ātru un radikālu rīcību pret Serbiju. Tajā pašā dienā Vilhelms II tikās ar vadošajiem ministriem un vienojās atbalstīt Austroungāriju pat gadījumā, ja Krievija izlemtu iejaukties. Taču valdošais uzskats bija, ka Krievija atturēsies no militāras darbības. No 6. līdz 23. jūlijam Vācija konfliktā iesaistījās minimāli, atstājot iniciatīvu Austroungārijai.
Nekas neliecināja par liela kara tuvošanos. Gandrīz visu jūliju Vācijas Kara ministrs un Ģenerālštāba priekšnieks atradās atvaļinājumā, bet Vilhelms II devās jūras ceļojumā. Krievu ģenerālis Brusilovs ar sievu atradās Vācijas sanatorijā. Serbijas ģenerālštāba priekšnieks atpūtās Ungārijā, no kurienes viņam 28. jūlijā ļāva atgriezties dzimtenē. Francijas prezidents un premjerministrs ar kuģi devās vizītē uz Krieviju un Skandināviju.
19. jūlijā valdība apstiprināja 23. jūlijā Serbijai iesniedzamā ultimāta tekstu.
Liela daļa Austroungārijas kareivju atradās vasaras brīvdienās, lai piedalītos ražas novākšanas darbos un viņu atgriešanās dienestā bija paredzēta 21. un 22. jūlijā. Tādējādi 23. jūlijs bija diena, kad Austroungārijas armija atkal bija pilnā miera laika sastāvā, un sešos vakarā tā iesniedza ultimātu Serbijai, pieprasot apmierinošu atbildi 48 stundu laikā.
Iespējams arī, ka ņemot vērā Puankarē 20-23. jūlija vizīti Krievijā, Austroungārija ieturēja pauzi, lai neļautu abām sabiedrotajām pieņemt kopīgus lēmumus. Par Francijas un Krievijas vadītāju tikšanās laikā runāto nav saglabājušās nekādas ziņas.
Serbija piekrita apmierināt gandrīz visus nozīmīgākos ultimāta punktus, tādējādi radot iespaidu, ka sekojošais Austroungārijas kara pieteikums bija nevajadzīgs. Vienlaikus Serbija 25. jūlija vakarā izsludināja mobilizāciju. Tās armija bija novājināta divos Balkānu karos, un Krievija vēl nebija paudusi skaidru nostāju konfliktā.
Krievijas ārlietu ministrs Sazonovs informāciju par Austroungārijas ultimātu saņēma 24. jūlija rītā. Austroungārijas alianse ar Vāciju šajā brīdī nostrādāja negatīvi, jo Krievija uzskatīja, ka aiz ultimāta stāv Vācija, kas vēlas izraisīt preventīvu karu pret Krieviju.
24. jūlija valdības sapulcē Nikolajs II pārstāvēja viedokli, ka karš nesīs tika nelaimi un to būs grūti izbeigt. Trūkstot formālai militārajai aliansei, joprojām arī nebija pārliecības par Lielbritānijas iesaistīšanos karā. Taču ministri nevēlējās pieļaut vēl vienu Krievijas diplomātisku pazemojumu, kas varētu vājināt cara režīmu. Rezultātā pieņēma lēmumu, aicinot Austroungāriju pagarināt ultimāta termiņu vēl par 48 stundām, un aicināt Serbiju būt piekāpīgai. Kijivas, Odesas, Maskavas un Kazaņas kara apgabalos sagatavoties iespējamai mobilizācijai, un sagatavot Melnās un Baltijas jūras karaflotes iespējamam karam. Nikolajs II šos lēmumus apstiprināja 25. jūlijā.
26. jūlijā sākās rezervistu apziņošana un 28. jūlijā jau minētajos četros kara apgabalos izsludināja mobilizāciju. Krievijas daļējā mobilizācija satrauca Vāciju, kuras Šlīfena kara plāns balstījās uz pieņēmumu, ka Krievijas mobilizācija aizņems mēnesi, ļaujot Vācijai vispirms sakaut Franciju.[3]
25. jūlijā Lielbritānijas Ārlietu ministrs Grejs ierosināja Lielbritānijas, Vācijas, Francijas un Itālijas vienošanos par miera saglabāšanu, un 26. jūlijā ierosināja sasaukt Eiropas lielvaru konferenci krīzes atrisināšanai, jo iebrukums Serbijā nozīmētu pasaules kara sākšanos. Šajā dienā arī Sazonovs informēja, ka ir gatavs Krievijas un Austroungārijas sarunām, taču Austroungārija šo ideju noraidīja.
29. jūlija Lielbritānijas valdības sēdē iezīmējās šķelšanās starp kara un miera aizstāvjiem, daļai ministru un premjerministram paliekot neitrāliem. 31. jūlijā ārlietu ministrs Grejs pieprasīja Francijai un Vācijai garantēt Beļģijas neitralitāti.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
